Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

8. Apskaidrotas attiecības

8.1. Iekļūsti mirklī “Šeit un Pašlaik” no jebkurienes

            - Es vienmēr esmu uzskatījis, ka patiesa apskaidrība (apgaismība) nav iespējama bez mīlestības starp vīrieti un sievieti. Vai tad mīlestība neveido mūs atkal par vienu veselumu ? Vai tiešām var bez mīlestības nodzīvotu dzīvi uzskatīt realizētu (piepildītu) un pilnvērtīgu ?

   Kā tu pats uzskati, vai tas ir jau ar tevi noticis? 

            - Vēl ne, bet vai tad varētu būt citādāk ? Es zinu, ka kādreiz tas notiks.

   Citiem vārdiem sakot, tu turpini gaidīt kaut kādu laikā iespējamu notikumu nākotnē, lai tas tad kļūtu par tavu glābiņu. Vai tad tieši tā nav galvenā kļūda, par kuru mēs visu laiku runājam?  Pestīšana nenotiks kādā citā vietā vai laikā. Pestīšana (glābiņš) neatrodas kaut kur tur. Tā ir iespējama tikai “Šeit un Pašlaik”. 

            - Ko nozīmē “pestīšana ir šeit un pašlaik”? Es nesaprotu šīs frāzes jēgu. Es pat nezinu, kas tas ir “pestīšana”. 

   Cilvēku vairākums nepārtraukti dzenās pēc fiziskām baudām vai dažāda veida psiholoģiska gandarījuma, jo tic, ka tas padarīs viņus laimīgus vai atbrīvos no baiļu un nepietiekamības sajūtas. Laimi viņi uztver vai kā dzīves pilnīguma pacilājošo sajūtu, kuru var iegūt ar fiziskās baudas palīdzību, vai kā sevis daudz stabīlāku, pilnvērtīgāku pašuztveri, ko var iegūt tāda vai citāda psiholoģiska apmierinājuma rezultātā. Tomēr tā visa pamatā ir nekas vairāk kā vēlme atbrīvoties no neapmierinātības un nepilnvērtīguma sajūtas. Jebkura “laime” - apmierinājuma sajūta, ko var iegūt šādā ceļā, vienmēr ir īslaicīga, tāpēc, ka apmierinājuma vai pašrealizācijas iestāšanās nosacījumi parasti projekcējas uz kādu iedomātu punktu nākotnē, kas ir atdalīts no “Šeit un Pašlaik”. Piemēram, kad es iegūšu “to” vai kad būšu brīvs no “tā”, tad man kļūs labi un es sākšu dzīvot “pa īstam”. Tas ir neapzināts prāta nosacījums, kas formē ilūziju par glābšanos (pestīšanu) nākotnē.

   Patiess glābiņš (pestīšanās) – tā ir sevis realizācija (piepildījums), tas ir miers un dzīve visā tās pilnīgumā.  Tā iespēja būt tādam, kāds tu esi, spēja sajust (izdzīvot) sevī labo, kam nav pretstatu, - ESĪBAs prieku, kas nav atkarīgs ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Tas tiek izjusts ne kā kaut kāds pārejošs pārdzīvojums, bet gan kā pastāvīga klātESĪBA tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”. Izsakoties teologu valodā, glābties (pestīties) - nozīmē “iepazīt Dievu”, ne kaut ko ārpusē esošu, bet gan kā savu iekšējo būtību. Patiess glābiņš (pestīšanās) – tas ir sajust sevi kā neatņemamu sastāvdaļu tai ārpus laika un formas esošajai Vienotajai Dzīvei, kas ir iesākums visai ESĪBAi.  Patiess glābiņš – tā ir atbrīvošanās - no bailēm, no ciešanām, no nepietiekamības sajūtas un tādējādi arī no jebkādām vēlmēm, iegribām, no mēģinājumiem kaut ko sagrābt un noturēt, kaut kam piesaistīties un kaut ko piesaistīt. Tā ir brīvība no uzmācīgās domāšanas, no negativitātes un, pats galvenais no psiholoģiskās vajadzības pēc pagātnes un nākotnes.  Protams, tavs prāts tagad centīsies tevi pārliecināt, ka tu nevari no šejienes uzreiz nokļūt tur (t.i., glābties). Vispirms ir jānotiek tādam vai citādam notikumam, vēl pirms tam tev kaut kas jāizmaina sevī, un tikai tad tu spēsi kļūt brīvs un pilnībā realizēts (piepildīts). Ar to prāts tev paziņo, ka pirms tev radīsies iespēja kļūt brīvam un pilnvērtīgam, jāpaiet zināmam laikam, ka šī mērķa īstenošanai tev nepieciešams atrast, atlasīt, izdarīt, panākt, iegūt, kļūt par kaut ko vai kaut ko saprast vēl ilgi pirms šī stāvokļa iestāšanās. Tā prāts var panākt, ka arī tu sāksi uzskatīt, ka laiks – tas ir glābšanās (pestīšanas) līdzeklis. Lai gan patiesībā viss ir pilnīgi otrādi – laiks tas ir lielākais šķērslis. Tev var šķist, ka nevari nokļūt tur no savas pašreizējās vietas “Šeit” un esot tāds, kāds tu esi “Pašlaik”, jo tu pagaidām vēl neesi pietiekoši labs un pilnīgs tam.  Taču patiESĪBĀ šis brīdis ir vienīgais, kad iespējams iegūt pestīšanu. To iegūst, apzinoties, ka tev jau tā ir. Tu atklāsi Dievu tajā pašā mirklī, kad apzināsies, ka tev nav nepieciešamības To meklēt. Tāpēc arī nav viena noteikta - vienīgā ceļa uz glābšanos: var tikt izmantots jebkurš apstāklis, pie tam bez nepieciešamības ievērot īpašus nosacījumus. Un tomēr, pestīšanai izmantojamais kanāls, atverās tikai vienā konkrētā mirklī – mirklī “Šeit un Pašlaik”. Neesot šajā mirklī “Šeit un Pašlaik” nekāda glābšanās nav iespējama. Varbūt, tu saki, ka pašlaik esi vientuļš un bez dzīves drauga? Tad ieej mirklī “Pašlaik” no šī stāvokļa. Varbūt, tu esi kopā ar kaut ko? Nu tad ieej mirklī “Pašlaik” no tāda esošā stāvokļa.

   Ne ar kādu darbību vai sasniegumu palīdzību nav iespējams nokļūt tuvāk glābšanās - atbrīvošanās stāvoklim, nekā tu esi šajā pašreizējā mirklī. To varbūt ir grūti saprast prātam, kas pieradis uzskatīt, ka viss vērtīgais atrodas nākotnē. Un nekas no tā, ko tu darīji vai, kas tika izdarīts attiecībā pret tevi pagātnē, nevar būt par traucēkli tev pateikt “jā” tam, kas ir un pievērst dziļu uzmanību mirklim “Šeit un Pašlaik”. Pestīšanu tu nevari panākt nākotnē. Dari to tūlīt pat mirklī “Šeit un Pašlaik”, vai ... . 

∫

8.2. Attiecības “mīlestība – naids”

   Kamēr tu nenoskaņosies uz apzinātas klātESĪBAs vibrācijām mirklī “Šeit un Pašlaik”, jebkuras tavas personīgās attiecības, it īpaši intīmās, būs dziļi nepilnvērtīgas un galu galā nonāks sabrukuma stāvoklī. Kādu laiku sākumā šīs attiecības tev var likties ideālas, piemēram, kamēr tu būsi “iemīlējies”, taču arvien biežāk un biežāk šo šķietamo pilnību nenovēršami graus ķildas, strīdi,  neapmierinātība un emocionāla vai pat fiziska vardarbība. Parasti, lielākā daļa “mīlestības attiecību” diezgan ātri pārvēršas attiecībās “mīlestība – naids”. Tad šī tā saucamā “mīlestība” var nomainīt masku un izteikties niknos uzbrukumos pret tevi vai naidīgās izjūtās vai pēkšņā un pilnīgā atsalumā. Un tas tiek uzskatīts par normālu parādību. Pēc tam vairākus mēnešus vai pat vairākus gadus jūsu atiecības svārstīsies starp “mīlestību” un naidu, un sniedz tikpat daudz prieka, cik sāpju. Nav nekā neparasta arī, ka abi partneri kļūst par šādu attiecību ķīlniekiem, t.i., pierod pie šiem cikliem, kā pie kaitīga ieraduma. Viņu kopdrāma ļauj tiem justies savā dzīvē dzīviem. Ja tomēr līdzsvars starp pozitīvo un negatīvo izzūd un kad negatīvo un destruktīvo ciklu biežums un intensitāte ir daudz vairāk pieaugusi, kas agri vai vēlu tomēr notiek, tad galīgā attiecību pārtraukšana vairs nav tālu.

   Var jau likties, ja vien būtu iespējams atbrīvoties no negatīvajiem brīžiem, tad viss atkal būtu labi un attiecības nokārtotos, taču diemžēl, tas nav iespējams. Šie pretējie stāvokļi ir savstarpēji saistīti. Tie viens bez otra nepastāv. Tavu attiecību pozitīvais pols jau iesākumā satur sevī arī neizpaustu negatīvo polu. Pēc būtības šie dažādie aspekti, ir vienas un tā pašas disfunkcijas dažādie aspekti. Es šeit runāju par tā saucamajām “romantiskajām attiecībām”, bet ne par patieso Mīlestību, kurai nav pretstata, jo tā ir dzimusi ārpus prāta robežām. Šāda Mīlestība kā ilgstošs stāvoklis ir sastopama vēl ļoti reti – tikpat reti, kā to cilvēku skaits, kas dzīvo apzinātu dzīvi. Īsi un gandrīz nepamanāmie Mīlestības uzliesmojumi tomēr dažreiz ir iespējami, ja prāta nepārtrauktajā darbībā ir radies pārrāvums.

   Protams, ka negatīvā attiecību puse, salīdzinot ar pozitīvo, vieglāk atpazīstama kā traucējošā. Tieši tāpat vieglāk saskatīt negativitātes avotu partnerī, nevis sevī pašā. Negatīvais var izpausties visdažādākajās formās: privātīpašnieciskumā, greizsirdībā, tieksmē kontrolēt, varaskārē, noslēgtībā, apslēptā aizvainojumā, tieksmē pierādīt savu taisnību, vienaldzībā un  ieslēgšanos sevī, emocionālās prasībās un manipulācijās, vēlmē provocēt strīdu, kritizēt, vērtēt, vainot vai uzbrukt, neapzinātā tieksmē atdarīt pagātnē vecāku nodarītās sāpes, dusmās, niknumā un fiziskā vardarbībā. Pozitīvais izpaužas kā “mīlestības” stāvoklis attiecībā pret savu partneri. Pirmkārt, tas ir ļoti patīkams stāvoklis. Tu esi iemīlējies savā partnerī un sākumā tev šīs jūtas sniedz dziļa apmierinājuma sajūtas un tu jūties dzīvs, kā vēl nekad. Tavai eksistencei pēkšņi ir radusies jēga, jo esi kādam  vajadzīgs, ļaujot tev sajust sevi kā vienīgo vēlamo un īpašo, un tu tāpat izturies pret savu partneri. Kad jūs tādā stāvoklī esiet kopā, tad sajūtat sevi kā vienotu veselumu. Šī sajūta var būt tik spēcīga, ka salīdzinot ar to, visa pārējā pasaule nobālē savā maznozīmīgumā.

   Tomēr, kā tu jau iespējams esi pamanījis, šādu spēcīgu sajūtu gadījumos vienlaicīgi pastāv vēlme jūtas vēl vairāk piesātināt un tieksme piesaistīties pie tām. Tā tu nokļūsti zināmā atkarībā no cita cilvēka. Viņš vai viņa iedarbojas uz tevi kā narkotika. Kad šī narkotika dabūjama – tu esi pacilāts (kaifo), taču pat varbūtējā iespēja vai doma par to, ka viņš vai viņa var pazust no tavas dzīves, spējīga izsaukt greizsirdības jūtas, vēlmi iegūt savu partneri sev kā privātīpašumu, izraisa mēģinājumus manipulēt ar emocionālo šantāžu, pārmetumus un apvainojumus. Protams, ka aiz visa tā stāv partnera pazaudēšanas bailes. Ja partneris patiešām pamet tevi, tas var izraisīt tevī ārkārtīgi spēcīgu naidīgumu vai visdziļākās bēdas un izmisumu. Tādējādi aizkustinošais maigums ātri var pārtapt par nikniem uzbrukumiem vai dziļu izmisumu. Kur tad pazuda mīlestība? Vai tad mīlestība var tā pēkšņi pārvērsties naidā? Un sākumā? Tā bija mīlestība vai tikai vienkāršs pieradums iegūt tikai sev, izmantot to vai piesaistīties pie tā?       

8.3. Pieradums piesaistīties un pilnības meklēšana

            - Kāpēc lai mums rastos pieradums piesaistīties pie cita cilvēka un kas spiež nokļūt atkarībā no viņa ?

   Romantiskās “mīlestības” attiecības ir tik spēcīgas, tik piesātinātas un vienmēr meklētas, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums liekas, ka šīs attiecības atbrīvos mūs no dziļi noslēptās baiļu sajūtas, nemiera, nepietiekamības un nepilnības, kas ir cilvēciskās ESĪBAs daļa, tās nerealizētajā un neapskaidrotajā daļā. Šim stāvoklim ir gan fiziskie, gan psiholoģiskie aspekti.

   Fiziskajā līmenī tu, protams, neesi un nekad nevarēsi būt “pilnīgs” (“viens veselums”), jo tu esi vīrietis vai sieviete, tātad tikai puse no pilnības (veseluma). Šajā līmenī tieksme uz vienu veselumu, t.i., vēlme atgriezties vienotībā, izpaužas dzimumtieksmē starp poliem – vīrietim vajadzīga sieviete, sievietei – vīrietis. Tā ir gandrīz nepārvarama tieksme atkalapvienoties ar pretējo enerģētisko polaritāti. Šīs fiziskās tieksmes saknes ir garīgas izcelsmes: spēcīga vēlme izbeigt dualitāti un atgriezties viena veseluma stāvoklī. Fiziskajā līmenī seksuālās saplūšanas kontakts ļauj cilvēkam vistuvāk piekļūt pie šī stāvokļa. Lūk, kāpēc tās ir visspēcīgākās sajūtas, kādas vien var cilvēkam sniegt ķermenis fiziskajā realitātē. Taču seksuālas attiecības ļauj tikai nedaudz izjust šo garāmslīdošo viena veseluma un svētlaimes stāvokli. Kamēr vien tu neapzināti meklē šajās attiecībās glābšanās (pestīšanās) līdzekli, tas nozīmēs, ka tu centies šīs dualitātes izbeigšanu panākt formu pasaulē, kur to nav iespējams atrast. Tev tika uzdāvināts kaitinošs, uzbudinošs, garāmskrejošs atspulgs, tev uz acumirkli tika parādīta paradīze, tikai mājot tajā tev nav ļauts, un, tu atkal atrodies atsevišķā ķermenī – pusē no veseluma.   

   Psiholoģiskajā līmenī nepietiekamības un nepilnības sajūta izsakās pat vēl daudz spēcīgāk nekā fiziskajā. Tik ilgi, kamēr tu identificēsi sevi ar prātu, tu savu “es” sajūtu iegūsi no ārpuses.  Citiem vārdiem sakot, tu savu priekšstatu par sevi veido no lietām, kam patiesībā ar tevi nav ne mazākā sakara: no sava sociālā statusa, sakrātās mantas, ārējā izskata, panākumiem un neveiksmēm, uzskatu sistēmas, utt. Šis šķietamais, prāta izveidotais “es” - “EGO”, jūtas ievainojams, nedrošs pastāvīgo draudu ielenkumā. Tas nepārtraukti meklē ar ko vēl varētu sevi identificēt, lai gūtu apstiprinājumu savas eksistences realitātei. Taču nekas nevar “es-EGO” sniegt ilgstošu apmierinājumu, tam vienmēr kaut kas pietrūkst un nekas un nekad neliekas esam pietiekami daudz. Tāpēc arī tam (“es–EGO”) bailes nekad neizzūd, nepietiekamības un vajadzības sajūta vienmēr saglabājas.

   Un tad lūk, tavā dzīvē ienāk jauns cilvēks, kuru tu tik sen jau gaidīji. Sākumā rodas iespaids, ka jaunās attiecības spēs atrisināt visas tavas “es–EGO” problēmas un atbilst visām tavām (“es–EGO”) prasībām. Vismaz sākumā, tā šķiet. Tāpēc viss pārējais, kas agrāk tev kalpoja priekšstata par sevi veidošanai, tagad liekas nosacīti mazsvarīgs. Tagad tavs uzmanības fokusa vienīgais objekts aizstāj visu pārējo, piešķir tavai dzīvei jēgu un pateicoties šim cilvēkam, kurā tu esi “iemīlējies”, tu sajūties kā personība (nosaki savu identitāti). Tagad tu vairs nejūties esam kā atsevišķs fragments pret tevi vienaldzīgajā Visumā, vai vismaz tev tā liekas. Tagad tavā pasaulē ir atbalsta punkts – mīļotais cilvēks. Fakts, ka šis centrs atrodas ārpusē un, ka sakarā ar to, tu tāpat kā agrāk priekšstatu par sevi iegūsti no ārpuses, sākumā tev pat nešķiet ievērības cienīgs fakts. Jo tev svarīgi ir tikai tas, ka tevī bijušās (“EGO” tik raksturīgās) baiļu, nepilnības, nepietiekamības un nepiepildījuma sajūtas ir izzudušas. Taču, vai tiešām tā tas ir? Vai tiešām visas šīs “ne-“ sajūtas ir izzudušas bez pēdām vai varbūt tomēr palikušas un turpina eksistēt zem laimīgās realitātes maskas?

   Mani secinājumi: Ja tu savās attiecībās izdzīvo gan “mīlestību”, gan tās pretstatus – uzbrukumus, emocionālu vardarbību utt., tad, visdrīzāk, tu par mīlestību uzskati sava EGO piesaistīšanos pie kaut kā, kas tam (“es–EGO”) liekas nepieciešams paša izdzīvošanai. Tā nevar būt, ka tu vienbrīd mīli partneri, bet nākošajā jau varī būt spējīgs uzbrukt ar pārmetumiem vai pat ar dūrēm. Īstai Mīlestībai pretstatu nav. Ja tavai “mīlestībai” tādi ir, tad tā vairs nav Mīlestība, bet gan spēcīga EGO vajadzība pēc sevis daudz pilnīgākas un dziļākas izjušanas. Tava EGO vajadzība, kuru citam cilvēkam pastāvīgi jāapmierina. Šo iespēju tavs EGO izmanto kā glābšanās (atbrīvošanās) aizvietojumu, un kādu laiku, tu to tiešam vari uztvert kā īstu glābiņu. 

   Taču pienāk brīdis, kad tavs partneris sāk uzvesties tā, ka viņa uzvedība vairs neatbilst tavām vajadzībām vai precīzāk, tava EGO vajadzībām. Rezultātā virspusē no jauna uzpeld no egoistiskās apziņas neatdalāmās sastāvdaļas - sāpju, baiļu, nepietiekamības sajūtas, kas līdz šim brīdim bija aizklātas ar “mīlestības attiecībām”. Tieši tāpat ir ar jebkuru pieradumu, kamēr ir narkotikas (šajā gadījumā “mīlestības attiecības”), tās sniedz tev “kaifa” sajūtu, bet neatvairāmi pienāk brīdis, kad šīs narkotikas izbeidz uz tevi iedarboties. Un tad, kad agrākās sāpīgās sajūtas ir atkal atgriezušās, tu cietīsi no tām (tās pārdzīvosi) daudz asāk nekā agrāk. Vēl vairāk, par šo sāpju atkalrašanās iemeslu tu no šī brīža uzskatīsi savu partneri. Tas nozīmēs, ka tu savu sāpju sajūtu iemeslu projekcē uz ārpusi un tagad uzbruksi savam partnerim ar to negantību, kāda tā ir kā tavas sāpes sastāvdaļa. Taču, tavs uzbrukums var atmodināt arī tava partnera paša sāpes, un tad viņš vai viņa var atbildēt tev ar to pašu. Šajā mirklī EGO vēl aizvien neapzināti cer, ka viņa uzbrukums vai mēģinājumi manipulēt ar partneri, būs tam pietiekošs sods, lai piespiestu viņu izmanīt uzvedību tā, lai viņš (viņa) atkal varētu tikt izmantots kā savu sāpju piesegs.

   Katrs pieradums rodas no cilvēka zemapziņā esošās neapzinātas atteikšanās atklāti sastapties ar paša sāpēm un izdzīvot tās. Tāpēc arī katrs pieradums (piesaite) ar sāpēm iesākas un ar sāpēm arī izbeidzas. Lai kas arī būtu tavs pieraduma (piesaistes) objekts – alkohols, ēdiens, legālas vai nelegālas narkotikas, vai cilvēks, utt., tu izmanto šo kaut ko vai kādu, lai apslāpētu savas sāpes. Lūk, tāpēc arī, kad sākotnējā attiecību eiforija ir zudusi, intīmajās attiecībās parādās tik daudz ciešanu un sāpju. Jāsaka gan, ka šīs attiecības pašas par sevi nav sāpju un nelaimju iemesls, tās tikai izvelk virspusē tevī jau esošās sāpes un ciešanas.  Līdzīgā veidā darbojas arī jebkurš cits pieradums, jo neizbēgami pienāks brīdis, kad tas vairs nespēs izraisīt tevī vēlamo efektu, un tad sāpes uzbruks tev ar dubultspēku.

   Šis ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēku vairākums izvairās no tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” un cenšas meklēt glābiņu (pestīšanu) nākotnē. Jo pirmais ar ko viņi sadursies, fokusējot savu uzmanību uz tagadnes mirkli, ir viņu pašu sāpes, taču tieši no tā viņi baidās visvairāk. Ja vien šie cilvēki zinātu, cik vienkārši ir nokļūt mirklī “Pašlaik” un izjust mirkļa “Šeit un Pašlaik” klātESĪBAs stāvoklī ieslēgto spēku, kas transmutē viņu pagātni kopā ar visām sāpēm, nodrošinot pieeju pie jebkuru ilūziju kliedējošās realitātes. Ja vien viņi zinātu, cik tuvu viņi atrodas paši savai ESĪBAi, cik tuvu viņi atrodas Dievam.

   Tomēr izvairīšanās no attiecībām, lai izvairītos no sāpēm, arī neatrisinās “problēmu”. Sāpes, pašas par sevi (bez paša cilvēka līdzdalības) nekur neizgaisīs. Var teikt, ka trīs neizdevušās attiecības 3 gadu laikā vairāk sekmēs tavu atmodu nekā trīs dzīves gadi uz neapdzīvotas salas vai lepnā vientulībā, ieslēdzoties četrās sienās. Taču, ja tu spētu piepildīt savu vientulību ar savas klātESĪBAs spilgto gaismu tagadnes mirklī, tad arī vientulība varētu tev palīdzēt. 

∫

8.4. No pieraduma (piesaistes) uz apskaidrotām attiecībām

            - Vai ir iespējams pārvērst pieraduma attiecības patiesās attiecībās ?

   Protams. To var panākt atrodies klātESĪBĀ tagadnē notiekošajā ar pastiprinātu uzmanības fokusēšanu uz mirkli “Šeit un Pašlaik”. Tas ir pats galvenais, vienalga, vai tu dzīvo viens vai kopā ar partneri, jo jebkurā gadījumā klātESĪBA ir izšķirošais faktors. Mīlestība neapdziest tikai tad, kad tavas klātESĪBAs gaisma ir tik spēcīga, ka ne tavs domājošais EGO, ne tavs sāpju ķermenis nespēj tevi izraut no šī mirkļa “Šeit un Pašlaik”, t.i., lai tie nespētu tevi pārņemt un piespiest tev sevi uztvert no to viedokļa. Tev ir jāapzinās, ka tu neesi “domājošais EGO”, bet aiz tā esošā ESĪBA, ne mentālā prāta troksnis, bet aiz tā esošais klusums, ne sāpes, bet ar tām aizēnotā Mīlestība un prieks, - lūk, kas ir brīvība, glābšanās, apgaismība (apskaidrība). Ja tu pārtrauksi identificēt sevi ar savu sāpju ķermeni, tad tu pārcelsi šīs sāpes uz savu apzinātās klātESĪBAs stāvokli mirklī “Šeit un Pašlaik”, tādējādi transmutējot tās apziņas gaismā. Tāpat, ja tu izbeigsi identificēt sevi ar savu domāšanu, tu kļūsi par savu domu un savas uzvedības klusējošo liecinieku, it īpaši sava prāta veidotajiem šabloniem un sava  EGO izpildītajām iemīļotajām lomām. Ja tu izbeigsi piebarot savu prātu ar savu egoismu, tad tajā nodzisīs uzmācīgā tieksme visu un visus izvērtēt, tādējādi izbeigsies arī tieksme pretoties esošajam, kas arī ir konfliktu, drāmu un jaunu sāpju galvenais iemesls. Tik tiešām, tajā pašā mirklī, tiklīdz, tu pieņemot pašlaik esošo, atsakies no jebkuru viedokļu izteikšanas, tu kļūsti brīvs no prāta. Vienlaicīgi tu veido telpu Mīlestībai, priekam, mieram.

   Tātad, vispirms tev jāizbeidz vērtēt pašam sevi, pēc tam jāizbeidz vērtēt savu partneri. Visspēcīgākais un ātrākais attiecību izmaiņu procesa katalizātors ir pilnīga sava partnera pieņemšana konkrētajā tagadnes mirklī, samierinoties ar viņu tādu, kāds viņš tobrīd ir, nevērtējot un necenšoties viņu pārveidot tā vai citādi. Tas tevi uzreiz izvedīs ārpus tava EGO. Tad visas prāta uzspiestās spēles, atkarība un pieķeršanās (piesaistes) būs izbeigtas. Tad konkrētajā tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” tu vairs neiedalīsi nevienam ne upura, ne varmākas, ne apsūdzētāja, ne apsūdzāmā lomas. Tās ir beigas arī jebkādai savstarpējai atkarībai – piespiedu nokļūšanai kāda cita neapzinātajā uzvedības modelī, kas turpinātu šo atkarību. Panācis šādu stāvokli, tu no savas puses vairs “neliesi eļļu ugunī” un tad, tu ar partneri vai nu miera ceļā izšķirsies, vai abi kopīgi vēl dziļāk ieiesiet mirklī “Šeit un Pašlaik” – ESĪBĀ.

            - Vai tiešām tik vienkārši ?

   Jā, tik vienkārši. Mīlestība – tas ir ESĪBAs stāvoklis. Tava Mīlestība neatrodas kaut kur ārpusē – tā apslēpta dziļi tavā iekšienē, tavā būtībā (“ES”). To nav iespējams pazaudēt, tā nevar tevi atstāt. Mīlestība nav atkarīga ne no kādas ārējās formas, ne no kāda cita ķermeņa. Savā klātESĪBAs mierā mirklī “Pašlaik” tu vari izjust pats savu paša bezformas un ārpuslaika realitāti - dzīves NEIZPAUDUŠOS aspektu kā enerģiju, kas iedveš dzīvību tavā fiziskajā ķermeni. Pēc tam tu arī tu spēsi sajust šādu pašu dzīvi jebkurā citā cilvēkā un pat jebkurā citā veidojumā. Tad tu spēsi ieskatīties ar formu ierobežotajā būtībā un aiz formu šķietamās sašķeltības. Tad tu spēsi apzināties vienotību - “Viena–vienotībā” realizāciju. Tā arī ir Mīlestība.

   Kas ir Dievs? Tā ir mūžīga “Viena–vienotībā” Dzīve gan visu dzīves formu iekšpusē, gan aiz formu robežām. Kas ir Mīlestība? Tā ir šīs “Viena–vienotībā” Dzīves klātESĪBAs ESĪBĀ izjūta dziļi sevī un visās citās būtnēs. Mīlestība ir spējas būt par šo Dzīvi. Ko nozīmē mīlēt? Tas nozīmē – būt par Mīlestību. Tāpēc, ka visa Mīlestība – tā ir Dieva Mīlestība.  

∫

   Mīlestība ir neizvēlīga, tāpat kā neizvēlīga ir saules gaisma. Mīlestība neko neizceļ un nepadara par īpašu. Mīlestība nav ekskluzīva. Ekskluzivitāte – tā nav Dievišķā Mīlestība, tā ir EGO “mīlestība”. Patiesa Mīlestība var atšķirties tikai sajūtu spēkā (intensitātē). Izjūtamais Mīlestības spēks var mainīties. Ja ir kāds cilvēks, kas tavu Mīlestību atspoguļo skaidrāk un intensīvāk nekā citi, un, ja šis cilvēks jūtas tāpat attiecībā pret tevi, tad var teikt, ka starp jums veidojas Mīlestības saikne (attiecības). Principā saistība, kas tevi vieno ar šo otro cilvēku, ir tāda pati, kas vieno tevi ar jebkuru citu, piemēram, blakussēdētāju autobusā, kādu putnu, koku, vai ziediņu. Atšķirība ir vienīgi tikai tevis izjūtamajā Mīlestības spēkā pret katru no tiem.

   Pat pieraduma “mīlestības” attiecībās, gadās mirkļi, kad šīs attiecības caurstaro kaut kas īsts, kaut kas, kas atrodas aiz savstarpējās egoistiskās nepieciešamības vienam pēc otra robežām. Tie ir mirkļi, kad tavs un tava partnera prāts uz īsu brīdi ir apklusis un sāpju ķermeņi ir aizsnaudušies. Dažreiz tas notiek: intīmo attiecību laikā, pieredzot bērna piedzimšanas brīnumu, nāves tuvumā, vai smagas slimības gadījumā, ... ik reizi, kad prāts kļūst bezpalīdzīgs. Tādos brīžos ir atklājusies ESĪBA, kas parasti apslēpta zem prāta smaguma un tā izpaužoties kļūst par pamatu patiesām savstarpējām attiecībām. Patiesa saikne – tā ir līdzdalība, tā īstenota vienotība, tā ir ir izpratne par visas ESĪBAs vienotību, tā ir Mīlestība. Parasti tā ir īslaicīga, ja vien tu nespēsi pietiekoši ilgi atrasties klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Pašlaik”, lai izvairītos no prāta un tā iesīkstējušiem stereotipiem. Tiklīdz tavs prāts ir tevi pārņēmis un tu atkal identificē sevi ar to, tu vairs neesi pats (”ES”), bet gan mentāls tēls un atkal uzsāc spēlēt lomu spēles, lai izpatiktu sava EGO prasībām. Tu atkal jau esi prāts, kas izliekas par cilvēcisku būtni un mijiedarbojoties ar otru prātu, izspēlē drāmu ar nosaukumu “mīlestība”.

   Tātad, kaut arī īslaicīgi Mīlestības uzliesmojumi ir iespējami, Mīlestība nespēs uzplaukt, kamēr vien tu pavisam neatbrīvosies no sevis identifikācijas ar savu prātu un kamēr tava klātESĪBA tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” nekļūs pietiekoši dziļa, lai spētu transmutēt sāpju ķermeni vai vismaz, kamēr tu neiemācīsies atrasties klātESĪBĀ kā novērotājs. Tad sāpju ķermenis nespēs vairs valdīt par tevi un tātad nespēs arī sagraut tavu Mīlestību.   

8.5. Savstarpējās attiecības kā garīgā prakse

   Šodien, kad apziņas egoistiskais režīms kopā ar tā radītajām sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām struktūrām uzsāk sava sabrukuma nobeigumu, arī attiecības starp vīrieti un sievieti atspoguļo cilvēces krīzes dziļo stāvokli. Tā kā cilvēki arvien spēcīgāk un arvien uzskatāmāk identificējas ar savu prātu, vairums viņu attiecību ir atrautas no ESĪBAs un tāpēc ir kļuvušas par sāpju, problēmu un konfliktu avotu.

   Miljoniem cilvēku dzīvo vienatnē kā vientuļie vecāki - nespējīgi izveidot nekādas tuvas attiecības vai vienkārši nevēloties atkārtoti izdzīvot iepriekš pieredzēto attiecību neprātīgās drāmas. Citi nomaina partnerus vienu pēc otra, meklējot nenoķeramo mērķi – pašrealizāciju, kuru viņi cer sasniegt savienojoties ar pretējās polaritātes enerģiju, soļojot no viena baudu-sāpju cikla uz nākošo. Vēl cita cilvēku grupa meklē kompromisus un turpina dzīvot sabrūkošu attiecību apstākļos, kurās dominē negativitāte. Viņi nešķiras “bērnu”, “drošības apsvērumu” vai pieraduma dēļ, baidoties palikt vienatnē vai kādas citas abpusēji “izdevīgas” vienošanās dēļ, vai pat tādēļ, ka neapzināti pieraduši pie emocionālo drāmu un sāpju radītā uzbudinājuma.

   Vienlaicīgi tomēr jāsaka, ka katra krīzes situācija – tā nav tikai briesmas vien, bet arī labvēlīga iespēja kaut ko tomēr mainīt. Ja attiecības ir tādas, kas baro un pastiprina prāta egoistiskos šablonus, tādējādi satraucot, aktivizējot tavu sāpju ķermeni, kā tas šodien notiek vairākumā attiecību, tad kāpēc tev neatzīt, ka attiecības ir tādas, kādas tās ir, tā vietā, lai izvairītos no šī fakta atzīšanas? Kāpēc tev nepamēģināt sadarboties ar savu partneri, tā vietā, lai izvairītos no viņa vai turpinātu “ideālā” partnera, kā visu tavu problēmu atrisinātāja vai līdzekļa apmierinājuma gūšanai, meklējumus. Iespēja, ko sevī ietver jebkura krīze, neatklāsies tik ilgi, kamēr tu neapzināsies un nepieņemsi tās vai citas konkrētās situācijas visus faktus un apstākļus. Kamēr tu tos noliegsi, centīsies no tiem izvairīties vai vēlēsies tos izmainīt, labvēlīgās iespējas logs neatvērsies. Un tu turpināsi atrasties šīs situācijas žņaugos, kura paliks tāda pati kā bijusi vai turpinās pasliktināties.

   Taču, ja tu atzīsi šo situāciju tādu kā tā ir, tad šī atzīšanu un pieņemšana, tevi zināmā mērā no tās atbrīvos. Piemēram, ja tu “zini un atzīsti”, ka jūsu starpā pastāv zināmas domstarpības, tad pateicoties šīm “zināšanām”, šajās domstarpībās ieplūst jauns dzinējspēks, tā izmainot šīs domstarpībās. Vēl piemēram, ja tu “zini”, ka tev pietrūkst iekšējā miera, tad šīs tavas zināšanas formē klusu telpu, kas mīļi un maigi aptvert tavu nemieru tā pakāpeniski pārvēršot to mierā. Kas attiecas uz tavu iekšējo transmutāciju, tad to nevar panākt ar kādas ārējas darbības palīdzību. Tu nevari izmanīt (tiešām izmanīt, ne spēlēt kādu jaunu lomu) sevi, un pilnīgi noteikti nevari izmanīt savu parneri, kā vispār jebko tu nevari ar spēku izmainīt. Vienīgais, ko vien tu vari darīt, ir izveidot telpu transmutācijai - telpu, kurā varētu ienākt Mīlestība, gaišums, žēlsirdība.   

∫

   Tāpēc ik reizi, kad jūsu attiecības it kā iestrēgst un provocē tevi un tavu partneri uz “vājprāta” rīcību, - tev ir nevis jājūtas sarūgtinātam, bet jāpriecājas par to. Tas, kas agrāk atradās neapzinātības tumsā, tagad tiek izcelts gaismā. Tā ir tev dota labvēlīga iespēja glābties (pestīties). Tev ir pastāvīgi jāieklausās tevī notiekošajā. Ja tu jūti sevī dusmas, tad apzinies, ka esi dusmīgs. Ja tevī ir greizsirdība, aizsargāšanās, vēlme strīdēties, pierādīt savu taisnību, iekšējs bērniņš, kas pieprasa mīlestību un uzmanību vai jebkāda veida emocionālas sāpes – vai īsi izsakoties, lai kas tas arī būtu, apzinies šī konkrētā mirkļa “Šeit un Pašlaik” realitāti un neļauj šīm zināšanām izgaist. Tad tavas attiecības pārvēršas par “sadhanu” - par tavu garīgo praksi. Ja tu pamani sava partnera neapzināto uzvedību, tad apskauj viņu ar savas apzināšanās sapratni, pats nekādi nereaģējot uz šo uzvedību. Apzināšanās un neapzināšanās nevar ilgi līdzpastāvēt, pat ja šī sapratne neapzināšanās stāvoklī esošajam nav. Naidīgumu un agresivitāti barojošā enerģētiskā forma Mīlestības klātbūtni nevar izturēt. Reaģējot uz sava partnera neapzināto darbību, tu pats ieslīdēsi neapzināšanās bezdibenī.  Taču to atceroties, tu vērojot sevi spēsi laicīgi attapties, apzināties savu reakciju un nekas tāds nenotiks.

   Cilvēcei vajag nekavējoši izdarīt jaunu soli sevis attīstībā, jo tas ir mūsu vienīgā iespēja izdzīvot kā sugai, kā cilvēku rasei. Neviens mūsu dzīves aspekts nespēs izvairīties no šīm pārmaiņām, it īpaši tas skārs mūsu savstarpējās attiecības. Nekad agrāk šīs attiecības nav bijušas tik problemātiskas un konfliktu caurstrāvotas, kā pašlaik. Kā varbūt esi jau pamanījis, tās nedara tevi laimīgu vai pašrealizējušos. Ja tu arī turpmāk meklēsi glābšanos (pestīšanu) attiecībās ar to vai citu cilvēku, tad katru reizi atkal un atkal piedzīvosi vilšanos. Taču, ja tu beidzot būsi sapratis, ka šīs tavas pašreizējās attiecības ir aicinājums tev padarīt tavu dzīvi apzinātu, nevis tevi laimīgu, tad šīs attiecības var tiešam dāvāt tev atbrīvošanos (pestīšanu), un tu varēsi noskaņoties uz daudz augstāku apziņas līmeni, kas tagad grib izpausties šajā pasaulē. Turpretī tie cilvēki, kas turpinās pieturēties pie vecajiem uztveres un uzvedības standartiem (domu modeļiem, šabloniem), tikai arvien vairāk cietīs no pieaugošajām sāpēm, vardarbības, haosa un vājprāta.

            - Es uzskatu, un jūs to arī atzīmējat, ka pārvērst attiecības par garīgo praksi var tikai abas puses kopīgi. Taču mans partneris vēl aizvien turpina izspēlēt savus ierastos greizsirdības un varas izpausmju modeļus. Es viņam esmu to aizrādījusi daudzas reizes, taču viņš to nespēj saprast.

   Cik cilvēku tev vajadzīgi, lai pārvērstu savu dzīvi par garīgo praksi? Tas nekas, ja tavs partneris šajā praksē ar tevi nesadarbojas. Tikai tu pati vari ienest šajā pasaulē jauno psihisko līdzsvaru un apzināšanos. Ja tu vēlies būt apskaidrota (apgaismota), tad nemaz nav nepieciešams gaidīt, kamēr šī pasaule kļūs par veselīgi domājošu vai kamēr kāds cits sāks apzināties savu uzvedību. Tā tu vari nogaidīt veselu mūžību. Nevainojiet viens otru neapzināšanās grēkā. Jo tiklīdz tu uzsāksi strīdēties, tu līdz ar to uzsāksi identificēt sevi ar noteiktu mentālo pozīciju un aizstāvēsi ne tikai šo pozīciju, bet arī savu šķietamo EGO. Un tad jau tevi atkal komandēs EGO un tu jau būsi kļuvusi par neapzinājušos (nebūsi klātESĪBĀ). Taču tas nenozīmē, ka tu laiku pa laikam nedrīksti pievērst partnera uzmanību uz kaut kādiem viņa uzvedības aspektiem. Ja tu būsi ļoti uzmanīga un atradīsies klātESĪBAs stāvoklī pašlaik notiekošajā, tad spēsi to izdarīt bez EGO pieslēgšanās, t.i., izteiksi savu sakāmo viņu nevērtējot, nekauninot, neapvainojot un necenšoties padarīt viņu par netaisno.

   Tātad, ja tavs partneris uzvedās neapzināti, atsakies no jebkuriem viņa uzvedības vērtējumiem. Novērtēt partneri (izteikt vērtējošu viedokli) nozīmē pielīdzināt viņu pašu viņa neapzinātajai uzvedībai vai projekcēt uz viņu savu paša nepzinātību, tā kļūdaini spriežot par viņu, kā par reālu cilvēku. Šāda atteikšanās no jebkādu viedokļu izteikšanas nebūt nenozīmēs, ka tu neievēro viņa neapzinātību vai novirzes viņa uzvedībā. Tas tikai nozīmēs, ka tu, būsi nevis “tā, kas reaģē un nosoda”, bet “tā, kas zina (apzinās)”.  Tādējādi, tu vai nu pilnībā atbrīvosies no savas reakcijas, vai arī reaģēsi vienlaicīgi paliekot par “to, kas zina (apzinās)”, tātad par telpu, kurā var novērot reakciju, nepretojoties tai. Tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, tu nesīsi gaismu. Tā vietā, lai reaģētu uz maldiem, tu redzēsi šo ilūziju un vienlaikus redzēsi tai cauri. Paliekot par “to, kas zina”, t.i., atrodoties apzināšanās stāvoklī tu veido mirklī “Pašlaik” mīlošas klātESĪBAs tīru telpu, kurā visām lietām un visiem cilvēkiem ļauts būt tādiem, kādi tie ir. Nav spēcīgāka iekšējās transmutācijas katalizātora. Šādi tev pielietojot garīgo praksi, tavs partneris nespēs būt gan kopā ar tevi, gan palikt neapzinājies.

   Protams, vēl labāk būtu, ja jūs abi nonāktu pie vienošanās, par jūsu attiecību pārvēršanu par kopējo garīgo praksi. Jo tad, jūs varēsiet izteikt savas domas un jūtas viens otram uzreiz, tiklīdz tās ir radušās, vai tiklīdz iestājas reakcija, tādējādi, jums vairs neveidosies laika intervāls, kurā var uzkrāties un augt neizteiktās vai neapzinātās emocijas vai aizvainojumi. Iemācies paust savas izjūtas, nevienu nevainojot. Iemācies klausīties savā partnerī atklāti un neaizsargājoties. Uzdāvini savam partnerim telpu, kurā viņš var izteikties. Esi klātESĪBĀ tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”.  Rezultātā apvainošana, nosodīšana, aizsargāšanās un uzbrukšana – visi šie uzvedības modeļi, kas izveidoti tāpēc, lai stiprinātu vai aizsargātu savu EGO, vai apmierinātu tā vajadzības – tad kļūs lieki. Galvenais, lai jums abiem nebūtu pārāk šauri jūsu kopējā telpā, jo tad arī Mīlestībai tajā būs par šauru.  Tātad, tad, kad jūs, katrs atsevišķi, būsiet novērsuši abus galvenos jūsu attiecības graujošos faktorus - 1) tavs sāpju ķermenis būs transmutēts par apziņas gaismu, 2) tu vairāk neidentificēsi sevi ar savu prātu un tā mentālajiem stereotipiem, tad jūs pieredzēsiet attiecību plaukšanas svētlaimi. Jūs nevis “projekcēsiet” viens otram savas sāpes un neapzināšanos, lai apmierinātu sava EGO vajadzības, bet izstarosiet viens otram Mīlestību, kas būs radusies jūsu katra būtības “ES” dziļumos, Mīlestību, kas piedzimusi tevī, apzinoties vienotību ar visu ESĪBU. Šī ir Mīlestība, kurai  nav pretstata.

   Ja tomēr ir tā, ka tu jau esi atbrīvojusies (“tā, kas apzinās”), bet tavs partneris tajā pašā laikā turpina identificēt sevi ar savu prātu un savu sāpju ķermeni, tad šī dzīves situācija tev ir jāuzskata par nopietnu izaicinājumu – gan ne tev, bet tavam partnerim. Jo nemaz nav tik viegli dzīvot kopā ar apskaidrotu personību vai precīzāk, tas ir tik viegli, ka partnera EGO šo situāciju uztver kā draudus. Atceries, ka EGO ir nepieciešamas problēmas, konflikti un “ienaidnieki”, lai stiprinātu savu nošķirtības sajūtu, no kuras ir atkarīga tā personiskā identitāte. Neapskaidrotā partnera prāts būs dziļi satraukts par to, ka viņa ierastie pieradumi vairs nesastaps pretestību, tātad tā pozīcijas ir kļuvušas ļodzīgas un vājas, turklāt parādās “draudi”, ka tās sabruks pavisam, kļūstot par iemeslu sava “es–EGO” pazaudēšanai. Arī partnera sāpju ķermenis nesaņems gaidīto tavu atbildes reakciju un tā vajadzība pēc strīdiem, drāmām, konfliktiem netiks apmierināta.

   Tomēr tev jābūt ārkārtīgi uzmanīgai, jo atsevišķi, nejūtīgie, noslēgtie, neatsaucīgie vai no savām jūtām atslēgtie cilvēki, apzināti vai neapzināti, var censties pārliecināt citus par to, ka viņi jau ir sasnieguši apskaidrības (apgaismības) stāvokli, vai vismaz, ar viņiem “viss ir kārtībā”, toties partnerim gan “viss ir slikti”. Ar šo iedomu biežāk slimo vīrieši nekā sievietes.  Viņi mēdz uztvert savas partneres kā neloģiskas un pārlieku emocionālas. Te jāsaprot, ja cilvēks jau ir spējīgs sajust savas emocijas, tad viņam jau vairs nav tālu līdz savam gaismu izstarojošajam iekšējam ķermenim. Cilvēkam atrodoties tikai prātā, šis attālums līdz savam iekšējam ķermenim ir daudz lielāks, jo viņam vispirms būs jāatgādā apziņu uz savu emocionālo ķermeni un tikai tad viņš varēs turpināt ceļu uz savu iekšējo ķermeni.

   Ja cilvēks neizstaro mīlestību un prieku, ja viņā nav jūtama pilnīga atrašanās klātESĪBAs stāvoklī tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” un pilna atvērtība pret visām būtnēm, tad šis cilvēks vēl neatrodas apskaidrības (apgaismības) stāvoklī. Kā vēl viens apskaidrības indikātors var būt cilvēka uzvedība grūtās un izaicinošas situācijās, vai arī kad viņam pašam “viss ir slikti”. Ja “apskaidrība” ir paša cilvēka egoistiskie maldi, tad dzīve drīz vien metīs viņam izaicinājumu, kurš atkailinās šī cilvēka  neapzināšanos jebkurā formā - kā bailes, dusmas, depresiju, vēlmi aizsargāties, vērtēt, nosodīt utt.

   Tev atrodies attiecībās ar partneri, daudzi dzīves izaicinājumi var nonākt pie tevis caur tavu partneri. Piemēram, sievietei tāds izaicinājums var būt neatsaucīgs vīrietis, kas pilnīgi dzīvo “savā prātā”, nespēj viņu sadzirdēt, dāvāt tai pietiekoši daudz savas uzmanības un nenorobežoties viņas telpā ar savām barjērām. Izaicinājums viņai vai viņas pārbaude būs šī vīrieša pilnīgā neatrašanās klātESĪBĀ mirklī “Pašlaik”. Mīlestības trūkums attiecībās, ko parasti daudz asāk izjūt sievietes nekā vīrieši, aktivizēs (atmodinās) sievietes sāpju ķermeni, kas sāks uzbrukt partnerim - ar nosodījumu, apvainojumiem un kritiku, cenšoties pierādīt viņa nepareizumu utt. Tas savukārt kļūs par atbildes izaicinājumu (pārbaudi) vīrietim. Aizsargājoties no sievietes sāpju ķermeņa uzbrukumiem, kurus vīrietis uzskata par pilnīgi nepamatotiem, viņš pašattaisnojoties, aizsargājoties un pretuzbrūkot, vēl dziļāk ieraksies savu mentālo pozīciju ierakumos. Galu galā sievietes sāpju ķermeņa uzbrukums var aktivizēt arī vīrieša sāpju ķermeni. Un tad abi partneri, jau atrodoties savu sāpju ķermeņu pārvaldījumā, var noslīdēt dziļā neapzināšanās, emocionālās un fiziskās vardarbības, nesaudzīgu savstarpējo uzbrukumu stāvoklī. Tie nenorimsies, kamēr abu partneru sāpju ķermeņi nebūs sevi enerģētiski piesātinājuši un atgriezušies snaudas stāvoklī. Līdz nākamajai reizei.

   Tas ir tikai viens no daudziem iespējamajiem scenārijiem. Ir sarakstītas, un tiks sarakstītas vēl daudzas grāmatas par to, kā neapzināšanās ienāk vīrieša un sievietes attiecībās. Taču, kā jau iepriekš teicu, - kad tu esi sapratusi šādu attiecību saknes – traucējumu cēloni, nav vajadzības un tev vairs nebūs interesanti študierēt to bezgalīgās izpausmes. Labāk, vēlreiz paskatīsimies uz manis izteikto scenāriju:          

   Tātad, katrs attiecību scenārijs satur dzīves izaicinājumu, kas faktiski ir slēpta labvēlīga iespēja glābties (atbrīvoties). Izrauties no neapzinātības žņaugiem var jebkurā šī postošā procesa etapā.  Piemēram, vīrietim sievietes naidīgums var būt par signālu, lai izbeigtu sevis identifikāciju ar savu prātu un atmostos klātESĪBAs stāvoklī tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”, nevis par iemeslu vēl dziļāk pielīdzinot sevi savam prātam (EGO), tā iekrītot vēl jo dziļākā neapzinātībā. Sieviete, tā vietā, lai “būtu - pārvērstos” par sāpju ķermeni, varētu kļūt par “to, kas zina”, kas apzinās un novēro savu emocionālās sāpes. Tādā veidā viņa iegūtu pieeju pie tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēka un uzsāktu šo sāpju transmutāciju. Tas novērstu šo sāpju automātisko projekcēšanu (izvirdumu) uz ārpusi, uz ārējo pasauli. Tad sieviete varētu mēģināt izpaust savas jūtas partnerim. Protams, nav nekādas garantijas, ka viņš uzklausīs. Ar šo rīcību sieviete atkal dotu vīrietim labu iespēju sajust sevi esam klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” un beidzot pārtraukt viņa neapzinātās uzvedības ciklu, kuru veido viņa ierastie (stereotipie) prāta šabloni.

   Ja sieviete šo iespēju palaiž garām, tad vīrietim, tā vietā, lai reaģētu uz viņas sāpju ķermeni, pašam vajadzētu uzsākt vērot savu mentāli-emocionālo reakciju uz viņas sāpēm, savus aizsargāšanās paņēmienus. Tā vīrietis varētu izsekot sava sāpju ķermeņa ieslēgšanās mehanisma darbībai, tādējādi padarot savas emocijas apzinātas. Šādā veidā vīrietī izveidotos skaidra un mierīga tīras apziņas telpa – tās pašas iekšējās zināšanas (tagad arī vīrietis ir “tas, kas zina”), tā pati atrašanās liecinieka, vērotāja statusā. Šāda apzināšanās nenoraida sāpes, tomēr atrodas ārpus tām, vienlaicīgi ļaujot sāpēm gan pastāvēt, gan transmutē tās. Šāda apzināšanās visu pieņem un visu transmutē, kā arī atver durvis sievietei uz šo telpu, caur kurām ieejot tā var piebiedroties savam partnerim.

   Ja jūs (vīrietis vai sieviete) vienmēr vai vismaz pietiekoši bieži būsiet klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik” attiecībās ar partneri, tad tas būs lielisks izaicinājums (pārbaudījums) tavam partnerim. Partneris nespēs pietiekoši ilgi būt blakus tev, izturēt tavu klātbūtni un pie tam palikt neapzinājies. Ja tavs partneris būs gatavs, tad noteikti ieies pa šīm durvīm, lai piebiedrotos tev šajā telpā. Ja ne, t.i., tavs partneris nebūs tam gatavs, tad jums jāatgrūžas vienam no otra kā ūdenim un eļļai. Gaisma ir ļoti slimīgi traucējoša tiem, kas grib palikt tumsā.    

8.6. Kāpēc sievietes atrodas tuvāk apgaismībai (apskaidrībai)

            - Vai ceļa uz apgaismību vīriešiem un sievietēm ir jāpārvar vienādi šķēršļi ?

   Jā, tikai viņi uztver tos dažādi. Vispār runājot, sievietei vieglāk sajust savu ķermeni un vieglāk būt tajā, tāpēc arī viņa dabiski atrodas tuvāk ESĪBAi un potenciāli tuvāk apgaismībai, nekā vīrietis. Tieši tāpēc daudzas senās kultūras instinktīvi par bezformu un trancendentālās realitātes simbolu izvēlējās sieviešu figuras un to analogus. Šo realitāti bieži veidoja kā klēpi (dzemdi), kas dod dzīvību visam esošajam, stiprina un baro to visas dzīves laikā formu pasaulē. Vienā no senākajām un viedākajām grāmatām “Daodedzin”, Dao, ko varētu tulkot arī kā ESĪBU, izsaka ar sevi “Bezgalīgo, mūžīgi eksistējošo visu lietu māti”. Dabiski, ka sievietes tam ir tuvāk, nekā vīrieši, jo viņas burtiski “iemieso” sevī “NEIZPAUDUŠOS”. Vēl vairāk, visām radībām, visiem veidojumiem, visām lietām agri vai vēlu būs jāatgriežās atpakaļ pie PIRMSĀKUMA. “Visas lietas pazūd Dao. Tikai Dao ir mūžīgs”. Tā kā PIRMSĀKUMS tiek uzskatīts par sievišķu, mitoloģijā un psiholoģijā tas tiek atspoguļots kā arhiteps par labo (gaišo) un slikto (tumšo) sievietē. Dievietei vai Dievmātei ir divi aspekti: Viņa dod dzīvību, un Viņa atņem dzīvību.

   Kad prāts pārņema vadību un cilvēki pazaudēja saistību ar ESĪBU jeb savu Dievišķo būtību, viņi sāka domāt par Dievu kā būtību vīrišķajā veidolā. Sabiedrībā sāka dominēt vīrietis, un sievietes ieņema pakļautā stāvokli attiecībā pret vīrieti. Es nesludinu atgriešanos pie agrīnajiem Dievišķā priekšstatiem sievišķā iesākuma veidolā. Arī pašlaik daļa cilvēku izmanto terminu Dieviete termina Dievs vietā. Viņi vienkārši ir atjaunojuši sen-senos laikos pazaudēto līdzsvaru starp sievišķo un vīrišķo, un tas ir labi. Taču vārds vēl aizvien rada tikai tēlu un priekšstatu, koncepciju, kas, iespējams, ir uz laiku pat derīgi - kā karte vai ceļa rādītājs. Taču tad, kad tu jau esi gatavs apzināties to realitāti, kas atrodas aiz visām šīm koncepcijām un priekšstatiem, tie jau drīzāk ir traucēkļi, nevis palīdzība. Tas viss ir patiESĪBA, tāpat kā tas, ka prāta enerģētiskā vibrācija pēc savas būtības ir vīrišķa. Prāts pretojas, cīnās par varu, izmanto, manipulē, uzbrūk, cenšas notvert, iegūt pārvaldījumā utt. Tieši tāpēc tradicionālo izpratni par Dievu attēlo patriarhāla, varu apliecinoša figūra; bieži vien dusmīga kunga veidolā, kura priekšā cilvēkam vajag dzīvot bailēs, kā to iedveš Vecā Derība. Šis Dievs ir cilvēka prāta attēlojums (cilvēciskā prāta projekcija).

   Taču, lai tu izkļūtu ārpus prāta robežām un atkalapvienotos ar daudz dziļāko ESĪBAs realitāti, tev nepieciešamas pilnīgi citas kvalitātes: piekāpšanās, nevērtēšana, atvērtība, kas ļauj dzīvi izdzīvot, nevis to noraida, arī spēja noturēt visu mīlošā skatiena ietvarā. Visas šīs kvalitātes ir tuvākas sievišķajiem principiem. Ja prāta enerģija ir blīva un rigida (mazkustīga), tad ESĪBAs enerģija ir maiga un elastīgi-piekāpīga, kaut arī tā ir bezgalīgi spēcīgāka par prātu. Prāts pārvalda mūsu civilizāciju, kaut arī tajā pašā laikā visa dzīve uz mūsu Zemes un aiz tās robežām atrodas ESĪBAs aizgādībā. ESĪBA – tas ir tas pats SAPRĀTS, kura redzamā izpausme ir fiziskais Visums.  Lai arī sievietes potenciāli ir tuvāk ESĪBAi, arī vīrieši var spēt iegūt pieeju pie TĀS caur sevi.

   Šajā attīstības etapā milzīgs vīriešu vairākums, tāpat kā daudzas sievietes, turpina atrasties prāta varā, esot identificēti ar savu “domātāju” un savu sāpju ķermeni. Tas, protams, traucē viņiem sekmēt savu apskaidrību un izjust visu Mīlestības spēku un skaistumu. Vispārīgi skatoties, vīriešiem galvenais šķērslis uz apskaidrību visbiežāk ir viņu domājošais prāts, savukārt sievietēm – viņu sāpju ķermenis, kaut gan atsevišķos gadījumos var būt arī otrādi, bet vēl citās epizodēs abi faktori var izrādīt vienādu iespaidu.  

8.7. Kā sievietei pārveidot savu sāpju ķermeni

            - Nesaprotu, kāpēc sievietēm sāpju ķermenis vairāk traucē nekā vīriešiem ?

   Sāpju ķermenis sastāv gan no kolektīvā sāpju ķermeņa, gan no personīgā sāpju ķermeņa. Personīgais aspekts – tas ir cilvēka dzīves laikā pārdzīvoto emocionālo sāpju summārais uzkrājums. Kolektīvais aspekts – tā ir cilvēciskajā psihē daudzu tūkstošu gadu laikā uzkrātās sāpes, kuras izraisīja slimības, mokas, kari, slepkavības, cietsirdība, vājprāts, utt. Katra cilvēka personīgais sāpju ķermenis ir neiztrūkstoši klātesošs ir arī kolektīvajā sāpju ķermenī. Kolektīvajam sāpju ķermenim ir vairāki slāņi un tāpēc tas ietekmē katru cilvēku atšķirīgi. Piemēram, vienām tautām un valstīm, kurām bija vai joprojām ir galējākas nesaskaņu un vardarbības formas, sāpju ķermeņi ir smagāki nekā citām nācijām. Jebkurš cilvēks ar spēcīgu sāpju ķermeni un nepietiekošu apzināšanās līmeni, lai atbrīvotos no šī sava sāpju fantoma, būs spiests ne tikai pastāvīgi vai periodiski izdzīvot savas emocionālās sāpēs fiziskās realitātes līmenī, bet arī riskē viegli kļūt par varmāku, vai vardarbības upuri, atkarībā no tā, vai viņa sāpju ķermenis ir aktīvs vai pasīvs. No otras puses, tādi cilvēki potenciāli atrodās tuvāk apskaidrībai. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka viņi to apzinās un noteikti realizēs. Kaut gan, ja tevi naktīs nomoka murgi, tad tu ievērojami stiprāk būsi motivēts atmodai, nekā ja tu naktīs vienkārši šūpojies parastā miega šūpolēs.

   Katrā sievietē, ja vien viņas apziņa nav pilnīgi atmodusies, papildus savam personīgajam sāpju ķermenim, klātesoša ir arī tā saucamā sieviešu kolektīvā sāpju ķermeņa daļa. Tas sastādās no tām sāpēm, kuras sievietes pārdzīvojušas un uzkrājušas aizvadītajās tūkstošgadēs, atrodoties vīriešu pakļautībā - vergojot, tiekot vardarbīgi ekspluatētas un izvarotas, zaudējot savus bērnus un citādi ciešot. Emocionālās vai fiziskās sāpes, ko daudzas sievietes piedzīvo pirms vai tieši menstruālo ciklu laikā, tāpat ir kolektīvā sāpju ķermeņa daļa, kas tieši šajā laikā mostas no sava snaudošā stāvokļa, lai gan tas var aktivizēties arī jebkurā citā laikā. Sāpju ķermenis traucē dzīvīguma enerģijas brīvu tecējumu ķermenī, un menstruācijas ir tā fiziskā izpausme. Pakavēsimies pie tā uz brīdi un noskaidrosim kā šī parādība var sekmēt iegūt apskaidrību.

   Ļoti bieži šajā laikā sāpju ķermenis pārņem sievieti savā varā. Šim procesam ir ļoti spēcīgs enerģētiskais lādiņš, kurš viegli var ievilkt tevi neapzinātā identifikācijā ar to. Tevi tad pilnībā pārņem aktīvs enerģijas lauks, kas okupē tavu iekšējo telpu un izliekas par tavu “es”, taču, saprotams, tāds nav. Tas cenšas runāt caur tevi, darboties caur tevi, domāt caur tevi. Tas veido tavā dzīvē negatīvas situācijas, lai tikai iegūtu iespēju papildināt savu enerģiju, tāpēc tas vēlēsies panākt vairāk sāpju, vienalga, kādā formā. Es šo procesu jau aprakstīju. Sāpju ķermenis var būt graujošs un nežēlīgs. Tas ir sāpes tīrā veidā, tavas vecās pagātnes sāpes, taču, saprotams, tā neesi tu.

   Sieviešu skaits, kas pašlaik tuvojas pilnas apzināšanās stāvoklim (apskaidrībai), pārsniedz vīriešu skaitu, un tuvākajos gados šī starpība tikai palielināsies. Galu galā vīrieši, protams, var panākt sievietes, tomēr diezgan ilgu laiku sieviešu apziņas līmenis būs augstāks nekā vīriešu. Sievietes pamazām atgūst un no jauna apzinās savu pirmatnējo misiju, kas tām dota jau no dzimšanas un tāpēc viņām lielākā mērā, nekā vīriešiem pieejamāk būt par tiltiņu starp izpausto pasauli un dzīves “NEIZPAUDUŠOS” aspektu, starp fizisko eksistēšanas aspektu un garīgo. Tavs, kā sievietes, galvenais uzdevums ir tā pārveidot (transmutēt) savu sāpju ķermeni, lai tas vairāk nespētu nostāties starp tevi un tavu patieso dabu (būtību “ES”). Protams, tev tāpat vajadzēs pārvarēt arī citu šķēršli ceļā uz apskaidrību, - tavu domājošo prātu – EGO.  Taču, dziļā klātESĪBAs sajūta mirklī “Šeit un Pašlaik”, ko tu ģenerēsi pārvarot atkarību no sava sāpju ķermeņa, palīdzēs tev atbrīvoties arī no identificēšanās ar savu prātu.

   Vispirms tev būtu jāatcerās lūk ko: kamēr tu savu identitāti veidosi no savas pagātnes sāpju brīžiem, tu nespēsi atbrīvoties no sāpēm. Tātad, kamēr vien daļa no tava “es” apziņas tiks ieguldīta emocionālajās sāpēs, tikmēr tu zemapziņā pretosies vai sabotēsi jebkuru mēģinājumu atbrīvoties no tām t.i., pārveidot (transmutēt) šīs sāpes. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka tavs “es-EGO” vēlas palikt kā viens veselums ar visu savu bagāžu, taču šķiršanās no sāpēm nozīmētu tam pazaudēt būtisku sevis daļu. Tas ir neapzināts process, un vienīgā iespēja, kā to pārtraukt ir padarīt to par apzinātu procesu. Protams, pēkšņi saprast, ka patiesībā tu esi pieķērusies savām sāpēm, var būt diezgan šokējoši. Taču, tiklīdz tu to apzināsies, tā tūlīt atbrīvosies no šīs postošās piesaistes. Sāpju ķermenis ir enerģijas lauks, kurš gandrīz kā patstāvīgs objekts uz laiku ir iekārtojies tavā iekšējā telpā. Tā ir krātiņā nokļuvusī dzīvīguma enerģija, kura vairāk nevar brīvi cirkulēt. Protams, tavs sāpju ķermenis ir noteiktu pagātnē notikušo notikumu “produkts”. Tā ir tevī esošā “dzīvā pagātne”, un, identificējoties ar to, tu pati kļūsti par pagātni. Tu vari nokļūt upura lomā, jo upura mentalitāte pamatojās uz ticību tam, ka pagātne ir daudz spēcīgāka par tagadni. Šāda ticība ir pilnīgi pretēja patiESĪBAi. Tas ir uzskats, ka citi cilvēki un viņu rīcība (arī ļaunā), ir izveidojuši tevi par to, kas tu esi pašlaik, ka viņi ir atbildīgi par tavām emocionālajām sāpēm vai par tavu nespēju būt par savu patieso “ES”. Tā tas nav, jo patiESĪBĀ. vienīgais spēks, kāds ir spējīgs izmainīt tavu dzīvi, atrodas tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”: tas ir tavas klātESĪBAs spēks. Reiz to aptvērusi, tu sapratīsi arī to, ka šajā brīdī tikai tu pati un vairāk neviens cits, esi atbildīga par savas iekšējās telpas šodienas stāvokli un, ka pagātne nevar būt pārāka par Mūžīgās tagadnes mirkļa “Pašlaik” spēku.          

∫

   Tieši identificēšanās ar savu sāpju ķermeni kavē tevi no tā atbrīvoties. Dažas sievietes, kas jau dzīvo pietiekošā mērā apzināti un jau atbrīvojušās personīgajā plānā no sevis identifikācijas ar upuri, tomēr turpina redzēt sevī kolektīvās netaisnības upuri: “Ko tie vīrieši … ir izdarījuši ar mums sievietēm”. Viņām vienlaicīgi gan ir taisnība, gan nav tās. Viņām ir taisnība tajā ziņā, ka kolektīvais sieviešu sāpju ķermenis tiešām lielā mērā eksistē, pateicoties tūkstošgadīgai vīriešu varmācībai pret sievietēm un arī sakarā ar sieviešu nelīdztiesīgumu ar vīriešiem uz šīs planētas. Taču viņas maldās, no šī fakta veidojot apziņu par savu “es-EGO”, tādējādi ieslogot sevi kolektīvajā upura identitātē. Ja tu turpini dusmoties, apvainoties vai nosodīt, tad arī tu vēl aizvien esi pieķērusies (piesaistījusies) pie sava sāpju ķermeņa. Tas var sniegt tev mierinošu sava “es” un sieviešu solidaritātes sajūtu, taču tajā paša laikā tu turpināsi atrasties verdziskā atkarībā no savas pagātnes, kas bloķēs tavu pilnvērtīgu pieeju savai būtībai “ES” un patiesajam spēkam. Ja tu gribēsi izcelt sevi uz vīriešu fona, tad tas pastiprinās nošķirtības sajūtu tevī, tā nostiprinot savu EGO. Un, jo stiprāks būs tavs EGO, jo tālāk tu atradīsies no savas patiesās būtības “ES”.

   Tāpēc neizmanto savu sāpju ķermeni, lai veidotu savu identitāti, bet izmanto to apskaidrības iegūšanai. Transmutē to savas apziņas gaismā. Viena no labākajām iespējām, kad to mēģināt paveikt, ir menstruālo ciklu laikā. Es tiešām uzskatu, ka turpmāko gadu laikā daudzas sievietes sasniegs pilnas apzināšanās stāvokli tieši šo periodu laikā. Parasti gan, tieši šis periods sievietēm ir neapzināts, jo šajā laikā kolektīvais sieviešu sāpju ķermenis viņas pārņem savā valdījumā. Tomēr, varbūt, tu jau esi sasniegusi pietiekamu apzināšanās līmeni, lai spētu vadīt savu uzvedību un neiegrimtu šajā neapzinātībā. Tātad, tev jāspēj izmantot šo laiku, lai kļūtu vairāk apzinājusies. 

   Es jau aprakstīju šīs garīgās prakses bāzes kursu, taču atļauj man vēlreiz izvadīt tevi caur to, šoreiz īpaši norādot uz sieviešu kolektīvo sāpju ķermeni. Jāsāk būtu ar to, ka vairākas dienas pirms menstruālā cikla iesākšanās, vēl pirms tu sajutīsi tā pirmās pazīmes, kuras parasti sauc par pirmsmenstruālo spriedzi, un pirms sieviešu kolektīvais sāpju ķermenis ir pamodies, tev jābūt īpaši uzmanīgai un jānoskaņojas uz savu iekšējo ķermeni, cik vien tas ir iespējams. Tev nepieciešams būt pietiekoši uzmanīgai, lai parādoties pirmajiem spriedzes simptomiem, tu spētu “noķert” sāpju ķermeni vēl līdz tam, kā tas tevi pārņem. Piemēram, tāds pirmais simptoms var būt – pēkšņs spēcīgs aizkaitinājums vai pēkšņa dusmu lēkme, vai var parādīties arī kā tīri fizisks simptoms. Tātad, neatkarīgi no simptoma izpausmes formas, tev to “jānoķer” pirms tas pārņem tavas domas un uzvedību. Tas nozīmē, ka jāpievērš tam intensīva uzmanība. Ja pirmais simptoms ir izpaudies kā emocija (izjūta), tad sajūti aiz tā atrodošos spēcīgu enerģētisko lādiņu. Apzinies, ka tas ir tavs sāpju ķermenis. Tajā pašā laikā tev jābūt “tai, kas zina”, t.i., jāatrodas apzinātas klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik” un jāsajūt tā spēku. Jebkura emocija, kurā tu ienesīsi šo apzināto klātESĪBU, ātri vājināsies un transmutēs. Ja pirmais simptoms ir izpaudies kā fiziskais simptoms, tad uzmanība, kuru vērsīsi pret to, atturēs to no pārvēršanās emocijās vai domās. Pēc tam tev jāturpina būt gatavībā un jāsagaida nākamais simptoms - sāpju ķermeņa parādīšanās nākamā pazīme. Kad simptoms parādīsies, tev atkal to “jānoķer” tādā pat veidā, kā agrāk.

   Vēlāk, kad tavs sāpju ķermenis jau pilnībā būs pamodies no snaudas stāvokļa, tu zināmu laiku vari sajust savā iekšējā telpā diezgan spēcīgu nemieru, kas var ilgt pat vairākas dienas. Lai arī kādu formu šis nemiers nepieņemtu, tev jāpaliek klātESĪBAs stāvoklī. Atdod tam visu savu iespējamo uzmanību. Novēro sāpju ķermeņa darbību sevī. Apzinies, ka tas tur atrodas, taču tev ir jābūt “tai, kas zina”. Atceries: tu nekādā gadījumā nedrīksti ļaut sāpju ķermenim sākt izmantot tavu prātu un pārņemt tavu domāšanu. Vēro to. Sajūti šo enerģiju tieši sava ķermeņa iekšienē. Kā tu jau zini, pilna uzmanība nozīmē pilnu esošā pieņemšanu (samierināšanos). Tava ilglaicīgā uzmanība - pieņemšana aktivizēs iekšējo izmaiņu procesu – transmutāciju, kurā sāpju ķermenis transmutēsies starojošā apziņā, līdzīgi kā koka pagale, kas, nolikta cieši blakus ugunskuram, kādā brīdī aizdegsies un pārtaps par uguns liesmu. Ja šī garīgā prakse tev izdosies, tad menstruācija būs kļuvusi ne tikai par tavas, ar jēgu izpildītas sievišķības izpausmi, bet arī par svētu transmutācijas laiku, kura laikā pasaulē piedzimst jauna apziņa. Tavas patiesā būtība “ES” tad mirdz un laistās gan tās sievišķajā Dievietes aspektā, gan arī tavā trancendentālajā aspektā kā Dievišķā ESĪBA, kas tu esi aiz vīrišķā un sievišķā dualitātes.

   Ja tavs partneris apzinās sevi pietiekošā mērā, tad viņš var palīdzēt tev šajā tikko aprakstītajā praksē, uzturot sevī klātESĪBAs vibrācijas tieši šajā periodā. Viņam atrodoties klātESĪBAs stāvoklī mirkļa ‘Šeit un Pašlaik” laikā, kad tu neizturēji un atkriti atpakaļ neapzinātā sevis identifikācijā ar sāpju ķermeni, kas ir pilnīgi iespējams un gandrīz obligāti notiek pirmo prakšu laikā, tad tev būtu iespēja ātri pievienoties viņam šajā klātESĪBAs stāvoklī. Tas nozīmē, ka jebkuru reizi, kad vien sāpju ķermenis tevi “noķertu” un pārņemtu, kaut arī īslaicīgi, tavs partneris to kļūdaini nenoturēs par tavu “Es”. Pat, ja tavs sāpju ķermenis (caur tavu uzvedību) uzbruks viņam, kas ir pilnīgi iespējams, tad viņš nesāks reaģēt uz tā parādīšanos, kā uz tavu uzbrukumu, t.i., nemēģinās no tā aizsargāties vai ieslēgties sevī. Viņš tikai uzturēs savu dziļās klātESĪBAs telpu mirklī “Šeit un Pašlaik”. Taču tavai transmutācijai nekas cits arī nav vajadzīgs. Citos gadījumos, tu to pašu varēsi izdarīt viņa labā, t.i., palīdzēt viņam atpestīt viņa apziņu no prāta: katru reizi, kad viņš (tavs partneris) nokritīs līdz sevis identifikācijai ar savu domāšanu, tu, ja būs nepieciešams, pievērsīsi viņa uzmanību mirklī “Šeit un Pašlaik” notiekošajam.

   Ja tas jums izdosies, tad jūsu starpā izveidosies pastāvīgs tīras un augstas frekvences enerģētiskais lauks. Ne ilūzija, ne sāpes, ne konflikti, nekas no tā, kas jums un Mīlestībai ir svešs, šajā laukā nevar izdzīvot. Tas attēlos Dievišķā piepildījumu, jūsu attiecību augstāko jēgu. Šis enerģētiskais lauks kļūs par apziņas virpuli, kurš ievilks sevī arī daudzus citus.  

∫

8.8. Pārtrauc attiecības ar sevi pašu

            - Vai tiem, kas sasnieguši pilnu apzināšanos ir nepieciešamas tuvas attiecības ar citiem ? Vai tādam vīrietim vēl būs agrākā tiekšanās pie sievietes ? Vai tāda sieviete kā agrāk jutīsies nepilnvērtīga bez vīrieša ?

   Apskaidrots tu esi vai nē – vīrietis tu esi vai sieviete, kamēr tu atradīsies savas identifikācijas ar formu līmenī, tu nevarēsi būt  viens veselums.  Tu būsi tikai puse. Šī nepilnība tiek izjusta kā vīrišķā un sievišķā savstarpējā pievilkšanās, tieksme pēc pretējās polaritātes enerģijas, neatkarīgi no tavas apzināšanās pakāpes. Taču iekšējās vienotības stāvoklī (esot stabīlā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”), tu šo tieksmi izjutīsi virspusēji vai dzīves perifērijā. Atrodoties apskaidrotajā stāvoklī, tāds šķiet viss notiekošais. Visa pasaule šķiet kā viļņošanās vai ņirboņa uz milzīga, bezgalīgi dziļa okeāna virsmas. Tas okeāns esi tu pats, un, protams, tu esi arī tā ņirboņa, ņirboņa, kas ir apzinājusies savu patieso identifikāciju ar okeānu. Tu tad arī apzinies, ka salīdzinājumā ar okeāna bezgalīgumu un dziļumu, virspuses viļņu un ņirboņas pasaule nav tik svarīga.

   Tas, nenozīmē, ka tev tad vairs nebūs cieša saikne ar citiem cilvēkiem vai ar savu partneri. PatiESĪBĀ dziļa saistība ar citiem ir iespējama tikai tad, ja tu apzinies ESĪBU. Apzinoties ESĪBU, tu būsi spējīgs ieskatīties aiz formu veidoliem. ESĪBĀ vīrišķais un sievišķais ir viens. Tavai formai var būt vēl aizvien dažādas vajadzības, taču ESĪBAi tādu nav vispār, jo tā ir pilnīga vienota pilnība. Ja tavas formas prasības tiek apmierinātas, tas ir jauki, taču tavs dziļais iekšējais stāvoklis nav no tā atkarīgs. Apskaidrots cilvēks ir pilnīgi vienots, realizēts (guvis piepildījumu) un iekšēji mierīgs pat tādā gadījumā, ja nepieciešamība pēc vīrišķās vai sievišķās polaritātes nav apmierināta, lai arī cilvēkam ir zināma nepietiekamības un nepilnīguma sajūta atrodoties ārējā ESĪBAs līmenī. 

            - Vai netradicionālā seksuālā orientācija ietekmē apskaidrības meklējumus, vai arī tam nav nozīmes ?

   Kad cilvēks kļūst pieaudzis, neskaidrība par savu seksuālo orientāciju, kam seko apziņa, ka tu esi “citādāks” nekā pārējie, var piespiest tevi atteikties no sabiedrībā pieņemtajiem domāšanas un uzvedības standartiem. Tas automātiski paceļ šī cilvēka apzināšanās līmeni virs neapzinājušos vairākuma līmeņa, kurā atrodošies cilvēki nešaubīgi pieņem izpildei visas mantotās uzvedības un domāšanas shēmas. Šajā nozīmē būt piederošam netradicionālajam mazākumam var būt noderīga ceļā uz apskaidrību. Sajūta, ka tu kaut kādā nozīmē šeit esi “ne-savējais”, ka tu piederi pie cilvēku kategorijas, kas “neiet kopā” ar citiem vai tiek šo citu noraidīts zināmu iemeslu dēļ, no vienas puses ievērojami apgrūtina tavu dzīvi, taču no otras sniedz zināmas priekšrocības, ja iet runa par apskaidrību. Tāds stāvoklis gandrīz vai ar spēku izceļ tevi no neapzināšanās līmeņa. Tomēr, ja tu savā turpmākajā dzīvē uzsāksi veidot savu “es”, identificējot to ar savu “zilumu”, tad vienkārši tu būsi izbēdzis no vienām lamatām, lai iekristu citās. Jo tad tev vajadzēs spēlēt tādu mentālā imidža diktētu lomu, kas atbildīs taviem priekšstatiem par sevi kā par homoseksuālistu vai lezbieti.  Un tu atkal nokritīsi uz neapzinājušos līmeni un pazaudēsi sasaisti ar patieso realitāti. Zem sava EGO maskas tu kļūsi dziļi nelaimīgs. Ja tas notiks ar tevi, tad tava netradicionālā seksuālā orientācija pārvērtīsies tev par traucēkli. Taču vienmēr, protams, ir vēl viena iespēja. Dziļās nelaimes stāvoklis var tev izvērsties par spēcīgu motīvu atmodai.   

            - Vai tad nav taisnība, ka pirms panākt pilnvērtīgas attiecības ar citu cilvēku, vispirms vajag iemācīties mīlēt sevi un saprātīgi izveidot attiecības pašam ar sevi ?

   Ja tu jūties “ne savā ādā” esot vienatnē ar sevi, tad tu neapšaubāmi meklēsi cilvēku, attiecības ar kuru nomaskētu šo tavu nemiera sajūtu. Taču vari nešaubīties, ka šis neharmoniskums atkal un atkal izpaudīsies kaut kādā formā jebkuru attiecību rāmjos, un tu, visdrīzāk, atbildību par tā esamību uzliksi savam partnerim.

   Vienīgais, ko tev reāli vajadzētu izdarīt, - ir pilnībā un pilnīgi pieņemt šo mirkli, kurā tu pašlaik atrodies. Tad tu sajutīsies apmierināts gan pašreiz notiekošo, gan pats ar sevi.

   Taču vai vispār tev ir nepieciešamas attiecības pašam ar sevi? Kāpēc tu vienkārši nevari būt tāds kāds tu esi?  Tad, kad tu uzsāc attiecības pats ar sevi, tu taču sadali sevi divās daļās: ”es” un “es pats”, subjektā un objektā. Šī prāta izveidotā dualitāte - ir galvenais iemesls visiem nevajadzīgajiem sarežģījumiem, visām problēmām un konfliktiem tavā dzīvē. Apskaidrības stāvoklī “tu” un “tu pats” – tas ir viens un tas pats, t.i., “tu” un “tavs es” saplūduši vienā veselumā. Tad tu sevi vairs nevērtē, tu sevi nežēlo, tu ar sevi nelepojies, tu sevi nemīli, tu sevi neienīsti, utt. Sevi atsopuļojošā prāta radītā šķelšanās izzudusi un mokas izbeigušās. Vairāk nav “paša-EGO”, kuru tev vajag apsargāt, aizstāvēt un barot. Tātad, ja tu esi apskaidrots, tad attiecības ar sevi pašu ir izzudušas. Tiklīdz tas ir tā, visas pārējās attiecības – kļūst par Mīlestības attiecībām.