Informatīvie materiāli |
Ievads |
Īsas un jaunākās ziņas |
|
1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)2. Apziņa. Kā atbrīvoties no sāpēm2.1. Neveido tagad vairāk sāpes - Neviena dzīve nav atbrīvota no sāpēm un ciešanām. Tad varbūt mums jāiemācās ar tām sadzīvot, nevis censties no tām izvairīties vai atbrīvoties ? Milzīga cilvēcisko sāpju daļa ir pavisam nevajadzīgas, jo tās veido pašas sevi, tieši tāpat kā tavs prāts pats vada tavu dzīvi. Sāpes, kuras tu šobrīd pats veido, ir tava šobrīd esošā nepieņemšanas forma, vai citādi sakot - tava neapzinātas pretošanās forma esošajam. Domu līmenī šī pretošanās (aizsargāšanās) izpaužas kā vērtējums, bet emocionālajā līmenī tā pieņem kādu nolieguma (negativitātes) formu. Sāpju skaudrums un intensitāte ir atkarīga no tavas pretošanās spēka tagadnes mirklim Pašlaik, bet pats spēks ir atkarīgs no tavas sevis identifikācijas ar prātu apmēriem. Prāts vienmēr cenšas noraidīt mirkli Pašlaik un izvairīties no tā. Citiem vārdiem sakot, jo vairāk tu esi identificējies ar savu prātu, jo lielākas ir tavas ciešanas vai, citādi sakot, tu esi brīvs no sāpēm un ciešanām tādā apmērā, kādā tu esi brīvs no sava egoistiskā prāta. Prāts cenšas noraidīt mirkli Pašlaik tāpēc, ka šajā mirklī nav pagātnes un nākotnes, un tātad prāts vairs nevar pārvaldīt situāciju un darboties. Prāts ārpuslaika tagadnes mirkli Pašlaik uztver kā draudus sev, jo laiks un prāts nav atdalāmi viens no otra. Iztēlojies Zemi, kuru apdzīvo tikai augi un dzīvnieki. Vai viņiem pastāv pagātne, nākotne? Vai ir jēga ar viņiem runāt par laika ritumu? Jautājumu Kas ir laiks? vai Kāds šodien datums? uzdošana viņiem būtu bezjēdzīga. Ozols vai ērglis būtu apmulsuši un pārsteigti par uzdotajiem jautājumiem. Cik pulkstenis? viņi pārjautātu. Ah, jā, protams, tas ir pašlaik. Laiks tas ir pašlaik. Kas gan vēl cits tas varētu būt? Protams, cilvēkiem ir nepieciešams gan prāts, gan laiks, lai spētu darboties šajā pasaulē, taču pienāk brīdis, kad tie abi pārņem mūsu dzīvi savā kontrolē, un tieši tad arī sāk rasties darbības traucējumi, sāpes un ciešanas. Tāpēc arī prāts, lai noturētu kontroli pār mums, pastāvīgi cenšas aizsegt - nomainīt tagadnes mirkli Pašlaik ar pagātni vai nākotni, tā aizsedzot tavu patieso būtību ES. Savukārt laiks aizsedz no tevis neatdalāmos no tagadnes mirkļa Pašlaik dzīvības pilno un bezgalīgo ESĪBAs potenciālu. Tev, esot atšķirtam no tagadnes mirkļa, laika nasta kļūst arvien lielāka un smagāka, uzkrājoties cilvēciskajā prātā. Visi cilvēki kopā un katrs cilvēks atsevišķi cieš no tās smaguma, un šīs nastas smagums palielinās ik reizi, kad tiek ignorēts vai noliegts kāds vērtīgs brīdis, vai arī tas tiek padarīts par līdzekli, kā iegūt kādu mirkli nākotnes ainā, kas eksistē tikai prātā un nekad ne - realitātē Ja tu vairs negribi sāpināt ne sevi, ne citus, ja tu vairs negribi palielināt šo tevī joprojām esošo pagātnes sāpju apmērus, tad vairāk neveido laiku vai vismaz neveido to vairāk, nekā tas tev ir nepieciešams praktiskajai dzīvei. - Bet kā izbeigt laika veidošanu ? Vispirms pacenties dziļi izprast to, ka tagadnes mirklis Šeit un Pašlaik tas ir viss, kas tev vispār ir. Padari šo mirkli Pašlaik par pašu svarīgāko, par savas dzīves galveno fokusu. Ja agrāk tu galvenokārt atradies laikā un tikai retumis viesojies tagadnes mirklī, tad tagad pacenties pārcelties dzīvot uz tagadnes mirkli Šeit un Pašlaik un tikai retumis viesojoties pagātnē un nākotnē, lai īstenotu praktiskos aspektus tavā tekošajā dzīves situācijā. Saki vienmēr jā pašreizējam mirklim. Kas gan varētu būt vēl nelietderīgāk, vēl nesaprātīgāk, kā iekšēja pretošanās tam, kas jau nenovēršami ir? Kas var būt vēl nesapratīgāk, kā pretoties pašai dzīvei, kas vienmēr pastāv un norisinās tieši šeit un pašlaik. Ļauj notikt tam, kas notiek šeit un pašlaik. Saki dzīvei jā un tad ieraudzīsi, ka arī dzīve pēkšņi sāks darboties tavā labā, bet ne pret tevi. ∫ - Taču kā var pieņemt tagadnes mirkli, ja bieži vien tas ir nepieņemams, nepatīkams vai pat šausmīgs ? Dzīves mirklis ir tāds, kāds tas ir. Pavēro, kā prāts to apzīmogo, piekarina etiķeti un kā šī nepārtrauktā vērtēšana, viedokļu izteikšana, rada sāpes un ciešanas. Izsekojot prāta darbības mehānismus, pacenties vairs nepielietot pretošanās stereotipus, tā ļaujot pastāvēt tagadnes mirklim. Tas tev ļaus izbaudīt iekšējās brīvības apziņu - brīvību no ārējiem apstākļiem un patiesu iekšējā miera garšu. Tad, ļaujot būt šim stāvoklim, vienkārši pavēro notiekošo un darbojies, ja tas ir nepieciešams un, ja tev ir iespējas to darīt. Tātad vispirms pieņem (samierinies) tagadnes mirkli Šeit un Pašlaik tādu kāds tas ir, it kā tu pats to būtu izvēlējies un tikai tad darbojies. Vienmēr centies darboties kopā ar to, nevis pret to. Padari to par savu sabiedroto, bet ne par naidnieku. Tas pavisam neticami izmanīs visu tavu dzīvi. ∫ 2.2. Pagātnes sāpes. Atbrīvošanās no sāpju ķermeņa (sāpju pārveidošana) Kamēr tu vēl neizmanto mirkļa Pašlaik spēku, jebkura tevis izjustā emocionālā sāpe papildinās tevī dzīvojošo pāri palikušo neizdzīvoto sāpi. Tā saplūdīs ar tavu pagātnes sāpi un kļūs par nastu gan tavam prātam, gan tavam ķermenim. Šī nasta, protams, ietver sevī gan tavu bērnībā ciesto sāpi, gan arī pasaules, kurā tu piedzimi, neapzinātības radīto sāpi. Šīs uzkrātās sāpes ir tas negatīvās enerģijas lauks, kas pārņem visu tavu ķermeni un prātu. Ja tu uzskati šo lauku par neredzamu objektu vai būtību, kas dzīvo pēc saviem likumiem, tad tu atrodies diezgan tuvu patiESĪBAi. Šis lauks ir emocionālais sāpju ķermenis, kas izpaužas divos režīmos snaudas un aktīvā formā. Šis sāpju ķermenis var snaust 90% no laika, kaut arī dziļi nelaimīgam cilvēkam tas var būt aktīvs līdz 100%. Atsevišķi cilvēki gandrīz visu dzīvi dzīvo savā sāpju ķermenī, un ir arī tādi, kas ar to sastopas tikai noteiktās situācijās, piemēram, intīmās attiecībās vai situācijās, kas saistītas ar vientulību vai zaudējumiem pagātnē, kad piedzīvota fiziska vai emocionāla pārestība, utt. Sāpju ķermeni var aktivizēt jebkas (doma, ... pat nevainīga replika), it īpaši, ja tas rezonē ar tavā pagātnē atrodamo līdzīgo sāpju modeli. Atsevišķi sāpju ķermeņi ir nepatīkami un grūtī pārciešami, kaut arī ir samērā nekaitīgi, piemēram, bērnam, kas nebeidz činkstēt un gražoties. Citi sāpju ķermeņi ir ļauni un nežēlīgi, visu graujoši monstri, no kuriem lielākā daļa atļaujas izmantot emocionālo vardarbību, kaut arī ir arī tādi, kas izmanto fizisko vardarbību. Vieni sāpju ķermeņi uzbrūk apkārtējiem vai tuvajiem ķermeņiem, savukārt citi var uzbrukt arī tev savam saimniekam. Šajā gadījumā tavas domas un jūtas par savu dzīvi kļūst ļoti negatīvas un pašsagraujošas (tevi pašu graujošas). Arī slimības un nelaimes gadījumi nereti notiek tieši tādā veidā. Atsevišķi sāpju ķermeņi var novest savus saimniekus pat līdz pašnāvībai. Var gadīties, un tev liekas, ka tu zini (pazīsti) šo cilvēku pilnībā, bet tad pēkšņi tas tavā priekšā redzams kā pilnīgi nepazīstams, ļauns un riebīgs. Tas, protams, tevī var izraisīt spēcīgu negatīvu pārdzīvojumu. Tomēr daudz svarīgāk būtu mācēt laikus ieraudzīt šo monstru sevī pašā, nevis kādā citā cilvēkā. Tāpēc mēģini izsekot jebkurām neapmierinātības pazīmēm, kas radušās tevī, jebkurā formā, jo, iespējams, tās būs tava sāpju ķermeņa aktivizēšanās pazīmes. Sāpju ķermenis var pieņemt visdažādākās formas - aizkaitinājuma, nepacietības, drūma garastāvokļa, vēlmes sāpināt, niknuma, dusmu lēkmju, depresijas, vēlmes dramatizēt savas attiecības, u.tml. Tev vajadzētu pacensties šo sāpju ķermeni padarīt nekaitīgu tajā pašā mirklī, tiklīdz tas sāk atmosties. Tomēr jāņem vērā, ka tas tāpat kā jebkura būtne grib dzīvot, bet izdzīvot tas var tikai tad, ja tam izdosies tevi pārliecināt identificēties ar viņu, jo tikai tad tas spēs pamosties, kļūt par tevi un dzīvot tevī. Tu tam esi ļoti nepieciešams barības saņemšanai. Sāpju ķermeni baros jebkuras tavas izjūtas, kas vai nu rezonē ar viņa paša enerģijas veidu, vai arī ar jebko citu, kas kaut kādā veidā spēj turpināt veidot sāpes - niknums, naids, bēdas, skumjas, pašiznīcinošas domas, emocinālas drāmas, vardarbība un pat slimība. Tāpēc tad, kad sāpju ķermenis ir tevi pārņēmis, tas centīsies veidot tavā dzīvē situācijas, kas sniegtu tam nepieciešamo barību līdzīga veida enerģiju, jo tikai sāpes var barot sāpes. Sāpes nevar baroties no prieka. Tiklīdz sāpju ķermenis būs tevi pārņēmis, tu vēlēsies iegūt vēl vairāk sāpju, kļūstot vai nu par upuri, vai par noziedznieku. Tu centīsies gan izraisīt sāpes, gan ciest no tām, dažreiz pat abus variantus vienlaicīgi, jo starp tiem nav būtiskas atšķirības. Protams, tu to neapzināsies un tāpēc kaismīgi strīdēsies un apgalvosi, ka tu nemaz nevēlies ciest sāpes. Tomēr ieskaties sevī ciešāk un tu ieraudzīsi, ka tavs domāšanas process un tava uzvedība nepārtraukti veido situācijas, kas sāpina gan tevi, gan citus. Ja tu to patiešām apzinātos, tad šis sāpju modelis izzustu, jo vēlēties ciešanas ir neprātīgi, un apzināti neviens negrib būt neprātīgs. Sāpju ķermenis, kas ir kā EGO tumšā ēna, patiesībā ļoti baidās no tavas apzināšanās gaismas, jo baidās tikt atrasts. Tā eksistence, tāpat kā tevī dzīvojošo neapzināto baiļu no sāpēm pastāvēšana, ir sekas tavai neapzinātai sevis identifikācijai ar to. Ja tu nespēj skatīt šo sāpi tieši, ja tu nespēj iznest to savas apzināšanās gaismā, tad tu atkal un atkal būsi spiests ļaut darboties sāpju ķermenim. Tas tev var šķist kā bīstams nezvērs, uz kuru tu nespēj pat paskatīties, bet tici man, tas ir tikai nemateriāls fantoms (domforma), kas nespēj izturēt tavas klātESĪBAs spēku mirklī Pašlaik. Dažas garīgās mācības apgalvo, ka sāpes ir tikai vienīgi ilūzija, un tas ir patiesi teikts. Ir tikai jautājums: vai tu arī to uzskati par savu patiESĪBU? Tomēr ticība šim apgalvojumam vēl nepārvērtīs to par patiESĪBU tev. Varbūt tu tiešām vēlies dzīvot sāpēs visu atlikušo mūžu un nemitīgi apgalvot, ka tās ir tikai ilūzija? Vai tas tevi atbrīvos no ciešanām? Daudz svarīgāk ir šo patiesību īstenot, t.i., - padarīt to patiesu savā dzīvē. Tāpēc sāpju ķermenis nevēlas tikt novērots un ieraudzīts visā skaistumā, jo tiklīdz tu sāksi to vērot un sajust sevī tā enerģētisko lauku, tā identitāte starp tevi un tavu sāpju ķermeni tiek salauzta. Atveras daudz augstāks apziņas līmenis. Es to saucu par klātESĪBU mirklī Pašlaik. Tagad tu esi kļuvis par sava sāpju ķermeņa vērotāju klātienē. Tas nozīmēs, ka tas jau vairs nevar izlikties esam par tevi un izmantot tevi savu spēku papildināšanai. Tas nozīmēs arī, ka tu esi atradis savu paša iekšējā spēka avotu. Tātad tad tu būsi ieguvis pieeju pie tagadnes mirkļa Pašlaik spēka. - Kas notiek ar sāpju ķermeni, kad mēs esam kļuvuši tik apzinājušies, ka iegūstam spējas izjaukt sevis identifikāciju ar to ? Sāpju ķermeni veido neapzināšanās, bet apzināšanās gadījumā apziņa to transmutē sevī. Apustulis Pāvels lieliski izteica šo universālo principu: Visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. (P.v.efez. 5:13) Tāpat kā tu nevari cīnīties un uzvarēt tumsu, tu nevari cīnīties un uzvarēt sāpju ķermeni. Šādi mēģinājumi izraisīs tikai iekšējo konfliktu, kas sāpju apmērus tikai palielinās. Pilnīgi pietiekoši, ja tu seko savam sāpju ķermenim, to vērojot. Šāda sekošana vērojot nozīmēs, ka tu esi atzinis tā esamību šajā mirklī. Tavs sāpju ķermenis sastāv no tās dzīvīguma enerģijas, kuru tas bija atņēmis tavam vienotajam enerģētiskajam laukam, noturējis to pie sevis, un kurš tad mentālās identifikācijas nedabiskā procesa laikā bija kļuvis autonoms. Šis sāpju ķermenis ir tik ļoti orientēts pats uz sevi, ka kļūst par anti-dzīvību, līdzīgi dzīvniekam, kas cenšas noķert savu asti. Kāpēc gan, tavuprāt, mūsu civilizācija ir sākusi pati sevi iznīcināt? Anti-dzīvības enerģija, kas iznīcina dzīvību, tomēr vēl joprojām ir dzīvīguma enerģija. Kad tu pamazām sāc atbrīvoties no sevis pielīdzināšanas savam prātam un kļūsti par tā novērotāju, sāpju ķermenis vēl kādu laiku turpinās darboties un mēģinās tevi atkal ievilināt atpakaļ identifikācijas režīmā ar sevi. Lai arī tagad, kad tu jau vairs neidentificē sevi ar sāpju ķermeni un vairs nebaro to ar savu enerģiju, sāpju ķermenis kādu laiku turpinās būt aktīvs, līdzīgi kā griezes kustībā esošs ritenis, kuru ar spēku vairs negriež. Šajā eksistēšanas stadijā sāpju ķermenis vēl var veidot fiziskas sāpes dažādās tava ķermeņa vietās, tomēr šīs sāpes vairs nebūs ilgstošas. Tev jāatceras, lai iegūtu spējas sekot sāpju ķermenim un sajust tā enerģiju tieši, tev ir jābūt apzinātā klātESĪBĀ mirklī Pašlaik, jo tad tas nespēs vadīt tavu domāšanu. Vienmēr centies būt uzmanīgs un apsargā savu iekšējo telpu. Tomēr tiklīdz tava domāšana līdznoskaņosies (nokļūs vienā līmenī) ar sāpju ķermeņa enerģijas lauku, tu tajā pašā mirklī atkal būsi sevi identificējis ar to un atkal to barosi ar savu domu enerģiju. Piemēram, ja dusmas ir sāpju ķermeņa dominējošā, pārsvarā esošā enerģētiskā vibrācija, tad tiklīdz tevi pārņems dusmas izraisošas domas (teiksim, pārdomas par to, ka kāds, kaut kad, kaut kā tev ir nodarījis pāri) un ja vēl radīsies vēlme kaut kā šo neģēli pārmācīt, tad tu atkal kļūsi neapzināts, un sāpju ķermenis atkal kļūs par tevi. Aiz dusmām vienmēr slēpjas sāpes. Vai arī, ja tevi pārņem drūmas domas, un tu uzsāc iedziļināties dažādos negatīvos mentālajos modeļos un domāt par to, cik mazvērtīga un veltīga ir tava dzīve, tad tava domāšana atkal ir apvienojusies ar sāpju ķermeni un tu kļūsti neapzināts un aizsargāties nespējīgs pret sāpju ķermeņa uzbrukumiem. Šeit pielietojamā vārda neapzināts jēgu izsaka cilvēka stāvoklis, kurā viņš ir sevi identificējis ar noteiktu mentālo vai emocionālo šablonu, stereotipu, kad nenotiek sevis vērošana jo nav kas vēro. Toties ilglaicīga apzināta uzmanība (sevis vērošana) pārtrauc sāpju ķermeņa saistību ar tavu domāšanas procesu un sāk īstenot tā transmutācijas procesu. Tad sāpes pārtop par degvielu tavas apzinātības nostiprināšanai. Tāda ir arī senās alķīmijas mākslas jēga un sūtība: vienkāršs metāls tiek transmutēts zeltā, ciešanas transmutētas apzinātībā. Tad vairs nepastāvēs apziņas noslāņošanās un tā būs dziedināta, bet tu atkal būsi pilnvērtīgs viens veselums. Tad tavs pienākums ir sāpes vairs neveidot. Ļauj man izteikt tavas nepieciešamās darbības kopsavilkumu. Sakopo uzmanību uz savām iekšējām sajūtām. Apzinies savu sāpju ķermeni un atzīsti tā esamību mirklī Šeit un Pašlaik. Tomēr nedomā par to neļauj savām izjūtām pārvērsties par domām. Nevērtē un neanalizē. Neveido šādi savu identitāti, piešķirot sev no tā (sāpju ķermeņa) iznākošās kvalitātes. Atrodies klātESĪBĀ mirklī Šeit un Pašlaik un turpini novērot sevī notiekošo. Apzinies ne tikai emocionālo sāpju esamību, bet arī novērotāja esamību, kļūsti par neredzamo, mēmo liecinieku notiekošajam. Tas ir mirkļa Šeit un Pašlaik spēks, tevis paša apzinātās klātESĪBAs spēks. Un tad gaidi, kas notiks. ∫ Daudzām sievietēm sāpju ķermenis atmostas tieši laikā pirms menstruācijām. Par tā iemesliem sīkāk runāšu mazliet vēlāk. (skat. 8.7.) Šobrīd teikšu vienīgi to, ka tev tiek dota iespēja nodarboties ar visspēcīgāko garīgo praksi un īsā laikā ātri transmutēt visas tevī uzkrātās pagātnes sāpes, ja vien tu būsi spējīgs būt uzmanīgs, atrasties klātESĪBAs stāvoklī šeit un pašlaik, un vērot visu sevī izjūtamo, vienlaikus nepakļaujoties tam.
2.3. Kā prāts (EGO) identificē sevi ar sāpju ķermeni Nupat manis aprakstītais process ir ļoti iedarbīgs, kaut arī vienlaicīgi vienkāršs. To var iemācīties pat bērns, un es ļoti ceru, ka kādreiz tas kļūs par vienu no pirmajiem apgūstamajiem procesiem, kuru bērni apgūs uzsākot mācības skolā. Pietiekoši tev vienreiz izprast pamatprincipu: novērot klātESĪBĀ mirklī Šeit un Pašlaik to, kas notiek tevī, un apzināties to, tad tu jau drīz vien pārliecināsies par to, ka esi ieguvis savā rīcībā visspēcīgāko sevis pārveidošanas instrumentu. Tas gan nenozīmēs, ka atbrīvošanās procesā no savas identifikācijas ar savām sāpēm, tu spēsi izvairīties no spēcīgas iekšējās pretestības. Tas būs sevišķi grūti gadījumā, ja tu savas dzīves lielāko daļu nodzīvoji cieši kopā ar savu emocionālo sāpju ķermeni, un tajā balstās gandrīz visa tava izpratne par sevi. Tas nozīmēs tikai to, ka tu esi padarījis sevi nelaimīgu ar sāpju ķermeņa palīdzību un esi noticējis, ka šī prāta izveidotā fikcija (ilūzija) ir tavs es. Šādā gadījumā tavas neapzinātās bailes pazaudēt savu identitāti veidos spēcīgu pretestību jebkādiem mēģinājumiem no šīs ilūzijas atbrīvoties. Citiem vārdiem sakot, tu drīzāk izvēlēsies ciest sāpes, t.i., būt par sāpju ķermeni, nekā izdarīt lēcienu nezināmajā un riskēt zaudēt jau pierasto un labi iepazīto neapmierināto es-EGO. Ja šāds stāvoklis ir piemērojams arī tev, tad pavēro šo sevī esošo pretestību. Pavēro šo savu pieķeršanos (piesaisti) savām sāpēm. Esi ļoti uzmanīgs. Pacenties ievērot (piefiksēt) to īpatnējo un dīvaino apmierinājumu, ko tu gūsti, atrodoties ciešanu stāvoklī. Ievēro uzmācīgo vēlmi runāt vai domāt par tām. Tiklīdz tu spēsi apzināties šo pretestību, tā izzudīs. Un tad tu varēsi visu savu uzmanību pievērst sāpju ķermenim, spēsi turpināt būt tam liecinieks klātESĪBĀ, tādējādi izraisot sāpju ķermeņa transmutāciju. To vari izdarīt tikai tu pats. Neviens to nespēj izdarīt tavā vietā. Ja paveiksies, un tu satiksi cilvēkus, kuri jau atrodas augstākā apzināšanās pakāpē, tad varēsi pievienoties viņiem, ja vien pats arī atradīsies klātESĪBAs stāvoklī, tas ļoti veicinās un paātrinās transmutācijas procesu. Tādā veidā arī tava apzināšanās gaisma kļūs stiprāka. Piemēram, ja tikko gruzdēt sākušu pagali pieliek pie citām jau labi degošām pagalēm, tad arī pēc atņemšanas no tām, šī pirmā pagale degs patstāvīgi daudz spēcīgāk nekā agrāk. Galu galā, uguns jau ir viena. Būt par šo uguni ir viens no garīgā skolotāja uzdevumiem. Atsevišķi skolotāji to spēj, jo ir pārkāpuši prāta robežu un spēj patstāvīgi izveidot un uzturēt sevī augstas pakāpes apzinātas klātESĪBAs stāvokli mirklī Šeit un Pašlaik arī strādājot ar citiem.
2.4. Baiļu izcelsmes pirmcēloņi - Jūs teicāt, ka bailes ir mūsu emocionālo sāpju sadzīviskās daļas pamats. Kā rodās šīs bailes un kāpēc to mūsu dzīvē ir tik daudz ? Vai noteikts baiļu daudzums nav pat nepieciešams, lai sevi pasargātu ? Ja man nebūtu bailes no uguns, es varbūt ieliktu tajā savu roku un apdedzinātos. Iemesls, kāpēc tu nebāz roku ugunī, nav bailes apdedzināties tu to nedari, jo zini, ka apdedzināsies. Tev nav nepieciešamas bailes, lai izvairītos no nevajadzīgām briesmām, pietiekoši ar minimālu apķērību un nedaudz veselā saprāta. Šādās praktiskās lietās ir noderīgi izmantot pagātnē iegūtās zināšanas. Cita lieta, ja kāds tev draudētu ar uguni vai ar fizisku vardarbību, tad gan tu izjustu kaut ko līdzīgu bailēm. Tā ir instinktīvā vēlme izvairīties no briesmām, nevis tas psiholoģiskais baiļu stāvoklis, bet par to mēs tūlīt runāsim. Baiļu rašanās psiholoģiskie nosacījumi eksistē atsevišķi no jebkurām konkrētām, reālām, tiešām briesmām dotajā brīdī. Bailes izpaužas daudzās formās kā uztraukums, nemiers, nervozitāte, saspringums, šausmas, raizes, izbailes no kaut kā, utt. Tās ir bailes no lietām, kas varētu notikt, ne no tā, kas notiek pašlaik. Tu atrodies tieši šeit un pašlaik, bet tavs prāts tajā pašā laikā atrodas nākotnē. Un tieši šis mākslīgi izveidotais intervāls starp pašlaik notiekošo un to, kas iespējams varētu notikt nākotnē, ir piepildīts ar uztraukumu un tas rada tevī raizes. Tātad, ja tu esi identificējies ar savu prātu un esi zaudējis kontaktu ar mirkli Pašlaik, tad šis mākslīgais raižu intervāls vienmēr būs tavs pastāvīgais pavadonis. Par to, kas norisinās tieši Pašlaik, tu vienmēr vari noskaidrot, taču ir neiespējami tikt skaidrībā par nākotni, kas ir tikai prāta mentālā projekcija. Vēl vairāk, kamēr vien tu identificē sevi ar savu prātu, tavu dzīvi vadīs EGO. Tā kā EGO tomēr ir iedomāta (fantoma) būtība un, neskatoties uz to, ka tam ir rūpīgi izstrādāts, labi pārdomāts un noregulēts aizsardzības mehānisms, EGO ir ļoti viegli ievainojams un par sevi nepārliecināts, un vienmēr jūtas apdraudēts. Tā tas ir arī visos tajos gadījumos, kad EGO no ārpuses izskatās ļoti stabīls un pašapzinīgs. Tagad būtu jāatceras, ka emocijas ir ķermeņa reakcija uz prāta stāvokli. Kādu informāciju tad ķermenis nepārtraukti saņem no EGO, no šī prāta izveidotā šķietamā es? Jāuzmanās, es esmu apdraudēts. Kādas emocijas (ķermeņa reakcijas) ģenerējas šī pastāvīgā SOS signāla iespaidā? Protams, bailes. Konkrēto radušos baiļu iemesli var būt visdažādākie: bailes no zaudējuma, bailes no neveiksmes, bailes tikt sāpinātam, bailes iegūt fizisku traumu, utt., taču patiesībā tās ir tikai EGO bailes no nāves, no iznīcības. EGO vienmēr liekas, ka nāve jau gaida to aiz tuvākā stūra. Stāvoklī, kad tu uztver sevi ar sava prāta acīm, bailes no nāves iespaido jebkuru tavas dzīves aspektu. Piemēram, tāda ikdienišķa un normāla lieta kā nepārtraukta uzmācīga vēlme strīdos vienmēr gūt virsroku un padarīt savu oponentu par nepareizi domājošo, ir tieši saistīta ar bailēm no nāves. Zaudēta strīda gadījumā, aizstāvot savu mentālo pozīciju, arī tavs viedoklis ir nepareizs, tātad arī tu pats esi nepareizs un tas ir nopietns drauds izzust nebūtībā. Šajā gadījumā tu, tāpat kā tavs EGO, nevari atļauties būt nepareizs, jo tas nozīmētu nāvi. Šī iemesla dēļ ir izcīnīti daudzi kari un izjukušas neskaitāmas cilvēciskās attiecības. Ja tu esi atbrīvojies no prāta varas, tad tev vairs nebūs tik svarīgi vai tev ir taisnība vai nē. Tad arī šī uzspiestā, dziļi neapzinātā vajadzība būt vienmēr pareizajam, kas ir arī viena no vardarbības formām, pārstās eksistēt. Tad tu varēsi skaidri un noteikti izteikt savu viedokli ko jūti un domā, taču tavā izteikumā nebūs vairs ne agresijas, ne aizsargāšanās. Tad tava sevis sajūta izrietēs no kaut kā daudz dziļāka un patiesāka, kas atrodas tavos iekšējos dziļumos, bet ne no tava prāta. Ko tad tu centies aizstāvēt strīdos? Iedomātu identitāti, prāta veidotu tēlu, neīstu realitāti. Spējot apzināties šo prāta tēlu (EGO), tu kļūsti par tā parādīšanās liecinieku, pārstājot identificēt sevi ar to. Un tad tas ātri izzūd tavas apzināšanās gaismā. Tās būs beigas visiem strīdiem un cīņai par varu, kas graujoši iedarbojas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Vara pār citiem ir par spēku nomaskēts vājums. Tavs patiesais spēks atrodas tevī, un tagad tas ir tev pieejams klātESĪBAs stāvoklī mirklī Šeit un Pašlaik. Tāpēc arī var apgalvot, ka bailes ir pastāvīgs pavadonis tam, kas identificē sevi ar savu prātu, tā atdalot sevi no sava patiesā spēka un sava patiesā ES, kura saknes atrodas ESĪBĀ. To cilvēku skaits, kuri nokļuvuši aiz sava prāta robežām, vēl aizvien ir niecīgs, tāpēc var pieņemt, ka praktiski ikviens tevis satiktais vai pazīstamais cilvēks dzīvo bailēs. Atšķiras tikai to intensitāte un piesātinājums. Vieniem bailes var izpausties kā šausmas un trauksmes sajūta, citiem tikai kā neskaidrs satraukums un tālas apdraudētības sajūta. Tomēr cilvēku vairākums bailes sāk apzināties tad, kad tās pieņemās spēkā un sāk pieņemt jau izteiktākas formas. 2.5. EGO meklējumi pēc vienotības Emocionālām sāpēm, kas ir neatņemama EGO prāta sastāvdaļa ir vēl viena puse - dziļi iesakņojusies sajūta par savu nepilnīgumu un nepilnvērtīgumu, vienotuma neesamība. Vieni cilvēki to apzinās, citi nē. Ja tā tiek apzināta, tad tā izpaužas sevis pazeminātā pašnovērtējumā vai arī pastāvīgā sevis paša noniecināšanā. Ja tā netiek apzināta, tad var tikt sajusta tikai netieši kā spēcīga tieksme, alkas, iegribas vai vajadzības. Abos gadījumos cilvēki cenšas izpatikt savam EGO, dzīties pēc uzslavām un apbalvojumiem vai arī pēc kaut kādiem citiem ārējiem atribūtiem, ar kuriem viņi varētu sevi identificēt, lai aizpildītu sevī iekšēji izjūtamo tukšumu. Būtībā viņi alkst iegūt savā valdījumā naudu, panākumus, varu, atzinību, īpašas pazīšanās un attiecības tikai tāpēc, lai justos labāki un pilnīgāki. Taču, pat tad, ja viss iecerētais ir panākts, viņi agri vai vēlu atklāj, ka sevī izjustais tukšums nekur nav pazudis, bet varbūt pat kļuvis lielāks un nepiepildāmāks. Un tad, lūk, kad sevi apmānīt šie cilvēki vairs nevar, tad patiešām viņiem rodas problēmas. Protams, ka viņi var turpināt sevi maldināt un to arī cenšas darīt, taču tas viņiem izdodas arvien grūtāk. Tik ilgi, kamēr vien egoistiskā domāšana vadīs tavu dzīvi, tu nespēsi izjust patiesu atvieglojumu, tu nespēsi atrasties miera vai sevis pilnīgas izteikšanas stāvoklī, izņemot tos dažus īsos brīžus, kuros tu saņemsi to, ko vēlies kad tava kaismīgā vēlēšanās būs tikko kā apmierināta. Tā kā EGO ir kļuvis par tavu es, tam nepieciešama sevis identifikācija ar ārējām lietām un izpausmēm. EGO nepieciešama pastāvīga aizsardzība un barošana (apgāde ar enerģiju). Visizplatītākās EGO identifikācijas saistās ar īpašumiem, darbu, ieņemamo amatu vai sociālo statusu un sabiedrisko atzinību, informētības pakāpi un izglītības līmeni, fizisko stāvokli un ārējo izskatu, īpašām individuālajām spējām, izcilu pazīšanos, personīgo un ģimenes vēsturi, uzskatu sistēmu un bieži ar politiskām, nacionālistiskām, rasu, reliģiozām un citām kolektīvām identifikācijas formām. Tikai ņem vērā, neviena no minētajām formām neatspoguļo tavu patieso būtību (ES), tātad tev nevajadzētu būt piederīgam ne pie vienas no tām. Vai tas tevi nebiedē? Vai, varbūt, tu tagad jūties atvieglots, to visu uzzinot ? Agrāk vai vēlāk tev nāksies atteikties no visām šeit pieminētajām lietām. Iespējams, ka tev vēl joprojām grūti tam noticēt, tāpēc es nemaz nepieprasu, lai tu tam noticētu, ka tu nevienā no minētajām formām sevi (ES) atrast nespēsi. Agrāk vai vēlāk tu šo patiESĪBU uzzināsi pats. Vissliktākajā gadījumā tu to apzināsies guļot nāves gultā. Nāve atņems tev visu, kas neesi tu pats. Kas attiecas uz dzīvi, tad dzīves noslēpums ir: nomirt vēl pirms ierodas nāve un atklāt, ka nāves patiesībā nemaz nav. |
Kontaktiespēja:
Lapas izstrāde un uzturēšana: Julita Kluša,
dziedava.lv, 2011.
Kopš 31.07.2022. šajā lapā skatītāji (jeb atšķirīgi IP): 1656, skatījumu skaits: 13187