Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

Ievads  “PatiESĪBAs”,  kas atrodas tevī, atklāšanai

Grāmatas pirmiemesls

   Nedaudz par sevi un par grāmatas rašanos. Līdz 30 gadu vecumam es dzīvoju gandrīz nepārtrauktā nemiera stāvoklī, kas dažreiz mijās ar smagas depresijas periodiem. Pašlaik es to atceros kā savu iepriekšējo dzīvi vai pat kā kāda cita cilvēka dzīves apskatu.

   Šī perioda beigās, kādā agrā rītā es atmodos ar briesmīgu, absolūtu šausmu sajūtu. Arī agrāk man tā bija gadījies, bet šoreiz šīs sajūtas bija stiprākas. Viss apkārt esošais – nakts klusums, izplūdušās mēbeļu kontūras tumšajā istabā, atsevišķās attālās skaņas – viss man likās tik svešs, naidīgs un tik bezjēdzīgs, ka radīja man dziļu riebumu pret pasauli. Un vispretīgākais bija tieši mana paša eksistence, jo kāda jēga turpināt savu dzīvi ar tādu ciešanu nastu. Es sajutu dziļu un kvēlu vēlmi atbrīvoties no šīs dzīves, tieksmi uz nebūtību. “Man vairāk nav spēka sadzīvot pašam ar sevi!” Šī doma uzstājīgi atbalsojās manā galvā. ... Un tad pēkšņi es aptvēru, cik gan šī doma ir neparasta. “Es esmu viens vai mēs esam divi?” ... Tātad tomēr divi: “Es” un tas “pats” ar kuru es vairs nevaru sadzīvot. ... “Bet, ja tikai viens no mums ir īsts ?” – es nodomāju. Es biju tā pārsteigts par šo savu savādo minējumu, ka mans prāts sastinga. Es turpināju būt pie pilnas apziņas, tikai manā galvā nebija pat ne vissīkākās domiņas. Pēc tam sajutu, ka tieku ievilkts kaut kur, līdzīgi kā enerģētiskais virpulis ievelk enerģētiskajā piltuvē. Sākumā šī kustība bija lēna, pēc tam pakāpeniski paātrinājās. Mani apņēma briesmīgas šausmas, un ķermeni sāka kratīt stipri drebuļi. Tad, it kā manās krūtīs kāds pateica “Nekam nepretojies”. Un es sajutu, ka mani ievelk tukšumā. Bija tāda sajūta, ka šis tukšums atrodas drīzāk manā iekšpusē, nevis ārpusē. Pēkšņi bailes pazuda un es sajutu, ka atrodos šajā tukšumā. Vairāk neko neatceros. 

   Mani pamodināja putnu dziesmas aiz loga. Nekad agrāk es tādas skaņas nebiju dzirdējis. Manas acis vēl bija aizvērtas, bet mana iztēle veidoja brīnišķīga briljanta tēlu, no kura arī nāca šīs skaņas. Es atvēru acis. Caur aizkariem iespraucās pirmais saules stars. Man joprojām galvā nebija nekādu domu, bet es jutu, es droši zināju, ka pastāv kaut kas tāds, ko man vēl nepieciešams izzināt, kaut kas bezgalīgi liels. Šis maigais gaismas spīdums caur aizkariem bija pati Mīlestība. Man acīs sariesās asaras. Es piecēlos un, raugoties uz istabu, sapratu, ka nekad agrāk nebiju to ieraudzījis patiesajā gaismā. Viss bija svaigs un nevainīgs, kā tikko pasaulē ieradies. Es ņēmu rokās dažādus priekšmetus – zīmuli, tukšu pudeli, ... un katra lieta izstaroja skaistumu un dzīvīgumu. Tajā dienā es klaiņoju pa pilsētu, it kā tikko piedzimis, pilnīgi satriekts un izbrīnīts par Zemes dzīves brīnumu. ...

   Nākošos 5 mēnešus es nodzīvoju nepārtraukta dziļa miera un svētlaimes stāvoklī. Vēlāk šī stāvokļa intensitāte nedaudz atslāba, kaut arī varbūt tās ir tikai iedomas, jo es jau vienkārši biju pieradis pie šāda stāvokļa. Es joprojām biju saglabājis spējas darboties šajā pasaulē, kaut arī sapratu – ko arī es nedarītu, tas visdrīzāk ne ar ko nepapildinās to, kas jau man ir. Protams, es apzinājos, ka ar mani noticis kaut kas ļoti svarīgs, dziļš un nozīmīgs, bet netiku skaidrībā, kas tieši. Tā turpinājās vēl vairākus gadus, kamēr no garīgajām mācībām un no garīgajiem skolotājiem uzzināju, ka tas, kas ar mani notika, bija tas, uz ko viņi visi bija tiekušies. Tad arī es sapratu, ka spēcīgais ciešanu slogs, kuru es pārdzīvoju tajā naktī, bija piespiedis manu apziņu atteikties no sevis sasaistības ar nelaimīgo un bezgala pārbiedēto “es”, kas patiESĪBĀ ir nekas cits kā prāta izveidota fikcija. Jādomā, ka atteikšanas bija tik pilnīga, ka šis “es” sarāvās līdzīgi piepūšamajai bumbai, ja no tās izlaiž gaisu. Bet tas, kas palika bija mans patiesais “ES”, mūžīgā būtība “Es esmu”, apziņa tās tīrajā stāvoklī, kāda tā bija pirms savas identifikācijas ar formu. Vēlāk, būdams pie pilnas apziņas, es iemācījos ieiet šajā iekšējā pasaulē – bez laika un nāves – kuru sākumā es sajutu un uztvēru kā tukšumu. Es tur atrados tādā neaprakstāmas svētlaimes un dievišķuma pārpilnā stāvoklī, kuru priekšā nobālēja pat manis aprakstītās pirmās sajūtas. Tad iestājās neilgs laika periods, kurā es fiziskajā plānā (šajā ārējā pasaulē) biju zaudējis visu. Man nebija ne sakaru, ne tuva cilvēka, ne darba, ne māju, ne sabiedriskā statusa, nekādas sociāli noteiktas ārējās identitātes. Gandrīz 2 gadus es pavadīju, sēžot parkā uz soliņa un izbaudot neaprakstāmu prieku.

   Tomēr pat pašas skaistākās sajūtas nāk un aiziet. Bet, iespējams, ka pati nozīmīgākā no palikušajām sajūtām, bija miera sajūta, kura no tiem laikiem mani vairāk tā arī nekad nav pametusi. Brīžiem tā ir ļoti stipra, pat apjaušama, kā kaut kas tāds, ko var reāli sajust. Reizēm tā ir kaut kur fonā dzirdama klusināta melodija. Tad es sapratu, ka pie manis var nejauši kāds pienākt un teikt: - Es arī gribu to, kas tev ir. Vai tu vari man to iedot vai vismaz parādīt, kā pie tā nonākt? Un tad es atbildētu: - Tas tev jau ir. Vienkārši tu to vēl pagaidām nejūti, tāpēc, ka tavs prāts rada pārāk daudz traucējošā trokšņa. Vēl pēc kāda laika šī atbilde kļuva vairāk izvērsta un pārvērtās par grāmatu, kuru tu pašlaik turi savās rokās. Bet vēl līdz tam es, īsti nesapratis, no jauna ieguvu ārējo identitāti. Es biju kļuvis par garīgo skolotāju.

Grāmatas uzbūve

   Šī grāmata ir tieši tāda, kādu to var uzrakstīt ar vārdiem, izsakot manas 10 gadus ilgas darba pieredzes ar atsevišķiem cilvēkiem vai mazām garīgo meklētāju grupām būtību, kas dzīvo Eiropā un Ziemeļamerikā. Es gribētu izteikt šiem cilvēkiem patiesu mīlestību un atzinību, un pateikties viņiem par viņu drosmi un gatavību veikt iekšējās izmaiņas, par izsvērtiem un trāpīgiem jautājumiem un gatavību klausīties. Bez šiem cilvēkiem šī grāmata nebūtu tapusi. Šie cilvēki pieder pie tiem, kas pārstāv pagaidām vēl ļoti nelielo, bet, par laimi, augošo garīgo pionieru skaitu, kas ir sasnieguši to robežu, aiz kuras viņi jau iegūst spēku izrauties no sabiedrības uzspiesto šablonu un stereotipu, sociālo nostādņu un principu gūsta, jo sekošana tiem turpina turēt gūstā cilvēci nepārtrauktu ciešanu žņaugos.

   Es ticu, ka šī grāmata atradīs taciņu pie tiem, kas ir jau nobrieduši uz radikālu iekšējo pārveidošanos (transmutāciju), un spēs darboties kā šīs pārveides (transmutācijas) katalizators. Vienlaikus es arī ceru, ka grāmata nonāks pie daudziem citiem, kas uztvers tās saturu par pārdomāšanas un apspriešanas vērtu, kaut arī viņi, varbūt, vēl nebūs pilnā mērā gatavi, lai tā dzīvotu vai praktizētu. Tomēr pilnīgi iespējams, ka lasīšanas laikā radusies sēkla iesēsies un pēc kāda laika savienosies ar katrā cilvēkā esošo apgaismības sēklu un, kopīgi  atdzīvojoties, dos spēcīgu, augt gribošu asnu. Grāmata veidota dialoga “jautājums – atbilde” formā. Pie tam lasītājs pamanīs, ka dialogs notiek divos atsevišķos, viens otru nomainošos līmeņos.

   Vienā līmenī es pievērsīšu tavu uzmanību uz to, kas tavos uzskatos un darbībā varētu būt šķietams (maldīgs). Es runāšu par cilvēciskās neapzinātības un prāta darbības traucējumu dabu un to visbiežākajām izpausmēm tavā dzīvē – no konfliktiem savstarpējās attiecībās līdz karadarbībai starp klaniem, ciltīm, tautām, valstīm, ... . Šīs zināšanas ir vitāli svarīgas, jo kamēr tu vēl neesi iemācījies atpazīt šķietamo (maldīgo) kā šķietamo (maldīgo), t.i., kā to, kas tu neesi, tad panāktās pārvērtības būs īslaicīgas (nebūs patiesa transmutācija), un tu vienmēr atkritīsi atpakaļ pie ilūzijām, kas izteiksies kādu sāpju vai ciešanu veidā. Šajā līmenī es parādīšu tev, kas jādara, lai šķietamais (maldīgais) papildus nepiesārņotu tavu “es-EGO”, un nepārvērstos par tavu personīgo problēmu, jo tieši tādā veidā šķietamais vienmēr sevi apliecina.  

  Otrā līmenī es aprakstīšu, kā jāveic radikālu - dziļu cilvēciskās apziņas pārveidošanu (transmutāciju): ne kā iespēju, kas īstenosies kādreiz nākotnē, bet kā transmutāciju, kuru tev jāīsteno tieši “Šeit un Pašlaik”, neatkarīgi no tā, kas tu esi un kur tu atrodies. Es tev skaidrošu, ka tev jāatbrīvo sevi no verdzības savam prātam un kā tev jāieiet apskaidrotajā apziņas stāvoklī, un kas jādara, lai varētu tur palikt arī ikdienas dzīves apstākļos. Šajā līmenī grāmatā lasāmie vārdi tiks izmantoti ne tikai, lai nodotu tev informāciju. Šie vārdi nereti kalpos, lai lasīšanas laikā tie sekmētu tavu pārcelšanos šajā jaunajā apziņas stāvoklī. Ar grāmatas palīdzību, es atkal un atkal centīšos vest tevi sev līdzi uz šo ārpus laika atrodošos stāvokli dziļas paša klātESĪBAs apjaušanai tagadnes mirklī, lai dotu tev iespēju izjust apskaidrības (apgaismības) garšu. Līdz tam laikam, kamēr tu vēl nespēsi izjust to, par ko es te runāju, tev šīs atkārtojošies vārdu salikumi grāmatas tekstā var likties nedaudz apnicīgi vai pat uzmācīgi. Tomēr, tiklīdz tas tev izdosies, tu sapratīsi, cik dižu garīgo enerģiju tas ietver sevī un tad šie ieteikumi var kļūt tev par pašu vērtīgāko šīs grāmatas daļu. Tā kā katrs cilvēks nes sevī apgaismības iedīgli, es vēršos pie tā tevī daudz dziļāk esošā tava patiesā “ES”, kas ir katrā no mums un atrodas aiz domājošā prāta, pie tā “ES”, kuram jau ir zināšanas un kas spēj acumirklīgi atpazīt garīgo patiESĪBU un iegūt spēku, ieejot ar to rezonansē.

   ∫ —  pauzes simbols pēc rindkopas ar savu atrašanos tajā grāmatas vietā izsaka ieteikumu - pieņēmumu, ka tev varbūt ir radusies vēlme nedaudz pārtraukt lasīšanu un zināmu laiku klusumā pārdomāt izlasīto, lai tu pats spētu izjust tikko izlasīto patiESĪBU. Protams, grāmatas tekstā var būt arī citas vietas, kad tev pauzi gribēsies ieturēt spontāni.

   Kad tu sāksi lasīt, tad iesākumā tev atsevišķu vārdu (“mirklis Šeit un Pašlaik”, “ESĪBA”, “patiESĪBA”, “klātESĪBA”, ...) jēga var likties ne visai skaidra. Turpini lasīt. Jautājumi vai iebildumi tev var rasties jebkurā brīdī. Atbildes uz tiem tu saņemsi nedaudz vēlāk: vai nu iedziļinoties šajā mācībā, vai nu iedziļinoties pašam sevī, pie tam, tad tie tev var likties pat nevietā. Nedrīkst lasīt tikai ar prātu. Lasīšanas procesā cieši un uzmanīgi jāseko “atbalsij savās sajūtās”, kas paceļas no tavas būtības dziļumiem. Es nevaru tev izteikt nevienu garīgo patiESĪBU, kuru tu jau nezinātu savas būtības dziļumos. Tāpēc viss, kas vien ir manos spēkos – tas ir tikai atgādināt tev to, ko tu esi piemirsis. Agri vai vēlu šīs dzīvās zināšanas, senās un vienmēr jaunās, atdzīvosies un uzsāks kustību, izplūstot no ikkatras tavas ķermeņa šūnas. Lai arī prāts vienmēr cenšas visu salīdzināt un salikt pa plauktiņiem, tomēr tev būtu daudz derīgāk, ja tu necentīsies savietot šajā grāmatā pielietoto terminoloģiju ar citās mācībās pielietoto, jo var rasties nesapratne par šīm atšķirībām un tas var tevi samulsināt. Vārdos “prāts”, “laime” un “apzināšanās” manis ietvertā jēga ne vienmēr atbilst citās mācībās izteiktajai jēgai. Nevajag pārāk piesaistīties pie vārdiem, jo tie ir tikai pakāpieni, kurus vajag pēc iespējas ātrāk atstāt aiz sevis. Gadījumos, kad es citēju Kristus vai Budas vārdus, vai citās mācībās esošos, tad es to daru nevis salīdzināšanai, bet lai pievērstu tavu uzmanību faktam, ka pēc būtības pastāv un vienmēr ir pastāvējusi tikai viena garīgā mācība, kaut arī tā ir bijusi izteikta visdažādākajās formās. Atsevišķas no tām, tādas kā senās reliģijas, bija tik blīvi iekūņotas svešādās, sev nepiederošās čaulās, ka tās pilnībā aizklāja šo mācību garīgo būtību. Lūk, tāpēc šo mācību patiesā garīgā jēga vairs nav izlobāma un izmaiņas (transmutāciju) izraisošais spēks izzudis. Kad es atsaucos uz senajām reliģijām vai citām mācībām, tad es to daru tikai tāpēc, lai izceltu šo mācību patieso jēgu un augšāmceltu to transmutējošo spēku – it īpaši tiem lasītājiem, kas ir šo konkrēto reliģiju vai mācību sekotāji. Es viņiem saku: “Pēc patiESĪBAs nav jāiet kaut kur citur. Vienkārši atļaujiet man parādīt jums, kā atrast to, kas jums jau sākotnēji ir.

   Lai varētu iesaistīt šajās darbībās pēc iespējas lielāku cilvēku daudzumu, es centos pielietot pēc iespējas neitrālāku terminoloģiju. Tāpēc šo grāmatu var uzskatīt kā paziņojumu par tādas mūžīgās garīgas mācības esamību, kas ietver sevī visu reliģiju būtību. Šī ārpus laika esošā garīgā mācība radusies ne ārējo spēku ietekmē, bet gan ir izplūdusi no vienotā, patiesā iekšējā PIRMSĀKUMA, un tāpēc tajā nav nekādas teorijas vai spekulācijas. Es saku to, pamatojoties uz savu iekšējo izjūtu pieredzi, un ja arī dažkārt es izsakos enerģiski un ar spiedienu, tad daru to tikai tāpēc, lai palīdzētu tev pārvarēt smagos un blīvos mentālās (prāta) pretestības uzslāņojumus un nokļūt līdz tai vietai tevī, kura, tieši tikpat precīzi kā es šobrīd zina un atpazīt patiESĪBU uzreiz, tiklīdz tā tiek sadzirdēta. Tieši tur dzimst gavilējošas sajūsmas sajūta, kuras iespaidā tev liksies, ka tev visapkārt esošais ir kļuvis simtkārt reālāks un dzīvīgāks. Tieši tur piedzimst balss, kas tev saka: “Lūk, tā ir patiESĪBA”.