Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

4. Prāta stratēģija, izvairoties no mirkļa “Šeit un Pašlaik”

4.1. Tieksme neatrasties saiknē ar mirkli “Šeit un Pašlaik”

            - Pat ja es pilnībā atzīstu, ka laiks patiešām ilūzija, tad kā tas var izmainīt manu dzīvi ? Jo man taču vienalga būs jādzīvo pasaulē, kurā laiks ir absolūta dominante ?

   Intelektuāla šīs patiesības pieņemšana (ka laiks ir ilūzija) ir ticības jautājums un tiešām nedarīs gandrīz nekādas pārmaiņas tavā dzīvē. Lai tiešām apzinātos šo patiESĪBU, tev vajag panākt, lai tā būtu tavas dzīves daļa. Kad katra tava ķermeņa šūniņa atradīsies klātESĪBAs stāvoklī tādā mērā, ka trīcēs no dzīvīguma enerģijas pārpilnības sevī, un arī tu katru mirkli spēsi izjust šo enerģiju - dzīvi kā ESĪBAs prieku, lūk, tad varēs arī teikt, ka tu esi atbrīvojies no laika.

            - Taču rīt man tik un tā būs jāapmaksā, lūk, šos rēķinus, un es tik un tā novecošu, un beigās nomiršu, tāpat kā visi pārējie. Tad kā es varu apgalvot, ka es esmu brīvs no laika ?

   Rītdienas rēķini – tā nav problēma. Arī fiziskā ķermeņa sairšana – nav problēma. Taču mirkļa “Šeit un Pašlaik” pazaudēšana – tā patiešām ir problēma vai pat visu maldu būtība, jo tad vienkāršas situācijas, parasti notikumi vai emocijas pārvēršas par personīgu problēmu un personīgām ciešanām, jo mirkļa “Pašlaik” zaudēšana ir ESĪBAs pazaudēšana. Būt brīvam no laika nozīmē būt arī brīvam kā no psiholoģiskās vajadzības pēc pagātnes, kura tev nepieciešama sevis identifikācijai, tā arī no psiholoģiskās vajadzības pēc nākotnes, kura tev nepieciešama sevis pilnai realizācijai. Tad tev būtu nodrošināta visdziļākā un vispilnīgākā apziņas pārveidošana - transmutācija, kādu tu vien vari iedomāties. Atsevišķos retos gadījumos tamlīdzīga apziņas izmaiņa norisinās dramatiski un radikāli, visiem cilvēkiem uzreiz. Parasti gan tas notiek kā konkrētu cilvēku totāla piekāpšanās (samierināšanās) dižu ciešanu pašā kulminācijā. Tomēr vairākumam cilvēku būs nepieciešams papūlēties, lai to panāktu.

   Kad tu jau esi izjutis pirmos ārpuslaika apziņas stāvokļa uzplaiksnījumus, tad tev jāiemācās pārslēgties no esībās laika līmenī un apzinātu klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik”. Sākumā tu spēsi ievērot – apzināties, cik reti patiESĪBĀ tava uzmanība ir koncentrēta uz tagadnes mirklī notiekošo. Taču pat šīs zināšanas, t.i., apzināšanās, ka tu neesi klātESĪBĀ, jau var tikt uzskatītas par lielu sasniegumu, jo arī šāda apzināšanās jau ir klātESĪBA, pat ja iesākumā tā ilgst tikai pāris sekundes “pulksteņa laikā”. Turpinot šo praksi, tu arvien biežāk un biežāk izvēlēsies vērst savas apziņas fokusu uz mirkli “Šeit un Pašlaik”, nevis uz pagātni vai nākotni. Arvien biežāk pamanot, ka esi zaudējis savu esību pašlaik notiekošajā, tu pamazām palielināsi savu atrašanos tajā, kaut arī ārēji (“pulksteņa laikā”), varbūt tev tā tas nemaz neliksies. Ir tikai normāli, ka, pirms tu spēsi stabīli atrasties klātESĪBAs stāvoklī vai, citiem vārdiem, pirms tu kļūsi pilnībā apzinājies, tev vēl zināmu laiku vajadzēs šūpoties turp un šurp starp apzināšanos un neapzināšanos, starp klātESĪBAs stāvokli un sevis identifikāciju ar prātu. Tu atkal un atkal pazaudēsi mirkli “Šeit un Pašlaik” un atkal atgriezīsies tajā. Galu galā, ar laiku tas būs tavs eksistences stāvoklis.

   Cilvēku vairākums vai nu vispār nekad nav apzināti izjutuši klātESĪBAs stāvokli, vai arī pārdzīvo to nejauši un ļoti īsi, retos gadījumos, pie tam nesaprotot, kas ar viņiem tad notika. Vairākums cilvēku šūpojas nevis starp apzināšanos un neapzināšanos, bet gan starp dažādiem neapzināšanās līmeņiem. 

4.2. Neapzināšanās – parastā un dziļā

- Ko jūs gribējāt izteikt ar vārdiem “dažādi neapzināšanās līmeņi” ?

   Kā tu varbūt jau zini, miegā cilvēks nepārtraukti pāriet no dziļa bezsapņu miega fāzes uz sapņošanas stāvokli un atpakaļ. Līdzīgi arī lielākā daļa cilvēku, būdami nomodā, pārvietojas no parastās neapzināšanās stāvokļa un dziļo neapzināšanās stāvokli. Ar parastās neapzināšanās stāvokli es apzīmēju tādu stāvokli, kurā cilvēks identificē sevi ar savu domāšanas procesu, t.i., ar savām emocijām, reakcijām, vēlmēm, simpātijām un antipātijām. Vairākumam cilvēku tas tiešām ir ierasts stāvoklis. Kad tu atrodies šādā stāvoklī, tad tevi vada tavs egoistiskais prāts, un tu nespēj apzināties ESĪBU. Tas vēl nav dziļu sāpju vai lielu ciešanu stāvoklis, tomēr tajā kā statistisks fons gandrīz nepārtraukti ir nomācošs nemiers, neapmierinātība, garlaicība vai nervozitāte. Tu to pats vari arī nemanīt, jo šāds fons tev ir tik pierasta tavas “normālās” dzīves daļa, tikpat pierasts kā klusinātais dūcoša ventilatora fona troksnis. Taču tiklīdz tāds ventilators beidz darboties, tu uzreiz jūti atvieglojumu. Lai kaut kā mazinātu savu vispārējo nemieru, daudzi cilvēki neapzināti izmanto kā savdabīgu anestezējošu līdzekli alkoholu, narkotikas, seksu, ēdienu, darbu, televīziju un pat “šopingu” (iepirkšanos). Tas var būt ļoti patīkami, ja notiek ar mēru, taču var arī izvērsties par nepārvarāmu ieradumu, un vienīgais, ko ar to var sasniegt, ir ļoti īss atvieglojuma brīdis.

   Šajā parastajā neapzināšanās stāvoklī vispārējais nemiers, tam turpinot palielināties, pakāpeniski pārvēršas par sāpēm dziļākā neapzināšanās līmenī – stāvoklī, kad parādās spēcīgākas un daudz jūtamākas ciešanas vai pat nelaime, kad viss tiešām “iet šķērsām”. Tāda dzīves situācija jau ir izveidojusi tev nopietnu izaicinājumu, kad pastāv nopietna zaudējuma draudi vai briesmas, nesvarīgi – reālas vai izdomātas, varbūt arī konflikts tavās attiecībās ar citiem. Tātad šāds stāvoklis jau ir parastās neapzināšanās dziļāka un daudz stiprāka fāze.

   Parastās neapzināšanās stāvoklī ikdienišķais ieradums pretoties “tagadnes mirklī notiekošajam” vai pat vispārējs šī mirkļa noraidījums arī izraisa nemieru un neapmierinātību, kuru gan vairākums cilvēku uztver kā normālu dzīves ritējumu. Kad dzīves apstākļi jau kļūst izaicinoši, un konkrēto cilvēku EGO sāk justies briesmās esam, tad šo cilvēku pretestība kļūst arvien stiprāka, izpaužoties konkrētajā dzīves situācijā liela negatīva lādiņa - niknuma, stipru baiļu, agresijas, depresijas vai citā līdzīgā veidā. Tad var notikt pāreja uz dziļās neapzināšanās stāvokli. Šis stāvoklis bieži vien nozīmē to, ka cilvēka sāpju ķermenis ir kļuvis aktīvs, vai arī, ka cilvēks ar to ir sevi identificējis.  Šajā dziļās neapzināšanās stāvoklī jau ir iespējama fiziskā vardarbība. Šāds process var viegli notikt tur, kur cilvēku pūlis, vai pat vesela tauta, sāk ģenerēt negatīvo kolektīvās enerģijas lauku. Šī neapzināšanās līmeņa labākais indikātors ir konkrēto cilvēku attieksme pret dzīves mesto konkrēto izaicinājumu, viņu māka pārvarēt radušās dzīves grūtības. Ja izaicinošā situācijā nokļūst neapzinājies cilvēks, tad viņam parasti ir tendence kļūt vēl vairāk neapzinātam (pastiprina savu cīņu “ar visu pasauli”), bet apzinātā stāvoklī esošs cilvēks tad var spēt kļūt vēl vairāk apzinājies. Tu šādus dzīves izaicinājumus vari izmantot  savai atmodai vai vēl dziļākai sevis iegrūšanai neapzināšanās stāvoklī. Ja tu necentīsies atmosties, tad drīz vien tu savu dzīvi neapzināšanās stāvoklī vari pārvērst par murgu. Ja tu nespēji būt klātESĪBAs stāvoklī pat normālos apstākļos - sēžot viens pats istabā, klaiņojot pa mežu vai klausoties kaut ko, tad jau tu nespēsi būt apzināts arī gadījumos, kad kaut kas “būs ne tā”, kad nokļūsi grūtā situācijā vai būsi saskarsmē ar “grūtiem” cilvēkiem, vēl jo vairāk, ja šo situāciju pasliktinās vai nu zaudējuma draudi, vai jau radušies zaudējumi. Tad tevi pārņems reakcija, kura kā viena no baiļu formām ievilks tevi vēl dziļākā neapzināšanās stāvoklī. Tev šos izaicinājumus jāuztver kā testus, kā savas apzināšanās stipruma pārbaudi. Tikai tava prasme apzināti pārvarēt šīs dzīves grūtības - tikt skaidrībā ar dzīves mestajiem izaicinājumiem - parādīs tev pašam un citiem tavu apzināšanās līmeni dotajā brīdī, nevis tas, cik ilgi tu spēsi nosēdēt ar aizvērtām acīm un kādus tēlus tad spēsi redzēt.

   Tāpēc ir ļoti svarīgi ienest vairāk apzināšanos arī savas dzīves parastajās situācijās, t.i., tad, kad viss vēl notiek nosacīti gludi. Šādā veidā tu varēsi attīstīt un palielināt savas klātESĪBAs spēku. Tas savukārt ģenerēs tevī un ap tevi augstas vibrācijas enerģijas lauku. Nekāda neapzināšanās, negativitāte, nekādas nesaskaņas, vardarbība, ... nav spējīgi iekļūt šajā laukā un izdzīvot, tāpat kā tumsa nespēj eksistēt gaismas klātESĪBĀ.  

   Mācoties būt par savu domu un emociju liecinieku, jāsaprot, ka šis fakts jau pats par sevi ir diezgan svarīgs nosacījums tavai klātESĪBAi mirklī “Pašlaik”. To panākot pirmoreiz, tu, iespējams, būsi pārsteigts, atklājot, kādu pastāvīgu “statisko” traucējumu fonu satur šāds parastās neapzināšanās stāvoklis un cik reti ir tie gadījumi (ja vien tie vispār gadās), kad tu tiešām izbaudi iekšējā miera stāvokli. Taču savas domāšanas līmenī tu noteikti sastapsies ar spēcīgu pretestību - neapmierinātību, vērtēšanu, .... mentālās projekcijas veidiem, kas centīsies novirzīt tevi prom no notiekošā mirklī “Šeit un Pašlaik”. Emocionālajā līmenī tad tu ievērosi sevī visdažādākās negācijas - nemieru, saspringumu, garlaicību vai nervozitātes “zemūdens tecējumu”. Gan viens, gan otrs līmenis ir prāta aspekti tā ierastajā pretošanās režīmā. 

4.3. Ko viņi meklē ?

   Karls Jungs vienā no savām grāmatām atstāsta sarunu ar kādu amerikāņu indiāņu cilts virsaiti, kas esot ievērojis, ka balto iedzīvotāju vairākumam parasti ir gan sasprindzināta sejas izteiksme, gan ciets pētījošs skatiens, gan arī uzvedas tie diezgan cietsirdīgi. Virsaitis teicis: “Viņi visu laiku kaut ko steidzīgi meklē. Ko viņi meklē? Baltie cilvēki vienmēr kaut ko grib. Viņi vienmēr ir noraizējušies un satraukti. Mēs nesaprotam, kas viņiem vajadzīgs. Mēs domājam, ka viņi zaudē prātu.”

   Nosliece uz šādu pastāvīgu nervozitāti uzsākās vēl ilgi pirms rietumu industriālās civilizācijas piedzimšanas. Taču tieši rietumu civilizācijā, kas aptver pašlaik gandrīz visu zemeslodi, ieskaitot arī lielu daļu no austrumiem, tā izvēršas neizsakāmi asā formā. Tā eksistēja jau Jēzus laikā un pastāvēja arī vēl 600 gadus pirms Jēzus, Budas dzīves laikā un vēl ilgi arī pirms tam. “Par ko jūs tā uztraucieties?” jautāja Jēzus saviem mācekļiem: “Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?” (Lūkas ev. 12:25-26). Arī Buda mācīja, ka ciešanu avots atrodas mūsu pastāvīgajā gribēšanā un kaismīgajās vēlmēs.    

   Pretošanās mirklim “Šeit un Pašlaik” kā kolektīva funkcionālo traucējumu forma ir cieši sasaistīta ar ESĪBAs apzinātas uztveres pazaudēšanu un veido mūsu necilvēcīgās industriālās civilizācijas pamatus. Freids, starp citu, arī atzina šīs apslēptās nemiera straumes esamību un aprakstīja to grāmatā “Civilizācija un tās neapmierinātība” (“Civilization and its discontents”). Taču viņš nespēja noteikt šīs nervozitātes patiesos iemeslus un saprast, kā no tās ir iespējams atbrīvoties. Šī kolektīvā disfunkcija ir radījusi ļoti nelaimīgu  un neticami cietsirdīgu civilizāciju, kas kļuvusi par draudu ne tikai sev pašai, bet arī visai pārējai dzīvībai uz planētas.  

4.4. Parastās neapzināšanās pārveidošana

            - Tad kā ir iespējams atbrīvoties no šīs sērgas ?

   Vispirms apzinies to. Pavēro, kā tavi nevajadzīgie izteikumi (spriedumi), pretošanās esošajam lietu stāvoklim un mirkļa “Šeit un Pašlaik” noliegums pavairo un palielina tevī nemieru, neapmierinātību un saspringumu. Jebkura neapzināšanās uzsāk pārveidošanos (transmutāciju) tajā mirklī, kad tu to izgaismo ar savas apziņas gaismu. Tev vajag tikai iemācīties pārveidot (transmutēt) parasto neapzināšanos, un tavas klātESĪBAs gaisma kļūs spilgtāka, un tad tev būs daudz vienkāršāk tikt galā ar kādreiz radušos dziļo neapzināšanos, kur vien tu sajutīsi tās pievilkšanas spēku. Tomēr iesākumā nav nemaz tik viegli atrast pat parasto neapzināšanos, jo to tu taču uztver kā pavisam “normālu” stāvokli. Tāpēc tev ir jāizstrādā pašnovērošanas ieradums – nepārtraukti sekot līdzi savam mentāli-emocionālajam stāvoklim.  “Vai es šajā brīdī esmu mierīgs, vai manī ir viegluma sajūta?” Lūk, labs jautājums, kuru tu vari uzdot sev jebkurā mirklī un dari to biežāk. Tu vari formulēt jautājumu arī šādi: “Kas šobrīd notiek manī (t.i., manā iekšienē)?” Jebkurā gadījumā tev jāinteresējas par to, kas notiek tavā iekšpusē, jo tas tev ir pat svarīgāk nekā tas, kas notiek tavā ārpusē. Ja tavā iekšpusē viss būs kārtībā, tad arī ārpusē viss nostāsies savā vietās. Primārā realitāte atrodas tavā iekšpusē, ārpusē ir tikai sekundārā. Tikai nevajag visus jautājumus uzdot sev vienlaicīgi un atbildēt uzreiz. Iesākumā ieskaties sevī. Kāda veida domas mans prāts veido šobrīd? Ko es jūtu? Tad novirzi savu uzmanību uz savu ķermeni. Vai tajā ir manāms spriegums? Atklājis apslēpto nemieru sevī, t.i., nemiera “statisko” fonu, mēģini noskaidrot, kādā veidā tu centies izvairīties, pretoties vai noliegt dzīvi un atsakies no notiekošā mirklī “Šeit un Pašlaik”. Ir visdažādākie veidi, kā cilvēki neapzināti pretojas mirklim “Pašlaik”. Turpmāk es sniegšu tev vairākus piemērus. Tev jāpacenšas strādāt ar sevi šajā virzienā, un tad ar laiku tavas spējas pašnovērot, sekot savam iekšējam stāvoklim kļūs izteiktākas, un tu spēsi, pārvarot parasto neapzināšanos, biežāk nokļūt klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”.

4.5. Atbrīvošanās no neapmierinātības

   Tev nepatīk tas, ar ko tu nodarbojies? Varbūt tavs darbs tev nav “sirds darbs”? Vai varbūt tu esi piekritis kaut ko izdarīt, taču kāda daļa tevī tam pretojas un jūtas aizvainota? Varbūt tu uzturi sevī neizteiktu aizvainojumu pret kādu tuvu cilvēku? Vai tu maz apzinies un saproti, ka šādos gadījumos radušās enerģijas izstarojums ir tik kaitīgs, ka tu ar to piesārņo (indē) ne tikai sevi pašu, bet arī blakus esošos. Tāpēc ieklausies dziļi sevī un pamatīgi papēti. Vai tiešām tur nav sajūtams ne mazākais aizvainojums vai nevēlēšanās kaut ko darīt? Ja ir, papēti tos gan mentālajā (prāta), gan emocionālajā līmenī. Vispirms pavēro, kādas domas veido tavs prāts sakarā ar šo situāciju. Pēc tam pavēro emocijas šajā mirklī, kas ir tava ķermeņa reakcija uz šīm domām. Pacenties izjust šīs emocijas! Vai tās ir patīkamas vai nepatīkamas? Vai tā ir enerģija, ko tu patiešām vēlētos glabāt sevī? Vai tev ir tāda iespēja izvēlēties?

   Varbūt tevi tik tiešām kaut kas kaut kad ir apmānījis vai apmuļķojis, varbūt darāmais ir garlaicīgs un nogurdinošs, varbūt kāds tev tuvs cilvēks patiešām ir nekrietns, kaitinošs vai neapzinājies, var jau būt ... , taču tam visam nav nekādas nozīmes. Pilnīgi nav svarīgi, vai tavas domas un emocijas sakarā ar šo vai citu situāciju ir attaisnojamas vai nē. Svarīgs ir tikai acīmredzamais fakts, ka tu pats pretojies pašlaik esošajam. Tu pats esi pārvērtis tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik” par savu ienaidnieku. Tu pats veido neapmierinātību, konfliktu starp to, kas ir tavā iekšpusē, un to, kas atrodas tavā ārpusē. Šī tava neapmierinātība piesārņo (indē) ne tikai tavu iekšējo ESĪBU un apkārtējos cilvēkus, bet arī visas cilvēces kolektīvo psihi, kuras neatņemama sastāvdaļa tu pats arī esi. Planētas piesārņotība ir tikai uz ārpusi vērsts katra cilvēka iekšējā psihiskā piesārņojuma atspulgu summējums: miljoniem neapzināšanās stāvoklī esošo indivīdu nenes pilnīgi nekādu atbildību par savas iekšējās telpas stāvokli.

   Tavas situācijas risinājums var būt tikai tāds: vai nu pārtrauc darīt sev nepatīkamo darbību, (... izrunājies ar attiecīgo cilvēku un pilnībā izpaud savas izjūtas, ...) vai arī tiec vaļā no šajos gadījumos prāta izveidotās negativitātes, kas kalpo tikai vienam mērķim – stiprināt šķietamo “es-EGO”. Tev ir ļoti svarīgi apzināties un atzīt šo darbību turpināšanas veltīgumu, ja tās veido negativitātes - ciešanas. Negativitāte negad nav bijusi optimāls līdzeklis, lai atrisinātu jebkādu situāciju. Vairākumā gadījumu negativitāte tikai notur tevi piesaistītu pie šīs situācijas, lai nepieļautu patiesu izmaiņu īstenošanos. Jebkura lieta vai darbība, kas īstenojas ar negatīvās enerģijas papildinājumu, neizbēgami to piesārņo, kas laika gaitā izraisa arvien lielākas sāpes un ciešanas. Vēl vairāk, jebkurš negatīvs iekšējais stāvoklis ir lipīgi inficējošs - “dvēselīgā” neapmierinātība izplatās daudz ātrāk nekā fiziskā saslimšana. Saskaņā ar rezonanses likumu tas iekustina un pastiprina arī citu cilvēku iekšējo negativitāti, ja vien cilvēki nav ieguvuši imunitāti ar savu apzināšanās vairogu.

   Jautājums tev: “Vai tu esi starp tiem, kas piesārņo planētu, vai starp tiem, kas palīdz to atjaunot?” Atceries, ka tikai tu pats esi atbildīgs par savu iekšējo telpu, tu pats un neviens cits – vienkārši tāpēc, ka tev jābūt atbildīgam par planētu, uz kuras dzīvo. Kā tavā iekšpusē, tā tavā ārpusē. Ja tu attīrīsi sevi no iekšējā piesārņojuma, tad vienlaicīgi arī izbeigsi veidot ārējo piesārņojumu.    

            - Kā tad man atbrīvoties no šīs negativitātes ?

   Vienkārši to aizmetot. Tāpat kā tu aizmet karstu ogli, kas dedzina tev roku. Tāpat kā tu nomet no pleciem smagu un jau nevajadzīgu nastu. Tu vienkārši šķiries no tās, atzīstot, ka vairs nevēlies ciest sāpes vai stiept šo nastu vēl ilgāk.

   Dziļās neapzināšanās stāvoklī eksistējošā cilvēka sāpju ķermeni vai citas dziļas bēdas (piemēram, mīļotā zaudējumu), pārveidot (transmutēt) ir iespējams tikai pieņemot tās pilnībā un pastiprinātā tavas klātESĪBAs gaismā pašlaik notiekošajā. Savukārt parastās neapzināšanās stāvoklī daudzus prāta modeļus (uzvedības šablonus, streotipus) viegli aizmest, apzinoties, ka vairāk tos nevēlies un, ka tie vairs tev nav vajadzīgi. Jo tu esi apzinājies, ka tev ir dota izvēle, ka tu neesi vienkārši primitīvs nosacījuma refleksu saišķis. Citiem vārdiem, tev jāsaprot, ka tev ir iespējams saskarties ar mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēku. Bez šī spēka, tev nav un nebūs nekādas iespējas izvēlēties.

             - Vai nosaucot dažas emocijas par negatīvām, tā neizveidojam mentālo polarizāciju starp labo un ļauno?

   Nē. Polarizāciju tavs prāts izveidoja jau daudz agrākā stadijā, kad tas tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik” jau novērtēja kā sliktu. Lūk, šis negatīvais vērtējums - viedoklis - arī izveidoja negatīvās emocijas.

            - Taču, ja dažas emocijas tiek sauktas par negatīvām, vai tad patiesībā tas nenozīmē, ka tām nevajadzētu tur būt, ka nav labi, ja cilvēkam ir šādas emocijas ? Manā izpratnē mums tomēr jāatļauj izjust sev tādas jūtas, kādas atnāk, nevis izvērtēt tās kā sliktas vai ... . Tas taču ir normāli – sajust sevi aizvainotu vai apvainotu; normāli – justies slikti, pārdzīvot aizkaitinājumu, atrasties sliktā garastāvoklī vai sajust vēl kaut ko, jo pretējā gadījumā mēs, šīs emocijas apslāpējot, provocēsim iekšējo konfliktu vai noliegsim esošo mirkli. Viss, kas ir, tas ir normāli.

   Pilnīgi pareizi. Ja tevī jau atrodas prāta veidotie emociju vai reakciju šabloni, tad tie ir jāpieņem tādi, kādi tie ir! Tiklīdz tevī rodas kāda doma vai emocija, kas atbilst šiem šabloniem, tad nenoraidi tos. Tu esi atņemis sev izvēles iespēju, jo agrāk, šo šablonu rašanās laikā, tu nebiji pietiekošā mērā apzināšanās stāvoklī. Tas nav spriedums, tas ir vienkārši fakta konstatācija. Ja tev būtu bijusi iespēja izvēlēties vai, precīzāk, ja tu būtu sapratis, ka tev patiešām ir izvēle, ko tu tad izvēlētos – ciešanas vai prieku, bezrūpību vai raizes, mieru vai konfliktu? Vai tu izvēlētos domas un emocijas, kas atrauj tevi no tava dabiskā stāvokļa ESĪBĀ -  iekšējā dzīves prieka? Jebkuru šādu izjūtu es saucu par negatīvu, ar to domājot, ka tā vienkārši ir slikta. Ne tajā nozīmē, ka “tev nevajadzēja to darīt”, vienkārši es to vērtēju kā sliktu faktu, līdzīgu teiksim, vēdergraizēm.

    Kā gan iespējams, ka tikai vienā vien XX gadsimtā cilvēki nogalināja vairāk nekā 100 miljonus sev līdzīgu cilvēcisko būtņu? Grūti iedomāties, kā cilvēki var viens otram nodarīt sāpes tādos neiedomājamos apmēros. Šajā skaitlī pat nav iekļauta mentālā, emocionālā un fiziskā vardarbība - mocības, sāpes un cietsirdība, ko ikdienā cilvēki turpina nodarīt cits citam un arī pārējām just spējīgām būtnēm. Vai tad šādas cilvēku rīcības iemesls ir saskarsme ar savu dabisko stāvokli ESĪBĀ -  iekšējo dzīves prieku? Nē, protams. Tikai tie cilvēki, kas atrodas dziļu negāciju varā un kas patiešām jūtas ļoti slikti, ir spējīgi veidot šādu realitāti kā atspoguļojumu savām izjūtām. Tagad šie cilvēki iznīcina dabu un planētu, kas ir pamats viņu pašu eksistencei. Neticami, bet fakts. Zemi apzdzīvojošā civilizācija ir kļuvusi bīstami neprātīga, un to sastāda ļoti slimas būtnes. Tas nav spriedums. Arī tas ir fakts. Taču fakts ir arī tas, ka aiz šī neprāta slēpjas arī saprāts. Un tieši “Šeit un Pašlaik” tev ir iespēja sevi dziedināt un kļūt brīvam.    

   Atgriežoties pie tava jautājuma, - tā noteikti tiešām ir, ka pieņemot (samierinoties) savu aizkaitinājumu, slikto garastāvokli, dusmas, neapmierinātību un citas negativitātes formas, tās zaudē varu pār tevi. Tās vairs nevar piespiest tevi reaģēt uz kaut ko nepatīkamu akli un neapzināti. Tas savukārt samazina varbūtību, ka tu turpināsi projekcēt šīs negatīvitātes formas uz citiem. Un tomēr, interesanti, vai tu māni pats sevi vai nē? Kad tu kādu laika periodu praktizēsi šo ap tevi un tevī esošā “pieņemšanu (samierināšanos)”, tad agri vai vēlu tev vajadzēs pāriet uz nākošo attīstības pakāpi, kurā tu šīs negatīvās emocijas jau vairāk neģenerēsi. Ja tāda pāreja nenotiek, tas nozīmēs, ka tu praktizē tikai vārdisko “pieņemšanu”, kas pārvērtusies kārtējā mentālajā etiķetē, ļaujot savam EGO izbaudīt (tīksmināties) tavas ciešanas, tādējādi nostiprinot tavu atšķirtību no citām būtnēm, apkārtējās pasaules un mirkļa “Šeit un Pašlaik”. Kā jau tu zini, tieši atšķirtība (atšķeltība, atdalīšanās) ir EGO pamats. Patiesa izjūtu “pieņemšana (samierināšanās)” nekavējoši transmutē šīs sajūtas. Ja tu tiešām sirds dziļumos turpināsi būt pārliecināts (kā tu izteicies), ka “Viss, kas ir, tas ir normāli” (kas, protams, ir taisnība), vai tad tevī rastos šīs negatīvās izjūtas? Tās vienkārši nevarētu rasties, jo tad tevī nebūtu “šeit un pašlaik esošā” vērtējuma un pretestība notiekošajam. Tieši tavs prāts cenšas tevi pārliecināt, ka “viss ir kārtībā” (protams, savā izpratnē) un tātad vecie mentāli-emocionālie pretestības šabloni turpinā palikt savās vietās, lai arī tu savos sirds dziļumos tiem jau vairs pilnībā netici. Lūk, kāpēc tu jūties nelāgi.      

            - Un arī tas ir normāli.

   Tu ko, aizstāvi savas tiesības uz neapzināšanos, savas tiesības ciest? Neuztraucies - neviens ar varu netaisās tev šīs tiesības atņemt. Taču, ja tu esi reiz piedzīvojis, ka noteikta barība izraisa vēdergraizes, vai tad tu turpināsi uzstāt uz savām tiesībām ēst šo barību un apgalvosi, ka slikti justies ir normāli?

4.6. Esi pilnībā vienmēr un visur

            - Nosauciet, lūdzu, vairākus parastās neapzināšanās piemērus !

   Pavēro, vai gadās bieži, ka  tu žēlojies, izsaki netīksmi – skaļi vai domās - par situāciju, kurā atrodies, par citu cilvēku darīto vai teikto, par apkārtējo vidi, dzīves situāciju, un pat par sliktajiem laika apstākļiem. Žēloties – vienmēr nozīmē nepieņemt to, kas ir “Šeit un Pašlaik”. Žēlošanās nemainīgi ietver sevī neapzinātu negatīvu lādiņu. Žēlojoties tu padari sevi par upuri. Skaidri izsakot savu attieksmi (darbojoties), tu iegūsti spēku. Tāpēc esošās situācijas izmainīšanai, atkarībā no nepieciešamības un iespējamības, vajag,: vai 1) uzsākt kaut kādas aktīvas darbības vai skaidri un izsvērti izteikt savu viedokli par esošo situāciju, vai 2) iziet no šīs situācijas, vai 3) pieņemt (samierināties) ar to. Rīkoties citādi ir neprāts.

   Parastā neapzināšanās vienmēr tādā vai citādā veidā ir saistīta ar tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” noliegšanu. PatiESĪBĀ tagadnes mirklis arī nosaka “šeit un pašlaik” notiekošo. Tātad tu pretojies sev pašam “šeit un pašlaik” ! Daži cilvēki vienmēr vēlas būt kaut kur citur. Viņiem šis mirklis “Šeit un Pašlaik” nekad nav pietiekoši labs. Pavēro sevi un noskaidro vai tā notiek arī tavā dzīvē? Jāatceras, ka atrodoties jebkurā vietā, tev jābūt tur ar visu savu būtību. Ja šis mirklis “Šeit un Pašlaik” tev nav paciešams un dara tevi nelaimīgu, ir trīs iespējas kā rīkoties: 1) izmainīt to; 2) iziet no situācijas; 3) pilnībā to pieņemt. Ja tu tiešām gribi uzņemties atbildību par savu dzīvi, tad tev jāizvēlas viena no šīm iespējām un jādara tas tūlīt pat. Un ir jāpieņem (jāsamierinās) sava lēmuma jebkuras sekas. Bez ierunām. Bez negativitātes. Bez psihiska piesārņojuma. Turi savu iekšējo telpu tīru!

   Ja tu esi nolēmis darboties, t.i., mēģināt izmainīt (1. iespēja) vai to attālināties no konkrētās dzīves situācijas (2.iespēja), tad vispirms tev ir jātiek vaļā (ja vien tas ir iespējams) no jebkādas negativitātes. Jo darbība, ko motivē izpratne, ir daudz effektīvāka par negācijas izraisīto darbību. Tāpat jebkura darbība bieži vien ir daudz derīgāka nekā bezdarbība, it īpaši, ja tu jau labu laiku esi iestrēdzis kādā ļoti nepatīkamā situācijā. Ja arī šī izdarītā darbība izrādīsies kļūdaina, tad tu, vismaz būsi kaut ko iemācījies un nākošreiz vairs tādu kļūdu nedarīsi. Turpinot mocīties šajā nepatīkamajā situācijā, tu neiemācīsies neko. Kas traucē tev sākt darboties ? Varbūt tās ir bailes? Tad godīgi atzīsti sev, ka tev piemīt šīs bailes, pavēro un izjūti tās, vēršot uz tām savu uzmanību. Pacenties būt pilnīgā klātESĪBĀ šajā procesā. Tādā veidā tu spēsi pārtraukt saikni starp bailēm un domāšanu. Nepieļauj bailēm pārņemt tavu prātu! Izmanto mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēku, jo bailes nespēj to izturēt.

   Ja tiešam nav iespējas neko darīt, lai izmainītu savu “Šeit un Pašlaik”, un tu neesi spējīgs izvilkt sevi no šīs situācijas, tad tev bez ierunām ir jāpieņem (3. iespēja) šo esošo “Šeit un Pašlaik”, pilnībā atbrīvojoties no jebkādas iekšējās pretestības. Tad šķietamais, neapmierinātais “es-EGO”, kam patīk justies nožēlojamam, niecībai, aizvainotam vai apbēdinātam, vienkārši vairs nevarēs izdzīvot. To tad arī sauc par piekāpšanos (samierināšanos). Piekāpšanās – tas nebūt nav vājuma izpausme. Tajā ir ieslēgts liels spēks. Tikai tas, kas ir piekāpies tādiem vai citādiem apstākļiem, ir ieguvis garīgo spēku. Samierinoties ar esošo situāciju, tu iekšēji atbrīvojies no tās. Rezultātā tava situācija tagad sāk izmainīties pati bez jebkādas tavas piepūles. Jebkurā gadījumā tu būsi ieguvis brīvību šajā konkrētajā nepatīkamajā situācijā.

   Varbūt vēl ir kaut kas, ko tev “vajag” darīt, bet tu to nedari? Tad piecelies un izdari to tūlīt pat - tieši “šeit un pašlaik”. Ja ne, tad tev šajā pašā mirklī ir jāpieņem (jāsamierinās) sava bezdarbība, slinkums vai pasivitāte attiecībā pret “neizdarīto”, ja jau tāds ir tavs lēmums. Arī šo situāciju tev jāpieņem ar visu savu būtību (šaubas nevar būt, jo tāds ir tavs lēmums).  Un izbaudi šo situāciju visā pilnībā. Esi tik slinks vai bezdarbīgs, cik vien esi spējīgs tāds būt. Esi maksimāli pasīvs. Ja tu spēsi pilnībā iegrimt šajā stāvoklī un izdarīsi to apzināti, tad drīz vien no šī stāvokļa iziesi. Vai varbūt arī neiziesi. Toties jebkurā gadījumā šajā situācijā tev nebūs iekšējā konflikta, nebūs pretestības mirklim “Pašlaik”, nebūs negāciju.

   Varbūt tu esi uztraucies? Vai varbūt tu esi tik ļoti aizrāvies ar vēlēšanos atrasties nākotnē, ka esi pārvērtis tagadnes mirkli “Pašlaik” par līdzekli tās sasniegšanai? Ja tā, tad tavs stress ir radies tāpēc, ka tu atrodies “šeit” tagadnē, bet vēlies jau būt “tur” nākotnē, vai citādi sakot, tu esot tagadnē, vienlaicīgi vēlies būt arī nākotnē. Tu iekšēji esi sašķēlies. Izveidot tādu iekšēju dalījumu un dzīvot ar to – tas ir nesaprātīgi. Tas, ka arī visi citi tāpat dzīvo, nepadara tevi mazāk nesaprātīgu. Ja nepieciešams, tu taču vari kustēties, strādāt raiti un vai pat steigties bez projecēšanās nākotnē un bez esošās tagadnes noliegšanas. Taču kustoties, strādājot un steidzoties - dari to ar pilnu atdevi. Izbaudi šī mirkļa spēcīgās enerģijas plūsmu! Un tu vairs neesi uztraucies, vairs neesi sadalījis sevi divās daļās, jo vienkārši kusties, strādā, steidzies, gūstot no tā apmierinājumu. Vai arī - tu vari tam visam atmest ar roku un izlaisties uz soliņa parkā. Tikai neaizmirsti, to darot, pavērot savu prātu. Tas varbūt teiks: “Tev ir jāstrādā, nevis jāslaistās. Tu veltīgi izšķied laiku!”. Tu pavēro to visu un pasmaidi.          

    Vai, varbūt, tava uzmanība lielākoties ir vērsta uz pagātni? Vai tu bieži runā un domā par pagātni, vienalga, pozitīvi vai negatīvi? Atceries savus lielos sasniegumus, uzvaras, piedzīvojumus un ar tiem saistītās sajūtas? Kavējies atmiņās par tiem dzīves gadījumiem, kad ar tevi netaisnīgi izrīkojās, kad tu biji upuris, par to šausmīgo, ko ar tevi tad izdarīja, vai varbūt, ko tu pats esi kādam nodarījis? Kādas izjūtas izraisa tevī visi šie domu procesi – vainas apziņu, lepnību, nožēlu, aizvainojumu, dusmas, sevis žēlošanu? Ja jā, tad tu ne tikai pastiprini un nostiprini paša “es – EGO” šķietamo sajūtu, bet arī veicini sava ķermeņa novecošanos, uzkrājot savā psihē pagātnes smagumu. Pārliecinies par to pats, pavēro citus cilvēkus, kam ir spēcīga tieksme pieķerties savai pagātnei. Taču tev tas nav vajadzīgs. Ļauj pagātnei norimt. Pie pagātnes vērsies tikai tad, kad tā tev tiešām nepieciešama tagadnes mirklim “Šeit un Pašlaik”. Katram tavam mirklim “Šeit un Pašlaik” ir jābūt tavas pagātnes nāvei, vai citādi sakot - tev katru mirkli ir jānomirst priekš pagātnes. Izjūti šī mirkļa spēku un ESĪBAs nedalāmību! Izjūti savu klātESĪBU visā!

                               ∫

   Vai varbūt tu raizējies? Tas ir, tev galvā pastāvīgi ir domas, kas sākās ar vārdiem: “Bet, ja nu ...?”  Tas nozīmē, ka tu identificē sevi ar savu prātu, kas, aizsargājot sevi, projekcē tevi iedomātā nākotnes situācijā un formē tevī baiļu sajūtu. Šo situāciju nevar atrisināt vienkārši tāpēc, ka tā vispār nepastāv. Tas ir tikai mentālais fantoms – prāta radīts tēls. Tu vari ļoti vienkārši pārtraukt šo veselību un dzīvi saēdošo neprātu, tev tikai ir jāatzīst tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik”. Apzinies savu elpu. Sajūti gaisu plūstam iekšā un ārā no sava ķermeņa. Sajūti savu iekšējo enerģijas lauku. Viss, ar ko tev vajag saskarties reālajā dzīvē (ne prāta veidoto mentālo projekciju pasaulē), - tas ir pašlaik esošais konkrētais tagadnes mirklis – mirklis “Šeit un Pašlaik”.  Uzprasi sev, kāda problēma tev ir tieši pašlaik – ne pagājušajā gadā, ne rīt, ne pēc 5 minūtēm, bet tieši pašlaik? Vai šis ir slikts mirklis? Tu vienmēr būsi spējīgs tikt galā ar mirkli “Pašlaik”, bet nekad - ar nākotni, un to tev nemaz nevajadzēs darīt. Vajadzīgais risinājums, spēks, iespējas, pareiza rīcība vai līdzeklis radīsies tieši tajā mirklī, kad tas būs nepieciešams - ne pirms, ne pēc tam.

   Varbūt tu sevi mierini ar vārdiem: “Kaut kad tas viss nokārtosies, un tad es sākšu darīt.” Vai tiešām tavs iluzorais nākotnes mērķis prasa tik daudz uzmanības, lai tu tagadnes mirkli pārvērstu par līdzekli mērķa sasniegšanai? Un tāpēc ir vērts zaudēt darbošanās prieku tieši “Šeit un Pašlaik”? Varbūt tu kaut ko gaidi, lai sāktu dzīvot? Attīstot šādu domu modeli, lai ko tu arī sasniegtu vai iegūtu, tava tagadne nekad nebūs pietiekami laba - nākotne vienmēr šķitīs labāka. Tā ir ideāla recepte pastāvīgas neapmierinātības un sevis nerealizācijas kultivēšanai, piekrīti?

   Varbūt tu esi tas, kas vienkārši “gaida”? Cik daudz tu no savas dzīves pavadi gaidot? Pastāv dažādi gaidīšanas veidi. Tas, ko es saucu par “sīkmēroga gaidīšanu” ir stāvēt rindā pastā, sēdēt automobīlī satiksmes sastrēgumā, nīkt lidostā vai gaidīt kāda atnākšanu utt. “Lielmēroga gaidīšana” ir ilgošanās pēc: nākamā atvaļinājuma, labāka darba, bērnu ātrākas pieaugšanas, patiesi spilgtām savstarpējām attiecībām, panākumiem, iespējas nopelnīt lielu naudu, apskaidrības, beidzot iegūta ievērojama cilvēka stāvokļa, utt. Nav nekas neparasts, ka cilvēki visu dzīvi pavada gaidot, kad tad viņi beidzot varēs sākt dzīvot pa īstam. Tomēr gaidīšana ir prāta stāvoklis. Pēc būtības tas nozīmē, ka tu vēlies nākotni, bet nevēlies būt tagadnē. Tu negribi to, kas tev ir, tu gribi to, kā tev nav. Jebkurš gaidīšanas stāvoklis veido neapzinātu iekšējo konfliktu starp mirkli “Šeit un Pašlaik”, kurā tu negribi atrasties un iedomāto nākotni, kurā tu alksti nokļūt. Tas ļoti stipri pazemina tavas dzīves kvalitāti, jo atņem tev tagadni.

   Nav nekā nosodāma tavā tieksmē uzlabot savu dzīves situāciju. To tu vari paveikt, taču tā tu nevari uzlabot pašu dzīvi. Dzīve ir  primārā. Dzīve ir tava iekšējā ESĪBA.  Dzīve jau no saviem pirmsākumiem ir vienots veselums, pilnvērtīga un pilnīga. Tava dzīves situācija ir sekundāra un sastāv no apstākļiem, sajūtām un pieredzes. Nav nekā nepareiza tieksmē noteikt sev mērķus un censties tos piepildīt. Kļūda ir tā, ka tu izmanto virzību uz mērķi kā aizvietotāju dzīves – ESĪBAs - izjušanai, kas iespējama tikai mirklī “Šeit un Pašlaik”. Pretējā gadījumā tu būsi kā arhitekts, kas visu uzmanību velta celtnes virsbūvei, nerūpējoties par būves pamatiem. Piemēram, daudzi cilvēki gaida labklājību. Taču to nevar sasniegt nākotnē. Tikai pilnībā godājot, atzīstot un pieņemot pašreizējo realitāti - kas esi, kur esi un ko šobrīd dari, un pilnībā pieņemot to, kas tev šobrīd ir, tu tiešam sāksi justies pateicīgs par visu  - par esošo, par ESĪBU. Pateicība pašreizējam tagadnes mirklim un dzīves pilnībai mirklī “Šeit un Pašlaik” – lūk, kas ir patiesā labklājība. Tā nevar atnākt pie tevis nākotnē. Laika gaitā labklājība pati izpaudīsies visdažādākajās formās “tavā tagadnē”.

   Neapmierinātība vai pat vilšanās un dusmas par kaut kā trūkumu pašlaik, var spiest tevi pelnīt naudu, var spēcīgi motivēt kļūt bagātam, taču, pat ja tev izdosies sadabūt miljonus, tu turpināsi sajust sevī iekšējo nepietiekamību un kaut kur dziļi iekšienē turpināsi sajust sevi nepilnīgi realizētu (nepiepildītu). Būdams bagāts, tu, protams, varēsi izbaudīt lielu daudzumu brīnišķīgu sajūtu, kuras var nopirkt par naudu, bet tās atnāks un aizies, vienmēr atstājot tevī tukšuma sajūtu un vajadzību saņemt vēl arvien jaunas fiziskās vai psiholoģiskās baudas. Tu nedzīvosi ESĪBĀ un tāpēc nespēsi izjust tagadnes dzīves sniegto pilnību, kas ir vienīgā patiesā labklājība. Tāpēc atsakies no gaidīšanas kā stāvokļa, kurā atrodas tavs prāts. Tiklīdz tu samanīsi, ka atkal ieslīdi gaidīšanas režīma stāvoklī, sapurini sevi un atbrīvojies no tā. Ieej mirklī “Šeit un Pašlaik”, vienkārši esi tur un izbaudi savu ESĪBU. Kad tu atrodies  klātESĪBĀ, tev nekad nekas nav jāgaida. Tāpēc nākošreiz, kad izdzirdēsi no kāda: ”Atvainojiet, ka spiedu jūs gaidīt” – tu varēsi atbildēt: - “Viss kārtībā, es vispār negaidīju (nebiju gaidīšanas stāvoklī). Es vienkārši stāvēju šeit un priecājos par dzīvi, mēs priecājāmies viens par otru”!

   Es šeit aprakstīju tikai dažus prāta ierastos paņēmienus, kā noliegt mirkli “Pašlaik”, tā veidojot parastās neapzināšanās stāvokli. Šo paņēmienu pielietošanu nemaz nav tik viegli ievērot, jo tie ir parastās, pierastās, normālās dzīves daļa - pastāvīgā nemiera statiskais fons. Jo uzmanīgāk tu novērosi savu mentāli-emocionālo stāvokli, jo vieglāk tev būs atpazīt tos mirkļus, kad tu nokļūsti pagātnes vai nākotnes slazdos, kuri, kā mēs jau runājām, ir neapzināšanās simptomi, jo vieglāk tev būs atmosties no laika miega stāvokļa mūžīgajā tagadnē. Tomēr nedrīkst piemirst, ka tavs nelaimīgais, šķietamais “es – EGO”, kura eksistences pamats ir tava sevis identifikācija ar to, dzīvo tikai laikā. Tas zina, ka mirklis “Pašlaik” – tā ir nāve un tāpēc sajūt šo mirkli kā nāvīgu draudu sev. Tas darīs visu, lai noturētu tevi laika ietvaros un neielaistu mirklī “Šeit un Pašlaik”. 

4.7. Tava dzīves ceļojuma patiesā misija

            - Es jūtu patiESĪBU jūsu teiktajā, bet vienlaicīgi turpinu uzskatīt, ka mūsu dzīves ceļam ir jāvirza mūs uz kādu mērķi, jo pretējā gadījumā mēs tikai vienkārši peldēsim pa dzīvi. Pie tam mērķa esamība ietver sevī arī nākotnes esamību, vai ne tā ? Kā lai to visu saskaņo ar dzīvošanu tagadnē?

   Dodoties ceļojumā, vienmēr ir noderīgi zināt, uz kurieni īsti dodies, vai vismaz galveno kustības virzienu, taču neaizmirsti: vienīgais, kas tavā ceļojumā ir patiešām īsts - ir solis, ko tu izdari tieši šajā mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tas ir viss, kas tev ir. Nekā cita tev nav un nebūs.

   Tavam dzīves ceļojumam ir gan ārējais mērķis, gan iekšējais mērķis. Ārējais uzdevums ir nokļūt līdz iedomātajam mērķim jeb galapunktā, paveikt to, ko vēlējies - kaut ko sasniegt. Tas, protams, ietver sevī arī nākotnes esamību. Taču, ja izvēlētais galamērķis un ieplānotās nākotnes darbības pārņems tavu uzmanību tādā pakāpē, ka tie kļūs tev nozīmīgāki nekā tas, ko tu dari dotajā mirklī “Pašlaik”, tad tas nozīmēs, ka tu esi pilnīgi attālinājies no ceļojuma iekšējā mērķa. Iekšējā mērķa realizācija nekādi nesaistās ar to, kurp tu ej vai ko tu dari, bet tam vienmēr ir svarīgi, kā tu to dari. Tam nav nekāda sakara ar nākotni, taču tas pilnībā ir saistīts ar tavas pašreizējās apziņas kvalitāti tieši šajā mirklī “Pašlaik”. Ārējais mērķis pieder horizotālajai laika un telpas dimensijai. Iekšējais mērķis attiecas uz iedziļināšanos ESĪBĀ - vertikālajā Mūžīgās tagadnes ārpuslaika mirkļa “Šeit un Pašlaik” dimensijā. Ārējā ceļojuma gaitā tev varbūt būs jāsper miljoniem soļu, iekšējā ir nepieciešams tikai viens vienīgs solis – tas, ko tu izdari tieši “Šeit un Pašlaik”. Jo vairāk tu spēsi apzināties šī vienīgā soļa unikalitāti, jo ātrāk apjēgsi to, ka šis solis ietver sevī arī visus pārējos soļus un pat ceļa galamērķi. Šis viens vienīgais solis tad kļūst par pilnības izpausmi, par diža skaistuma un cēluma aktu. Tas ievedīs tevi tieši ESĪBAs dziļumos, un ESĪBAs gaisma mirdzēs un strāvos caur to. Tas ir tava iekšējā ceļojuma - ceļojuma sevī – mērķis un piepildījums (realizācija).

                               ∫

            - Tādā gadījumā, vai ir kāda nozīme dzīves veiksmēm un neveiksmēm, ārējā mērķa sasniegšanai pasaulīgās dzīves apstākļos ?

   Tam būs nozīme tikai tik ilgi, kamēr tu apjēgsi savu iekšēji īstenojamo patieso mērķi. Kad tas būs noticis, tad tavs ārējais mērķis pārtaps tikai par spēli, kuru tu spēlēsi tikai tāpēc, ka tā tev rada apmierinājumu. Var teikt arī, ka tu vari ciest neveiksmi ārējo mērķu īstenošanā un tajā pašā laikā gūt lieliskus panākumus iekšējā mērķa īstenošanā, kaut gan parasti ir otrādi; ārējai bagātībai līdzi nāk iekšējā nabadzība. Kā teica Kristus: “Jo, ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?” (Lūkas ev. 9:25). Patiesībā katram ārējam mērķim ir lemts agrāk vai vēlāk ciest “neveiksmi” vienkārši tāpēc, ka tas pakļaujas ārējās pasaules vispārējā nepastāvīguma likumam. Jo ātrāk tu sapratīsi, ka ārējais mērķis nespēs dot ilgstošu piepildījumu (sevis realizāciju), jo labāk. Izpratis ārējā mērķa ierobežotību, tu atteiksies no nereālajām cerībām, ka tā sasniegšana būtu darījusi tevi laimīgu, un pakļausi ārējo mērķi sava iekšējā mērķa īstenošanai.

4.8. Pagātne nespēj izdzīvot, tev esot apzinātā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”

            - Jūs teicāt, ka domāt vai runāt par pagātni, ja tas tiešām nav nepieciešams – ir viens no tagadnes noliegšanas paņēmieniem. Taču – vai tad aiz tās pagātnes līmeņa, ko atceramies un ar ko, iespējams, mēs identificējam sevi, nepastāv vēl kādi citi, dziļāk atrodošies pagātnes līmeņi ? Es runāju par to neapzināto pagātnes pieredzi, kas nosaka mūsu dzīvi, it īpaši, runājot par agrā bērnībā piedzīvoto, un pat notikumiem iepriekšējās dzīvēs. Un vēl, pastāv taču arī mūsu kultūras noteiktie apstākļi, kas saistās ar tautas ģeogrāfisko dzīves vietu un vēsturisko laika periodu. Tas viss nosaka mūsu pasaules redzējumu, mūsu reakciju, mūsu domāšanu, mūsu savstarpējās attiecības, t.i., visu to, kas izsaka mūsu dzīvi. Kā gan vispār ir iespējams to visu apzināties vai no tā atbrīvoties? Cik ilgs var būt tāds process? Un, pat ja mums tas viss izdotos, kas sekos pēc tam?

   Tātad, kas paliks pēc tam, kad izzudīs ilūzijas? Tev nav nepieciešams pētīt savu neapzināto pagātni, izņemot tos gadījumus, kad tā izpaužas tekošajā mirklī kā doma, kā emocija, kā vēlme, kā reakcija uz ārējo notikumu, kas šobrīd notiek ar tevi. Visu, kas tev būtu jāzina par savu neapzināto pagātni, tu uzzināsi, pārvarot tagadnes grūtības un šķēršļus. Ja tu rakņāsies pagātnē, tad tā pārvērtīsies par bezgalīga dziļuma bedri: jo vairāk tu tajā rakņāsies, jo lielāka tā kļūs. Varbūt tev liekas, ka “vēl nedaudz laika” un tu spēsi tikt skaidrībā ar savu pagātni un tad atbrīvosies no tās, vai citiem vārdiem sakot, ja tu domā, ka nākotne kaut kad atbrīvos tevi no pagātnes, tad tie ir maldi. Atbrīvot tevi no pagātnes var tikai tagadne. “Vēl nedaudz laika” nekad tevi neatbrīvos no laika gūsta. Iegūsti pieeju mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēkam. Tā ir atslēga.

            - Kas ir mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēks ?

   Mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēks ir nekas cits kā no domformām (domu modeļiem) atbrīvojies tavs klātESĪBAs spēks, tavas apzināšanās spēks. Tāpēc sadarbojies ar savu pagātni tagadnes ietvaros. Jo vairāk uzmanības tu veltīsi pagātnei, jo vairāk tu to piebarosi ar enerģiju, jo lielāka iespēja, ka tu izveidosi savu “es” no pagātnes ķieģelīšiem. Saproti mani pareizi - pievērst uzmanību ir svarīgi, taču ne pagātnei kā pagātnei. Atdod visu savu uzmanību tagadnei. Pievērs uzmanību savai uzvedībai, savai reakcijai, garastāvoklim, domām, emocijām, bailēm un vēlmēm tiklīdz tās rodās tagadnē. Tās arī ir tava pagātne. Ja tu vari būt pietiekamā mērā klātESĪBĀ, lai tam visam izsekotu, nekritizējot un neanalizējot, neizsakot vērtējošu viedokli, tad tas nozīmē, ka tu spēj sadarbojies ar pagātni un transmutē to ar savas klātESĪBAs spēku mirklī “Šeit un Pašlaik”. Pagātnē tu nekad nespēsi sevi atrast. Sevi tu atradīsi, tikai pilnīgi atrodoties tagadnē.    

            - Vai tad nav lietderīgi izprast pagātnes notikumus un saprast, kāpēc rīkojamies tieši tā vai citādi, kāpēc reaģējam noteiktā veidā, vai arī kāpēc mēs paši neapzināti veidojam savas īpaša veida drāmas, savstarpējo attiecību stereotipus, modeļus un tamlīdzīgi ?

   Arvien vairāk apzinoties pašreizējo realitāti, tu pēkšņi vari iegūt spējas saredzēt lietu būtību, teiksim, spējas saredzēt, kāpēc tavas attiecības ar citiem cilvēkiem risinās pilnīgi noteiktā veidā, saskaņā ar tādām vai citādām shēmām, tāpat tu tad varēsi atcerēties un izprast kādu savas pagātnes notikumu vai skaidrāk ieraudzīt kādu pagātnes notikumu patiesos iemeslus. Tas viss, protams, ir brīnišķīgi un var būt noderīgi, taču nav būtiski. Būtiska ir tava apzinātā klātESĪBA pašlaik notiekošajā pilnā spēkā. Tieši šajā stāvoklī notiek pagātnes transmutēšana, jo tāda ir tās pārvērtību radošā substance. Tāpēc necenties izprast pagātni, taču esi klātESĪBĀ esošajā mirklī, cik vien iespējams. Pagātne nav spējīga izdzīvot tavā klātESĪBĀ, jo tā izdzīvo tikai tavā neapzinātībā, tad, kad tu neesi “Šeit un Pašlaik”.