Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

6. Iekšējais ķermenis

6.1. ESĪBA ir tavs patiesais “ES”

            - Agrāk jūs runājāt par to, cik svarīgi, lai manas iekšējās saknes izaugtu no manas patiesās būtības (“ES”) dziļumiem un es pastāvīgi izjustu savu ķermeni no iekšpuses. Paskaidrojiet, lūdzu, izvērstāk to !

   Tavs ķermenis var kļūt par ieejas durvīm ESĪBAs valstībā. Mēģināsim tieši “Pašlaik” iekļūt ķermenī dziļāk. 

            - Taču es vēl aizvien neesmu pārliecināts, ka pareizi saprotu to, ko jūs izsakāt ar vārdu “ESĪBA” ?

   “Ūdens? Kāds vēl tur ūdens, ko tas nozīmē? Ko tu ar šo vārdu gribi izteikt? Es nesaprotu”,  lūk, ko teiktu zivtiņa, ja tai būtu cilvēka prāts.

   Lūdzu, necenties izprast, kas ir “ESĪBA”. Tev jau ir bijuši jūtami ESĪBAs uzplaiksnījumi, taču prāts vienmēr centīsies tos saburzīt, noslēpt mazā kastītē un pielikt klāt etiķeti. To izdarīt nav iespējams, jo ESĪBA nevar būt prātam par zināšanu objektu. ESĪBĀ subjekts un objekts ir saplūduši vienā veselumā. ESĪBU var sajūst kā vienmēr pastāvošo “ES ESMU”, kas eksistē aiz vārda un formas. Tātad tu, sajūtot un vienlaicīgi zinot, ka “ES ESMU” un atrodos šajā dziļi iesakņotajā stāvoklī  - savā būtībā “ES” – būsi apskaidrības (apgaismības) stāvoklī. Tā ir PatiESĪBA,  kas, kā teica Kristus, tevi atbrīvo. 

            - Atbrīvo no kā ?

   Atbrīvo no ilūzijas, kas spiež tevi noticēt, ka tu esi ne vairāk kā tavs fiziskais ķermenis un prāts. Šī “ilūzija par sevi”, kā to sauca Buda, ir cilvēka galvenie maldi un to pamats. PatiESĪBA atbrīvo no bailēm, no ilūzijas nenovēršamajām sekām, zem kādām maskām un sejām tās arī neslēptos, no bailēm, tevis pastāvīgā mocītāja, kamēr vien tavs “es-EGO” izriet tikai no tavas viegli ievainojamās un vārīgās formas. Un vēl patiESĪBA atbrīvo no grēka, kas ir ciešanas, kuras tu neapzināti nodari gan sev pašam, gan citiem, jo šī iluzorā “es-EGO” sajūta valda pār to, ko tu domā, ko runā un ko dari.

6.2. Neiestrēgsti vārdu līmenī (palūkojies aiz vārdiem)

            - Man nepatīk vārds “grēks”. Tas norāda, ka tieku izvērtēts un uzskatīts par vainīgu.

  To es saprotu. Gadsimtu gaitā nesapratnes, nezināšanas, pārpratumu, varaskāres dēļ ap vārdu “grēks” ir uzkrājies daudz kļūdainu uzskatu un interpretāciju, tomēr tas joprojām satur svarīgus nosacījumus, patiESĪBAs būtību. Ja tev traucē šīs interpretācijas, t.i., tu neesi spējīgs paskatīties aiz tām un apzināt (apjēgt) realitāti, uz kuru norāda šis vārds, tad nelieto to. Neiestrēgsti vārdu līmenī. Vārds nav nekas vairāk kā līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tas ir abstrakcija. Kā ceļa rādītājs tas norāda uz mērķi. Piemēram, vārds “medus”- tas nav pats medus. Tu vari to pētīt un runāt par to, cik vien ilgi gribi, bet medus garšu uzzināsi tikai tad, kad būsi to nogaršojis. Pēc pagaršošanas, vārda “medus” nozīmīgums tev jau būs mazinājies. Tu vairāk nebūsi pie tā piesaistīts. Tieši tāpat, tu vari līdz mūža galam pastāvīgi runāt un domāt par “Dievu”, bet vai tas nozīmēs, ka tu zini vai, vismaz, nedaudz esi saskāries ar to realitāti, uz kuru norāda šis vārds? Tas nebūs nekas vairāk kā ideju sakopojums, uzmācīga piesaiste ceļa rādītājam, mentālam elkam.

   Tas attiecas arī uz atgriezenisko saiti. Ja tev kaut kādu iemeslu dēļ nepatīk vārds “medus”, tad šie iemesli var atturēt tevi no tā pagaršošanas. Ja pret vārdu “Dievs” tev ir spēcīga nepatika, kas ir piesaistes negatīvā forma, tad tu, tikai tāpēc vien, vari noraidīt ne tikai šo vārdu, bet arī tā norādīto realitāti. Tādēļ tu vari atņemt sev iespēju pašam sajust šo realitāti. Tas viss, protams, rodas no identificēšanās ar savu prātu. Tāpēc, ja kāds vārds tevi neapmierina, tad aizmirsti to un nomaini ar citu, kuru tu uzskati par precīzāku. Ja tev nepatīk vārds “grēks”, tad aizvieto to ar vārdu “neapzināšanās” vai “neprāts”. Tas var tevi vairāk tuvināt patiESĪBAi - aiz vārdiem aizslēptajai realitātei, nekā ilga, nepareiza vārda “grēks” lietošana un izskaidrošana. Tas neveidos tevī arī vainas apziņu.

            - Tomēr arī šie vārdi man nepatīk. Tie liek domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tie vērtē mani.

   Nu protams, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā -  tikai par to tevi neviens nenosoda. Es negribu tevi personīgi aizskart, tomēr - vai tad tu neesi piederīgs pie cilvēku rases (sugas), kas nogalināja vairāk nekā 100 miljonus savus līdzcilvēkus tikai XX gadsimtā vien.

            - Jūs ar to domājat kopējo vainas izjūtu ?

   Tas nav jautājums par vainu. Ja tevi vada tavs egoistiskais prāts, tas nozīmē, ka tu esi kolektīvā vājprāta daļa. Iespējams, ka tu ne visai dziļi esi pētījis pašreizējos cilvēces eksistences apstākļos, kuri veidojas, dominējot egoistiskajam prātam un tā iespaidā. Atver savas acis un ieraugi tās bailes, izmisumu, alkatību un vardarbību, kas ir izplatījusies un valda visur. Ieraugi to zvērisko un šausmīgo cietsirdību, neiedomājamās ciešanas, kurām cilvēki ir pakļauti un kuras izdara ne tikai sev līdzīgajiem, bet tāpat arī citām dzīvības formām uz Zemes. Tomēr nevajag nevienu nosodīt. Vienkārši pavēro, kas notiek apkārt. Lūk, kur patiesais grēks!  Lūk, kur ir patiesais vājprāts un neapzināšanās! Taču, pats galvenais, neaizmirsti sekot savam paša prātam. Tieši tajā nepieciešams meklēt šī vājprāta saknes.       

6.3. Kā meklēt ceļu uz savu neredzamo un neiznīcināmo realitāti

            - Jūs teicāt, ka sevis identificēšana ar savu fizisko formu ir ilūzijas daļa. Bet kā tādā gadījumā mūsu ķermenis – mūsu fiziskā forma, var palīdzēt mums apzināties ESĪBU ?

   Tas ķermenis, kuru tu vari ieraudzīt un aptaustīt, nespēj tevi tuvināt ESĪBAI. Tomēr šis redzamais un apjaušamais ķermenis ir tikai daudz dziļākas realitātes ārējā čaula vai vienkārši tās ierobežota un izkropļota uztvere. Mūsu dabiskajā vienotības ar ESĪBU stāvoklī, šī daudz dziļākā realitāte katrā laika mirklī var būt sajūtama kā neredzams dzīvīgs iekšējais ķermenis, kā sevī atdzīvojusies klātESĪBA. Tātad, “atrasties savā ķermenī” – nozīmē sajust ķermeni no iekšpuses, sajust dzīvi ķermeņa iekšpusē, nonākot pie sapratnes, ka tu neesi ierobežots tikai ar savu ārējo formu. Taču šāda sapratne var būt uzskatāma tikai par sākumu iekšējam ceļojumam, kurš vēl dziļāk vedinās tevi visaptveroša stinguma (sastinguša miera un klusuma) valstībā, kā arī novedīs tevi pie dižākā spēka un dzirkstošās (vibrāciju pilnas) dzīves. Sākumā tu to spēsi pamanīt tikai kā izplūdušu uzplaiksnījumu, bet caur to sāksi apjēgt, ka esi ne tikai bezjēdzīgs fragments tev naidīgajā Visumā, kas uz neilgu laiku tev atvēries starp dzimšanu – nāvi, lai nedaudz izbaudītu miesiskas baudas ar sekojošām ciešanām un neglābjamu izzušanu nebūtībā. Tu sapratīsi, ka aiz savas ārējās formas robežām tu esi savienots ar kaut ko tik neaptveramu, tik neizmērojamu un svētu, ka to nevar ne aptvert, ne vārdos izteikt. Taču es tagad runāju tieši par to - un ne jau tādēļ, lai dotu tev kaut ko tādu, kam tu spētu noticēt, bet lai parādītu, ko tu vari sevi atklāt un iepazīt.

   Tomēr, kamēr vien prāts aizņems visu tavu uzmanību, tu būsi izolēts no ESĪBAs. Kamēr tā būs (ar cilvēku vairākumu tas notiek pastāvīgi un nepārtraukti) tu nespēsi sajust savu ķermeni. Prāts ir aptvēris visu tavu apziņu un pārvērtis to par lietošanas materiālu savām vajadzībām, tāpēc tu nevari pārstāt domāt. Šāda piespiedu, uzmācīgā domāšana ir kļuvusi par kolektīvu slimību. Tāpēc arī visas tavas sajūtas par savu “es” ir prāta darbības rezultāts. Tā kā tava pašreizējā sevis identifikācija “es-EGO” nesakņojas ESĪBĀ, tad tā tikai traucē tev savienoties ar to (ESĪBU). Tavs “es-EGO” kļuvis viegli ievainojams un pārtapis prasīgā mentālā konstrukcijā, kur bailes ir galvenās un vadošās emocijas. Rezultātā tavā dzīvē pietrūkst patiešām nozīmīgas lietas - tava patiesā “ES” – tavas neredzamās un neiznīcināmās realitātes apzināšanās.

   Lai sāktu apzināties ESĪBU, tev vispirms jāatņem (jāatdala) prātam savu apziņu. Tas ir viens no pašiem būtiskākajiem tava garīgā ceļojuma uzdevumiem. Ir jāatbrīvo liels apziņas apjoms, kurš agrāk bija aizņemts ar nevērtīgu un uzpiestu domāšanas darbu. Visefektīvākais paņēmiens, kā atbrīvoties no nepārtrauktās domāšanas, ir pārcelt savu uzmanības fokusu no domāšanas uz sava ķermeņa iekšpusi, kur iesākumā ESĪBA būs sajūtama, kā nesaredzams enerģētiskais lauks, kas dod dzīvību tam, ko tu uztveri kā savu fizisko ķermeni.

6.4. Kā savienoties ar iekšējā ķermeņa enerģētisko lauku

   Lūdzu, pamēģini to izdarīt tieši “Šeit un Pašlaik”. Iespējams, ka sākumā tev labāk praksi izpildīt ar aizvērtām acīm. Vēlāk, kad tava “ESĪBA ķermenī” kļūs dabiska un viegla, tas vairāk nebūs nepieciešams. Tātad virzi savu uzmanību uz sava ķermeņa iekšpusi. Mēģini to sajust no iekšpuses. Vai izjūti, cik tas ir dzīvs? Vai jūtama dzīvība tavos pirkstos, rokās, kājās un pēdās, tavā vēderā, tavās krūtīs? Vai tu esi spējīgs just šo smalko, gandrīz nemanāmo enerģētisko lauku, kas piepilda tavu ķermeni un dāvā trīsuļojošo dzīvīgumu katram orgānam, katrai šūnai? Pacenties sajust to vienlaicīgi visās ķermeņa daļās kā vienotu enerģijas lauku. Kādu laiku turpini izjust savu iekšējo ķermeni. Nedomā par viņu, tikai sajūti to. Jo vairāk uzmanības tu viņam veltīsi, jo jaušamāka un spēcīgāka kļūs šī sajūta. Tu sajutīsi kā ikviena ķermeņa šūna kļūst tev arvien dzīvāka, un ja tev piemīt spēcīga vizuālā uztvere (attīstīta iztēle), tad tu vari ieraudzīt savu ķermeni gaismotā veidolā. Lai arī sākumā šis domu tēls var būt tev noderīgs, tomēr vairāk uzmanības velti sajūtām nekā tēliem, kas var parādīties uz tava domu ekrāna. Jebkurš tēls, lai cik brīnišķīgs un spēcīgs tas nebūtu, tomēr ir jau forma, tāpēc kopā ar to tev būs grūtāk iekļūt vēl dziļāk savā iekšējā ķermenī.

∫

   Iekšējais ķermenis ir bez formas, neierobežots un neizdibināms. Vienmēr ir iespējams ieiet tajā vēl dziļāk. Lai arī tu pašlaik vēl nevari izjust visas šī stāvokļa nianses, turpini fokusēt uzmanību uz tām sajūtām, kuras tu jau izjūti. Varbūt tu jūti vieglu tirpoņu vai kutoņu plaukstās vai kāju pēdās. Šobrīd ar to ir pilnīgi pietiekoši. Turpini koncentrēties uz šīm sajūtām. Tavs ķermenis sāk atdzīvoties. Nedaudz vēlāk mēs atgriezīsimies pie šīs prakses. Tagad atver, lūdzu, acis, bet vienlaicīgi tomēr pacenties aizturēt daļu uzmanības uz sava ķermeņa iekšējo enerģētisko lauku. Atceries, ka tavs iekšējais ķermenis atrodas uz robežas starp tavu izpausto formu (sevis identifikāciju ar “es – EGO”) un tavu patieso būtību “ES”. Pacenties nekad nezaudēt ar to saskari.

∫

6.5. Ķermeņa nozīmīgums apziņas pārveidošanā

            - Kāpēc atsevišķas reliģijas noliedz un pat nolād ķermeni ? Rodas iespaids, ka garīgie meklētāji vienmēr attiekušies pret ķermeni kā pret traucēkli vai pat grēka avotu ?

   Kāpēc tik maz garīguma meklētāju ir atraduši to, ko meklēja?

   Ķermeņa līmenī cilvēki ir radniecīgi dzīvniekiem. Cilvēkam un dzīvniekiem ir vienādas visas galvenās ķermeņa funkcijas – bauda, sāpes, elpošana, barošanās, dzeršana, defektācija, miegs, dzimumtieksme, lai atražotos un, protams, piedzimšana un nāve.

   Kādreiz senatnē pazaudējuši vispārējās vienotības sajūtu un nokļuvuši ilūziju pasaulē cilvēki pēkšņi attapās un ieraudzīja sevi ķermenī, kas bija ļoti līdzīgs zvēru ķermenim. Un cilvēki ļoti sāka uztraukties šajā sakarā - sāka uzskatīt to par ļoti lielu traucēkli. “Nemānīsm sevi. Mēs esam ne vairāk kā dzīvnieki.” Šķita, ka tā tiešam ir “patiesība”, taču pārāk traucējoša “patiesība”, lai ar to  samierinātos. Ādams un Ieva ieraudzīja, ka ir kaili, un nobijās. Neapzinātais savas dzīvnieciskās dabas noliegums ļoti ātri iesakņojās cilvēku apziņā. Draudi, ka viņi atkal var nokļūt spēcīgo instinktīvo tieksmju varā un atgriezties atpakaļ uz pilnīgās neapzināšanās stāvokli, tiešām bija pilnīgi reāli. Tāpēc ap atsevišķām ķermeņa daļām un to ķermeniskajām funkcijām, it īpaši seksuālajām, uzradās kauns un dažādi aizliegumi. Šo pirmo cilvēku apziņas gaisma tad vēl nebija tik spēcīga, lai viņi spētu iedraudzēties ar savu dzīvniecisko iedabu, spētu izbaudīt to sevī vai vismaz ļautu tam visam “būt”. Tad nevarēja būt ne runas par to, lai mēģinātu iedziļināties šajā dzīvnieciskajā iedabā un atpazītu tās iekšpusē zem ilūzijas maskas apslēpto realitāti - Dievišķo iesākumu. Tāpēc arī šie pirmie cilvēki izdarīja to, ko bija spiesti izdarīt. Viņi sāka norobežoties no sava paša ķermeņa. Jaunais, viņu pieņemtais, uzskats bija tāds, ka cilvēkam ķermenis ir kā rīks, kā ierocis, nevis, ka cilvēks pats ir ķermenis.

   Rodoties un attīstoties reliģijām, šī atdalīšana kļuva arvien izteiktāka. Ticība tam, ka “tu neesi tavs ķermenis” iemājoja cilvēku prātos. Tāpēc arī daudzu gadsimtu ilgumā neskaitāmi cilvēki gan Austrumos, gan Rietumos ir centušies atrast Dievu, pestīšanu vai panākt apskaidrību (apgaismību), noliedzot savu ķermeni. Tas izpaudās kā atteikšanās no jutekliskajām baudām, it īpaši no seksuālajām, un askētisko prakšu (badošanās, gavēšana, ...) formās. Viņi mocīja ķermeni, cenšoties to vājināt vai kaitēt tam, jo uzskatīja to par grēcīgu. Kristietībā to sauc par miesas savaldīšanu (mērdēšanu). Citi apskaidrības meklētāji centās aizbēgt no ķermeņa, ieejot transa stāvoklī vai dzenoties pēc ārpusķermeņa sajūtām. Daudzi tā dara vēl aizvien. Stāsta, ka pat Buda sešus gadus praktizēja ķermeņa noliegšanu, dzīvojot ļoti askētisku dzīvi. Tomēr apskaidrību (apgaismību) panāca tikai tad, kad bija atteicies no šīs prakses.            

   Tas ir fakts, ka neviens cilvēks nekad nav kļuvis apskaidrots (apgaismots) noliedzot, apspiežot ķermeni vai arī ar ārpusķermeņa sajūtu palīdzību. Kaut arī šādas sajūtas var būt burvīgas un dāvāt tev atbrīvošanās garšu no materiālās formas, tomēr tev vienalga vajadzēs atgriezties savā ķermenī. Jo tieši šeit notiek sevis pārveides (transmutācijas) procesa būtiskākā daļa. Transmutācija norisinās tikai ar ķermeņa palīdzību nevis kaut kur ārpus tā. Lūk, kāpēc patiesie Skolotāji nekad neatbalsta ķermeņa atstāšanu vai noliegšanu, kaut arī viņu sekotāji, kas atrodas prāta varā, to dara diezgan bieži. No senajām mācībām, kurās tika runāts par ķermeni, ir izdzīvojuši tikai atsevišķi fragmenti, tādi kā Kristus paziņojums: “Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad arī tava miesa ir gaiša, bet ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša. ... Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu.” (Lūkas ev. 11:34,36), vai tie, kas turpina dzīvot mītos. Piemēram, uzskats, ka Jēzus nekad nav pametis savu ķermeni, vienmēr bijis savienots ar to un kopā ar to augšāmcēlās uz “debesīm”. Pat līdz šim laikam gandrīz neviens nav pareizi izpratis šo fragmentu jēgu vai mītu apslēpto nozīmi, un tāpēc ticība tam, ka “tu esi ne tavs ķermenis” nostiprinājās visur, atbalstot gan ķermeņa noliegšanas prakses, gam mēģinājumus to atstāt. Ļoti daudzi garīguma meklētāji ir apstājušies tieši šī šķēršļa priekšā un tas liedza tiem panākt savu garīgo realizāciju un atrast patiESĪBU.     

            - Vai ir iespējams atgūt zaudētās mācības par ķermeņa nozīmīgumu vai varbūt atjaunot tās, izmantojot saglabājušos fragmentus ?

   To darīt nav nepieciešams, jo visas garīgās mācības izplūst no vienotā PIRMSĀKUMA. Šajā nozīmē mums vienmēr ir un būs tikai viens Skolotājs - Meistars, kas parādās mums, izpaužoties dažādu formu daudzveidībā. Es esmu šis Skolotājs, un tāpat arī tu tas vari būt, ja vien spēsi atrast ceļu uz PIRMSĀKUMU, kas atrodas tevi pašā. Un tavs ceļš pie PIRMSĀKUMA iet caur tavu iekšējo ķermeni. Neskatoties uz to, ka visas garīgās mācības ir cēlušās no viena un tā paša PIRMSĀKUMA, tomēr tad, kad tās vienreiz tika izteiktas un pierakstītas tās jau uzreiz kļuva par parastu vārdu salikumu, un šie vārdi ir nekas cits kā tikai ceļa rādītājs, kā jau to noskaidrojām iepriekš. Tātad visas mācības ir jāuzskata tikai kā rādītāji (pavadoņi), kas palīdz sameklēt atpakaļceļu pie PIRMSĀKUMA.  

   Es jau runāju par PatiESĪBU, kas apslēpta tavā paša ķermenī. Tomēr es vēlreiz gribētu uzsvērt un izskaidrot pazaudēto seno mācību būtību un jēgu. Tas tev arī varēs noderēt par vēl vienu ceļa rādītāju. Pacenties just (sajust) savu iekšējo ķermeni, kad lasi vai klausies, ko es tagad teikšu.  

6.6. Sprediķis par ķermeni

   Tam, ko tu uztver kā blīvu fizisku struktūru, sauktu par ķermeni, pakļautu slimībām, novecošanai un nāvei, nav savas realitātes. Ķermenis neesi tu, bet ir tava paša dziļās realitātes, kura atrodas aiz piedzimšanas un nāves robežām, izkropļotā uztvere. Šo izkropļoto uztveri rada tava prāta aprobežotība, kurš, pazaudējis saikni ar ESĪBU, izveido ķermeni kā pierādījumu savam iluzorajam, iedomātajam priekšstatam par savu nošķirtu eksistēšanu un izteiktā baiļu stāvokļa attaisnošanai. Tomēr nenovērsies no ķermeņa! Jo šī nepastāvīguma, aprobežotības un mirstīguma simbola iekšienē, kuru tu jau uztver kā tava prāta iluzoros veidojumu, atrodas tavu būtību (“ES”) izsakošās nemirstīgās realitātes diženums un spožums. Nemeklē PatiESĪBU ārpusē, jo PatiESĪBA var būt atrodama tikai tavā ķermenī. Nepretojies ķermenim, jo tā tu pats cīnīsies pret savu paša realitāti. Tu esi tavs ķermenis, ne tas, kuru tu vari redzēt un aptaustīt, ne tā smalkā, iluzorā čaula, bet tas, kas atrodas aiz tās. Tavs nesaredzamais iekšējais ķermenis, tās ir durvis uz ESĪBU, uz NEIZPAUDUŠOS Dzīvi. Tavs iekšējais ķermenis tevi cieši, nesaraujami sasaista ar nedzimstošo, nemirstošo, mūžīgi klātESĪBĀ esošo NEIZPAUDUŠOS Vienoto Dzīvi. Tavs iekšējais ķermenis tevi uz mūžīgiem laikiem vieno ar Dievu.   

∫

6.7. Kā balstīties uz savām dziļajām iekšējām saknēm

   Ļoti svarīgi ir pastāvīgi sajust savu saistību (atrasties savienotības stāvoklī) ar savu iekšējo ķermeni. Nepieciešams, lai stāvoklis, kurā tu sajūti savu iekšējo ķermeni, kļūtu tev par dabisku stāvokli. “Atrašanās savā ķermenī” ātri padziļinās un pārvērtīs tavu dzīvi. Jo vairāk apziņas tu virzīsi uz savu iekšējo ķermeni, jo augstāka kļūst tā vibrāciju frekvence, līdzīgi kā gaisma paliek gaišāka, pagriežot elektriskās strāvas sprieguma regulātoru. Iekšējam ķermenim sasniedzot noteiktu vibrāciju frekvenci, t.i., noteiktu enerģētisko līmeni, negativitāte vairs nespēj tevi ietekmēt, un vienlaicīgi tu iegūsti arī potenciālu piesaistīt sev jaunus apstākļus, kas atspoguļo šo augsto frekvenci un atsaucas uz to. Ja tu spēsi iespējami bieži noturēt uzmanību ķermenī, tad tu nekad nezaudēsi saikni ar mirkli “Šeit un Pašlaik”. Tu vairs neapmaldīsies ārējā pasaulē un nepazaudēsi sevi savā prātā. Lai arī tevī tāpat kā agrāk radīsies domas un emocijas, bailes un vēlmes, tomēr tās jau vairs nespēs tevi pārņemt.

   Lūdzu, pārbaudi, uz ko koncentrēta tava uzmanība dotajā mirklī. Tu taču klausies mani vai lasi šos vārdus grāmatā, vai ne? Tas ir tavas uzmanības centrā. Tai pašā laikā tu apzinies arī apkārtējo vidi, citus cilvēkus un visu pārējo. Vēl vairāk, tu vari novērot zināmu sava prāta aktivitāti dzirdamā vai lasāmā sakarā un arī kaut kādu savu mentālo komentāru. Tomēr nav nepieciešams, lai tu tam veltītu pilnu uzmanības koncentrāciju, tāpēc pacenties daļu savas uzmanības veltīt savam iekšējam ķermenim un sajust to. Aizturi kādu daļu savas uzmanības ķermeņa iekšpusē. Nepieļauj, lai uzmanība pilnībā iztecētu. Sajūti visu savu ķermeni no iekšpuses kā atsevišķu vienotu enerģētisko lauku. Tas ir gandrīz tāpat, it kā tu sāktu klausīties vai lasīt ar visu savu ķermeni. Ļauj tam kļūt par tavu prakses vietu vairāku dienu vai pat nedēļu ilgumā. Neatdod visu savu uzmanību tikai prātam un ārējai pasaulei. Protams, jākoncentrējas uz pašreizējo darbību, taču vienlaikus, ja vien iespējams, ir jāsajūt arī savs iekšējais ķermenis. Ļauj ieaugt savām saknēm iekšpusē. Tad pavēro, kā tavas apziņas stāvoklis izmaina tava veicamā darba kvalitāti. Jebkurā gaidīšanas stāvoklī, lai kur arī tas nenotiktu, izmanto šo laiku, lai sajustu savu iekšējo ķermeni. Tad pat satiksmes sastrēgumi un stāvēšana rindā var kļūt tev patīkama un pat apmierinājumu sniedzoša laika pavadīšana. Tā vietā, lai mentāli projekcētu sevi uz kaut ko, kas atrodas ārpus mirkļa “Pašlaik”, ieej savā ķermenī, lai iegrimtu vēl dziļāk šajā klātESĪBAs stāvoklī. Māksla apzināties savu iekšējo ķermeni attīstīsies un pāraugs pilnīgi jaunā dzīves veidā, pastāvīgas saistības ar ESĪBU stāvoklī un pievienos tavai dzīvei tādu dziļumu, kādu tu nekad agrāk neesi apjautis. Kad tu jau būsi iesakņojies savā iekšējā ķermenī, tad ir viegli palikt klātESĪBAs stāvoklī kā sava prāta vērotājam. Ja vien tu jutīsi šo saikni, tad neatkarīgi no tā, kas notiktu ārpusē, vairāk nekas nespēs tevi pārsteigt.   

   Tomēr līdz tam, kamēr tu kļūsi par klātESĪBAs stāvoklī esošu (mājošana savā ķermenī vienmēr ir būtisks klātESĪBAs aspekts), tu atradīsies sava prāta pārvaldījumā. Scenārijs, kas atrodas tavā galvā, kuru tu iemācījies jau pirms daudziem gadiem, tāpat kā tava prāta nosacītās reakcijas diktēs tev, par ko ir jādomā un kā tev ir jāuzvedas. Tu, varbūt, vari no tā atbrīvoties uz neilgu laiku, taču ļoti reti kad ilgāk. It īpaši skaidri tas redzams situācijās, kad kaut kas “notiek nepareizi”, kaut kas palaists garām vai pazaudēts, vai arī tad, ka tu esi sanervozējies. Tad tava reakcija nebūs nejauša, bet automātiska un iepriekšparedzama, un kuru baros prāta apziņas stāvokļa pamatos esošā bāzes emocija – bailes. Tāpēc, saskaroties ar problēmām, kas ir diezgan parasta lieta, izstrādā ieradumu uzreiz ieiet (iegrimt) pēc iespējas dziļāk sevī, fokusējoties sava ķermeņa iekšējā enerģētiskajā laukā. To tev ir jāiestrādā sevī kā ieradumu, jo šādai iegrimšanai sevī  būs nepieciešamas tikai pāris sekundes. Svarīgi ir to darīt uzreiz, kamēr vēl dzīves izaicinājums vai uzdevums atrodas klātesoši tikai paši par sevi. Jebkura aizkavēšanās ļaus rasties noteiktajai mentāli-emocionālajai reakcijai, un tā var tūlīt pārņemt tevi. Vēršot uzmanības fokusu sevī un sajūtot savu enerģētisko lauku, tu uzreiz kļūsi mierīgs un nokļūsi klātESĪBAs stāvoklī, tā atņemot apziņu prātam. Ja tev vajadzēs ātri pieņemt kādu lēmumu, lai reaģētu uz situāciju, tad darbības ieteikums atnāks pie tevis no šī daudz dziļākā līmeņa. Tāpat kā saule ir bezgalīgi spilgtāka par sveces liesmu, tāpat ESĪBA ir bezgalīgi viedāka par tavu prātu.

   Atrodoties apzinātā saiknē ar savu iekšējo ķermeni, tu esi līdzīgs kokam, kura saknes iestiepjas dziļi zemē, vai līdzīgs celtnei ar dziļiem un izturīgiem pamatiem. Pēdējo alegoriju izmantoja arī Jēzus, parasti nepareizi traktētajā līdzībā par diviem māju ceļošajiem vīriem. Viens ceļ māju smiltīs bez stipriem pamatiem un to aizskalo vētras un plūdi. Otrs vīrs rok dziļi, līdz klints iezim, pēc tam būvē māju, kuru vētra un plūdi nevar aizskalot.

6.8. Pirms ieej savā ķermenī, piedod

            - Es sajutos ļoti neērti, kad centos koncentrēties uz savu iekšējo ķermeni. Es biju satraukts un jutos slikti. Kā to izskaidrot ?

   Šīs izjūtas bija senas emocijas, kuras tu pats nemaz neapzinājiies, pirms uzsāki uzmanības koncentrēšanu uz ķermeni. Ja tu jau uzreiz pašā sākumā neveltīsi tām zināmu uzmanību, tad šīs emocijas traucēs tev nokļūt iekšējā ķermenī, jo tas atrodas dziļāk, aiz šīm emocijām. Pievērs emocijām uzmanību, taču nedomā par tām. Tev vajag tās vienkārši pavērot, pilnībā sajust tās, tādējādi atzīstot un pieņemot to esību. Atsevišķas emocijas (dusmas, bailes, skumjas, utt.) var viegli identificēt. Citām apzīmējumu piemeklēt ir grūtāk. Tās var izpausties tikai kā neskaidra nemierīguma, smaguma vai neveikluma sajūta – pa pusei emocija, pa pusei fiziskā sajūta. Jebkurā gadījumā nav jau svarīgi, kā tu to nosauksi, bet gan tas, vai tu būsi spējīgs šo sajūtu panākt pēc iespējas apzinātāku. Uzmanība ir iekšējās pārveides (transmutācijas) galvenais instruments (atslēga), bet pilna uzmanība ietver sevī arī vēl pieņemšanu (kaut kā atzīšanu un samierināšanos ar tā esamību). Uzmanība ir radnieciska spilgtam gaismas staram – tā ir tavas apziņas fokusēts spēks, kas pats visu transmutē sevī.

   Saskaņoti funkcionējošā organismā emocijām ir ļoti īss mūžs. Tās līdzinās ātrai ņiŗboņai vai vilņa šļakstam, kas noslīd pa tavas ESĪBAs virsmu. Taču tad, kad tu neesi savā ķermenī klātESĪBAs stāvoklī, šī emocija spējīga palikt tevī vairākas dienas vai pat nedēļas vai pievienoties citām emocijām ar līdzīgu svārstību frekvenci, kopīgi izveidojot tavu sāpju ķermeni, parazītu, kas gadiem ilgi var dzīvot tevī, baroties ar tavu enerģiju, novedot pie fiziskām saslimšanām un padarot tavu dzīvi nožēlojamu un necili nabadzīgu. (skat. 2.nod.) Tāpēc pievērs uzmanību emociju izjušanai un pārbaudi, vai tavs prāts nepiesaistās pie kāda tev sāpīga emocionālā stereotipa, piemēram, vainas apziņas, pašnoniecināšanās, aizvainotības, sevis žēlošanas, ... , kuras šo tavu vērojamo emociju varētu piebarot. Ja tā ir, tas nozīmēs, ka tu vēl neesi piedevis kaut ko sev vai citam cilvēkam.  Tāpat nepiedošana  var būt vērsta uz kādu situāciju vai apstākļiem pagātnē, tagadnē vai nākotnē, kurus tavs prāts atsakās pieņemt (samierināties). Jā, tiešām nepiedošana var būt arī attiecībā pret nākotni. Tā ir prāta atteikšanās pieņemt neziņu - pieņemt to, ka nākotne tā vai citādi neatrodas zem tā kontroles. Piedošana ir vajadzīga, lai atbrīvotos no savas neapmierinātības, tā atlaižot (samierinoties) aizvainojumu, tātad atbrīvojoties arī no ciešanām. Tas notiks pats par sevi dabiskā ceļā, tiklīdz tu apzināsies, ka tava konkrētā neapmierinātība (aizvainojums, ...) ir pilnīgi tev nevajadzīga emocija, kas kalpo tikai šķietamās “es – EGO” sajūtas nostiprināšanai.  Piedot, tas nozīmē izbeigt pretoties dzīvei un ļaut dzīvei izdzīvot sevi caur tevi. Pretējā gadījumā rodas sāpes un ciešanas, stipri ierobežots dzīvīguma enerģijas tecējums un daudzos gadījumos arī fiziskās kaites. Tieši tajā acumirklī, kad tu patiešām piedod, tu atņem atpakaļ sev prātam atdoto spēku. Nespēja piedot ir ietverta prāta dabā, jo tavs “es – EGO” ir prāta iluzorais veidojums, kurš nav spējīgs izdzīvot bez nesaskaņām un konfliktiem. Prāts nespēj piedot. Piedot esi spējīgs tikai tu. Tad tu nokļūsi klātESĪBAs stāvoklī, spēsi dziļi ieiet savā ķermenī, lai sajustu izplūstošās no ESĪBAs visaptverošā stinguma (sastinguša miera un klusuma) vibrācijas. Lūk, kāpēc Jēzus teica: “Pirms ieej dievnamā, piedod”.   

                        ∫

6.9. Saikne ar NEIZPAUDUŠOS (nesaredzamo) dzīvi

            - Vai pastāv kāda saistība starp klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik” un iekšējo ķermeni ?

   Tava klātESĪBA, mirklī “Šeit un Pašlaik” ir tīra apzināšanās - no prāta valdījuma un formu pasaules sev atpakaļ atņemta apziņa. Iekšējais ķermenis – ir tava saikne ar dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu, un savā dziļākajā būtībā tas arī pats ir tās (dzīves) neizpaudies aspekts – PIRMSĀKUMS, kas izstaro apziņu, tāpat kā saule - gaismu. Kad tu esi savā iekšējā ķermenī klātESĪBAs stāvoklī, tava apziņa atceras savu izcelsmi un atgriežas PIRMSĀKUMĀ.

            - Vai ESĪBA ir tas pats, kas dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts ?

   Jā. Izteiksme “dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts” ar savu nolieguma formu cenšas izteikt “TO”, ko nav iespējams ne izteikt, ne apjēgt, ne iztēloties. Tas norāda uz to, kas “ir”, runājot par to, kā “nav”. ESĪBA savukārt ir pozitīvs termins. Tomēr nepiesaisties, lūdzu, ne pie viena no šiem vārdiem un nepārvērt tos par ticības priekšmetu. Tie ir tikai ceļa rādītāji. 

            - Kas īsteno šo apziņas atņemšanas no prāta procesu, man esot klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” ?

   Tu pats. Taču tā kā tu pēc savas būtības pats esi apziņa, tikpat labi var teikt, ka tā ir apziņas atmošanās no ārējo formu sapņa. Tas tomēr nenozīmē, ka tava paša forma pēkšņi izgaisīs spilgtā gaismas uzliesmojumā. Tu vari turpināt dzīvot savā pašreizējā formā arī turpmāk un tajā pašā laikā apzināties savu sevī esošo bezformas un nemirstīgo būtību “ES”.

            - Diemžēl, man ir jāatzīst, ka tas viss ir pāri manai saprašanai, tomēr kaut kādā dziļākā līmenī es zinu, par ko jūs runājat. Tas drīzāk ir kaut kas līdzīgāks sajūtai, nekā kam citam. Vai es sevi neapmānu ?

   Nē, tas tiešām tā ir. Sajūta var tuvināt tevi patiESĪBAi “par to, kas tu esi” labāk nekā jebkura doma. Un es nevaru paziņot tev neko tādu, ko tu jau dziļi sevī nezinātu pats. Panākot zināmu pakāpi savā iekšējā sasaistē ar ESĪBU, tu spēsi atpazīt patiESĪBU uzreiz, kā tikko to izdzirdēsi. Ja tu vēl neesi sasniedzis šo pakāpi, tad apzinātās klātESĪBAs prakse palīdzēs tev izveidot šo nepieciešamo sasaisti ar ESĪBU.  

6.10. Kā palēnināt novecošanās procesu

   Apzinātā klātESĪBA savā iekšējā ķermenī var būt arī citādi noderīga fiziskajā pasaulē. Viens no ieguvumiem ir fiziskā ķermeņa novecošanas procesa ievērojama palēnināšana. Tajā laikā, kad ārējais ķermenis vienkārši noveco un novīst diezgan ātri, iekšējais ķermenis laika gaitā nemainās, izņemot to, ka tu vienkārši vari sajust viņu daudz dziļāk un pilnīgāk. Ja tev šobrīd ir 20 gadi, iekšējā ķermeņa enerģētiskais lauks būs tieši tāds pat arī 80 gadu vecumā. Dzīve tajā virmos tāpat kā tagad. Tiklīdz tava atrašanās “ārpus ķermeņa” prāta slazdā vairs nebūs tavs ierastais stāvoklis un tu uzsāksi atrasties klātESĪBĀ savā iekšējā ķermenī dzīves mirklī “Šeit un Pašlaik”, tavs fiziskais ķermenis sajutīs sevi labāk, gaišāk, dzīvīgāk. Tādā mērā, kādā  palielināsies uz ķermeni virzītais apziņas daudzums, ķermeņa molekulārā struktūra kļūs arvien mazāk blīva. Tātad, jo vairāk ķermenī apziņas, jo vājākas kļūst ilūzijas par materialitāti. Jo vairāk tu identificēsi sevi ar ārpuslaikā esošo iekšējo ķermeni nevis ar savu ārējo čaulu, jo stabilāks par apziņas vispārņemto normālo stāvokli tev ir kļuvis klātESĪBAs režīms mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tas nozīmē, ka ne pagātne, ne nākotne vairs nedominē tavā uzmanības piesaistē un tavā psihē, un tava ķermeņa šūnās vairs neuzkrājas laiks. Jau uzkrātais laiks kā smaga pagātnes un nākotnes psiholoģiskā nasta ievērojami vājina šūnu spējas pašatjaunoties. Tāpēc, ja tu iemācīsies apzināti atrasties savā iekšējā ķermenī, ārējais ķermenis novecos ievērojami lēnāk, un pat tad, kad tas tomēr būs novecojis, tava ārpuslaika būtība “ES” mirdzēs cauri tavai ārējai formai, un tu neizskatīsies vecs. 

            - Vai zinātne ir šo teoriju apstiprinājusi ?

   Pārbaudi pats, un pats būsi par apstiprinājumu.

6.11. Kā nostiprināt tavu imūnsistēmu

   Vēl viens ieguvums fiziskajā pasaulē, esot apzinātā klātESĪBAs stāvoklī savā iekšējā ķermenī, ir tavas imūnsistēmas nostiprināšanās. Jo vairāk apziņas tu virzi ķermenī, jo imūnsistēma kļūst stiprāka. Ik šūniņa atmostas un priecājas. Tavam ķermenim patīk tava uzmanība. Tā ir arī iespēja sevi pašatveseļot. Slimību vairākums atrod spraudziņas uz tavu ķermeni tieši tad, kad tevis tur nav. Ja saimnieka nav mājās, tad tajā var apmesties uz dzīvi nevēlami viesi.

   Ne tikai fiziskā imūnsistēma kļūst stiprāka, ievērojami pastiprinās arī tava psihiskā imūnsistēma – psiholoģiskā noturība. Tā aizsargā tevi no citu cilvēku negatīvajiem mentāli – emocionālajiem spēka laukiem, kas ir ļoti lipīgi. Tava atrašanās paša mājā aizsargā tevi, nevis veidojot vairogu pret nevēlamajiem laukiem, bet gan paaugstinot tava enerģētiskā lauka vibrāciju frekvenci. Tādējādi viss, kas vibrē zemākā frekvencē - bailes, dusmas, depresija un tamlīdzīgi, eksistē virtuāli citā, atšķirīgā no tavējās, realitātes līmenī. Tāpēc tas vairs nevar ielauzties tavas apziņas laukā, un, ja pat tas notiek, tev vairs nav nepieciešams veidot kaut kādu aizsardzību pret to, jo šie lauki iet cauri, tevi neskarot. Tikai nesāc, lūdzu, tam vienkārši ticēt, bet arī neatstāj bez uzmanības manis teikto - pārbaudi pats!

   Ir vienkārša, taču vienlaicīgi ļoti spēcīga pašdziedināšanas meditācija, ko vari pielietot ik reizi, kad sajūti vēlēšanos stiprināt savu imūnsistēmu. Tā īpaši efektīva ir tad, ja tiek izmantota, tiklīdz tu sajūti pirmos neveseluma simtomus, tomēr palīdzēs arī hronisko slimību gadījumos, gan ar nosacījumu, ka tu veiksi to bieži un ar pilnu atdevi. Tā tāpat rezultatīvi pretdarbosies jebkuriem negāciju radītiem tavu enerģētiskā lauka pārrāvumiem. Tomēr šī meditācija neaizvieto tavu nemitīgo apzinātās klātESĪBAs praksi  savā ķermenī, citādi sakot - tās effekts būs īslaicīgs.

   Meditācija.  Jebkad, kad tev ir 10 brīvas minūtes (it īpaši vakaros, pirms miega vai no rīta, tūlīt pirms pamošanās), lai “piepildītu” – “pielietu” savu ķermeni ar apziņu. >> Aizver acis. Nogulies tieši uz muguras. Izvēlies ķermeņa daļas uz kurām tu vispirms koncentrēsi savu uzmanību: plaukstas, pēdas, rokas, kājas, vēderu, krūtis, galvu utt. Cik iespējams piesātinātāk un sulīgāk sajūti dzīvīguma enerģiju, kas cirkulē šajās daļās. Apmēram 15 sekundes aizturi uzmanību katrā no šīm ķermeņa daļām. Tad liec savai uzmanībai līdzīgi vilnim vairākas reizes pārskriet visam ķermenim no galvas līdz pēdām un atpakaļ. Tas ilgst apmēram minūti. Pēc tam pacenties izjust savu iekšējo ķermeni visā pilnībā kā vienotu enerģētisko lauku. Noturi šo sajūtu vairākas minūtes. Pacenties šajā laikā būt pastiprinātā klātESĪBAs stāvoklī vispār un ar katru sava ķermeņa šūnu. Nepārdzīvo, ja prātam nejauši paveiksies novērst tavu uzmanību no ķermeņa un tu pazaudēsi sevi kādās pārdomās. Tiklīdz tu pamani notikušo, vienkārši novirzi savu uzmanību atpakaļ uz savu iekšējo ķermeni.

6.12. Ļauj elpai novest tevi ķermenī

            - Dažreiz, it īpaši pēc garīgās pārslodzes, mans prāts ir tik ļoti aktīvs un kustīgs, ka es praktiski nespēju atslēgties no domām un sajust savu iekšējo ķermeni. Visbiežāk tas notiek, kad mani kaut kas uztrauc vai esmu nemierīgs. Ko jūs ieteiktu darīt šādos gadījumos ?

   Vienmēr, kad tev grūti ieiet saskarsmē ar savu iekšējo ķermeni, pamēģini vispirms koncentrēties uz savu elpu. Apzināta elpošana, kas jau pati par sevi ir spēcīga meditācija, pakāpeniski novedīs tevi kontaktā ar tavu ķermeni. Uzmanīgi seko savai elpai - kā gaiss ieplūst un lēnām izplūst no tava ķermeņa. Ieelpo un sajūti, kā pie katras ieelpas un izelpas vēders vispirms nedaudz izplešas, bet pēc tam saraujas. Ja tev samērā viegli padodas vizualizācija, tad vienkārši aiztaisi acis un iztēlojies sevi gaismas apņemtu vai iegrimušu gaismojošā substancē – apziņas jūrā. Tad ieelpo sevī šo gaismu. Izjūti, kā šī starojošā substance piepilda tavu ķermeni un padara starojošu arī to. Un lūk, tu jau esi nokļuvis savā ķermenī, tāpēc pakāpeniski pārcel savu uzmanības fokusu lielākā mērā uz sajūtām. Tikai nepiesaisties ne pie kāda konkrēta vizuālā tēla.

∫

6.13. Kā radoši izmantot prātu

   Ja tev ir nepieciešams izmantot savu prātu kādam īpašam mērķim, tad izmanto to saistībā ar savu iekšējo ķermeni. Tu vari pielietot savu prātu radoši tikai tādā gadījumā, ja esi spējīgs atrasties apzinātā un bezdomu stāvoklī. Visvieglāk šajā stāvoklī var nokļūt ar sava ķermeņa palīdzību. Kad vien tev ir vajadzīga kāda atbilde, risinājums vai radoša ideja, tad, vispirms, tev vajag atslēgties uz kādu brīdi no visām domām un pilnībā jākoncentrē uzmanība uz savu iekšējo enerģētisko lauku. Ieej miera stāvoklī un izjūti sevī esošo iekšējo stingumu. Kad tu atgriezīsies domāšanas procesā, tavas domas būs svaigas un radošas. Izstrādā sevī ieradumu jebkuras domāšanas darbības laikā ik pēc nedaudz minūtēm pārslēgties turp un atpakaļ starp domāšanu un ieklausīšanos sevī - iekšējā stingumā: klusumā un mierā. Citādi sakot, domā ne tikai ar galvu, domā ar visu ķermeni.

∫

6.14. Klausīšanās māksla

   Klausoties citu cilvēku, klausies viņu ne tikai ar prātu, klausies ar visu savu ķermeni. Klausoties, sajūti sava iekšējā ķermeņa enerģētisko lauku. Tas novērsīs tavu uzmanību no domāšanas un izveidos tevī bezskaņas stingumā esošu telpu, kas ļaus tev patiešām klausīties, t.i., klausīties bez prāta iejaukšanās. Tādējādi tu dāvā šim cilvēkam telpu – telpu, kurā viņš var “būt” pats. Tā ir pati vērtīgākā dāvana šim cilvēkam, kādu vien tu varētu viņam sniegt. Vairums cilvēku neprot klausīties tieši tāpēc, ka viņu uzmanības lielākā daļa ir aizņemta ar pašu domām. Tātad šie cilvēki tieši savām domām piešķir daudz vairāk uzmanības, nekā, kas tiešām ir daudz svarīgāk, cita cilvēka ESĪBAI, kas atrodas aiz šo cilvēku vārdiem un prāta. Protams, ka tu neesi spējīgs sajust citu ESĪBU savādāk, kā tikai ar savu ESĪBU. Šāds klausīšanās process ir sākums vispārējās vienotības apzināšanai, kas ir nekas cits, kā Mīlestība, jo dziļākajā ESĪBAs līmenī tu atrodies vienotībā ar visu, kas vien pastāv.

   Cilvēciskas savstarpējās attiecības galvenokārt, ir viņu savstarpējā sadarbība citam ar citu tieši prāta līmenī, bet ne sazinoties cilvēciskās ESĪBAs līmenī, ESĪBAs vienotībā. Tādos savstarpējo attiecību apstākļos runāt par harmoniskām attiecībām nevar.  Tātad, esot šajā saskarsmes līmenī, nekāds attiecību uzplaukums notikt nevar, un tieši tāpēc cilvēku savstarpējās attiecībās ir tik daudz konfliktu. Kad tavu dzīvi vada prāts, tad konflikti, nesaskaņas un problēmas kļūst neizbēgamas. Tāpēc kopā ar savu iekšējo ķermeni izveido tīru telpu, kurā nav prāta un izmanto to attiecību harmonizēšanai ar citiem cilvēkiem.