Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

1. Tu neesi tavs prāts

1.1. Lielākais šķērlis ceļā uz apgaismību (apskaidrību)

            - Apgaismība (apskaidrība) – kas tas ir ?  (E.Tollem uzdotais jautājums, tāpat kā visi turpmākie)

   Jau vairāk nekā 30 gadus ceļmalā sēdēja ubags un lūdza garāmgājējiem žēlastības dāvanas. Tad kādu dienu garām gāja kārtējais ceļotājs. “Iedodiet kādu monētiņu,” nočāpstināja bezzobainā mute, un ubaga roka mehāniski pastiepa savu veco cepuri. “Man nav ko tev iedot,” atbildēja ceļotājs. Tad viņš paprasīja: “Uz kā tu sēdi?” “Tā, ne uz kā,” atmeta ar roku ubags. “Tā vienkārši ir veca kaste, uz kuras es sēžu jau tik ilgi, cik vien sevi atceros.” “Vai esi kādreiz ieskatījies tās iekšpusē?” painteresējās ceļotājs. “Nē,” atbildēja ubags. “Un kāpēc skatīties? Tāpat tur nekā nav.” “Bet tu paskaties,” uzstāja ceļotājs. Ubags negribot piepacēlās un pacēla kastes vāku, un, neticot savām acīm, sev par milzīgu izbrīnu ieraudzīja, ka kaste pilna ar zelta naudu. 

    Es (E.Tolle) tad arī esmu tas pats ceļotājs, kuram nav nekā, ko iedot, un kurš tev iesaka ieskatīties iekšpusē. Tikai ne kādas kastes iekšpusē, kā minētajā līdzībā, bet daudz tuvāk - sevis paša iekšpusē - sevī.  “Bet es jau neesmu ubags,” tāda varētu būt dzirdama atbilde. Tomēr tie, kas nav atraduši savu patieso dārgumu, to brīnišķīgo ESĪBAs prieku un kopā ar to nākošo dziļo, stabilo, nesatricināmo mieru, ir nabagi, pat ja viņiem pieder neizmērojamas materiālās bagātības. Viņi kā aklie klīst savās pilīs (mājokļos) un ārpus tām, jo ir izslāpuši pēc atzinības un pašapliecināšanās, meklē drošību, grib mīlestību, meklē sev izpriecu vai paša realizācijas fragmentus, lai arī tajā pašā laikā viņu rīcībā atrodas tāda iekšējā bagātība, kura ietver ne tikai visu uzskaitīto, bet vēl neizmērojami daudz vairāk, nekā to varētu piedāvāt visa apkārtējā pasaule.  

   Vārds “apgaismība (apskaidrība)” izraisa cilvēka iztēlē domu - ideju - par supercilvēka stāvokļa sasniegšanu, jo cilvēka EGO patīk to izskaidrot tieši tā, tomēr apgaismība – tā ir tikai tavs dabiskais vienotības sajušanas ar ESĪBU stāvoklis. Tātad apgaismība  ir tava atrašanās sajūta vienotības un sasaistības stāvoklī ar kaut ko neizmērojamu un nesagraujamu, ar kaut ko gandrīz paradoksālo, kas tu pats, pēc būtības, arī esi un vēl pat ar kaut ko daudz diženāki lielāku nekā tu. Šis stāvoklis atklāj tev tavu patieso dabu, kas atrodas aiz tava vārda un ķermeņa robežām. Tava nespēja sajust šo savu saistību ar ESĪBU rada tevī atšķirtības ilūziju gan pašam ar sevi, gan arī ar visu apkārtējo pasauli. Tieši tāpēc tu apzināti un neapzināti uztver un sajūti sevi kā izolētu fragmentu. Tad tevī pastiprinās bailes un tad arī iekšējā un ārējā konflikta stāvoklis tev kļūst par ikdienišķu normu. Man ļoti patīk Budas izteiktais vienkāršais apgaismības definējums: Apgaismība ir “ciešanu izbeigšanās”. Šajā formulējumā nav nekā pārcilvēciska, vai ne? Protams, kā definīcija, tā nav pilnīga, jo izsaka tikai to, ka apgaismība nav ciešanas. Bet kas tad paliek pāri, kad ciešanu vairs nav? To Buda neskaidro, tātad tev pašam to vajadzēs noskaidrot. Buda savu formulējumu ir izteicis nolieguma formā, lai cilvēka prāts nespētu to pārvērst par savas ticības objektu, ietērpt kaut kādā pārcilvēciskuma ietvarā, vai arī pārvērst to par mērķi, kura sasniegšana kļūtu tev neiespējama. Tomēr, neskatoties pat uz šādu piesardzīgu apgaismības definējumu, budistu vairākums turpina ticēt, ka apgaismība (apskaidrība) – tas ir priekš Budas, bet ne priekš viņiem – nu, katrā gadījumā, ne jau šajā dzīvē.       

            - Jūs izmantojat vārdu ESĪBA. Lūdzu, izskaidrojiet, ko Jūs ar to domājat? 

   “ESĪBA – tā ir mūžīgā Vienotā Dzīve, vienmēr pastāvoša ārpus savu formu miljardiem, kuras var parādīties un izzust, piedzimt un nomirt. Tomēr ESĪBA, kā pati svētākā, neredzamākā un nesagraujamā būtība, atrodas ne tikai ārpus robežām, bet arī dziļi katras dzīvās formas svētākajā vietā. Tas nozīmē, ka tieši pašlaik tā ir pieejama tev kā tavs paša dziļākais “ES”, kā tava patiesā daba. Tikai nemēģini uztvert to ar savu prātu. Nemēģini saprast to. ESĪBU sākt iepazīt var tikai tad, kad tavs prāts būs apklusis un nekustīgs. Izjust šo, ar prātu neaptveramo ESĪBU var tikai tad, kad tu atradīsies klātESĪBAs stāvoklī, kad tava uzmanība pilnībā būs koncentrējusies un augstākā mērā fokusējusies uz vienīgo un neatkārtojamo mirkli tavā dzīvē - “Mirkli Šeit un Pašlaik”. Šāda atrašanās “sajušanas-apzināšanās” stāvoklī ir tava atgriešanās pie ESĪBAs apzināšanās – tā ir tava apgaismība.”

∫

            - Vai, izsakot vārdu ESĪBA Jūs runājat par Dievu?  Ja jā, tad kāpēc Jūs neizsakāt šo vārdu Dievs?

   Tā kā vārds Dievs tūkstošiem gadu ir bijis nepareizi lietots, tas ir pazaudējis jebkuru jēgu. Dažreiz es to izmantoju, taču ļoti reti. Ar nepareizu vārda lietošanu es domāju to, ka cilvēki, kas pat nejauši nav pieskārušies šai svētajai valstībai, nav sajutuši to bezgalīgo plašumu, ar kuru ir piepildīts šis vārds, tomēr ar dziļu pārliecību izmanto to, it kā saprastu, par ko paši runā. Vai arī uzstājas noliedzot Dievu, it kā zinātu, ko tieši noliedz. Šāda ļaunprātīga šī vārda izmantošana veicina un vairo absurdas ticības, apgalvojumus, spriedumus un egoistiskus maldus, tādus kā “Mūsu (mans) Dievs – viņš ir tikai mūsu, viens-vienīgais patiesais Dievs, bet jūsu Dievs ir nepareizs,” vai arī tādu kā slavenais Nīčes apgalvojums: “Dievs ir miris”. Vārds Dievs diemžēl ir kļuvis par sastingušu ideju, par jēdzienu, kas ietver sevī ierobežojumu esamību. Vajag tikai šo vārdu izteikt, kā iztēle uzreiz veido kādu mentālu tēlu, kurš visbiežāk atgādina sirmgalvi ar baltu bārdu. Pie tam, šis tēls ir tikai kaut kas, kas atrodas ārpus tevis, mentāls pieņēmums un protams, gandrīz obligāti, ka tas ir vīriešu dzimtes būtne.

   Ne vārds Dievs, ne vārds ESĪBA, ne arī  jebkurš cits vārds nevar izteikt tās neizsakāmās un neaprakstāmās realitātes, kas stāv aiz šī vārda, formulējumu vai skaidrojumu. Tāpēc vienīgais jautājums, kuram var būt nozīme šajā sakarā, ir: “Vai šis vārds palīdz, sekmē tavu nonākšanu pie “TĀ” izpratnes, uz kuru tas norāda? Vai tas norāda uz transcendento (aiz galīgās, empīriskās pasaules robežām) realitāti, kas atrodas aiz šī vārda vai arī pārāk viegli ielido tavā galvā kādas idejas izskatā, kurai tu sāc ticēt, vai arī tas pārvēršas par tavu kārtējo mentālo elku?” Vārds ESĪBA, tāpat kā vārds Dievs, pats par sevi neizsaka pilnīgi neko. Tomēr vārdam ESĪBA ir zināmas priekšrocības, jo tas kā atklāta koncepcija ir brīvs no jebkādām asociācijām. Vārds ESĪBA bezgalīgo “Neredzamo” nenoniecina līdz kādam konkrētam jēdzienam vai nosacītam objektam ar robežām. Noformulēt ESĪBAs mentālo tēlu nav iespējams, tāpat kā nevienam nevar būt īpašu tiesību uz ESĪBAs pārvaldīšanu. Tomēr vienlaicīgi ESĪBA ir arī tava būtība, pieejama tev jebkad, kad tu atrodies klātESĪBĀ pašlaik esošajā mirklī, kad tu apzinies sevi kā “ES esmu” vēl līdz tam, kad tavs prāts paspēs tevi pielīdzināt kādam citam. Tādējādi ir tikai mazs solītis no vārda ESĪBA līdz ESĪBAs izjušanai, līdz patiESĪBAi, kas ir pati_ESĪBA.

                               ∫

            - Kas visvairāk traucē sajust šo realitāti? 

   Sevis pielīdzināšana savam prātam (jeb sevis identifikācija ar savu prātu) padara domu plūsmu nebeidzamu un pašas domas uzmācīgas. Nespēja apstādināt šo domu plūsmu – tā ir liela nelaime, kuru pat mēs īsti nemaz neapzināmies, un gandrīz visi no tās ciešam, tāpēc arī uzskatām to par normālu parādību. Šis nepātrauktais mentālais troksnis traucē atrast (uztaustīt) no ESĪBAs neatdalāmo iekšējā miera pasauli. Turklāt šis troksnis izveido neīsto, šķietamo “es-EGO”, kas met baiļu un ciešanu ēnu. Detalizētāk par to nedaudz vēlāk.

   Filozofs Dekarts, izsakot savu slaveno apgalvojumu: “Es domāju, tātad esmu”, tiešām ticēja, ka ir aizracies līdz pašai fundamentālās patiESĪBAs saknei. Tomēr faktiski viņš formulēja tikai pamatkļūdu - pielīdzināja domāšanu ESĪBAi, bet personību – domāšanai. Neatšķiramais domātājs, kas dzīvo katrā no mums, uzskata, ka atrodas acīmredzamā un neapšaubāmā nošķirtības stāvoklī, eksistējot nebeidzamu problēmu un konfliktu pārpilnā neprātīgi sarežģītā pasaulē, kas atspoguļo pastāvīgi pieaugošo prāta fragmentāciju. Apgaismība (apskaidrība) – vienota veseluma stāvoklis, ESĪBAs “viens – vienotajā” stāvoklis, tātad miera stāvoklis. Tas ir stāvoklis vienotībā ar dzīvi tās izpaustajā aspektā, vienotībā ar pasauli tāpat kā vienotībā ar savu patieso “ES” un vienotībā ar NEIZPAUDUŠOS dzīvi – ar ESĪBU. Apgaismība ir ne tikai ciešanu un nepārtraukto iekšējo un ārējo konfliktu beigas, tā izbeidz arī briesmīgo, verdzisko atkarību no nepārtrauktās domāšanas. Tā ir neaprakstāma, neticama atbrīvošanās! Sevis identificēšana ar savu prātu izveido necaurredzamu sienu no principiem, definīcijām, tēliem, vārdiem, spriedumiem un apzīmējumiem, kas bloķē jebkuras patiesas attiecības. Tā atrodas starp tevi un tavu patieso “ES”, starp tevi un taviem draugiem un draudzenēm, starp tevi un dabu, starp tevi un Dievu. Tieši šī domu veidotā siena izveido nošķirtības ilūziju, it kā “tu” un tie “citi” pastāv pilnīgi no tevis atdalīti. Ja tā domā arī tu, tad tu esi aizmirsis pamatfaktu, ka patiESĪBĀ tu atrodies vienotībā ar visu pastāvošo. Ar vārdu “aizmirsis” es domāju to, ka tu esi pazaudējis spējas sajust šo vienotību kā realitāti, kura nav jāpierāda. Tu, varbūt tici, ka tā ir patiESĪBA, bet vairs to neapzinies. Apzināties nav tas pats, kas ticēt, jo ticība var būt ērta, var mierināt, tomēr tikai tiešā pārdzīvojuma pieredze padara ticību apzinātu un atver ceļu uz patieso brīvību.

   Domāšanas process ir kļuvis par saslimšanu cēloni. Jo slimība sākas tad, kad tiek izjaukts līdzsvars. Piemēram, procesā, kurā šūnas dalās un vairojās, nav nekā nenormāla, bet, ja process turpināsies, nesaskaņojoties ar organismu kopumā, tad šīs darbības vairs nekontrolēsies un sāksies slimība.

   Piebilde: Prāts, ja pareizi to izmanto, ir pilnīgs un lielisks instruments. Tomēr, nemākulīgi izmantots, tas kļūst kaitīgs cilvēkam. Izsakoties precīzāk, runa nav par to, vai tu pareizi vai nepareizi to izmanto (parasti tu vispār viņu neizmanto), bet gan par to, ka tas izmanto tevi. Un tā jau ir patoloģija - slimība. Tu maldies, esot pārliecināts, ka tu esi tavs prāts, un, ja tu tiešām tā uzskati, tad esi nokļuvis sava paša instrumenta pārvaldījumā, t.i., instruments izmanto tevi.

            - Es nepiekrītu šādam slēdzienam. Tas, ka man, tāpat kā vairākumam cilvēku, ir daudz bezmērķīgu pārdomu – tiesa, bet tomēr, nodarbojoties ar kaut ko, es izmantoju savu prātu un vienmēr daru tieši tā. 

   Tas, ka tu spēj atrisināt krustvārdu mīklu vai konstruēt atombumbu, vēl nenozīmē, ka tu izmanto savu prātu. Tieši tāpat, kā suņi mīl aplaizīt kaulus, arī prātam patīk sevi nodarbināt. Tieši tāpēc tas arī risina krustvārdu mīklas vai konstruē atombumbas. Lai gan tev nav vajadzīgs ne viens, ne otrs. Atļauj tev pajautāt: ,,Vai tu vari apklusināt prātu, kad vien vēlies? Vai jau esi atradis pogu, kā to “izslēgt” ?”

            - Vai jūs ar to domājat  – pavisam izbeigt domāt ?  Nē, nevaru, varbūt kādreiz, tikai uz vairākiem mirkļiem.

   Šādi sakot, tu pats apstiprini, ka prāts izmanto tevi. Tas ir tāpēc, ka tu esi neapzināti identificējis sevi ar to, uztverot sevi un savu prātu kā vienu veselumu, un tāpēc pat neapzinies, ka esi kļuvis par tā vergu. Brīvība no kaut kā var sākties tikai tad, kad tu apzināsies, ka šis kaut kas nevalda pār tevi, ka tu neesi pārvaldījuma objekts, t.i., neesi prāta izraisīto domu domātājs. Tad šīs zināšanas ļaus tev sekot realitātei (apkārtējai dzīvei). Zinot to, tu vari uzsākt novērot savu prātu. Tajā pašā acumirklī, kad tu jau spēj vērot domātāju, sāk aktivizēties daudz augstāks apziņas līmenis. Tad tev rodas izpratne par to, ka aiz domāšanas robežām pastāv milzīga saprāta valstība, un ka doma ir tikai niecīga šī saprāta daļiņa. Tu sāksi izprast, ka absolūti viss, kam tiešām ir nozīme – skaistums, mīlestība, jaunrade, prieks, iekšējais miers, ... rodas aiz prāta robežām. Un tad tu jau būsi uzsācis savu atmošanos.

                               ∫

1.2. Kā atbrīvot sevi no sava prāta (no prāta gūsta)

            - Ko jūs  īsti gribējāt izteikt ar vārdiem  “vērot domātāju” ?

   Ja tu aiziesi pie ārsta un teiksi: “Es dzirdu balsis savā galvā”, tad tu, visdrīzāk saņemsi norīkojumu pie psihiatra. Tomēr  ikkatrs no mums dzird sevī balsi (balsis) vai uzmācīgu domu virkni. Tas nozīmē, ka tavā galvā notiek neapzināti, zemapziņas procesi, un tu pat nenojaut, ka tavā rīcībā ir spēks, kas spēj apturēt šos nepārtrauktos monologus un dialogus. Droši vien, tu kādreiz uz ielas esi saticis cilvēkus, kuri pastāvīgi kaut ko murmina, nepārstājot sarunāties paši ar sevi. Tomēr tas daudz neatšķiras no tā, ko dari tu tāpat kā visi “normāli” cilvēki, kaut arī tu nerunā skaļi. Galvā esošā prāta balss komentē, pārspriež, sūdzas, salīdzina, žēlojas, mīl, nemīl un utt. Bieži vien tu ievēro, ka visiem šiem komentāriem nav nekāda sakara ar to, kas notiek ar tevi dotajā brīdi, ka tev nemaz nav obligāti jādzird to, jo tas pilnīgi nav būtiski un vispār tam nav nekādas nozīmes. Iespējams, ka šī balss atdzīvina tavas pagātnes nesenos notikumus vai ieskicē iespējamās nākotnes situācijas, kuras veidojis tavs prāts. Šo notikumu attīstība nākotnē bieži vien attēlota negatīvi, ar visām negatīvām sekām, kas kopumā var radīt tevī nemieru. Dažreiz tāds ieskaņots celiņš papildinās ar vizuāliem tēliem vai “mentālo kino”. Pat tagadnes notikumus šī balss interpretē saskaņā ar pagātnes pieredzi, jo šī balss pieder tavam nosacītajam prātam. Tavs prāts ir tavas pagātnes notikumu veidojums, kas darbojas tevis mantoto mentālo, sabiedrisko un kultūras nostādņu ietvaros. Tāpēc arī tu tagadni uztver un izvērtē, skatoties uz pašlaik notiekošo ar pagātnes acīm, rezultātā iegūstot pilnīgi izkropļotu attēlu. Pie tam, tas, ko tu dzirdi, nemaz tik daudz neatšķiras no tā, ko izteiktu tavs nāvīgākais ienaidnieks. Tā dzīvo daudzi cilvēki, mitinot savā galvā personīgo mocītāju, kas nepārtraukti uzbrūk un soda, mazinot un izšķērdējot dzīvīguma enerģiju. Tas ir iemesls garīgajai nabadzībai un dramatisko notikumu izvērsei viņu dzīvē, kā arī viņu iespējamo ciešanu un nelaimju cēlonis.  

   Tomēr man ir arī laba ziņa - tu vari atbrīvot sevi no sava prāta uzspiestā domātāja. Tikai tā tu vari panākt sev patiesu atbrīvošanos. Tieši pašlaik tu vari izdarīt šajā virzienā pirmo soli. Sāc ar to, ka centies biežāk un uzmanīgāk ieklausīties šajā balsī (domu plūsmā). Īpaši pievērs uzmanību tām domformām (domu modeļiem), kas atkārtojas kā vecas apnikušas plates. Tieši šo darbību izpildi es ietvēru vārdos “vērot domātāju” vai, izsakoties citādi; tev jāklausās savā galvā esošo balsi, t.i., jābūt notiekošā lieciniekam, atrodoties tagadnes mirklī “Pašlaik”. Balsī (domu plūsmā) jāieklausās bezkaislīgi, neizsakot vērtējumu par novēroto, jo citādi tu vairs nebūsi liecinieks prāta darbībai, bet atkal būsi devis iespēju prātam atgriezties tevis pārvaldīšanā pa sētas durvīm. Klausoties balsi un vērojot domu plūsmu, tu ātri sapratīsi: tur – balss (domu plūsma), bet šeit “esmu Es”, kas klausās un vēro šo balsi. “Es esmu” apzināšanās arī ir tava klātESĪBAs sajūta tagadnes mirklī “Pašlaik”. Tā ir sajūta, bet ne doma, jo tā ienāk no aizprāta robežām.

                               ∫

   Tādējādi, ieklausoties savās domās, tu ne tikai apzinies šādu domu esamību, bet arī apzinies savu paša klātESĪBAs stāvokli notiekošajā un sevi kā liecinieku notiekošajā. Ir radies jauns apziņas līmenis, jo tiklīdz tu sāc ieklausīties savās domās, tu sāc sajust savu patieso “ES” klātESĪBĀ aiz domu robežām, kur arī tas parasti atrodas. Tā darbojoties, tu izbeidz pievadīt enerģiju savam prātam, kā tas parasti notiek sevis identifikācijas ar prātu apstākļos, un domas pārstāj valdīt pār tevi – ātri izdziest. Šāds stāvoklis kļūst par uzspiestās un uzmācīgās domāšanas beigu sākumu. Norimstot šīm domām, tu sāc sajust, ka domu plūsmā parādās “bezdomu” pārtraukumi. Sākumā šie starpbrīži ir īsi, tikai pāris sekundes, bet ar laiku kļūst garāki. Atrodoties šajos starpbrīžos, tu noteikti sāksi sajust iekšējo klusumu un mieru. Tas ir sākums tavam dabiskajam stāvoklim – vienotības sajūtai ar visu ESĪBU. Tieši no tā tavs prāts tevi visu laiku cenšas novirzīt. Turpinot šo praksi, klusuma un miera sajūta tev kļūs arvien dziļāka. Un vēl tu jutīsi viegli-smalku, no iekšējiem dziļumiem iznākošu, prieka plūsmu (emanāciju) – tu izjutīsi ESĪBAs prieku. Šis stāvoklis nav uzskatāms par transa stāvokli, jo nenotiek nekāds apziņas zudums (dzīves spēka un uzmanības zudums). Tieši otrādi. Esot šajā iekšējās vienotības stāvoklī, tavas uzmanības līmenis pieaugs, tu jutīsies atmodies vairāk nekā agrāk, savas identifikācijas ar prātu stāvoklī. Tu atradīsies klātESĪBAs – vienotības stāvoklī ar visu esošo. Šajā stāvoklī esot, tava enerģētiskā lauka vibrāciju frekvence (biežums) palielināsies, tā palielinot tava fiziskā ķermeņa dzīvotspēju. Jo dziļāk tu ieiesi šajā “bezdomu” valstībā, kā to dažkārt sauc Austrumos, jo dziļāk tu ieiesi tīras apziņas stāvoklī. Atrodoties šajā stāvoklī, tu tik skaudri un ar prieku izjutīsi savu klātESĪBU dotajā mirklī, ka, salīdzinot ar to, visas tavas domas, emocijas, tavs fiziskais ķermenis kopā ar visu apkārtējo pasauli kļūs nosacīti mazsvarīgs. Tu jutīsi sevi atrodamies tālu aiz tām robežām, kuras tu agrāk uzskatīji kā “pašas par sevi saprotamas”. Šī klātESĪBA ESĪBĀ, pēc būtības, esi tu pats un vienlaicīgi, neizmērojami kaut kas vairāk nekā tu pats. Varbūt izteiktais izklausās paradoksāli vai pat pretrunīgi, bet es citādi to izteikt nevaru.

                               ∫

   Tā vietā, lai “izsekotu domātāju”, tu vari veidot starpbrīžus, vienkārši koncentrējot uzmanību uz tagadnes mirklī notiekošo. Centies apzināti izjust tieši konkrēti esošo tagadnes mirkli “Pašlaik”. Tas tev sniegs dziļu apmierinājuma sajūtu un prieku. Šādā veidā tu izvadīsi savu apziņu ārpus prāta aktivitātēm, izveidosi “bezdomu” pārtraukumu, kad tava apziņa ir gan ļoti modra, gan vienlaicīgi domāšanas procesā nepiedalās (nedomā). Tāda ir jebkuras meditācijas jēga. Tu vari praktizēt to savā ikdienas dzīvē, vispirms izmēģinot to kādā mehāniski izpildāmā darbībā, kuru tu parasti neuztver kā patstāvīgu darbību, bet tikai kā līdzekli mērķa sasniegšanai. Pacenties pilnībā koncentrēties uz to, ko tu dari. Šīs prakses jēga ir pārvērst šo darbību no mērķa sasniegšanas līdzekļa par pašu mērķi. Piemēram, katru reizi soļojot pa kāpnēm, uzsvērti pievērs uzmanību katram pakāpienam, katrai kustībai, pat savai elpai. Tā tu varēsi izjūst savu klātESĪBU notiekošajam konkrētajā mirklī. Vēl, piemēram, mazgājot rokas, pievērs uzmanību uz visām ar roku mazgāšanu saistītajām sajūtām: tekošā ūdens skaņām, roku kustībām, ziepju aromātam, ... Vai arī, iekāpis savā mašīnā, apstājies uz mirkli un pavēro savu elpu. Sāc apzināties sevī šo spēcīgo apzināta klusuma un vienlaicīgi arī klātESĪBAs sajūtu esošajā tagadnes mirklī. Šajā praksē ir tikai viens vienīgs sekmju novērtējuma kritērijs – sevī sajūtamā miera stāvokļa dziļums.  

                               ∫

   Pirmais, taču gandrīz vai pats svarīgākais solis ceļā uz apgaismību (apskaidrību) ir iemācīties nošķirt sevi no sava prāta. Katru reizi, kad tu vien pārtrauksi pārdomu plūsmu, tavas apzināšanās gaisma kļūs arvien spēcīgāka. Pienāks brīdis, kad pieķersi sevi pie domas, ka tu smaidi, ieklausoties galvā skanošajā balsī (domu plūsmā), tāpat kā raugoties bērnu nerātnībās. Tas jau nozīmēs, ka tu esi izbeidzis pārāk nopietni uztvert to, ko ir uzglabājis tavs prāts, jo tava sevis pašuztvere vairs nav no tava prāta atkarīga.  

1.3. Apgaismība – atrašanās ārpus prāta (EGO)

            - Vai tad domāšana nav nepieciešama, lai izdzīvotu šajā pasaulē ?“

   Tavs prāts ir instruments, labs speciāls darbarīks. Tas ir izmantojams noteiktu uzdevumu veikšanai, un tiklīdz konkrētais uzdevums ir atrisināts, tu atkal vari to nolikt vietā. Es teiktu, ka apmēram 80 – 90 % no kopējās cilvēka domu plūsmas ne tikai atkārtojas un ir nelietderīgas, bet ne reti ir arī disfunkcionālas, ar negatīvu dabu, tātad diezgan kaitīgas. Pavēro savu domāšanas procesu un pats pārliecināsies, ka tas ir tieši tā. Šis process ir dzīvīguma enerģijas noplūdes nopietns iemesls. Patiesībā šī uzmācīgās domāšanas daudzveidība ir kaitīgs ieradums, kaut kas līdzīgs atkarībai no narkotikām. Kā noteikt, vai tas ir kaitīgs ieradums? Lūk, kā! Ja tu jūti, ka vairs nespēj no kaut kā atteikties, tad tu jau esi kļuvis par sava ieraduma ķīlnieku, un ieradums ir spēcīgāks par tevi. Turklāt tas “dāvā” tev tikai šķietamu apmierinājuma sajūtu, jo agri vai vēlu neizbēgami pārvērtīsies par sāpi.

            - Kāpēc mēs esam tik stipri piesaistījušies pie šī uzmācīgā ieraduma – domāt ?“

   Tas ir tāpēc, ka tu identificē sevi ar prātu, ar savu domāšanu, bet tas nozīmē, ka tu iegūsti priekšstatu par sevi, pamatojoties uz sava prāta saturu un tā aktivitātēm. Tāpēc arī tev liekas, ja tiks apturēta tava domu plūsma, tad izbeigsies tava eksistence. Kļūstot pieaugušāks, tu formē savu mentālo tēlu, kas bāzējas uz tavām personīgām un kultūras nostādnēm. Paša izveidoto tēlu (fantomu) varam nosaukt par “EGO”, kuru veido prāta darbība un uztur tikai nepārtrauktas domāšanas process. Terminu “EGO” katrs cilvēks var izprast savādāk, taču šeit es ar to apzīmēju šķietamo (maldīgo) “es”, kas radies sevis neapzinātas identifikācijas rezultātā ar savu prātu. Šim “es” – “EGO” tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik” praktiski nepastāv, jo tas ciena tikai pagātni un nākotni, uzskatot par svarīgiem tikai tos. Prātam darbojoties “EGO” režīmā, notiek patiESĪBAs izkropļošana, un prāts vairs nespēj pilnvērtīgi darboties, jo pēc šīm izmaiņām jau ir pilnīgi saistīts ar nepieciešmību uzturēt pagātni dzīvā veidā un vienmēr par to rūpēties. Tavs EGO uzskata, ka tu esi nekas bez tavas pagātnes. Tāpat tas, lai nodrošinātu savu izdzīvošanu, pastāvīgi projekcē sevi nākotnē – nodarbojas ar sevis paša realizācijas meklējumiem tajā. Prāts saka: “Vienā jaukā dienā, kaut kad, tā vai citādi notiks tas vai šitas. Un tad man (tev) viss būs pilnīgā kārtībā, tad es (tu) būšu laimīgs un apmierināts, tad es (tu) iegūšu mieru.” Pat tad, ja dažreiz liekas, ka EGO ir noraizējies par pašlaik - tagadnes mirklī - notiekošo, jāsaka, ka tagadni EGO tomēr redz savādāk, jo skatās uz to ar pagātnes acīm. Vai arī noniecina tagadnes nozīmi, pazeminot to līdz līmenim, kurā tagadnes mirklis ir vairs tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai, tā mērķa, kas vienmēr atrodas prāta projekcētajā nākotnē.

   Paseko savam prātam un pārliecinies, ka tas strādā tieši tā. Bet atbrīvoties no EGO virsvadības var tikai pašlaik esošajā tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tu šo mirkli spēsi ieraudzīt tikai tad, kad atbrīvosies no pakļautības savam prātam (EGO).

            - Bet es tomēr nevēlos zaudēt savas spējas analizēt un atpazīt. Es, protams, neesmu pret to, lai iemācītos domāt skaidrāk un koncentrētāk, taču prātu zaudēt nevēlos. Spēja domāt ir pats vērtīgākais, kas mums ir. Bez tās mēs būtu tikai vēl viena dzīvnieku suga.  

   Prāta eksistence nav nekas vairāk kā etaps vai pakāpe apziņas evolūcijā. Cilvēcei pienācis laiks un ir steidzīga nepieciešamība pāriet uz nākošo līmeni, jo, pretējā gadījumā, mūs iznīcinās mūsu pašu prāts, kas turpina pieaugt un jau pārvēršas par briesmoni. (Vēlāk par to izvērstāk) Domāšana un apziņa nebūt nav viens un tas pats. Domāšana ir tikai neliels apziņas aspekts, sīka daļiņa. Doma nevar pastāvēt bez apziņas, bet apziņas eksistencei domas nav vajadzīgas.    

   Apgaismība (apskaidrība) nozīmē pacelšanos virs domu līmeņa, nevis atgriešanos dzīvnieka vai auga līmeni, kad domāt nav iespējams. Esot apgaismības stāvoklī, tu vienmēr, kad vien tas būs vajadzīgs, varēsi turpināt izmantot savu domājošo prātu, taču daudz koncentrētāk (fokusētāk) un efektīvāk nekā agrāk. Tad tu to izmantosi galvenokārt praktisko mērķu īstenošanai, būdams brīvs no iesaistīšanās uzmācīgajā iekšējā dialogā un atrodoties dziļa miera apstākļos. Arī tagad, kad tu vēl atrodies prāta pārvaldītajā stāvoklī, it īpaši, ja tev nepieciešams radošs (orģināls, nestandarta) risinājums, tu vairākas minūtes it kā šūpojies starp domu un iekšējo mieru, starp atrašanos prāta darbības stāvoklī un “bezprāta” (apziņas bez domām) stāvoklī. Tikai šādā gadījumā doma var domāt radoši, jo, pazaudējot saistību ar daudz plašāko apziņas valstību, tā ātri kļūst nesaturīga, neauglīga, neprātīga un destruktīva. Pēc savas būtības prāts ir izdzīvošanas mehānisms, praktisks instruments. Uzbrukt un aizsargāties pret citiem prātiem, savākt, saglabāt, analizēt un apstrādāt informāciju – lūk, šajās jomās prāts ir stiprs, tomēr radošās darbības spējas tam nepiemīt. Visi patiesie meistari un mākslinieki, neatkarīgi no tā, vai viņi apzinās to vai nē, savu iedvesmu smeļ, viņiem atrodoties “bezprāta” (apziņas bez domām) stāvoklī, t.i., atrodoties iekšēja miera stāvoklī. Tikai pēc tam prāts radošo impulsu ietērpj konkrētā formā. Zinātnieki, t.sk. arī dižākie, ne reizi vien ir ievērojuši, ka viņu radošās aktivitātes notikušas tieši mentālā klusuma periodos. Pētījumi izcilu amerikāņu zinātnieku vidū, ieskaitot Einšteinu, ar mērķi noskaidrot viņu darba metodes, deva pilnīgi negaidītus rezultātus. Noskaidrojās, ka “domāšanai” šiem zinātniekiem ir tikai otršķirīga loma, pie tam tikai visa radošā procesa īsajā nobeiguma fāzē. Tāpēc es teiktu, ka iemesls tam, kā dēļ vairums zinātnieku nespēj radīt, nav vis viņu neprasmē domāt, bet gan viņu neziņā, kā apturēt savu domāšanas procesu.

   Tāds brīnums, kā dzīve uz Zemes atrodoties savā ķermenī, nav domāšanas procesa rezultāts. Ir pilnīgi skaidrs, ka šis brīnums ir Saprāta, kas ir neiedomājami spēcīgāks nekā prāts, darbības rezultāts. Piemēram, kā izveidot tādu cilvēka ķermeņa šūnu, kuras izmēri ir tikai 0,0252 mm, lai tajā varētu ietilpināt instrukcijas (uzglabātas DNS), kuru apjoms sastāda 1000 grāmatas, katra - 600 lpp. biezumā? Jo vairāk mēs pētām un uzzinām par ķermeņa darbošanās principiem, jo skaidrāk aptveram, cik varens ir Saprāts, kas to radījis, un cik maz mēs tomēr par to visu zinām. Kad prāts atkalsavienosies ar šo Saprātu, viņš atkal kļūs par brīnumainu instrumentu. Un tad tas būs brīnišķīgs palīgs kaut kam daudz ievērojamākam par sevi.  

1.4. Emocijas – ķermeņa reakcija uz prāta darbību

            - Ko var teikt par mūsu emocijām ?  Es daudz biežāk sapinos savās emocijās, nevis iekrītu prāta slazdos.

   Prāts, tajā šī vārda nozīmē, kā es to šeit lietoju, nav tikai domas. Tas ietver sevī arī emocijas un jebkurus citus neapzinātos mentāli-emocionālos atbildes reakciju modeļus. Emocijas rodas tur, kur prāts savienojas ar ķermeni. Tā ir ķermeņa atbildes reakcija uz prāta darbību vai, izsakoties savādāk, tas ir tava prāta atspulgs tavā ķermenī. Piemēram, agresīva (iespējams uzbrukums) vai naidīga doma, arī atmiņas par ienaidnieku, liks ķermenī parādīties enerģijai, ko mēs saucam par dusmām. Ķermenis sāks gatavoties cīņai. Doma, ka esi apdraudēts, vienalga fiziski vai psiholoģiski, liek tavam ķermenim sablīvēties (sarauties), un tā ir tā saucamo baiļu, fiziskā izpausme. Pētījumos apstiprinājies, ka spēcīgas emocijas izsauc ķermenī pat bioķīmiskas izmaiņas, kas ir emociju fiziskie vai materiālie aspekti. Protams, tu vienkārši neapzinies esam sevī tamlīdzīgus domu modeļus, tāpēc bieži tikai ar savu emociju novērošanas palīdzību ir iespējams uzsākt tos apzināties.

   Jo vairāk tu identificēsi sevi ar savu domāšanu, t.i., ar to, kas tev patīk un kas nepatīk, ar saviem spriedumiem un interpretācijām, jo mazākā mērā tu būsi spējīgs kā vērojoša apziņa apzināti novērot notiekošo tagadnes mirklī, jo spēcīgāks būs tavs emocionālās enerģijas lādiņš, neatkarīgi no tā, vai tu to apzinies vai nē. Ja tu neesi jūtīgs attiecībā pret savām emocijām, ja tu it kā esi no tām nošķirts, tad, gala rezultātā, neizbēgami sāksi tās sajust tīri fiziskajā līmenī kā fizisku problēmu vai slimību. Pēdējā laikā par to ir daudz informācijas, tāpēc mums nav nepieciešams iedziļināties šajā tēmā izvērstāk. Spēcīgs, neapzināts emocionālais modelis var pat izpausties kā kāds ārējs notikums, kas notiek ar tevi itkā “nejauši”. Piemēram, cilvēki, kas nes sevī daudz uzkrāta niknuma, par ko viņi paši var pat nezināt un pat ārēji to var nekā neizpaust, tomēr daudz biežāk piedzīvo citu tādu pat niknuma pārpilno cilvēku vārdiskus, vai pat fiziskus uzbrukumus, pat bez redzamiem iemesliem šādai darbībai. Tas notiek tāpēc, ka no šiem cilvēkiem izstaro spēcīga niknuma un dusmu emanācija, kuru noteikta tipa cilvēki uztver un reaģē ar to savā zemapziņā, kas savukārt provocē un aktivizē viņu pašu apslēpto niknumu. Ja tev vēl ir grūti sajust savas emocijas, tad uzsāc treniņus, koncentrējot savu uzmanību uz sava ķermeņa iekšējo enerģētisko lauku, uz savām iekšējām sajūtām. Mēģini izjust savu ķermeni no iekšpuses. Tas palīdzēs tev saskarties ar savām emocijām. Vēlāk to papētīsim izvērstāk.

                               ∫

            - Jūs sakāt, ka emocijas ir prāta atspulgs ķermenī. Tomēr dažkārt starp prātu un emocijām rodas konflikts: prāts saka “nē”, bet emocijas saka “jā”, vai otrādi.

   Ja tu tiešām vēlies iepazīt savu prātu, tad ķermenis vienmēr sniegs tev patiesu tā atspoguļojumu, tāpēc vēro savas emocijas, jeb, drīzāk, izjūti tās savā ķermenī. Ja starp prātu un emocijām radies konflikts, tad domas būs tās kas melo, bet emocijas paudīs patiesību. Kaut arī tā nebūt nebūs augstākā patiESĪBA par tevi pašu, tomēr tās paziņos tev relatīvo patiesību par tava prāta stāvokli dotajā laika mirklī. Konflikts starp virspusējām domām un neapzinātiem mentālajiem procesiem ir bieži novērojama parādība. Tu pat varbūt vēl nepaspēji ienest apziņā savas neapzinātās prāta darbības domu formā, taču tās jau atspoguļojas tavā ķermenī kā emocijas, bet to gan tu jau vari pamanīt. Šajā nozīmē emociju vērošana var tikt uzskatīta par radniecīgu domu vērošanai, par ko jau es runāju agrāk. Vienīgā atšķirība ir tā, ka doma mīt tavā galvā (prātā), bet emocijas ir spēcīga fiziska sastāvdaļa, kuru var sajust galvenokārt ķermenī. Tev nevajag pretoties savai emocijai, kāda arī tā nebūtu, tikai tu nedrīksti pieļaut tai valdīt pār sevi. Tad tu vairs nebūsi emocija, bet būsi kļuvis par vērotāju, kas klātESĪBAs stāvoklī novēro šo emociju. Šādi praktizējoties, tu varēsi izcelt apzināšanās gaismā visus sevī notiekošos neapzinātos procesus. 

            - Tātad, emociju vērošana ir tikpat svarīga kā domu vērošana ?

   Pilnīgi pareizi. Pacenties pēc iespējas biežāk uzdot sev jautājumu: “Kas dotajā mirklī notiek manī?” Saņemtā atbilde tev norādīs vajadzīgo darbības virzienu. Tikai neanalizē novēroto, vienkārši vēro. Koncentrē uzmanību uz sevi un izjūti vienas vai otras emocijas enerģiju. Ja nekādas emocijas nebūs pamanāmas, tad savu uzmanību pārcel dziļāk sava ķermeņa enerģētiskajā laukā, jo šeit atrodas vārti iekļūšanai ESĪBĀ.      

                               ∫

   Parasti emocijas atveido paplašinātu un pastiprinātu domformu (domu modeli), kas ir uzbudināta (piesātināta ar enerģiju). Šis enerģētiskais lādiņš var būt tik spēcīgs, ka iesākumā tev būs samērā grūti būt klātESĪBĀ tagadnē tādā mērā, lai spētu šo emociju novērot. Tas ir tāpēc, ka emocijas arī vēlas pārņemt (pakļaut) tevi, izsitot tevi no līdzsvara, un parasti tas tām arī izdodas – un arī izdosies līdz tam laikam, kamēr vien tevī neradīsies pietiekošs daudzums klātESĪBAs. Ja tu tomēr neesi klātESĪBAs stāvoklī pietiekošā mērā, kas diemžēl mūsdienās ir normāla parādība, tad emocijas tevi pakļaus, un tu iesaistīsies neapzinātā sevis identifikācijā ar šo savu emociju, kura tad uz kādu laiku “kļūst” par tavu “es”. Bieži starp tavu domāšanu un emocijām rodas apburtais loks, jo tās viena otru sajūt un baro. Teiksim, iesākumā domforma izveido pārspīlētu sevis pašas atspoguļojumu atbilstošā emociju formā, kuras vibrācijas savukārt enerģētiski uztur (piebaro) šo iesākuma domformu. Paturot prātā (esot līdzdalībā vai līdzjušanā) situāciju, notikumu vai cilvēku, kas ir attiecīgo emociju cēlonis, domas saņemto enerģiju novirza atpakaļ emocijai, kura savukārt atkal enerģētiski piebaro (aktivizē) domformu, un tā pa apli. Pēc būtības, visas emocijas ir tikai vienas un tās pašas iesākuma, pirmatnējās, nediferencētās izjūtas modifikācijas, kuras savu iesākumu iegūst tad, kad tu izbeidzi apzināties sevi ārpus sava vārda un formas robežām. Bet, tā kā tā ir nediferencētas dabas izjūta, tad noteikt tai precīzu raksturojumu ir diezgan grūti. Vairāk šeit it kā būtu piederīgs vārds “bailes”, taču šī vārda “bailes” jēdziens bez nepārtrauktās apdraudētības sajūtas ietver sevī arī atšķirtības un nepilnvērtīguma dziļās sajūtas. Tāpēc varbūt labāk būs lietot terminu, kas ir tikpat  nediferencēts kā pati šī pamatizjūta, un nosauksim šo pamatizjūtu vienkārši par – “sāpēm”. 

   Viens no prāta galvenajiem uzdevumiem ir cīņa ar emocionālo sāpi vai tās likvidācija, kas arī ir viens no prāta nepārtrauktās aktivitātes iemesliem. Tomēr viss, ko prāts spēj panākt, ir šīs sāpes īslaicīga apslāpēšana. Pie tam, jo aktīvāk prāts cenšas no sāpēm atbrīvoties, jo stiprākas tās kļūst. Prāts nekad nespēs patstāvīgi rast risinājumu, ne arī ļaus to izdarīt tev, jo prāts pats ir šīs “problēmas” būtiska un neatņemama sastāvdaļa. Iedomājies tādu policijas priekšnieku, kurš cenšas noķert ļaunprātīgu dedzinātāju, kaut gan patiesībā tas ir viņš pats. Tu nevarēsi atbrīvoties no sāpēm, kamēr vien identificēsi sevi ar savu prātu, vai citiem vārdiem - ar savu “EGO”. Tikai tad, kad tavs prāts būs atdalīts no tevis, tas pazaudēs savu varenību un ESĪBA izpaudīs sevi kā tava patiesā būtība “ES”.

   Jā, es zinu, ko tu gribi jautāt.

            - Es gribēju jautāt: kā ir ar pozitīvajām emocijām, tādām kā mīlestība un prieks ?.

   Tās nevar būt atdalītas no tavas iekšējās savienotības ar ESĪBU dabiskā stāvokļa. Mīlestības un prieka uzplaiksnījumi vai neilgie iekšējā miera brīži kļūst iespējami tikai tad, kad domu plūsmā rodas pārtraukums. Vairākumam cilvēku šādi pārtraukumi rodas reti un tikai nejauši, “prāta apklušanas” brīžos: kad šos cilvēkus ir vai nu pārsteidzis kāds neaprakstāms skaistums vai ārkārtējas fiziskās spriedzes mirklī, lielu briesmu laikā. Tad pēkšņi rodas iekšējs klusums-miers. Un šī klusuma iekšpusē rodas ļoti smalki, tik tikko manāmi, taču vienlaicīgi ļoti spēcīgi un dziļi – prieks, mīlestība un miers. Parasti šādi brīži ir ļoti neilgi, jo prāts steidzīgi atsāk savu diezgan trokšņaino darbību, kuru mēs saucam par domāšanu. Kamēr tu neatbrīvosies no prāta dominēšanas, mīlestība, prieks un miers nespēs zelt un plaukt. Tomēr es mīlestību, prieku un mieru nesauktu par emocijām, jo tie atrodas ārpus emocionālās sfēras daudz dziļākā līmeni. Tāpēc tev vispirms jāiemācās pilnībā apzināties savas emocijas un sajust tās, tikai tad tu iegūsi spējas sajust to, kas aiz tām atrodas. Vārds “emocija” cēlies no latīņu vārda “emovere” – “traucēt”, “nedot mieru”, tātad “emocija” burtiskajā izpratnē ir nemiers, uztraukums, traucējums.

   Mīlestība, prieks un miers ir ESĪBAs dziļie stāvokļi vai precīzāk, iekšējās saistības (vienotības) ar ESĪBU trīs sastāvdaļas un kā tādām tām nav pretstatu. Tāpēc tās arī atrodas aiz prāta robežām. No citas puses, emocijas, kas ir duālistiskā prāta daļa, ir pretstatu likuma subjekti un pakļaujas tam, tātad emociju sfērā labais bez ļaunā pastāvēt nevar. Tāpēc, to, ko apskaidrības stāvoklī neesošs cilvēks kādreiz maldīgi uzskata par “prieku”, parasti ir tikai īslaicīga nemitīgi mainīgā sāpju un “prieka” cikla patīkamā puse. Šāds “prieks” vienmēr izriet no kaut kā, kas atrodas ārpus tevis, taču patiesais prieks rodas tevī pašā. Tas, kas tevi iepriecināja šodien, rīt tev jau var izraisīt sāpes, vai pat vispār izzust, un tad tās trūkums atkal radīs tev sāpes. Un to, ko bieži uzskata par “mīlestību”, varbūt kādu laiku tev ir patīkama un aizraujoša, izraisa tevī labsajūtu vai uz kādu laiku noved tevi uzbudinājumā, patiesībā ir tikai ir pieradums un pieķeršanās, t.i., tie ir tev ļoti nepieciešamie apstākļi vai nosacījumi patīkamam pārdzīvojumam, kuri gan strauji var pārtapt savā pretstatā - ciešanās. Tu jau esi ievērojis, ka daudzas “mīlestības” attiecības, pēc iesākuma eiforijas izbeigšanās, sāk izjust spēcīgas svārstības, faktiski pārvēršoties no “mīlestības” - naidā, pārejot no valdzinājuma uz atsvešināšanos. Īsta Mīlestība nekad neliek cilvēkam ciest. Un tas arī nebūtu iespējams, jo īstā Mīlestība nekad nepārvērtīsies pēkšņā naidā tāpat kā patiess prieks – sāpēs. Kā jau teicu, pat pirms apskaidrības sasniegšanas, pirms atbrīvošanās no prāta varas ir iespējams neilgi piedzīvot patiesu prieku, Mīlestību vai dziļu iekšēju mieru, klusumu. Tie ir tavas patiesās būtības “ES” aspekti, kurus parasti aizsedz prāts. Tomēr arī pierasti “normālajos” apstākļos var gadīties mirkļi, kad rodas kaut kāda patiesāka, neviltotāka klātESĪBAs sajūta. Taču tie būs tikai īsi brīži, kurus drīz atkal nomāks prāta iejaukšanās. Tad tev var likties, ka esi pazaudējis kaut ko ļoti vērtīgu, kaut arī prāts tevi centīsies pārliecināt, ka tas viss bija tikai ilūzija. Patiesībā tā nebija ilūzija un to nav iespējams pazaudēt, jo tā ir dabiska tava stāvokļa daļa, kuru gan var aizklāt, bet ne iznīcināt. Saule jau nepazudīs, ja to aizklās mākoņi, jo tā joprojām atradīsies mākoņu tajā pusē. 

            - Buda ir teicis, ka sāpes un ciešanas rodas no alkām un vēlmēm, tāpēc, lai atbrīvotos no sāpēm, mums jāpārtrauc vēlmju virteni.

   Alkas ir prāta darbības rezultāts, tās meklē glābiņu vai piepildījumu ārējās lietās vai arī nākotnē, aizvietojot ar tiem ESĪBAs prieku. Tik ilgi, kamēr vien es esmu identificējis sevi ar savu prātu, es ar to esmu apstiprinājis, ka prāta vēlmes ir arī manas vēlmes, prāta vajadzības - manas vajadzības, prāta iegribas - manas iegribas, prāta simpātijas - manas simpātijas, prāta anitipātijas - manas antipātijas, prāta alkas – manas alkas. Tātad šajās vēlmēs īsti “mana” nav nekā, ja nu vienīgi kādu iespējamība, kādas nerealizēta potenciāla iespējas, sēkla, kas vēl nav uzdīgusi. Šajā stāvoklī pat mana tieksme kļūt brīvam un apskaidrotam – tas ir tikai vēl viena vēlme sasniegt kaut ko nākotnē. Tāpēc nevajag censties atbrīvoties no vēlmēm (alkām) vai “sasniegt” apgaismību, bet jāpacenšas dzīvot klātESĪBAs stāvoklī – t.i., jākļūst par sava prāta vērotāju. Tā vietā, lai atsauktos uz Budu, esi pats Buda, esi “atmodies”, jo tieši to vārds “buda” arī nozīmē.

   Cilvēki ir cietuši no sāpēm, būdami ieslēgti tajās, jau veselu mūžību, kopš tā laika, kad no augstākās valstības ienāca laika un prāta pasaulē un zaudēja savas spējas atpazīt ESĪBU. No tiem laikiem cilvēki uzsāka uztvert un redzēt sevi kā draudīgā Visuma nenozīmīgus fragmentus, kas atdalīti gan no PIRMSĀKUMA, gan arī viens no otra. Sāpes būs nenovēršamas tik ilgi, kamēr vien tu identificēsi sevi ar savu prātu vai citādi sakot – garīgajā ziņā paliksi neapzinājies. Šeit es runāju galvenokārt par emocionālo sāpi, kas tev joprojām turpina būt gan fizisko sāpju, gan ķermeņa slimību galvenais iemesls. Aizvainojums, naids, sevis žēlošana, vainas apziņa, dusmas, nomāktība, greizsirdība, neamierinātība ar kaut ko, utt., pat viegls aizkaitinājums – tās visas ir sāpju formas. Un pat katrs “prieka” vai emocionālais pacilātības brīdis jau iesākumā ietver sevī sāpju sēklu, t.i., vienmēr nešķiramo pretstata iedīgli, kuru nekad nevar ne izdalīt, ne atdalīt un kas ar laiku nenovēršami sevi parādīs. Katrs, kurš reiz ir lietojis narkotikas, lai “paceltos debesu augstumos”,  zina, ka pēc baudas pacēluma neizbēgami sekos kritums, ka baudas laikā iegūtais apmierinājums noteikti pārvērtīsies kādā sāpju formā. Daudzi cilvēki no savas pieredzes zina arī to, cik ātri un viegli intīmās attiecības no svētlaimes avota var pārtapt par sāpju jūru. Raugoties no augstāka skata punkta, gan negatīvā, gan pozitīvā polaritāte abas ir vienas monētas divas puses un abas arī ir sāpju sastāvdaļas, kas nav atdalāmas no apziņas egoistiskā stāvokļa, kurā tu esi sevi identificējis ar prātu.

   Pastāv divi sāpju veidi: sāpes, kuras tu izdari sev pašlaik, un sāpes no pagātnes, kas vēl aizvien turpina dzīvot tavā prātā un ķermenī. Kā izbeigt veidot sāpes tagadnē un kā atbrīvoties no pagātnes sāpēm - lūk, par to es tagad vēlos ar tevi parunāt.