Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

7. Kanāli uz dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu

7.1. Kā dziļi izjust savu ķermeni

            - Es varu sajust enerģiju savā ķermenī, it īpaši rokās un kājās, taču šķiet, ka tomēr nespēju ieiet vēl dziļāk, kā jūs ieteicāt.

   Pārvērt šo praksi par meditāciju. Tā var nebūt ilga - būs pilnīgi pietiekami ar 10 – 15 minūtēm. Vispirms pārliecinies, ka nebūs nekādu ārējo traucējumu, telefona zvanu, vai citu cilvēku. Apsēdies uz krēsla, neatspiežoties ar muguru pret atzveltni. Iztaisno muguru. Tas tev palīdzēs koncentrēties. Ja nepatīk šī poza, tad vari meditācijai izmantot arī citu, savu iemīļoto pozu. Pārliecinies, ka tavs ķermenis ir atslābināts. Aiztaisi acis, izdari vairākas dziļas ieelpas. Sajūti, ka tu elpo ar vēdera apakšējo daļu, t.i., kā parasti. Pavēro, kā vēders katrā ieelpā un izelpā nedaudz izplešās un saraujas. Tad sāc apzināt un sajust visa sava ķermeņa visu savu iekšējo enerģētisko lauku kopumā. Nedomā par to, tikai izjūti to. Šādā veidā tu atgūsti atpakaļ no prāta apziņu. Ja uzskati par noderīgu, vari pielietot agrāk minēto “gaismas” vizualizāciju. Kad tev izdosies jaušami (skaidri) sajust ķermeņa iekšējo lauku, kā vienotu enerģijas lauku, tad pacenties, ja, protams, izdodas, izbeigt jebkādu tevis pielietoto vizualizāciju un fokusējies tikai uz sajūtām. Ja tas izdodas, tad atbrīvojies no jebkāda mentālā priekšstata par savu fizisko ķermeni, kurš varbūt galvā tev ir. Tad tev vajadzētu būt palikušām visaptverošām paša klātESĪBAs vai paša ESĪBAs sajūtām, bet iekšējais ķermenis tiks sajusts kā ķermenis bez robežām. Iedziļinies šajā sajūtā. Saplūsti ar to vienā veselumā un kļūsti par to. Saplūsti ar šo enerģētisko ķermeni tā, lai tu vairs nesajustu vērotāja un novērojamā dualitāti, t.i., nesajustu sevi un savu ķermeni atšķirtus vienu no otra. Šajā mirklī izgaisīs arī atšķirības starp ārējo un iekšējo un tādējādi izzudīs arī iekšējais ķermenis kā tāds. Iegrimstot dziļi paša ķermenī, tu izkļūsi ārpus tā robežām. Vari palikt šajā tīras ESĪBAs realitātē tik ilgi, kamēr vien tu tajā jūties ērti. Pēc tam atkal atgriezies un apzinies - sajūti savu fizisko ķermeni, savu elpu, savas sajūtas. Atver acis. Vairākas minūtes ar meditatīvo skatienu (bez straujām kustībām, nesteidzīgi vērojot, nedodot mentālos apzīmējumus ieraudzītajam) aplūko apkārtni, turpinot sajust savu iekšējo ķermeni.

 ∫

   Ieiešana šajā ar formu neierobežotajā ESĪBAs realitātē rada patiesas brīvības sajūtu. Tā atbrīvo tevi no formu gūsta un nepieciešamības identificēt sevi ar formu. Tā ir dzīve tās patiesajā, nediferencētajā veidā, dzīve, pirms tās izpaušanās fragmentu – formu daudzveidībā. Mēs to varam nosaukt kā vien vēlamies - par dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu, par visa neredzamā PIRMSĀKUMU, visa esošā ESĪBU. Tā ir stinga (sastinguša miera un klusuma), bet vienlaicīgi ar prieku un dzīvīguma spēku piesātināta valstība. Kad tu esi klātESĪBĀ dzīves mirklī “Šeit un Pašlaik”, tad tu kļūsti “caurspīdīgāks” gaismai, tīrai apziņai, kas izstarojas no šī PIRMSĀKUMA. Tad tu spēsi apzināties, ka gaisma ne tikai nav atdalīta no tevis, bet tā veido tavu patieso būtību “ES”.

7.2. “Či” enerģijas avots

            - Vai  dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts  ir tas, ko Austrumos sauc par “Či”, universālo dzīvīguma enerģiju?

   Nē. Dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts ir Či enerģijas avots. Či ir tava ķermeņa iekšējās enerģijas lauks. Či – tas ir tilts, kas savieno tavu ārējo formu ar PIRMSĀKUMU, dzīves izpaudušos aspektu (formu pasauli) – ar dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu. Či tu vari pielīdzināt upei vai enerģijas plūsmai. Fokusējot savu apziņu sava iekšējā ķermeņa dziļumos, tu iegūsi iespēju izsekot šīs upes gultnes virzību atpakaļejošā virzienā – virzienā uz tās iztecēšanas vietu – PIRMSĀKUMU.  Či - tā ir kustība, bet dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts – tas ir stingums (sastindzis miers pilnīgā klusumā). Sasniedzot šo absolūtā miera punktu (kas tomēr ir dzīvīguma pārpilns un rezonē ar dzīvi), tu būtu izgājis gan ārpus sava iekšējā ķermeņa, gan ārpus Či robežām, un pietuvojies pašam PIRMSĀKUMAM – dzīves NEIZPAUSTAJAM aspektam. Či savieno šo dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu ar fizisko Visumu. Tāpēc, ja tu spētu pārnest savu uzmanību dziļi savā iekšējā ķemenī, tu spētu sasniegt to punktu, savdabīgas singularitātes (funkcija nav analītiska) punktu, kurā stingums ir atgriezies atpakaļ - “NEIZPAUSTAJĀ” stāvoklī. No šī punkta TAS, izpaužoties Či enerģijas plūsmas formā, pakāpeniski pārtop par blīvo pasauli.  TAS ir dzimšanas un nāves punkts.

   Kad tava apziņa ir vērsta uz ārpusi, tad rodas blīvā – redzamā pasaule un prāts. Kad tava apziņa ir vērsta uz iekšpusi, tad tā apzinās pati savu PIRMSĀKUMU un atgriežas mājās “NEIZPAUSTAJĀ” stāvoklī. Pēc tam, kad tava apziņa atkal atgriežas izpaustajā pasaulē, tu atkal identificē sevi ar savu formu, kuru tu uz laiku biji atstājis. Tad tev atkal no jauna ir vārds, ir pagātne, ir dzīves situācija, ir nākotne. Viss ir tāpat kā jau agrāk ar tevi bija, tomēr ne tā, jo pašā galvenajā, pašā būtiskākajā pamataspektā tu vairs neesi tas pats, kas agrāk, jo tu esi jau ieskatījies savas realitātes dziļumos, kas kardināli atšķiras no redzamās pasaules, kaut gan tā nemaz nav atdalīta no šīs pasaules tieši tāpat kā nav atdalīta arī no tevis.

   Tāpēc, lai savas dzīves turpinājumā tu spētu izteiktāk sajust šo citu realitāti, kas nav “no šīs pasaules”, tagad tavai garīgai praksei ir jākļūst citādai – kardināli jāizmainās: ejot pa dzīvi tu vairs nedrīksti visus savas uzmanības 100% veltīt ārējai pasaulei un savam prātam. Aizturi vienmēr daļu savas uzmanības sava ķermeņa iekšpusē. Es jau par to runāju. Sajūti savu iekšējo ķermeni pat tad, kad nodarbojies ar ikdienišķajām lietām, it īpaši, kad esi saskarsmē ar cilvēkiem vai dabu. Sajūti sava iekšējā ķermeņa dziļumos esošos pilnīgo klusumu un sastingušo mieru (stingumu). Turi vienmēr atvērtu šo kanālu uz ESĪBU. Ir pat ļoti iespējams, ka tev izdosies apzināties un sajust “NEIZPAUDUŠOS” visu tavu turpmāko dzīvi visur un vienmēr. Tu to izjutīsi kā dziļa miera pārdzīvojumu, atrodošos kaut kur fonā. Šis miers tevi nekad neatstās, pie tam neatkarīgi no ap tevi notiekošā. Tādējādi tu kļūsti par tiltiņu starp NEIZPAUDUŠOS dzīvi un izpaudušos dzīvi, starp Dievu un blīvo pasauli. Šādu nesaraujamas saistības un vienotības stāvokli ar PIRMSĀKUMU mēs saucam par apgaismību (apskaidrību). Tikai nevajag iedomāties, ka “NEIZPAUDUŠAIS” var pastāvēt pats par sevi, atsevišķi no izpaustā. Kā tas var būt? Tas ir nekas cits kā pati dzīve, kas atrodas katras formas iekšpusē, tā ir visa pastāvošā iekšējā būtība. Tā caurauž visu pasauli. Atļauj tagad man to izskaidrot. 

7.3. Bezsapņu miegs

   Katru nakti, kad tu iekrīti dziļā bezsapņu miega fāzē, tu dodies ceļojumā uz “NEIZPAUDUŠOS”. Tu saplūsti ar PIRMSĀKUMU. Tu uzņem, iesūc sevī PIRMSĀKUMA dzīvīguma enerģiju, kas turpina tevi spēcināt kādu laika periodu pēc tam, kad tu būsi atgriezies izpaustajā, atsevišķo formu pasaulē. Šī enerģija ir daudz svarīgāka cilvēkam nekā barība: “Ne ar maizi vien cilvēks izdzīvo”. Taču šajā  bezsapņu miega fāzē tu savienojies ar PIRMSĀKUMU, to neapzinoties. Tad “tu”, neskatoties uz to, ka tavas ķermeņa funkcijas turpina darboties, vairs neatrodies kopā ar to. Vai tu vari iztēloties, kas notiktu, ja tu, būdams pilnas apziņas stāvoklī, ieietu šajā bezsapņu miega stāvoklī? Taču to nav iespējams iztēloties, jo šim stāvoklim nav satura. “NEIZPAUSTAIS” nevar tevi atbrīvot, kamēr vien tu nenonāksi tur apzināti. Lūk, kāpēc Kristus teica nevis “PatiESĪBA padarīs tevi brīvu”, bet gan “Un jūs atzīsit patiESĪBU, un patiESĪBA darīs jūs brīvus.” (Jāņa ev. 8:32). Tā nav konceptuālā patiESĪBA. Tā ir mūžīgās dzīves patiESĪBA, kas pastāv ārpus visu formu robežām un kuru var iepazīt vai nu tikai tieši, vai neiepazīt nemaz.

   Tomēr nemēģini būt apzināts šajā bezsapņu miega stāvoklī, jo tas tev neizdosies. Pats iespējamākais, ko tu varētu panākt, ir palikt apzināts (apziņas stāvoklī) sapņu miega stāvokļa fāzē, taču ārpus tās robežām gan ne. Šī fāze ir skaidrā miega, gaišredzības fāze, kas var būt interesanta un aizraujoša, taču brīvību tā nedāvā. Tāpēc tev jāizmanto savs iekšējais ķermenis kā kanāls, caur kuru tu vari ieiet “NEIZPAUSTAJĀ”. Turi šo kanālu atvērtu, lai uz visiem laikiem paliktu savienots ar PIRMSĀKUMU. Kamēr tu esi saistīts ar iekšējo ķermeni, pilnīgi nav svarīgi, kāds ir tavs ārējais fiziskais ķermenis: vecs tas vai jauns, novītis tas vai stiprs, jo tas atrodas ārpus laika robežām. Iekšējais ķermenis ir mūžīgs. Ja tu vēl neesi iemācījies sajust savu iekšējo ķermeni, tad izmanto kādu citu kanālu, kā durvis uz “NEIZPAUDUŠOS”, kaut arī savā būtībā, visi šie dažādie kanāli ir viens un tas pats kanāls. Par dažiem no tiem jau es runāju, bet šeit vēlreiz īsi atgādināšu par tiem.   

7.4. Citi kanāli uz NEIZPAUDUŠOS

   Tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik” var tikt uzskatīts par galveno kanālu. Tas ir arī jebkura cita kanāla, ieskaitot iekšējo ķermeni, galvenā sastāvdaļa. Tu nevari atrasties savā ķermenī, ja vienlaicīgi nebūsi arī klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”.

   Laiks un izpaustais dzīves aspekts (redzamā pasaule) savienojas savā starpā diezgan sarežģītā veidā, tāpat kā mirklis “Šeit un Pašlaik” ar “NEIZPAUDUŠOS”. Ar apzinātu klātESĪBU transmutējot “psiholoģisko laiku” tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”, tu jau uzsāc apzināties “NEIZPAUDUŠOS” kā tieši, tā netieši. Tieši - tad, kad tu sajūti TO kā savas apzinātās ESĪBAs spēku un starojumu. Šim stāvoklim nav nekāda satura, tas sastāv tikai no klātESĪBAs mirklī “Šeit un Pašlaik” vien. Netieši – tad, kad tu apzinies “NEIZPAUDUŠOS” kā savu visur esošu sajūtu realitāti. Citiem vārdiem, tu izjūti Dievišķo būtību katrā dzīvajā būtnē, katrā ziediņā, katrā akmenī, veidojumā, jo saproti: “Viss esošais ir svēts”. Lūk, kāpēc Jēzus, runājot kā sava būtība “ES” vai Kristus identitāte, teica: “Es – viss; viss iznāca no manis un viss atgriezās manī. Sašķel koku, Es esmu tur; Pacel akmentiņu, un arī tur atradīsi mani” (Fomas ev. 81.) 

   Citu kanālu uz “NEIZPAUDUŠOS” var izveidot, apstādinot domāšanu. To var sākt ar vienkāršo, piemēram, veicot elpošanas praksi vai klātESĪBAs stāvoklī skatoties uz ziediņu, vienlaicīgi sekojot, lai nebūtu nekādu mentālu komentāru. Pastāv daudz paņēmienu kā veidot pārtraukumu nemitīgajā domāšanas plūsmā. Tieši uz to ir vērstas visas meditācijas. Doma ir izpaustās realitātes daļiņa. Pastāvīgā prāta aktivitāte ir padarījusi tevi par formu pasaules gūstekni un kļuvusi tev par dūmu aizsegu, kas traucē tev apzināties “NEIZPAUDUŠOS”, sajust bezformas un ārpuslaika Dievišķo būtību, kas atrodas gan tevī pašā, gan visās citās parādībās un veidojumos. Pilnībā atrodoties klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”, tev nav vajadzības rūpēties par domu plūsmas apturēšanu, jo tā izbeidzas automātiski. Lūk, kāpēc es teicu, ka mirklis “Šeit un Pašlaik” ir jebkura kanāla galvenā sastāvdaļa.  

   Piekāpšanās, kas ir atbrīvošanās no mentāli-emocionālās pretestības ieraduma (šablona) esošajam, tāpat arī var kļūt par kanālu uz “NEIZPAUDUŠOS”. Iemesls pavisam vienkāršs: tava iekšējā pretestība atšķeļ tevi gan no tevis paša, gan no citiem cilvēkiem, gan no visas apkārtējās pasaules. Tā pastiprina atšķirtības sajūtu, kas ir EGO izdzīvošanas nepieciešamais nosacījums. Jo stiprāka ir tava atšķirtības (atšķeltības) sajūta, jo stiprāka ir tava piesaiste pie izpaustā dzīves aspekta, pie atsevišķo formu pasaules. Tātad, jo vairāk tu esi piesaistījies (pieķēries) atsevišķo formu pasaulei, jo stiprāka, spēcīgāka un necaurskatāmāka kļūst tava personīgā čaulas forma (fiziskais ķermenis). Tad kanāls aizveras, un tu kļūsti nošķirts no savas iekšējās telpas, no iekšējā līmeņa, no dziļuma dimensijas. Un otrādi, tikko tu pieņem (samierinies) visu esošo tādu, kāds tas ir, t.i., izdari piekāpšanos, tad tava personīgā čaulas forma kļūst “mīkstāka”, it kā gaišāka, mazāk blīva un vairāk “caurspīdīga”, kas dod iespēju “NEIZPAUSTAJAM” tevi labāk caurgaismot. Tomēr neviens, izņemot tevi pašu, nekad nespēs atvērt tev šo iekšējās saistības kanālu, kas dotu tev apzinātu pieeju pie “NEIZPAUSTĀ”. To var panākt:  1) ieejot saskarsmē ar sava iekšējā ķermeņa enerģētisko lauku; 2) esot apzināti klātESĪBĀ tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” visaugstākajā tev iespējamā pakāpē; 3) izbeidzot sevis identifikāciju ar savu prātu (“es – EGO”); 4) piekāpjoties (samierinoties) pašlaik esošajam. Tie visi ir kanāli, kurus tu vari izmantot. Kaut gan vajadzīgs jau tev ir tikai viens no tiem. 

            - Droši vien, Mīlestība arī ir viens no šiem kanāliem ?

   Nē. Mīlestība nav kanāls uz “NEIZPAUDUŠOS”. Tiklīdz ir atvēries kāds no minētajiem kanāliem uz “NEIZPAUDUŠOS”, Mīlestība uzsāk atrasties tevī kā vispārējās vienotības “sajūta-apzināšanās”. Mīlestība nevar būt kanāls, jo Mīlestība ir tas, kas ienāk caur šo kanālu šajā pasaulē.  Kamēr tu atradīsies sevis pilnas identifikācijas ar formu slazdā – tevī Mīlestības nebūs. Tāpēc tavs uzdevums ir nevis meklēt Mīlestību, bet gan atvērt kanālu, caur kuru Mīlestība varētu ienākt.

7.5. Klusums

            - Vai ir  vēl  kādi kanāli bez jau minētajiem ?

   Jā, pastāv. “NEIZPAUSTAIS” nav atdalīts no izpaustā. Tas pilnībā caurauž šo pasauli, taču ir tā nomaskēts, ka gandrīz neviens no mums to neapjauš. Ja tu zināsi, kur TO meklēt, tad TO atradīsi it visur. TĀ izpausmes ir jebkurā vietā. Kanālu var atvērt jebkurā acumirklī. Dzirdi, kā tālumā rej suns? Vai garāmbraucošu automašīnu? Klausies uzmanīgi! Vai tu spēj sajust visā tajā nemanāmā, “NEIZPAUSTĀ” klātESĪBU? Nejūti? Tad pameklē to klusumā, no kura šīs skaņas nāk un kurā tās atkal atgriežas. Pievērs uzmanību nevis skaņām, bet klusumam. Koncentrējot uzmanību ārējam klusumam, tu izveido klusumu sevī: prāts nomierinās un sastingst. Vienlaicīgi atveras vēl viens iekšējais kanāls.

   Katra skaņa piedzimst klusumā, tajā nomirst un atgriežas klusumā, un pa to laika sprīdi, kamēr tā dzīvo, tā ir klusuma aptverta. Klusums ļauj skaņai būt. Klusums ir katras skaņas, katras muzikālās nots, katras dziesmas, katra izteiktā vārda iekšējā neizpaudusies daļa. “NEIZPAUDUŠAIS” ir klātESĪBĀ šajā pasaulē kā klusums. Lūk, tāpēc bija teikts, ka šajā pasaulē nekas nelīdzinās Dievam vairāk kā klusums. Vienīgais, kas jādara, ir jāpievērš tam sava uzmanība. Pat sarunas laikā apzinies mirkļus starp vārdiem, īsos klusuma brīžus starp teikumiem. Ja tā darīsi, klusuma līmenis tevī pieaugs. Pievēršot uzmanību klusumam, tu neizbēgami nonāksi pie iekšējā miera iegūšanas. Klusums ārpusē - tas ir dziļš miers iekšpusē. Un tu jau atrodies “NEIZPAUSTĀ” sfērā. 

7.6. Telpa (izplatījums)

   Tāpat kā neviena skaņa nevar pastāvēt bez klusuma, nekas nevar pastāvēt bez paša “nekas”, bez tukšuma, bez neaizpildītas telpas, kura vienīgā ļauj kaut kam pastāvēt. Katrs fiziskais objekts vai ķermenis ir radies no “ne-kā”, aptverts ar “ne-ko” un, galu galā, atgriezīsies uz “neko“. Vēl vairāk – jebkura fiziskā ķermeņa iekšpusē “nekas” daudzkārt pārsniedz “kaut kā” daudzumu. Fiziķi runā par to, ka matērijas veselums ir tikai ilūzija. Pat ārēji cietā matērija, arī tavs fiziskais ķermenis, gandrīz simtprocentīgi sastāv no tukšuma. Tik lieli ir attālumi starp atomiem salīdzinājumā ar to izmēriem. Vēl vairāk, pat katra atoma iekšienē arī, galvenokārt, ir tukša telpa. Pāri paliek tikai vibrējoša frekvence, līdzīga muzikālai notij, nevis blīva viela. Budisti to ir mācījuši jau vairāk kā 2500 gadus. “Forma ir tukšums, tukšums ir forma” - tā apgalvo “Sirds sūtra”, viens no vispazīstamākajiem senajiem budisma tekstiem. Visu lietu daba – tukšums.

   “NEIZPAUDUŠAIS” šajā pasaulē izpaužas ne tikai kā klusums, TAS tāpat kā telpa piepilda visu fizisko Visumu no iekšpuses un aptver to no ārpuses. Telpa ir tikpat nemanāma kā klusums. Visi pievērš uzmanību lietām, kuras atrodas telpā, taču kurš gan pievērš uzmanību pašai telpai?

            - Jūs, liekas, sakāt, ka “tukšums” vai “ne-kas” - tas ir ne tikai visa iespējamā neesamība, bet ka tam piemīt kādas noslēpumainas īpašības. Kas ir šis “ne-kas” ?

   Tev tomēr nebūtu jāmokās ar šo jautājumu. Jo tavs prāts cenšas pārvērst šo “neko” jau par “kaut ko”. Tiklīdz tu pārvērtīsi “neko” par “kaut-ko”, tā tu uzreiz “to” būsi pazaudējis. “Nekas” – “tukšums” - telpa - ir  “NEIZPAUSTĀ” ārējā puse, kas izpaudusies konkrētas parādības formā ar sajūtām uztveramajā pasaulē.  Lūk, arī aptuveni viss, ko varētu teikt šajā sakarā, un pat tas ir sava veida paradokss. “NEIZPAUDUŠAIS” nevar būt par zināšanu objektu. Tu nevari iegūt zinātnisko grādu no “Ne-kā”. Zinātnieki, pētot telpu, parasti cenšas “to” sadalīt sastāvdaļās un pārvērst par “kaut ko”, t.i., cenšas izteikt nezināmo ar zināmo un aprakstīt to jau ar zināmiem terminiem un izteiksmēm, tā rezultātā pilnībā pazaudējot telpas būtību. Nav nekāds pārsteigums, ka jaunākajās zinātniskajās teorijās apgalvots, ka telpa nepavisam nav tukša, bet piepildīta ar kaut kādu substanci. Ja ir izveidota kāda teorija, tad pierādīt un apstiprināt to jau nav pārāk grūts uzdevums, nu, vismaz kamēr nav izveidotas jaunas teorijas.

   “Nekas” tikai tad var kļūt tev par kanālu uz “NEIZPAUDUŠOS”, ja tu necentīsies to izteikt vai izprast.       

            - Vai tad tieši to mēs šeit necenšamies izdarīt ?

   Pavisam nē. Es dodu tev tikai ceļa norādeus, lai parādītu, kā tu vari ielaist savu dzīvi “NEIZPAUSTĀ” līmenī. Mēs necenšamies to izprast, jo tur nekas nav jāsaprot. Telpa kā tāda neeksistē. Vārds “eksistēt” burtiskā nozīmē ir “izspiesties”, t.i., “izrādīt sevi”. Tu nevarēsi saprast telpu, kas sevi nekā neizrāda. Lai arī pati par sevi telpa neeksistē, tā ļauj eksistēt visam pārējam. Klusums arī neeksistē, tieši tāpat kā “NEIZPAUDUŠAIS”.

   Tomēr, kas tad īsti notiek, kad tu novērs uzmanību no telpā esoša objekta un centies apzināt pašu telpu? Kāda būs šīs istabas būtība? Mēbeles, gleznas un visas pārējās lietas atrodas istabā, taču tās nav pati istaba. Grīda, sienas un griesti nosaka istabas robežas, taču arī tie nav istaba. Kas tad, tādā gadījumā ir istaba? Telpa, protams, tukša telpa. Bez tās “istaba” vienkārši nevarētu pastāvēt. Tātad, ja telpa – ir “nekas”, tad mēs varam teikt, ka tas, kā nav, ir svarīgāks par to, kas tur ir . Tāpēc sāc apzināties telpu, kas aptver tevi un caurplūst tev no visām pusēm. Tomēr nedomā par to (telpu). Sajūti to tādu, kāda tā ir. Pievērs savu uzmanību “nekam”. Tiklīdz tu sāksi to darīt, tevī notiks apziņas pārslēgšanās. Lūk, tāpēc priekšmetiem, kas atrodas telpā (mēbelēm, sienām, utt.), ir savi iekšējie ekvivalenti - tava prāta radītie objekti – domas, emocijas un tas, kas izsauc šīs jūtas. Taču telpas iekšējais ekvivalents ir apziņa, kas ļauj šiem tava prāta objektiem būt (eksistēt), tieši tāpat kā telpa, kas ļauj eksistēt visām šīm lietām. Tāpēc, novēršot tev uzmanību no lietām, t.i., telpā esošajiem priekšmetiem, tu automātiski novērs uzmanību arī no sava prāta objektiem. Citiem vārdiem sakot, nav iespējams domāt par telpu un vienlaicīgi apzināties to. Tas pats attiecas arī uz klusumu. Sākot apzināt tevi no visām pusēm aptverošo telpu, tu vienlaicīgi sāc apzināt “ārpus-prāta” telpu, t.i., tīrās apziņas telpu – dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu. Šādā veidā telpas vērošana var izveidot vēl vienu pieejas kanālu uz “NEIZPAUDUŠOS”.

   Telpa un klusums –  divas puses vienai un tai pašai parādībai, vienam un tam pašam “tukšumam”, vienam un tam pašam “nekas”. Tie ir “Bezgalīgā un mūžīgā visa esošā radītāja”- PIRMSĀKUMA “stinguma” – visas ESĪBAs bezgalīgā radošā klēpja - iekšējās telpas un iekšējā klusuma izpausme ārpusē – ārējā forma. Cilvēku vairākums pilnīgi neapzinās šo līmeni, jo viņiem nav iekšējās telpas un nav iekšējā klusuma sajūtas, un tātad – nav arī miera. Tāpēc viņi arī neatrodas līdzsvara stāvoklī. Citiem vārdiem sakot, viņi pazīst šo pasauli (vai vismaz domā, ka pazīst), taču šiem cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas par Dievu. Viņi tikai identificē sevi ar savām fiziskajām un psiholoģiskajām formām, neapzinoties savu būtību. Tā kā jebkura fiziskā forma ir ļoti nenoturīga, tad šie cilvēki arī dzīvo nestabīli, t.i., pastāvīgās bailēs. Bailes rada kļūdainu uztveri par savu “es-EGO” un citiem cilvēkiem - vienlaicīgi arī nepareizu pasaules redzējumu.

   Ja notiktu kāda kosmiska kataklizma, kas izbeigtu mūsu pasaules eksistenci, tad tas ne mazākā mērā neietekmētu “NEIZPAUDUŠOS”. “Brīnumu kurss” (“A Course of Miracles”) ļoti izteiksmīgi pasniedz šo patiESĪBU: “Nekas patiess (reālais) nevar būt apdraudēts. Nepatiesais (nereālais) nepastāv. Tā izpaužas Dievišķais miers”.

   Ja tu esi apzinātā vienotības stāvoklī ar “NEIZPAUDUŠOS”, tad tu augstu vērtē, mīli un dziļi cieni gan izpausto pasauli, gan katru tajā atrodošos dzīvības formu kā Vienotās Dzīves pašizteikšanos ārpus jebkurām formām. Tu arī zini, ka ikviena forma ir lemta iznīcībai, un patiesībā nekam šajā redzamajā ārējā pasaulē nav lielas nozīmes.  Kristus vārdiem sakot, “tu esi uzveicis pasauli”, vai, kā teica Buda, “tu esi pārcēlies otrā krastā”.

7.7. Telpas (izplatījuma) un laika patiesā daba (būtība)

   Tagad padomā, lūk, par ko: ja, izņemot klusumu, nekā cita nebūtu, tad arī klusums priekš tevis nepastāvētu, un tu nekad neuzzinātu, kas tas ir. Klusums piedzimst tikai mirklī, kad rodas skaņa. Līdzīgi notiek ar telpu, ja būtu telpa bez jebkādiem objektiem, tad arī telpa priekš tevis nepastāvētu. Iztēlojies sevi kā apziņas bultu, kas brīvi pārvietojas bezgalīgajā telpā, kurā nav ne zvaigžņu, ne galaktiku, tikai tukšums. Un tad pēkšņi telpa vairs nebūtu bezgalīga, vai pat tās vairs nebūtu nemaz. Tad nebūtu kustības turp un šurp, nebūtu ātruma. Lai rastos attālums un telpa sāktu eksistēt, vajadzīgi vismaz divi atskaites punkti. Telpa uzsāk savu ESĪBU tikai tajā mirklī, kad VIENS kļūst par “diviem” un pēc tam “divi” pārtopot par “desmit tūkstošiem” (tā Lao Czi nosauca izpaudušos pasauli), un pieaug telpas neizmērojamība. Blīvā pasaule un telpa ir radušās vienlaicīgi. Nekas nevar eksistēt ārpus telpas, kaut arī pati par sevi telpa ir “nekas”. Pirms radās izplatījums, parādījās Visums, vēl pirms tā saucamā “lielā sprādziena”, ja tev tā varbūt patīk labāk, nekādas neizmērojamas telpas, kas gaidītu, lai to aizpilda, nemaz nebija. Nebija telpas tāpat kā nebija nekā. Bija tikai “NEIZPAUDUŠAIS” - VIENS. Kad VIENS pārtapta par “desmit tūkstošiem”, pēkšņi izrādījās, ka ir arī telpa, kas dod iespēju šim daudzumam pastāvēt. No kurienes tad tā radās? Vai to radīja Dievs, lai ievietotu tajā Visumu? Protams, nē. Telpa (izplatījums) – tā ir jebkā neesamība, “nekas”, tukšums, tāpēc arī tā nekad netika izveidota.

   Izej skaidrā naktī klajumā un palūkojies debesīs. Tūkstošiem zvaigžņu, kuras tu vari ieraudzīt ar neapbruņotu skatienu ir tikai bezgalīgi maza daļiņa no patiESĪBĀ esošā. Ar spēcīgiem teleskopiem jau atklātas simtiem miljonu galaktiku, un katra galaktika – tā ir tikai “saliņa Visumā”, kura satur sevī simtiem miljonu zvaigžņu. Tomēr vēl lielāku bijību iedveš pašas telpas (izplatījuma) bezgalīgums, dziļums un neizmērojamais stingums (absolūtais miers un klusums), kas ļauj pastāvēt visam šim krāšņumam. Nekas nevar būt vēl majestātiskāks un izraisīt vēl diženāku iespaidu un bijību, kā šis telpas (izplatījuma) neaptveramais bezgalīgums un stingums. Un tomēr, kas tas ir – telpa (izplatījums)? Tukšums, neizmērojams tukšums. 

   Tas, kas mūsu izpratnē ir Visums, kuru uztveram ar savu prātu un sajūtām, mums liekas kā telpa, patiESIBĀ ir dzīves NEIZPAUDUŠAIS aspekts, kurš ieguvis ārējo izskatu un iemiesojies materiālajā formā. Tas ir Dieva “ķermenis”.  Un pats pats lielākais brīnums ir tas, ka tas bezgalīgais plašums un stingums, kas ļauj telpai pastāvēt, neatrodas tikai tur - telpā, bet ir arī tevī – tavā iekšējā ķermenī. Kad tu atrodies pilnīgā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”, tu saskaries un sajūti to kā stingu iekšējo ārpus-prāta telpu. Lai cik neticami arī liktos, tā ir bezgalīga dziļumā, ne plašumā (izmēros). Telpas (izplatījuma) izmēri ir tikai bezgalīgā dziļuma – transcendentās realitātes - nepilnīga uztvere.

            - Saskaņā ar Einšteina mācību telpa un laiks nav atdalāmi viens no otra. Es ne visai labi izprotu šo tēzi, tomēr domāju, ka viņš runā par to, ka laiks ir telpas ceturtā dimensija. Viņš to ir nosaucis par “telpas - laika kontiniumu (nepārtrauktību)”.

   Pilnīgi pareizi. Tas, ko tu ārēji uztver kā telpu un laiku, lai arī patiESĪBĀ ir ilūzija, tomēr pareizi atspoguļo pamatpatiesību. Jo tie abi – telpa un laiks - kā galvenie Dievišķuma atribūti patiESĪBĀ ir bezgalība un mūžīgums, kurus cilvēks uztver tā, it kā tie varētu eksistēt ārpus viņa un bez viņa. Tevī ir gan telpas, gan laika iekšējie ekvivalenti, kuri atklāj to patieso dabu, tieši tāpat kā izsaka arī tavējo dabu. Ja telpas iekšējais ekvivalents ir stingums un ārpus-prāta bezgalīgi dziļā realitāte, tad laika iekšējais ekvivalents ir klātESĪBA  ESĪBĀ, t.i., Mūžīgās tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” apzināšanās. Jāatceras, ka starp tiem nav nekādas atšķirības. Kad telpu un laiku tu iekšēji apzinies kā “NEIZPAUDUŠOS”, t.i., kā “ārpus-prāta” valstību un klātESĪBU tagadnes mirklī, tad ārējā telpa un laiks tomēr neizzūd, joprojām turpina priekš tevis eksistēt, taču kļūst tev daudz mazāk svarīgi. Arī izpaustā pasaule tev turpina eksistēt, tikai tagad tā vairs neierobežo tavu brīvību.

   Tādējādi blīvās pasaules pastāvēšanas augstākā jēga ir ietverta nevis tās eksistencē kā tādā, ne eksistencē tās iekšienē, bet gan tajā eksistējošo izkļūšanā ārpus tās. Tas ir tieši tāpat kā tu nespētu apzināties telpu, ja tajā nebūtu objektu. Blīvā pasaule ir vajadzīga, lai tu varētu apzināties “NEIZPAUDUŠOS”. Iespējams, tu jau esi dzirdējis, ko šajā sakarā saka budisti: “Ja nebūtu ilūzijas, tad nebūtu arī apskaidrības (apgaismības)”. “NEIZPAUDUŠAIS” izzina sevi tieši caur blīvo pasauli un galu galā patiESĪBĀ tieši arī caur tevi. Tāpēc arī tu šeit esi, lai visums īstenotu dievišķo misiju - atvērtos.

   Lūk, cik tu esi svarīgs!    

7.8. Apzinātā nāve

   Bez jau pieminētā bezsapņu miega pastāv vēl viens kanāls uz “NEIZPAUDUŠOS”, tikai tas nav apzīmējams kā nejaušs, bet ir pat uzspiests. Tas atverās uz ļoti īsu laiku fiziskās nāves brīdī. Tātad, ja tu neesi izmantojis nodzīvotās dzīves laikā nevienu no tev dotajām iespējām iegūt garīgu atklāsmi (apgaismību), tad šis pēdējais kanāls, durvis uz “NEIZPAUDUŠOS” tev atvērsies automātiski tajā brīdī, tiklīdz tavs fiziskais ķermenis būs miris.

   Ir uzkrāti neskaitāmi cilvēku ziņojumi, kas pārdzīvojuši tā saucamo klīnisko nāvi un atgriezušies dzīvē no “viņsaules”. Viņi aprakstīja šo ieeju kanālā kā starojošu gaismu. Daudzi no šiem cilvēkiem runāja arī par svētlaimīga gaišuma un dziļa miera sajūtām, kas bija kopā ar parādību. Tibetiešu “Mirušo grāmatā” tas tiek aprakstīts kā “starojošs bezkrāsainā Tukšuma gaismas spožums”, kas ir cilvēka patiesā būtība “ES”. Taču kanāls atveras tikai uz pavisam īsu brīdi, un ja tu dzīves laikā līdz šim mirklim nebūsi sastapies ar ESĪBAs NEIZPAUDUŠOS aspektu, visticamāk, tu arī šoreiz palaidīsi garām šo iespēju. Vairums cilvēku nes sev līdzi pārāk daudz pretestības un baiļu, pārāk daudz piesaistes jutekliskajām sajūtām, pārāk spēcīgu sevis identifikāciju ar izpaustās pasaules atribūtiem, lai spētu laicīgi izdarīt pareizo izvēli. Tāpēc viņi, ieraugot šo atvērušos kanālu, bailēs no tā novēršas, mirklis palaists garām, un viņi zaudē apzināšanās stāvokli. Lielākā daļa no procesa, kas notiek pēc tam ar cilvēku vairākumu, notiek piespiedu kārtā un automātiski. Tas nozīmē, ka katram no viņiem būs nākošais piedzimšanas - miršanas cikls, jo viņu klātESĪBAs dziļums tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” vēl nebija bijis pietiekošs, lai nodrošinātu apzināšanās apgaismotu nemirstību.   

            - Tātad šo nāves vārtu cauriešana vēl nenozīmē pašiznīcināšanos ?

   Notiek tas pats, kas notiek caurejot jebkuru citu kanālu uz “NEIZPAUDUŠOS”, tava patiesā gaismojošā daba (“ES”) nemainās, personība (“es-EGO”) mainās. Jebkurā gadījumā vienīgais, kas tavā personībā ir reāls un patiesi vērtīgs, ir tava patiesā daba, kas caurstarojas kā gaisma caur sevi. Tā nezūd nekad. Nekas vērtīgs, nekas īsts nekad nespēj zust.

   Arī pati nāves tuvošanās un pati nāve, kas izsakās kā fiziskā ķermeņa sairšana, cilvēkam vienmēr ir lieliska iespēja iegūt garīgu atklāsmi (apgaismību).  Tomēr diemžēl, cilvēku vairākums neizmanto arī šo iespēju, jo kamēr vien mēs dzīvosim tādas kultūras ietvaros, kas gandrīz pilnībā ignorē (negrib par to zināt) tādu parādību kā nāve, šī iespēja praktiski vienmēr tiks palaista garām, līdzīgi kā tiek ignorēts arī daudz kas cits patiesi vērtīgais.

   Tu vari arī uzskatīt, ka katrs kanāls uz “NEIZPAUDUŠOS” ir arī nāves kanāls, šķietamā “es – EGO” nāve. Caurejot kādu no šiem kanāliem, tu izbeidz savu identifikāciju ar tava prāta veidoto psiholoģisko formu. Tad tu jau saproti, ka nāve ir tikai ilūzija, tieši tāda pat ilūzija kā sevis identifikācija ar fizisko ķermeni (formu).  Šīs ilūzijas beigas arī ir nāve.  Nāve var likties mokoša tikmēr, kamēr tu esi atkarīgs no savas piesaistes pie ilūzijas.