Informatīvie materiāli

SERAPIS. Debesbraukšanas rokasgrāmata

2. Matērijas daba

  Līdz šim es fizisko līmeni atdalīju no augstākajām sfērām. Zināmā mērā šis atdalījums tomēr nepastāv, jo visi līmeņi sastāv no vienas un tās pašas vielas, tāpat kā septiņas oktāvas veido pianīno iespējamo skaņu kopumu. Vienīgā atšķirība starp minētajām pianīno skaņām ir to augstums vai frekvence. Pianīno oktāva atkārtojas 7 reizes. Augstākās notis ir nekas cits kā augstāku nošu harmonija, salīdzinājumā ar zemāko oktāvu notīm. Taču, no atpazīšanas viedokļa raugoties, tomēr pastāv liela atšķirība. Pieņemsim, ka tu esi kurlāks un spējīgs uztvert tikai zemāko oktāvu. Tātad šie zemie toņi tev liekas dabiski. Taču, kad pianists, spēlējot augstākas notis, pavirzīs savas rokas pa labi, tu pirkstu kustības vari redzēt, bet dzirdēt neko vairs nespēsi. Tad tu, iespējams, sadusmosies un teiksi: "Tā kā es nedzirdu skaņas, notiek manis maldināšana", iespējams, tu vari uzskatīt spēlētāju arī par traku (sit bez jēgas pa taustiņiem, kas neskan) vai paraustīsi plecus un teiksi: "Es neko nesaprotu". Iespējams, tu pēctam sajutīsi sevi par apdalītu, kad citi ar sajūsmu runās par izpildīto "Mēnesnīcas sonāti". Taču, kā tu pats reaģētu, ja kāds tev pateiktu, ka ar vingrinājumu palīdzību tu tomēr varētu panākt, ka spētu dzirdēt tev šobrīd nedzirdamās arī pašas augstākās skaņas?

   Pianīna klaviatūra ir ļoti laba analoģija. Cilvēka piecas fiziskās sajūtas ir tā iekārtotas, ka viņš var uztvert tikai noteiktas oktāvas sev apkārt esošajā pasaulē. Tās atpazīst tikai zemākās oktāvas, bet augstākās ne. Taču tev ir arī citas sajūtas, kas tomēr spēj uztvert Visuma augstākās oktāvas. Un, kaut arī šīs sajūtas pastāvīgi uztver šo augstfrekvences enerģiju, tavas smadzenes tikpat pastāvīgi ierobežo to aktivitāti. Tas tiek darīts ar nodomu. Jo, ja tu spētu uztvert visu dotajā mirklī iespējamo, tad tu vairs nespētu noturēt savu uzmanību fiziskajā līmenī. Iedomājies, ka tu, šajā mirklī lasot šo tekstu, vienlaicīgi arī zinātu kādas sekas gan tev, gan taviem draugiem un tavai ģimenei, tekstā minētais varētu izraisīt. Un vēl papildus tu vēl vienlaicīgi zinātu gan tavas apkārtnes cilvēku jūtas un domas, gan spētu redzēt, kāda saistība šīm domām un sajutām ir ar šo cilvēku citām inkarnācijām. Toties tagad, ja pat šāda nefiziska iedarbība tomēr nokļūtu tavā apziņā un piespiestu sevi ievērot, tu esi tā audzināts, ka atradīsi redzētajam citu izskaidrojumu.

  Tas, ko tu uzskati par fizisko matēriju, ir nekas cits kā zemāko oktāvu Enerģija, kas vibrē īpašā, speciāli priekš tā izveidotā laukā. Virs šīs oktāvas atrodas vēl daudzas citas oktāvas, kurās eksistē citi tavas būtnes līmeņi, pilnīgi funkcionēt spējīgi, dzīvi, apzinošies un daudz varoši. Apzināti stāties kontaktos ar savas būtnes citiem līmeņiem ir ļoti vienkārši un tu to jau sen dari. Piemēram, tad, kad tev pēkšņi galvā ienāk kāda doma vai arī, kad tu bez redzama iemesla juties laimīgs. Un arī sapņi, dabiski, ir nekas cits, kā citi tavas būtnes līmeņi darbībā (vai spēlē). Taču es domāju ne tādus sapņus, no kuriem tu atceries tikai vairākus haotiskus simbolus, bet gan vispatverošu veidošanu un šīs citos tavas būtnes līmeņos veidotās realitātes izmantošanu. Parasti tavas atmiņas par nosapņotajiem sapņiem līdzinās dzīvoklim, kurā valda liela nekārtība, bet tev prasa, vai svētki tev ir izdevušies. Visas baudas tu esi palaidis garām un palikusi ir tikai nekārtība.

  Kā rodas no Enerģijas zemākā oktāva, t.i., fiziskā matērija? Būtnes, kas veido fiziskās inkarnācijas, formē no apziņas Enerģijas Vienībām noteiktu modeli noteiktā frekvenču joslā, kas noderīga ir tikai šim mērķim. No šiem modeļiem sastāv visas lietas, arī tās, kas liekas cietas. Tagad par patiesu fiziskā līmeņa brīnumu: Kādā veidā šīs ar apziņu apveltītās enerģētiskās Vienības nokļūst no augstāk stāvošā līmeņa uz fizisko līmeni, lai veidotu tur pamata elektromagnētiskās vienības, tev pazīstamas kā subatomārās daļiņas: elektronus, protonus un neitronus? Jūsu zinātnieki jau atrodas uz šī procesa atklāšanas sliekšņa, bet atsevišķi zinātnieki ar labu iztēli jau intuitīvi nojauš to. Šie apziņas Enerģijas celtniecības ķieģelīši veido noteiktu elementu atomus, piemēram, oglekli, ūdeņradi, skābekli, slāpekli, utt. Atoms var likties ļoti vienkāršs veidojums - elektrons griežas ap kodolu. Zināmā mērā tā tas arī ir, taču no otras puses - atoms ir sarežģītākā lieta fiziskajā līmenī. Ģeometrija un algebra, kas ieliktas atoma veidošanai fiziskajā līmenī, aizņemtu jūsu pašu lielāko kompjūteru simtiem gadu. Matērija nav radusies tik vienkārši, viss bija rūpīgi izplānots.

  Taču pirms virzīties tālāk, vajag noskaidrot, kā Matērija uzvedās dažādos stāvok|os. Nedomā, ka apziņa, kas projicējusi elektronu, ir maza. Elektrons nav vis mazītiņa daļiņa, bet gan "elektrolauks - iespēja". Tā ir telpas daļiņa, kurā eksistē apziņa, taču tik smalkā veidā, ka jūsu zinātnieki nebūt nav pārliecināti, vai elektrons vispār eksistē. Šī apziņa var strādāt vienlaicīgi neizsakāmi daudzos laukos un neskaitāmos Visumos. Atomi var atrasties brīvi vai arī būt saistīti molekulās. Molekulas apvienojas formās, kādas tās ir noteikušas enerģētiskās Vienības un organizējošā būtne. Noteiktas būtnes ir atbildīgas par Enerģijas vadību saskaņā ar plāniem atomu un molekulu formās kristālā vai akmenī, auga vai koka dīgļa šūnā, utt. Šis saraksts, dabiski, ir bezgalīgs, taču paši modeļi līdzinās kompjūteram. Viņi vienlaicīgi ir gan dzīvas programmas un atmiņas, gan var uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu. DNS struktūra, katras atsevišķās šūnas sēklā, ir datu bāze, kas satur gan tavu vēsturi, gan tavu inkarnāciju vēsturi, gan visa dotās cilvēkveidīgās formas-veida vēsturi.

  Koks aug, piemēram, enerģētiskās būtnes (vari saukt to par koka_Garu, ja vēlies) kontrolēts. Šai būtnei ir koka projekts un viņa saskaņā ar to organizē enerģētiskās Vienības. Tiklīdz šī organizācija tiek izbeigta, Enerģija "atceras" par savu funkciju un var turpmāk noturēt elementārdaļiņas (kas vēl ievietotas lielajā modelī). Kad tu skaties uz šo koku, patiesībā tu redzi tīru Enerģiju, kuru ar apziņu apveltīta būtne organizējusi noteiktā formā. Tavas smadzenes atšifrēs šo vizuālo enerģētisko paraugu, kā ierasts, kā "koku". Ja tu pieskaries pie koka, tad tava roka un koks ir divi saskārušies enerģētiskie lauki. Taču tava nervu sistēma salīdzina visu informāciju un atšifrē šo pieskārienu kā taustes ierosu, tavas smadzenes uztver visus esošos datus un izveido no tiem konstrukciju, kuru tu pazīsti kā "koku". Ja galdnieks izgatavos no koka krēslu, tad viņš ar to izmainīs daudz lielāka lauka formu. Taču ar apziņu apveltītās Enerģijas Vienības, kas veidoja koksni, "atcerēsies" savu jauno struktūru un saglabās to līdz tam, kamēr krēsls, iespējams, tiks sadedzināts. Tad celulozes molekulās ar apziņu apveltītā Enerģija izveidos jaunas oglekļa, skābek|a un slāpek|a atomu struktūras. Telpa gan atomu iekšienē, gan ap atomiem ir milzīga. Ja pieņem, ka atomam ir futbola stadiona izmēri, tad atoma kodola izmēri būtu kā futbola bumba stadiona centrā. Pirmais elektronu gredzens atrastos aptuveni tribīņu pirmo rindu līmenī, bet katrs nākošais elektronu gredzens pēc 50 skatītāju rindām. Nākošais blakus atoms atrastos, iespējams, nākošajā pilsētā.

  Tātad, ja mēs runājam par "cieto" matēriju, tad jau minētajā piemērā redzam, ka Matērija ir pavisam neatbilstoša šim raksturojumam. Elektroniem, kurus tu uzskati par maziņām daļiņām, vispār nav svara. Tie ir tikai Enerģijas kunkuļi, kas lido ar milzīgu ātrumu ap kodolu. Šo ātrumu tiem piešķir pirmsmatriālais stāvoklis vai substance. Tas ir salīdzināms ar izšautu lodi, kurai ir vairāk Enerģijas, nekā mestai lodei. Arī kodols nav uzskatāms par cietu, Tas sastāv no mazām daļiņām (neitroniem un protoniem), kuri, ja tajos ieskatīties ciešāk, sastāv no vēl mazākām daļiņām. Šajā skaidrojumā mēs tuvojamies punktam, kur tīra Enerģija izpaužas kā Matērija (kā tu to sauc) uz neizsakāmi īsu laiku, kas nepieciešams šim procesam. Bez tam mēs jau gandrīz esam sasnieguši fizisko instrumentu jūtīguma robežas, taču ne pašu transformāciju no tīrās Enerģijas, jo daļiņu veidojošajai Enerģijas Vienībai neesot fiziskai, to nevar izmērīt ar fiziskajiem instrumentiem. Fiziķi ir novērojuši, ka elementārdaļiņas izpaužas kā daļiņas tikai tad, kad tiek novērotas. Pārējā laikā tās ir tikai viļņi. No tā izriet, ka pētnieks nekad nevar uzzināt patieso novērojamā elektrona stāvokli. Tāpēc nepastāv nekādas iespējas noteikt fiziskā līmeņa pamatstruktūru un tās funkcionēšanas veidus. Daudz dziļākā līmenī mēs varam runāt par ar apziņu apveltītu Enerģiju, kas izpaužas fiziskajā līmenī, kustoties milzīgā ātrumā, un liekas cieta, līdzīgi kā ventilatora spārni ātri griežoties liekas veidojam cietu apli. Tātad, materiālais Visums - tikai ilūzija? Jā!!! Tā sastāv no hologrammas un stāvviļņiem.

  Tātad Enerģijas organizācijas pamats ir - stāvvilnis. Šī ideja ir pamats sapratnei, kas esi tu pats un kā tu izpaudies. Tālāk sekojošais, iespējams, tev liksies līdzīgs fizikai, taču patiesībā - tas ir Metafizikas serdenis.

Hologramma

  Ja tu esi pazīstams ar hologrammas fenomenu, tad jau zini, ka objekta attēlojums var būt ierakstīts plēvē, kombinējot divus lāzerstarus. Viens būs atstarots no objekta, otrs nē. Šie divi stari savstarpēji iedarbojas vai, attiecīgi, traucē viens otram, tā veidojot attēlu. Ja no jauna virzīt lāzerstaru pret plēvi, tad būs redzams telpisks objekta attēls, kas liksies karājamies gaisā. Pretēji attēlam normālajā fotogrāfijā, objekts uz fotogrāfiskās plēves izskatās ne kā orģināls, bet kā koncentrisku gredzenu rinda, kurus sauc par interferences paraugu. Ja vērst lāzerstaru pret šī parauga fragmentu, parādīsies viss objekts, kaut arī tas būs mazāk skaidrs, ti., objekts būs izplūdis pa visu plēvi. Šajā attēlojumā ir tikai divi aspekti: uz plēves ierakstītais objekta attēls un projicētais attēls.

  Hologrammas analoģija sniedz svarīgu priekšstatu par realitātes dabu un iespējām tev  sadarboties ar to. No vienas puses mums ir saikne ar ikdienas realitāti (noteiktu projicētu attēlu), bet no otras puses ar šīs realitātes «kopējamo šablonu", kuru tu nevari redzēt Tas izskaidro to, kāpēc elementārdaļiņa var vienlaicīgi būt visur: tās “kopējamais šablons" ir izplatīts pa visu slēpto tās interferences paraugu. Tas ir pretrunā ar klasisko fiziku, kas redz fizisko pasauli tikai kā atsevišķu, lokalizētu lietu kopumu, kas gan iedarbojas viena uz otru, taču ierobežotā veidā.

  Apskatīsim šo jautājumu tuvāk. Pieņemsim, ka Matērija, kā tika teikts, sastāv no elementārajiem viļņiem, kas projicējas trīsdimensionāla tēla formēšanai. Pieņemsim vēl, ka brīnišķīgais orgāns - cilvēciskās smadzenes, atver šo projicēto tēlu un izveido no tā kaut ko tādu, kas tev izskatās kā objektīva realitāte. Un šī realitāte tev liekas pilnīgi naturāla un cieta, tāpēc vien, ka arī tavs ķermenis ir trīsdimensionāla projekcija! Šādā gadījumā realitāte ir nevis kaut kas objektīvs – “tur ārpusē'', bet kaut kas subjektīvs – “šeit iekšpusē", un katram cilvēkam tā liekas savādāka. Kādu iespaidu teiktais atstāj uz tevi? Vai tu esi ga|a un kauli, kas ir iestrēguši cietā pasaulē? Vai arī tu esi slēpts hologrāfiska tēla izplūdis attēls milzīgā vēl Iielāka hologrāfiska tēla virpulī? Un kāda loma šajā gadījumā ir apziņai? Vai tā ir gaisma, kas cauriet slēpto attēlu uz plēves? Vai tā ir pats tēls?

  Apziņa ir gan viens, gan otrs. Tā vienlaicīgi veido gan slēpto “kopējamo šabtonu” izrietot no cita vēl vairāk slēptā “kopējamā šablona", gan caurgaismo to ar gaismu, lai noprojicētu to tā, lai arī tu to redzētu, justu un dzirdētu. Taču mēs šeit runājam par dažādām funkcijām. Elementārapziņa veido Matērijas ķieģelīšus, bet citas apziņas daļas organizē tās sarežģītākos tēlus: šūnas, fiziskos orgānus, emocijas un domas, kas visi savā manierē ir apveltītas ar apziņu. Un tava apziņa mijiedarbojas ar ikkatru citu apziņu, neatkarīgi no tā vai tu to sauc par ,,dzīvu" vai ,nedzīvu".

  Es zinu. ka jau teiktā ir pietiekami, lai pārdegtu “drošinātāji” gandrīz katrā mentālajā ķermenī. Taču, tikai izprotot, cik lielā mērā

realitāte patiesībā ir “plūstoša", tu patiešām spēsi to iespaidot. Ja tu ticēsi, ka esi izveidots no kaut kā izturīga, tad diezin vai panāksi lielas izmaiņas. Vai tu, piemēram, zini, ka tava ķermena šūnās glabājas liels daudzums tavas vecās uzvedības modeļu.

Un šīs šūnas ir “iesaldētas" – t.i., šie mode|i ir iesprostoti tajās. Vai tev būtu iespējams šūnās no tiem atbrīvot? Jā, ja tavas šūnas būtu slēpta “kopējamā šablona" projekcija, jo tad tu varētu izmainīt “kopējamo šablonu" vai tā projicēšanas veidu, lai spētu atbrīvotos no saviem vecajiem uzvedības modeļiem. Instruments šī procesa veikšanai tev jau ir – tava apziņa.

  Kā mēs to redzēsim vēlāk, tad cilvēciskā forma-veids meklē tikai vienu: realitātes veidošanas ceļus. Taču cilvēks ir tik dziļi iestidzis šajos meklējumos, ka nemaz nemana, ka pats šo realitāti jau veido. Jo visi tavi iegūtie iespaidi jau ir tavu realitātes veidošanas pūļu tiešs rezultāts un tiešas iekšējo “kopējamo šablonu” projekcijas. Ja tu nezini, ka tu to pats dari un, ka esi spējīgs arī izmainīt “kopējamo šablonu”, tad tu pastāvīgi atjaunosi veco realitāti, kas tev nesniegs apmierinājumu. Taču lietas ir daudz plastiskākas nekā tu esi iedomājies un tas izpaužas kā vēl viens svarīgs apstāklis. Tavas jūtas un domas ir tava iekšējā “kopējamā šablona” daļa, bet tava ikdienas dzīve - projicētā aina. Dabiski, ka tavas jūtas un domas mijiedarbojas ar citu cilvēku jūtam un domām, taču situāciju veidošanā tām pieder galvenā loma.

  Realitāte, kā tu jau zini, ir projicēta no dažādiem hologrāfiskajiem “kopējamajiem šabloniem”. Šādi “kopējamie šabloni" eksistē dažādos līmeņos, kuri atrodas noteiktā “attālumā” no parastās realitātes un caur tiem projicētie attēli šķērsojas. Attēli ar pašu zemāko frekvenci piešķir tavam ķermenim šķietamo cietumu. Tas, ko tu uzskati par telpu ir piepildīts ar augstfrekvences attēliem un tie visi pastāv vienlaicīgi. Tu pats arī sastāvi no daudzām fiziskām, emocionālām, mentālām un spirtuālām projekcijām, bet to “kopējamos šablonus” tu uzskati par GARU. Taču šie “kopējamie šabloni” ir tikai vēl citu daudz augstāku frekvenču, vēl slēptāku “kopējamo šablonu” projekcijas. Šeit svarīgi ir tas, ka šos “kopējamos šablonus” ar vizualizācijas palīdzību tu vari izmainīt Ja tu esi slims, tad vari sevi ,,atremontēt” ar vizualizācijas palīdzību, izmainot "slimo" “kopējamo šablonu” un kļūt atkal vesels. Ja tu vēlies izmainīt situāciju, tad uzprojektē jaunu “kopējamo šablonu” un pagaidi, kamēr tas noprojicēsies fiziskajā līmenī un tu sajutīsi to kā rezultātu.

  Realitātes veidošana notiek šādi: ja tu atrodies situācijā, kura tevi neapmierina un tu pretojies tai, tad to ar savu pretestību vienlaicīgi pastiprini gan “kopējamo šablonu”, gan projicēšanas mehanisma darbību, tā paildzinot arī nevēlamās situācijas esamību, tā vietā, lai vizualizētu kaut ko labāku. Tātad, apziņa - tā ir aiz objektivās realitātes un planētas Zeme vēstures esošais modelis (paraugs), kas dziļi ieausts realitātes audumā.

  Telefilmas "Star Trek: The next generation" sērijās parādīts brīnišķīgs realitātes veidošanas modelis. Golodeks uz "Enterprise" varēja ģenerēt priekšmetu un ļaužu attēlus, kuri funkcionēja saskaņā ar ieprogrammēto “realitāti”. Nelielas programmā ievadītās izmaiņas varēja izmainīt, piemēram, hologrāfiskās personas agresivitātes pakāpi vai izveidot draudošu situāciju. Atšķirībā no mūsdienu hologrammām, filmā esošā hologrāfiskā lode varētu cilvēku nogalināt, bet hologrāfiskais briesmonis viņu norīt, ja vien programmas darbība netiek laicīgi pārtraukta. Šī telefilma gan attēloja darbību 24. gadsimtā, taču tur pielietojamā tehnoloģija Enerģijas formas veidošanā būs pieejama lietošanai ievērojami agrāk.

  Tas noved tālāk mūsu sarunu pie fiziskā līmeņa veidošanas tēmas. Gaisma veido hologrāfisko attēlu, kurš tiek noturēts apvalkā, kas orģināla reprezentācija. Informācija, kas nepieciešama attēla ģenerēšanai, kodējas uz plēves. Pats apvalks, dabiski, ir viens no stāvviļņa veidiem.

Stāvvilņi

   Bērnībā tu, droši vien, kopā ar savu draugu nostiepāt auklu un raustījāt to. Mazs vilnītis skrēja pa auklu no tavas Iīdz tava  drauga rokai un atgriezās pie tevis atpakaļ. Tas, kas pārvietojās pa auklu - ir enerģija. Taču pati aukla kustējās tikai uz augšu  un leju, bet ne garumā. Ja tu ar draugu parautu auklu no abiem galiem vienlaicīgi, tad varētu notikt divas lietas. Izveidotos vai nu 2x lielāks vilnis, ja jūs būtu parāvuši auklu ar vienādu spēku vienā virzienā, vai arī viņi savstarpēji neitralizētos, ja viens no jums būtu parāvis auklas galu augšup, bet otrs - lejup, Izveidotie viļņi pirmajā gadījumā iedarbotos viens uz otru konstruktīvi,  bet otrajā-destruktīvi.

  Tagad iedomājies daudz īsāku pavedienu, kas būtu nostiepts kā ģitāras stīga. Ja tu to parausi, tad tā izdos raksturīgu skaņu.  Paraujot stīgu tu nodevi tai neapstrādātu (potenciālo) enerģiju. Šī enerģija pārveidojās dabiskā veidā noteiktā modeli. Pats  stiprākais iespējamais vilnis ir tāds vilnis, kurš ir vienādā garumā ar stīgu, teiksim, ja stīgas garums ir viens metrs, tad lielākais iespējamais viņa garums šai stīgai arī ir viens metrs. Iespējami arī viļņi, kuru garums ir tikai daļa no stīgas garuma, teiksim, 50 cm, 25 cm, 12,5 cm, utt. Šādus viļņus sauc pār stāvviļņiem un tie veido šai stīgai vienu ģimeni, kuras pamats ir viļņa dabiskais garums. Atbilstošas stāwiļņu kombinācijas piešķir instrumentam tā individuālo tembru vai skaņas nokrāsu. Vibrējošajām stīgām pats svarīgākais ir, lai divas identiskas stīgas vienādos apstākļos vienmēr izraisītu vienādus dabiskus un harmoniskus viļņus. Ja tu novietosi divas identiskas stīgas vienu pretī otrai un uzsitīsi tikai pa vienu, tad tā izveidos no skaņas enerģjjas lauku, kuru  uztvers otra blakus esošā stīga. Tā kā arī otrā stīga ir noskaņota uz to pašu viļņa garumu ko izraisa pirmā stīga, tad tā uzreiz  sāks rezonēt, t.i., pirmās stīgas izraisītais enerģijas lauks, izraisīs arī otrās stīgas vibrācijas. Rezonanse ir ļoti svarīga cilvēka  ķermeņa enerģiju darbība un par to mēs vēl daudz runāsim.

   Bet tagad, kaut kas komplicētāks. Iedomājies, ka tu esi konditors kosmiskajā kuģī un tev bezsvara apstākļos ir izdevies  uzcept  2 želejveidīgus pudiņus, kas neizšķīdīs, ja tos nesaturēs trauks. Viens no tiem ir sarkans, bet otrs – dzeltens. Pirms tie  pilnīgi sacietēja, tu tos sagrūdi kopā, lai tie nedaudz iesūktos viens otrā. Sadures vietā izveidojās orandžs pudiņa slānis. Ja tu  iešūposi sarkano daļu, kustība turpināsies līdz dzeltenajai. Ja tu sarkano daļu svārstīsi pastāvīgi, tad izveidosies stāvvilnis, kas tāpat pastāvīgi svārstīs ar to pašu frekvenci tāda paša materiāla dzelteno daļu. Tagad iedommājies, ka tu esi ievietojis dzelteno pudiņu sarkanā iekšpusē. Padomā, kā tas reaģēs, ja tu svārstīsi sarkano pudiņu.

   Tā tu atklāsi lauku pamafīpašību un rezonanses fenomenu starp tiem laukiem, kas pamatojas uz stāvviļņu esamību. Ja lauks  ir noskaņots uz noteiktu frekvenci, tad tas absorbēs enerģjju no cita lauka stāwi|ņa un veidos arī pats savu stāvvilni. Katrs lauks svārstīsies kopā ar citiem tuvumā esošajiem līdzīgajiem laukiem nosacīti indeferenti (nesaistīti) un automātiski. Tas var izraisīt  arī simpatisko rezonansi, kas ir kaitnieciska: pirmais lauks uzsāk tāda veida kustības, kas ir pretrunā viņa paša vislabākajām  interesēm. Nu labi, viss, tev vēl ir jāiemācās ēst želejveidīgo pudiņu bezsvara apstākļos!

   Kā tu vēl redzēsi, rezonanse iespaido tevi visdažādākajos veidos, zini tu to vai nezini. Taču, no šī brīža tu to spēsi pielietot  apzināti Pacilātībai.