Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

5. KlātESĪBAs stāvoklis jeb atrašanās mirklī “Šeit un Pašlaik”

5.1. Tas nepavisam nav tā, kā tu to iedomājies

            - Jūs visu laiku uzsverat, ka atrašanās klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” ir ceļš uz apskaidrību. Man liekas, ka ar prātu es jūs saprotu, taču nezinu, vai kādreiz esmu ko tādu piedzīvojis. Es nesaprotu – tas ir tas, ko es iedomājos, vai  kaut kas pavisam cits ?

   Tas nepavisam nav tas, ko tu esi iedomājies! Par klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik” domāt nevar, jo prāts nav spējīgs to izprast. Izprast klātESĪBU - nozīmē vienkārši atrasties visā, kas notiek mirklī “Šeit un Pašlaik”. Pamēģini izdarīt nelielu eksperimentu. Aiztaisi acis un pasaki sev: “Interesanti, kādu domu es pašlaik iedomāšos?”. Tad koncentrējies - esi ļoti uzmanīgs un gaidi šīs nākošās domas atnākšanu. Esi tikpat jūtīgi uzmanīgs kā kaķis, gaidot pelīti pie tās alas. Kāda nākošā doma gatavojas no tās izskriet? Izdari to tūlīt!

                               ∫

   Nu kā?

            - Gaidīt vajadzēja diezgan ilgi, līdz parādījās kāda doma.

   Tieši tā. Tik ilgi, kamēr tu atrodies dziļā (intensīvā) klātESĪBĀ, tu esi brīvs no domām. Tu esi mierīgs un vienlaicīgi – ļoti uzmanīgs, tātad apzinājies. Tomēr, tiklīdz tava apzinātā uzmanība nokrīt zemāk par noteiktu līmeni, tūlīt tavā galvā ielaužas doma. Mentālais troksnis atjaunojas, tavs miers izzūd un tu atkal esi atgriezies laika varā.

   Daži dzenbudisma skolotāji pārbaudīja klātESĪBAs pakāpi saviem mācekļiem, piezogoties tiem no aizmugures un pēkšņi iesitot ar nūju. Īsta šoka terapija. Ja māceklis atradās pilnā klātESĪBĀ esošajā un bija jūtīgs, uzmanīgs, vai kā analoģiski stāvokli aprakstīja Kristus – “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg” (Lūkas ev. 12:35), - tad māceklis laicīgi spēja samanīt no aizmugures piezagušos skolotāju un vai nu bloķēja sitienu vai izvairījās no tā. Taču, ja sitiens tomēr sasniedza mācekļa muguru, tas nozīmēja, ka skolnieks bija nogrimis savās pārdomās, citiem vārdiem sakot, neatradās klātESĪBAs stāvoklī un bija neapzinājies.

   Ja “tavas saknes izaug no tavas būtības dziļumiem”, tad tev būs daudz vieglāk saglābāt klātESĪBU arī parastajā ikdienas dzīvē. Pretējā gadījumā prāts ar savu milzīgo inerci vilks tevi sev līdzi kā mežonīgas upes straume.  

                - Ko jūs gribējāt izteikt ar vārdiem “saknes izaug no būtības dziļumiem” ? 

   Lūk, ko: tev jādzīvo savā ķermenī pilnībā un pilnīgi ar katru sava ķermeņa šūniņu. Jādzīvo tā, lai zināma tavas uzmanības daļa vienmēr būtu vērsta uz tava ķermeņa iekšējo enerģētisko lauku. Citiem vārdiem, tev pastāvīgi jāizjūt savs ķermenis no iekšpuses. Apzināta sava ķermeņa izjušana sekmēs tavu noturēšanos klātESĪBAs stāvoklī. Tās ir tavas saknes mirklī “Šeit un Pašlaik”. (Skat. 6. nodaļu). 

5.2. Vārda “gaidīšana” ezotēriskā jēga

   KlātESĪBAs stāvokli var salīdzināt ar “gaidīšanas” stāvokli. Jēzus bieži vien izmantoja šo analoģiju savās līdzībās. Tāda “gaidīšana” nav parastā garlaicības pārņemtā vai nemiera pilnā gaidīšana, kas jau pati par sevi noraida tagadnes mirkli. Tā nav arī tā gaidīšana, kuras laikā tava uzmanība fokusēta uz kādu punktu nākotnē, savukārt tagadne tiek uztverta kā nevēlams traucējošs šķērslis vēlamā iegūšanai. Pastāv kvalitatīvi cita veida gaidīšana, kas pieprasa no tajā esošā gaidītāja absolūtu uztveres jutīgumu. Jebkurā mirklī var notikt jebkas, un, ja tu nebūsi pilnīgi uzmanīgs, modrs un mierīgs, tad tu šo mirkli palaidīsi garām. Tieši par šādu “gaidīšanu” runāja Jēzus. Šajā stāvoklī esot, visa tava uzmanība ir koncentrējusies tagadnes mirklī notiekošajā. Tajā esot, pavisam nav vietas abstraktiem sapņojumiem, domām, atmiņām un cerībām. Tajā esot, nav ne saspringuma, ne baiļu – ir tikai dzīva, jutīga klātESĪBA. Tu esi šajā klātESĪBĀ ar visus savu Būtību, ar katru sava ķermeņa šūnu. Šajā stāvokli tavs “es-EGO”, kuram bija svarīga pagātne un nākotne, vai, citādi sakot, individualitāte, gandrīz vairs nepastāv. Un tomēr viss vērtīgais, kas tevī ir uzkrājies, nekur nepazūd. PatiESĪBĀ tikai tagad tu kļūsti tas, kas tu esi, pie tam daudz pilnīgāk nekā jebkad agrāk. “Esiet līdzīgi cilvēkiem, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs” (Lūkas ev. 12:36), saka Jēzus. Kalps jau nezina saimnieka atnākšanas laiku, tāpēc viņam visu laiku jābūt nomodā, nepārtrauktā jutīgas uzmanības un miera stāvoklī, lai nepalaistu garām kunga ierašanās mirkli. Citā līdzībā (Mat.ev. 25:1-12) Jēzus stāsta par piecām ģeķīgām (neapzināšanās stāvoklī esošām) sievietēm, kurām trūkst eļļas (apzināšanās) uguns uzturēšanai savos lukturos (atrasties klātESĪBĀ pašlaik esošajā), un tāpēc tās palaiž garām savu līgavaiņu (mirkli “Pašlaik”) ierašanos, tā nenonākot līdz kāzu dzīrēm (apskaidrībai). Šīs piecas sievietes tiek pretstatītas citām piecām sievietēm - gudrām, kuras parūpējās, lai to lukturos (klātESĪBĀ) pietiktu eļļas (apzināšanās). Pat evaņģēliju rakstītāji ne vienmēr pilnībā izprata līdzību jēgu, un tāpēc neskaidrības radās, jau rakstot līdzības, kuras pastiprinājās, līdzības interpretējot un tulkojot, tā pazaudējot to patieso jēgu. Šajās līdzībās nav aprakstīts pasaules gals, bet gan “psiholoģiskā laika” valdīšanas beigas. Līdzības norāda uz iespējamo egoistiskā prāta pārveidošanu un iespējām dzīvot pavisam citā apziņas stāvoklī.   

5.3. Skaistums dzimst tavā klātESĪBĀ mirkļa “Šeit un Pašlaik” mierā un klusumā

            - Dažreiz man izdodas noķert dažus jūsu tikko aprakstīto stāvokļu mirkļus. Tas gan notiek spontāni, kad es esmu dabas aptverts vai vienatnē ar sevi. 

   Pilnīgi pareizi. Dzenbudisma skolotāji, iekšējās apgaismības vai dziļas izpratnes uzplaiksnījuma aprakstam izmanto vārdu “satori”. Šajos “satori” mirkļos prāta darbības nav, toties tu atrodies pilnīgas klātESĪBAs stāvoklī. Kaut arī “satori” nav uzskatāma par pastāvīgu, noturīgu un notikušu transmutāciju, tomēr esi pateicīgs, ka vari to piedzīvot, jo tas dāvā tev nojausmu par apskaidrību. Iespējams, ka tu šo stāvokli esi izbaudījis jau daudzkārt, neatpazīstot to un nesaprotot visu tā nozīmīgumu. Atrodoties klātESĪBĀ tu izjūti (apzinies) dabas skaistumu, diženumu (majestātiskumu) un svētumu. Vai esi kādreiz skaidrā naktī ieskatījies kosmosa bezgalīgajā telpā, būdams svētsvinīgu godbījības trīsu pārņemts par tā absolūto mieru un neiedomājamo plašumu? Vai esi kādreiz ar visu savu ķermeni ieklausījies meža strautiņa čalošanā vai strazda dziesmā klusa vasaras vakara mijkrēslī? Lai spētu apjēgt šādas lietas, prātam ir jāklusē. Un tev vajadzēs uz laiku nolikt malā savu personīgo problēmu, pagātnes un nākotnes, arī visu tavu uzkrāto zināšanu nastu. Ja to nespēsi, tad tu skatīsies neredzēdams, klausīsies nedzirdēdams. Tev jāatrodās klātESĪBĀ ar visu savu būtību. Tad aiz ārējo formu skaistuma tev atklāsies daudz kas vairāk; tas, kam nevar būt nekāda nosaukuma, kaut kas klusējošs, kaut kas neizmērojami dziļš, pilnīgi iekšējs – Svētā būtība. Šī iekšējā būtība caurplūst un kaut kādā pilnīgi neiespējamā veidā staro kā vārdos neaprakstāma gaisma tur, kur ir skaistums. Taču tā atklājas tikai tad, kad tu atrodies pilnīgā klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”. Vai varētu būt tā, ka šī neaprakstāmā  būtība un tava klātESĪBA ESĪBĀ ir viens un tas pats, viens veselums? Vai tā var pastāvēt bez tavas klātESĪBAs? Iedziļinies tajā! Uzzini to pats!

                               ∫

   Pārdzīvojot šādus klātESĪBAs mirkļus, tu, visdrīzāk, neapzinājies, ka uz kādu laika sprīdi biji atbrīvojies no prāta gūsta. Tu nepamanīji šo pāreju tāpēc, ka mirkļi starp normālo domu plūsmu - šo klātESĪBAs mirkli - sekojošo domu plūsmu bija ļoti īsi. Tavs “satori” ilga varbūt tikai dažas sekundes, pirms prāts atgriezās pie tevis, jo citādi tu nebūti spējis izjust šo skaistumu. Prāts nav spējīgs ne izprast, ne veidot skaistumu. Šis skaistums un svētums bija iespējams tikai pāris sekundes, kamēr tu biji tagadnes mirkļa pilnīgā klātESĪBĀ. Tā kā šis mirklis ārpus prāta bija tik īss, un tu nebiji pietiekoši piesardzīgs un modrs, tad, visdrīzāk, nepamanīji fundamentālo atšķirību starp skaistuma uztveri (ārpusdomu apzināšanos) un tās formulēšanu, izteikšanu domas veidā, tāpēc tas viss tev vienkārši likās kā vienots process. PatiESĪBĀ tajā pašā mirklī, kad tu esi apzinājies atnākušo domu, tavs pārdzīvojums jau bija tikai kā atmiņas. Jo lielāks būs šis laika sprīdis starp uztveri un domu, jo dziļāk patiESĪBAs dziļumos varēs ieskatīties tava cilvēciskā būtība, citiem vārdiem sakot, jo apzinātāks tu būsi. Daudzi cilvēki jau ir tādā mērā sava prāta pārņemti, ka viņi tiešām nav spējīgi uztvert dabas skaistumu. Viņi, protams, var pateikt: ”Kāds mīļš ziediņš”, spēj izsaukties “Cik skaista puķe!”, taču tā būs tikai mehāniska, mentāla etiķete, kuru prāts uzlīmē uz tās vai citas lietas. Šie cilvēki nezina, kas ir iekšējais klusums (miers) un pilnīgas klātESĪBAs stāvoklis, tāpēc arī nespēj redzēt patieso, dzīvo ziediņu un nespēj sajust tā būtību un svētumu. Tieši tāpat šie cilvēki nezina arī sevi pašu, jo neizjūt ne sevis paša būtību, ne sevis paša svētumu.     

   Kultūrvide, kuras ietvaros mēs eksistējam, ir tik ļoti pakļauta prāta varai, ka modernās mākslas, arhitektūras, mūzikas, literatūras lielākai daļai, ar retiem izņēmumiem, nav iekšējās būtības un skaistuma. Tas ir tāpēc, ka šo kultūru veidojošie cilvēki nevar pat uz mirkli izrauties no sava prāta gūsta. Tā paša iemesla dēļ viņi nekad nenonāk tajā vietā, kurā dzimst patiesi radošais un skaistais. Prāts savā brīvajā vaļā veido šīs kroplības, un ne jau tikai mākslas galerijās. Paskaties uz savas pilsētas kopējo ainavu un industriālajiem tuksnešiem! Neviena civilizācija līdz šim nav radījusi tik daudz neglītā.

5.4. Tīrās apziņas realizēšanās, izpaušanās, apzināšanās

            - Vai klātESĪBA un ESĪBA ir viens un tas pats ?

   Tajā pašā mirklī, kad tu sāc apzināties ESĪBU, patiESĪBĀ ESĪBA sāk apzināties pati sevi. Kad ESĪBA pati sevi ir apzinājusies – tā ir klātESĪBA. Tā kā ESĪBA, apziņa un dzīve ir praktiski viens un tas pats, tad var teikt, ka klātESĪBA ir apziņa, kas apzinās pati sevi, jeb dzīve, kas apzinās savu ESĪBU. Taču nepiesaisties pie šiem vārdiem un necenties to izprast. Nav nekas, ko tev vajadzētu vēl saprast, pirms tu spēsi sajust savu klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik”.  

            - Tas, ko jūs tikko teicāt, man ir saprotams, bet vai tas nenozīmē, ka ESĪBĀ, šajā absolūtajā transcendentālajā realitātē vēl atrodas kaut kas tāds, kas joprojām attīstās, jo nav pilnība ? Vai Dievam nepieciešams laiks savai personīgai izaugsmei ?

   Jā vajadzīgs, taču tikai tad, ja skata šo aspektu no fiziskajā plānā izpaustā Visuma ierobežotā redzes viedokļa. Bībelē Dievs deklarē:  “Es esmu A un O!”, visu valdītājs! (Jāņa a.gr. 1:8) Bezlaika realitātē, kurā mīt Dievs un kas ir arī tavas mājas, sākums un gals - Alfa un Omega - izsakās kā Viens vienots Veselums. Un visam, kas jebkad ir bijis un būs, kas vienmēr atrodas neizpaudušās vienotības un pilnīguma stāvoklī vienotā veselumā, cilvēka prāts nav spējīgs ne iztēloties, ne apjēgt.”  Mūsu šķietami atšķirīgo formu pasaulē šāda bezgalīga ārpuslaika pilnība ir neticama, neizprotama un neaptverama koncepcija. Šeit pat apziņa, kas ir nekas cits kā no mūžīgā PIRMSĀKUMA plūstošā gaisma, liekas kā kaut kas, kam nepieciešama tālāka attīstība. Taču tas ir tikai mūsu ierobežotās uztveres rezultāts. No absolūtā redzes viedokļa tas ir pilnīgi nepareizi.

  Lai kā arī tas nebūtu, atļauj man turpināt sarunu par apziņas evolūciju mūsu pasaulē. Viss esošais ir piesātināts ar ESĪBU, Dievišķo būtību un noteiktu apziņas līmeni. Pat akmenim ir rudmentāra apziņa – citādi akmens nemaz nespētu eksistēt, jo tā atomi un molekulas sadalītos paši par sevi. Viss ir dzīvs.  Saule, Zeme, augi, dzīvnieki, cilvēki – tās visas ir apziņas izpausmes dažādos līmeņos. Apziņa, kas izpaudusies kā forma.

   Blīvā pasaule radās, kad apziņa pieņēma veidus un formas - domu formu un materiālo (vielisko) formu. Tikai uz šīs mūsu planētas vien pastāv miljoniem dažādu dzīvības veidu un formu - jūrā, uz sauszemes un gaisā, un katra no tām atražojas miljonos eksemplāru. Kāpēc? Vai kāds vai kaut kas spēlējas ar formām? Tieši šo jautājumu uzdeva senie indiešu pravieši. Viņi redzēja pasauli kā “lila”, kā Dieva spēlētu dievišķu spēli. Pilnīgi acīmredzami, ka šādā spēlē individuālās dzīvības formas nav īpaši nozīmīgas. Lielākā daļa pasaules okeānā radušos dzīvības formu pārstāj eksistēt jau dažas minūtes pēc to rašanās. Arī cilvēka forma – ķermenis - diezgan ātri pārvēršas pīšļos un izgaist, it kā vispār tā nekad nebūtu. Tas šķiet traģiski un cietsirdīgi? Tikai tad, ja katrai formai piešķir atsevišķu individualitāti (identitāti), ja aizmirst, ka katras atsevišķās formas Dievišķā būtība ir apziņa, kas izpaudusies šādā formā. Tomēr līdz tam laikam, kamēr tu neapzināsies pats savu tīro apziņu kā Dievišķo būtību (patieso “ES”), tu nespēsi to patiesi izprast.

   Piemēram, ja tavā akvārijā piedzims kāda maza zivtiņa, ko tu nosauci par Spuriņu. Tu izrakstīsi tai dzimšanas apliecību, pastāstīsi tai par tās ģimeni, bet brīdi vēlāk to apēdīs cita šī paša akvārija zivtiņa. Tas tev liksies traģēdija. Taču tikai tāpēc, ka tu mazo zivtiņu domās noteici kā atsevišķu būtni ar savu “es”, kāda tā nemaz nav. Tu no nepārtrauktā dinamiskā procesa izdalīji pavisam maziņu fragmentiņu, pievērsi uzmanību vienai molekulārai dejai un savas iztēles ietvaros padarīji to par īpašu, atšķirīgu no pārējās ESĪBAs, būtni.

   Apziņa maskējas mānīgā izskatā un pieņem (izpaužas) dažādās formas, līdz sasniedz tādu formu sarežģītības pakāpi, ka pazūd pati sevī. Mūsdienu cilvēkam priekšstats par apziņu pilnībā atbilst tās redzamai formai - ārējai čaulai. Cilvēks pazīst sevi tikai kā fizisku vai psiholoģisku formu, tāpēc dzīvo nepārtrauktās bailēs no iznīcības. Šīs bailes rodas cilvēka “es-EGO”. Un tieši prāts, šo baiļu dēļ ir atbildīgs par dzīves būtības (jēgas) nopietnajiem izkropļojumiem. Viss izskatās tā, it kā evolūcijas process nonācis strupceļā, un viss virzās ne tur, kur vajag. Taču arī tā ir tikai Dievišķās spēles “lila” daļa. Jo galu galā ciešanas, kuras izraisījuši šie šķietamie prāta darbības izkropļojumi, virza cilvēka apziņu uz sevis identifikācijas izbeigšanu ar formu un pamodina to no formas radītā miega. Apziņa atgriežas pie sevis apzināšanās, taču jau daudz dziļākā līmenī nekā tad, kad tā tika pazaudēta. Šis process izskaidrots Kristus līdzībā par pazudušo dēlu, kas pamet tēva mājas, izputina visu savu mantību, nonāk galējā trūkumā un tad, savu ciešanu dzīts, atgriežas mājās. Pēc viņa atgriešanās tēvs velta viņam lielāku mīlestību nekā pirms tam. Dēls it kā ir tas pats, kāds bija, pametot mājas, un tomēr ne tāds pats, jo ir izmainījies viņa dvēseliskais stāvoklis. Ir pievienojusies jauna dimensija – dvēseliskais dziļums. Šī līdzība - apraksta ceļu no pilnīgas neapzināšanās caur acīmredzamu nepilnību un “ļaunumu” uz apzināšanās pilnību (apzinātu pilnīgumu).

   Vai tagad tu saprati, kāda svarīga un dziļa jēga ir ietverta pastāvēšanā klātESĪBĀ esošajā mirklī “Šeit un Pašlaik”?. Tu tur vari nokļūt vērojot savu prātu. Katru reizi, to darot, tu no prāta formām atšķiri apziņu, kas kļūst par prāta vērotāju vai liecinieku. Šī procesa rezultātā vērotājs - ārpusformu tīrā apziņa, kļūst stiprāka, bet mentālā (prāta veidotā) formācija – vājāka. Vērojot savu prātu, tu piedalies notikumā, kam patiešām ir kosmiska nozīme; tieši tu, ar savu prāta vērošanas darbību, atbrīvojot savu apziņu no sevis identifikācijas ar formu un atdalot to no formas, sekmē visas cilvēces apziņas atmodu. Tas gan vēl ir tikai priekšvēstnesis notikumam, kas, iespējams, notiks tikai tālā nākotnē, ja spriež hronoloģiskā laika kategorijās. Šo notikumu parasti dēvē par pasaules galu.  

∫

   Kad apziņa vairs neindentificē sevi ar fiziskajām un domu formām, tā ķļūst par to, ko mēs saucam par tīru vai apskaidrotu (apgaismotu) apziņu, vai arī par klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik”. Ar dažiem indivīdiem tas jau ir noticis, un, liekas, ka drīzumā tam jānotiek daudz lielākos mērogos, kaut arī absolūtas garantijas par to, ka tas notiks, tomēr nav. Liela cilvēces daļa vēl aizvien ir apziņas EGO režīma gūstā, identificējušies ar savu prātu, ļaujot tam kontrolēt savu dzīvi. Ja šie cilvēki laicīgi nespēs atbrīvoties no sava prāta, tas viņus vienkārši iznīcinās. Šie cilvēki pārdzīvos pieaugošu jucekli, nedrošību, nesaskaņas, vardarbību, slimības, izmisumu, bezizejas sajūtu un vājprātu. EGO prāts - egoistiskā apziņa ir kļuvusi līdzīga grimstošam kuģim. Ja tu to nesapratīsi, tad kopā ar to arī nogrimsi. Kolektīvais EGO prāts –  visbīstamākā un graujošākā realitāte, kāda jelkad uz šīs planētas pastāvējusi. Kas, pēc tavām domām, notiks ar Zemi, ja cilvēka apziņa paliks nemainīga?

   Lielākā daļa cilvēku šobrīd vienīgo atelpu no pašu prāta iegūst, laiku pa laikam atgriežoties pie tā apziņas līmeņa, kas atrodas zem domu sliekšņa. Tas katru nakti notiek ar katru cilvēku miega laikā. Taču to mēģina panākt arī ar seksu, alkoholu vai narkotisko vielu palīdzību, jo arī tie apspiež prāta pārmērīgo aktivitāti. Ja netiktu pielietots alkohols, antidepresanti, trankvilizatori un arī nelegālā narkotika, kas tiek patērēti milzīgā daudzumā, tad cilvēka prāta traucētā darbība būtu vēl spilgtāk redzama nekā tas izskatās šodien. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairums cilvēku, ja tiem vairs nebūtu pieejami šie līdzekļi, kļūtu bīstami sev un citiem. Šīs “zāles”, saprotams, izpilda tikai purva slīkšņas lomu, noturot šos cilvēkus iestigušus disfunkcijās, jo prāta darbību tās neuzlabo. Šo “zāļu” lietošana tikai aizkavē veco prāta struktūras sabrukšanu un palēnina augstākās apziņas iegūšanas procesu. Ikdienā šo “zāļu“ patērētāji varbūt gūst kādu atvieglojumu no prāta radītajām mokām, tomēr tās nepalīdz viņiem ģenerēt pietiekoši augstu savas apzinātās klātESĪBAs līmeni notiekošajā, lai viņi spētu pacelties virs domām, un tādējādi iegūtu patiesu atbrīvošanos.

   Tomēr atkrišana uz daudz zemāku apziņas līmeni bez domāšanas iespējām, kāds bija mūsu tālajiem senčiem un ir tagad  augiem un dzīvniekiem, arī nav izeja. Atpakaļceļa nav. Ja cilvēce grib izdzīvot un turpināt savu eksistenci, tai būs jāpāriet uz nākošo pakāpi. Apziņa attīstās visā izplatījumā miljardiem formās. Tāpēc, ja mēs pat to neizdarīsim, tad kosmiskajā mērogā tam nebūs nekādas nozīmes, jo apziņas izaugsme nekad nebeigsies, tā notiks un izteiks sevi kaut kā citādi. Tomēr jau tas fakts vien, ka es šeit izsakos, bet tu mani uzklausi vai lasi šīs rindas, ir pietiekoši skaidra pazīme, ka uz Zemes jaunā tipa apziņa sāk iegūt zināmus pamatus savai izaugsmei. Tās nav manas personīgās domas, jo es necenšos tev kaut ko iemācīt. Tu pats esi apziņa un klausies sevī. Austrumos ir tāds teiciens: “Skolotājs un skolnieks kopīgi veido mācību”.  Jebkurā gadījumā vārdi paši par sevi nav būtiski. Vārdi nevar būt uzskatāmi par patiESĪBU – tie tikai norāda uz patiESĪBAS esamību. Es vēršos pie tevis, atrodoties klātESĪBAs stāvoklī, un tu vari pievienoties man, ieejot šajā stāvoklī. Protams, lai arī katram manis izmantotajam vārdam ir sava priekšvēsture un, kā ikviena valoda, tie nāk no pagātnes, šie vārdi ar kuriem es vēršos pie tevis, satur augstās klātESĪBAs enerģijas vibrācijas, kas tālu pārsniedz šo vārdu izteiktās jēgas robežas.

   Klusums ir vēl spēcīgāks klātESĪBAs nesējs, tāpēc, lasot šīs rindas vai klausoties manus vārdus, centies izjust klusumu, kas noslēpies starp un aiz šiem vārdiem. Esi apzināts arī attiecībā pret klusumu starp vārdiem, jo tas ir pats klusums - vienkāršākais un īsākais ceļš uz klātESĪBAs stāvokli. Tāpēc vienmēr un visur centies ieklausīties klusumā. Pat tad, ja skan troksnis, aiz un starp skaņām vienmēr ir arī klusums. Tiklīdz tu sāc ieklausīties klusumā, tevī uzreiz viss noklust un pamirst - ienāk iekšējais miers. Tikai esot tevī šādam iekšējam mieram, tu būsi spējīgs uztvert ārpusē esošo klusumu. Un kas gan cits vēl varētu būt klusums (miers), ja ne pati klātESĪBA vai apzināta atbrīvošanās no domformām? Tā ir, šeit izteiktā, dzīvs iemiesojums (realizācija).

                        ∫

5.5. Kristus: Tavas Dievišķās klātESĪBAs mirklī “Šeit un Pašlaik” reālums

   Nepiesaisties nevienam manam vārdam! Tu vari vārdu “klātESĪBA” nomainīt ar vārdu “Kristus”, ja tas tev liekas nozīmīgāks. Kristus ir tava Dievišķā būtība jeb tavs patiesais “ES”, kā to biežāk dēvē Austrumos. Vienīgā atšķirība starp Kristu un “klātESĪBU” ir tā, ka Kristus pastāvīgi norāda uz tevī esošo Dievišķo būtību, kas tevī ir jau no iesākuma, neatkarīgi no tā vai tu to apzinies vai nē, toties “klātESĪBA” raksturo tavas Dievišķās būtības atmošanās stāvokli.

   Daudzi pārpratumi un maldīgi priekšstati par Kristu noskaidrosies, ja sapratīsi, ka viņā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Izteicieni, ka Kristus bija vai būs, ir terminoloģiski pretstatījumi. Lūk, Jēzus tiešām bija. Viņš bija cilvēks, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem, izprata Dievišķo ESĪBU un kļuva par Dievišķās klātESĪBAs, savas patiesās dabas “ES”, iemiesojumu. Tāpēc Jēzus teica: “Patiesi, patiesi, es jums saku: Pirms Ābrahāms tapa, esmu ES” (Jāņa ev. 8:58). Viņš taču neteica: “Es jau biju pirms Ābrahāma piedzimšanas.” Tas nozīmētu, ka viņš vēl aizvien atrodas laika dimensijā un veido identitātes. Vārdi “ES esmu”, lietoti teikumā, kas sākas ar pagātnes laiku, izsaka radikālu pārmaiņu, par neturpināšanos laicīgajā dimensijā. Šis izteiciens atgādina dzenbudisma apgalvojumu par milzīga bezdibeņa pastāvēšanu. Jēzus klātESĪBAs - sevis apzināšanās jēgu centās izteikt tieši, nevis ar analizējošām domām. Viņš izgāja ārpus laika pārvaldītās apziņas dimensijas un nonāca mūžīgajā valstībā Tā rezultātā mūsu pasaule atklāja sevī mūžību. Mūžība, protams, nozīmē nevis bezgalīgu laiku, bet gan laika neesamību – bezlaiku – ārpuslaika valstību. Tādējādi cilvēks, vārdā Jēzus, kļuva par Kristu, tīrās apziņas nesēju un izteicēju. Kāda ir Bībelē atrodamā Dieva pašdefinīcija? Vai Dievs teica: ”Es vienmēr esmu bijis un vienmēr arī būšu”? Protams, ka nē. Jo tad tas piešķirtu realitātei pagātni un nākotni. Dievs teica: ”ES esmu tas, kas ES esmu. ES esmu ESĪBA”. Šeit nav laika – ir viena vienīga klātESĪBA mirklī “Šeit un Pašlaik”.      

   Kristus “otrā atnākšana” ir cilvēka apziņas transmutācija, pārslēgšanās no laika uz klātESĪBU, no domāšanas uz tīru apzināšanos, nevis kāda vīrieša vai sievietes atkalatdzimšana. Ja “Kristus” kādu dienu atgrieztos un iemiesots kādā materiālā formā, tas, ko viņš vai viņa teiktu, būtu: “ES esmu PatiESĪBA. ES esmu Dievišķā klātESĪBA. ES esmu mūžīgā dzīve. ES esmu tevī. ES esmu šeit. ES esmu pašlaik.” 

∫

   Nekad nepersonificē Kristu. Nepiešķir Kristum nekādu personības veidu (identitāti un formu). Avatari, Dievmātes, Apgaismības skolotāji - tie nedaudzie, kas tiešām ir reāli, tomēr nevar būt uzskatāmi par personībām cilvēka izpratnē. Viņiem nav sava šķietamā “es – EGO”, kuru būtu jāatbalsta, jāaizsargā un jābaro, tāpēc viņi ir daudz vienkāršāki, daudz ikdienišķāki, nekā parastie vīrieši un sievietes. Jebkurš cilvēks ar stipri attīstītu EGO uzskatītu viņus par nenozīmīgiem un pilnīgi nesvarīgiem cilvēkiem vai, visticamāk, vispār viņus nepamanītu. Ja tu tiecies pie kāda apskaidrota skolotāja, tad tikai tāpēc, ka tevī esošā klātESĪBA notiekošajā jau ir pietiekami daudz, lai saredzētu šo klātESĪBU arī citos. Bija daudzi cilvēki, kas neatzina (nespēja saskatīt Dievišķo būtību) ne Jēzu, ne Budu, tieši tāpat kā vienmēr ir bijuši cilvēki, kas seko viltus skolotājiem. EGO vienmēr pievelk citi spēcīgāki EGO. Tumsa nevar atzīt gaismu, jo tikai gaisma var ieraudzīt gaismu. Tāpēc netici tam, ka gaisma ir tikai tavā ārpusē vai ka tā var nonākt pie tevis tikai vienā noteiktā veidā. Ja tu tici, ka tikai tavs skolotājs ir Dieva iemiesojums (inkarnācija), kas tad esi tu? Jebkura veida izņēmumi ir identificēšanās ar formu, taču tas jau liecina par EGO esamību, lai arī cik rūpīgi un meistarīgi tas ir būtu nomaskēts.

   Izmanto sava skolotāja klātESĪBAs stāvokli konkrētajā mirklī, lai viņš kā spogulis atspoguļotu tavu paša, aiz vārda un formas atrodošos, patieso būtību (“ES”) un sekmētu tavu ātrāku nokļūšanu klātESĪBĀ tajā pašā konkrētajā mirklī. Drīz vien tu sapratīsi, ka klātESĪBAs stāvoklī nav jēdzienu “mans” vai “tavs”. KlātESĪBA ir vienots veselums.

   Strādāšana grupās var veicināt tavas klātESĪBAs gaismas pastiprināšanos. Cilvēku grupa, kas kopīgi atrodas klātESĪBAs stāvoklī, ģenerē ļoti spēcīgu kolektīvo enerģētisko lauku. Šis lauks, ne tikai pastiprina katra klātESĪBAs stāvoklī esošā grupas dalībnieka atrašanos klātESĪBĀ, bet veicina arī kolektīvās cilvēces apziņas atbrīvošanu no tās parastā stāvokļa, kurā dominē prāts. Rezultātā klātESĪBAs stāvoklis kļūst pieejams lielākam cilvēku daudzumam. Tomēr vismaz vienam grupas dalībniekam ir jābūt stabilā klātESĪBĀ un viņam jāpiemīt pietiekoši spēka, dziļuma un pieredzes, lai spētu uzturēt klātESĪBAs stāvokļa enerģētisko vibrāciju intensitāti pietiekamā līmenī, jo pretējā gadījumā EGO prāts var traucēt un izjaukt visas grupas darbību. Kaut arī grupas darbība ir zināmā mērā neaizvietojama, tomēr ar piedalīšanos tās darbībā ir par maz, un tu nedrīksti nokļūt atkarībā no tās. Tāpat tu nedrīksti paļauties arī tikai uz skolotāju, ja nu vienīgi pārejas periodā, kura laikā tu mācies izprast klātESĪBAs būtību (jēgu) mirklī “Šeit un Pašlaik” un mācies to praktizēt.