Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

3. Iedziļinoties mūžīgajā mirklī “Šeit un Pašlaik”

3.1. Nemeklē sevi savā prātā

            - Man šķiet, ka nepieciešams uzzināt vēl ļoti daudz par prāta darbības principiem, līdz būs iespējams kaut cik pietuvoties pilnīgas apzināšanās un garīgās apgaismības stāvoklim.    

   Nē, tas nav nepieciešams. Prāta problēmas nav iespējams atrisināt prāta līmenī. Ja esi sapratis galveno, tad ieraudzīsi, ka nav vairāk nekā tāda, ko tev vēl vajadzētu uzzināt, saprast, mācīties. Prāta sadomātās darbības pētniecība var padarīt tevi par labu psihologu, taču nespēs izvest tevi ārpus prāta robežām, tieši tāpat kā veselīga prāta - normālas psihes formēšanu nenodrošinās plānprātības un vājprāta parādību pētniecība. Tagad tu jau esi sapratis neapzinātā stāvokļa darbības pamatprincipus: identifiicēšanos ar prātu, kas izveido šķietamo viltus “es - EGO”, kā aizvietotāju ESĪBĀ esošajai tavai patiesai būtībai “ES”. Kā izteicās Jēzus: “Palieciet manī, un es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat manī ” (Jāņa ev. 15:4).

   EGO vajadzības ir neapmierināmi bezgalīgas. Tas jūtas viegli ievainojams un apdraudēts, tāpēc dzīvo nepārtrauktu vajadzību un baiļu apstākļos. Tagad, kad esi apzinājies kā veidojas galvenie prāta darbības traucējumi, nav vajadzības vairs pētīt to neskaitāmās ārējās izpausmes, nav vajadzības to padarīt par sarežģītu personīgo problēmu. EGO, protams, to ļoti patīk darīt. Tas nepārtraukti meklē kaut ko, kam pieķerties, lai tādējādi uzturētu un stiprinātu sava “es” iluzoro nozīmīgumu, un tāpēc tas vienmēr ar lielu gatavību nodarbosies ar tavām problēmām. Lūk, tāpēc arī tik lielam cilvēku daudzumam viņu pašu “es” pašuztvere cieši saistīta ar viņu problēmām. Tāpēc arī šie cilvēki nemaz nevēlas no tām atbrīvoties, jo tas nozīmētu – pazaudēt savu “es”. Lūk, tieši šeit EGO dod savu milzīgo ieguldījumu tavu sāpju un ciešanu  turpināšanai.

   Tāpēc, tiklīdz tu sapratīsi, ka tava neapzināšanās sakņojas sevis identifikācijā ar savu prātu, kas neapšaubāmi ietver sevī arī emocijas, tā tūlīt spēsi izkļūt aiz prāta robežām. Tu nokļūsi klātESĪBĀ tagadnes mirklī. Esot “klāt-ESĪBĀ”, t.i., esot mirklī “Šeit un Pašlaik”, tu vari prātam ļaut darboties, nebaidoties atkal tajā pazust. Prātam pašam par sevi nav nekādas vainas. Tieši otrādi, tas ir lielisks instruments. Kaitējumu tev prāts var sākt nodarīt tad, kad tu uzsāc meklēt sevi tajā un kļūdaini atzīsti to par savu “Es”. Un tad tavs prāts kļūst par egoistisko prātu “es – EGO” un cenšas pārņemt visu tavu dzīvi. 

3.2. Izbeidz nopietni izturēties pret laiku -  ilūziju (atbrīvojies no maldiem par laiku)

            - Šķiet, ka atbrīvoties no prāta varas ir gandrīz neiespējami.  Mēs visi esam tajā nogrimuši.  Kā jūs varēsiet iemācīt zivij lidot ?     

     Iespēja pastāv: izbeidz nopietni izturēties pret laika ilūziju. Laiks un prāts ir nešķirami. Atdali laiku no savas apziņas, un tas pārstās darboties, līdz kamēr tu no jauna sāksi to izmantot. Identificējot sevi ar savu prātu, tu pats iedzen sevi laika slazdos – t.i., piespied sevi nodzīvot visu savu dzīvi gandrīz vienīgi atmiņās un nākotnes cerībās. Tas izraisa nebeidzamas raizes un sevis piesātināšanu ar pagātni un nākotni, kā arī formē nevēlēšanos cienīt tagadnes mirkli un būt tam pateicīgam, tātad nepieļaujot tā pastāvēšanu. Šāda nepārvarama tieksme rodas tāpēc, ka pagātne formē tavu identitāti - personību, savukārt nākotne sola tev pestīšanu un pilnīgu tavu realizāciju (piepildījumu) jebkurā formā.

            - Bet -  kā gan mēs spēsim darboties šajā pasaulē, ja mums nebūs laika izjūtas? Tad vairs nebūs neviena mērķa, uz kuru būtu jātiecas. Es pat nespētu uzzināt, kas es esmu, jo tieši mana pagātne padarīja mani par to cilvēku, kas esmu šodien. Manuprāt, laiks ir kaut kas ļoti vērtīgs, un mums nepieciešams iemācīties izmantot to gudrāk, nevis jāiznieko.       

   Laiks tomēr nav jāuzskata par kaut ko vērtīgu, jo tas ir tikai parasta ilūzija. To, ko tu uztver kā vērtību, tas nav laiks, bet tikai viens vienīgs tagadnē ar laiku savietojies ārpuslaika punkts – esošais mirklis “Šeit un Pašlaik”. Lūk, tas gan patiesi ir vērtīgs. Jo vairāk tu koncentrēsies uz laiku pagātnē un nākotnē, jo vairāk tu zaudēsi kontaktu ar mirkli “Šeit un Pašlaik” - vērtīgākā no visa esošā. Kāpēc tas ir visvērtīgākais? Pirmkārt, jau tāpēc, ka tā ir vienīgā realitāte - šis mirklis. Un tas ir viss, kas tev reāli ir. Mūžīgi kopā ar to ir tikai telpa, kuras iekšienē izvēršas visa tava dzīve un tikai šis ir vienīgais nemainīgais faktors. Tava dzīve vienmēr notika un notiks tikai šajā mirklī “Šeit un Pašlaik”.  Nekad nav bijis un nebūs nekāda cita laika, kurā tava dzīve noritētu ārpus šī “Šeit un Pašlaik”. Otrkārt, tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik” ir vienīgā vieta, kurā var spēt pārvarēt prāta uzceltos aizsprostus un izvadīt sevi aiz tā robežām. Tas ir vienīgā pieeja – durvis uz bezgalīgo ārpuslaika un bezformu ESĪBAs valstību.

∫

3.3. Pastāv (eksistē) tikai tas, kas atrodas mirklī  “Šeit un Pašlaik”

            - Vai tad pagātne un nākotne nav tikpat reālas, dažreiz pat vēl reālākas, nekā tagadnes mirklis ? Galu galā tieši pagātne nosaka, kas mēs esam, kā arī to, kā mēs uztveram sevi (uzvedamies) tagadnē un kā uzvedīsimies nākotnē. Un tieši mūsu nākotnes mērķi nosaka tagadnē uzsākāmās darbības.

   Tu vēl aizvien neesi uztvēris manis teiktā būtību, jo vēl arvien turpini censties izprast teikto mentāli (ar prātu). Prāts nespēj to  aptvert. Tikai tu to vari. Tāpēc, lūdzu, vienkārši klausies!

   Vai tu kādreiz esi kaut ko jutis, piedzīvojis, darījis, domājis ārpus tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik”? Vai tas vispār ir iespējams? Vai vispār kaut kas var norisināties vai eksistēt ārpus mirkļa “Šeit un Pašlaik” robežām? Atbilde taču ir acīmredzama, vai ne? Nekas nav noticis pagātnē – viss norisinās mirklī “Šeit un Pašlaik”. Nekas nenotiks nākotnē – viss norisinās mirklī “Šeit un Pašlaik”.  Tas, ko tu uzskati par pagātni, ir tikai prātā saglabājušās atmiņas par agrāk tagadnē notikušajiem mirkļiem “Pašlaik”. Kad tu atceries pagātni,  tu vienkārši aktivizē atmiņas – pašlaik tu dari tieši tā. Nākotne – tas ir iedomāta (iztēlota) tagadne, iespējamais mirklis “Pašlaik”, prāta projekcija. Kad tā pienāk, tā pienāk kā tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik”. Arī par nākotni tu domā tieši mirklī “Pašlaik”. Pagātnei un nākotnei pilnīgi acīmredzami nav savas realitātes. Tāpat kā mēnesim nav pašam savas gaismas – tas tikai atstaro saules gaismu, tāpat arī pagātne un nākotne ir tikai Mūžīgā tagadnes mirkļa gaismas, spēka un realitātes vājš atspulgs. To realitāte “aizlienēta” no mirkļa “Pašlaik”. Manis izteiktā jēgu nevar izprast ar prātu. Taču tajā mirklī, kad tu to uztver, tavā apziņā notiek pārslēgšanās no prāta uz ESĪBU, no laika uz klātESĪBU mirklī “Pašlaik”. Pēkšņi viss šķiet kļuvis dzīvs, viss izstaro enerģiju, ESĪBU.

                               ∫

3.4. Durvis uz garīgo apgaismību

   Ekstremālās un dzīvību apdraudošās situācijās apziņas pārslēgšanās no laika uz klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik” notiek dabiskā veidā. Personības (identitātes) kvalitātes, kurām ir pagātne un nākotne, acumirklī atkāpjas un tiek aizvietotas ar intensīvi apzinātu klātESĪBAs stāvokli mirklī “Pašlaik”, kas vienlaicīgi ir gan dziļa miera, gan visaugstākās pakāpes modruma apvienojums. Tieši šādā apziņas stāvoklī esot, iespējama vispareizākā atbildes reakcija ekstremālā situācijā.

   Un vēl, kāpēc dažiem cilvēkiem patīk bīstamas aizraušanās (alpīnisms, autosacīkstes, ...)? Tas ir tāpēc, ka šādā veidā viņi, paši to nemaz neapzinoties, piespiež sevi dzīvot tieši mirklī “Pašlaik” – tajā piesātinātajā dzīvajā stāvoklī, kurš ir brīvs no laika, problēmām, domām, brīvs no personības nastas. Cilvēkam, esot bīstamajās situācijās, novēršanās no šī klātESĪBAs stāvokļa mirklī Šeit un Pašlaik” var nozīmēt viņa aiziešanu bojā. Tomēr, diemžēl, lai iegūtu šo stāvokli, šie cilvēki bieži vien nokļūst zināmā atkarībā no konkrētā veida bīstamās darbības. Bet tev, lai nokļūtu šajā stāvoklī “Šeit un Pašlaik”, nemaz nav obligāti jākāpj Everestā. Tu šajā klātESĪBAs stāvoklī vari ieiet tieši pašlaik.

                               ∫

   Jau kopš senseniem laikiem visu garīgo mācību skolotāji ir norādījuši uz šo tagadnes “Mirkli Pašlaik” kā durvīm uz garīgo dimensiju. Par spīti tam, šī mirkļa “Pašlaik” spēks, šķiet, joprojām ir palicis noslēpumā. Par to pilnīgi noteikti nemāca baznīcās vai lūgšanu tempļos. Teiksim, baznīcā, tu varēsi dzirdēt lasījumus no evaņģēlija, piemēram, “Tāpēc nezūdaties nākošā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu”, vai “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai”. (Mat.ev. 6:34, Lūkas ev. 9:62) Tāpat tu varbūt esi dzirdējis izteikumus par skaistajiem ziediem, kas nerūpējas par rītdienu, taču bezrūpīgi mājo mūžīgajā tagadnē un dzīvo pārpilnībā Dieva aprūpētas. Šo mācību dziļums un radikālā daba tomēr netiek apzināta. Šķiet, ka neviens tā īsti nav sapratis, ka šo izteikumu ievērošana sekmētu cilvēka kardinālu pārveidi - brīnišķīgu sevis iekšējo transmutāciju. 

                               ∫

   Visu dzenbudisma mācības galveno būtību varētu raksturot kā iešanu pa tagadnes mirkļa “Pašlaik” aso šķautni, t.i., tik absolūtu, tik pilnu un pilnīgu atrašanos klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”, ka nekādas problēmas, nekādas ciešanas – jebkas, kas nav piederīgs tavai patiesajai būtībai “ES”, nespētu izdzīvot tevī. Šajā laika neesamībā - mirklī “Pašlaik” – visas tavas problēmas pazūd. Ciešanām nepieciešams laiks, tās nespēj izdzīvot mirklī “Pašlaik”. Dzenbudisma dižais skolotājs Rinzai, lai novirzītu savu mācekļu uzmanību no laika, bieži mēdza pacelt pirkstu un lēni jautāt: “Kas pietrūkst šajā mirklī “Pašlaik”?” Ļoti labs jautājums, kam nav nepieciešama atbilde prāta līmenī. Jautājums izdomāts speciāli, lai vēl dziļāk novirzītu mācekļu uzmanību tagadnes mirklim “Pašlaik”. Vēl kāds līdzīgs jautājums dzenbudisma tradīcijās skan tā: “Kad tad, ja ne pašlaik?”

                               ∫

   Tagadnes mirklis ir arī centrālais jautājums sūfismā, mistiskajā islama novirzienā. Sūfistiem ir teiciens: “Sūfists ir tagadnes mirkļa dēls.” Un Rumi, lielais sūfisma skolotājs un dzejnieks, saka: “Pagātne un nākotne aizsedz mūsu skatienam Dievu, tāpēc sadedziniet tās abas ar uguni.”

   Garīgais skolotājs M.Ekhards, kas dzīvojis trīspadsmitajā gadsimtā, to visu skaisti apvienoja: “Laiks ir tas, kas neļauj gaismai mūs sasniegt. Dievam nav lielāka šķēršļa par laiku.”

                               ∫

3.5. Pieeja pie mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēka

            - Pirms brīža, kad jūs runājāt par mūžīgo tagadni un nereālo pagātni un nākotni, es tieši lūkojos ārā pa logu, uz to koku. Es arī agrāk biju to vērojis, tomēr šoreiz viss bija citādi. Ārējā uztvere jūtami neizmainījās, ja nu vienīgi krāsas likās kļuvušas spilgtākas un dzīvākas. Taču šoreiz tas viss vēl papildinājās ar jaunu kvalitāti. To ir grūti izskaidrot. Nezinu kā, taču es apzinājos, ka jūtu kaut ko nesaredzamu, it kā man pēkšņi būtu atklājusies šī koka būtība -  tā iekšējais gars. Un kaut kādā veidā arī es biju daļa no tā. Tagad es saprotu, ka agrāk es redzēju ne pašu koku, bet tikai tā plakano un nedzīvo tēlu. Tagad, kad es skatos uz šo koku, manī vēl ir dzīvas tajā klātESĪBAs mirklī radušās sajūtas, taču jūtu, ka tās aizslīd. Sajūtas vājinās, attālinās un jau ir pagātnē. Vai tas kādreiz vispār var būt kaut kas vairāk kā šī ātri gaistoša izjūta ?   

    Tas, ko tu teici, bija īslaicīga atbrīvošanās no laika. Tu nokļuvi klātESĪBĀ mirklī “Pašlaik” un tāpēc spēji uztvert šo koku bez sava prāta veidotā aizsega. ESĪBAs apzināšanās bija kļuvusi par tavas uztveres daļu. Kopā ar ārpuslaika dimensiju atnāk cita veida zināšanas, kas vairs “nenogalina” katrā radībā un veidojumā mītošo garu. Tās ir zināšanas (izpratne), kas neizkropļo dzīves svētumu un noslēpumainību, bet satur dziļu cieņu un mīlestību pret visu pastāvošo. Tās ir zināšanas (izpratne), par kurām prātam nav ne mazākās nojausmas. Prāts nevar saprast to koku. Prātam var būt tikai informācija (fakti, dati) par šo koku. Mans prāts nevar zināt tevi – tam var būt zināmi tikai vērtējumi, fakti un viedokļi par tevi. Tikai  ESĪBA  zina to tieši.

   Arī prāts un prāta zināšanas ir noderīgi, tomēr tikai noteiktā vietā – praktiskās ikdienas dzīves valstībā. Taču tajā brīdī, kad prāts pārņem visus tavas dzīves aspektus, ieskaitot attiecības ar citiem cilvēkiem un dabu, tas kļūst par baisu monstram līdzīgu parazītu, pilnīgi spējīgu, ja to neiegrožos, iznīcināt dzīvību uz mūsu planētas un  beigās arī pats sevi, tā nogalinot savu saimnieku (tevi).

   Skatoties uz koku, tavā rīcībā bija tikai viens acumirklis, lai paspētu ieraudzīt, kā no laika brīvais tagadnes mirklis “Pašlaik” var izmainīt (transmutēt) tavu uztveri. Tomēr vienas sajūtu reizes ir nepietiekoši, lai cik brīnišķīga, dziļa un izjusta tā arī bija. Nepieciešamas neatgriezeniskas apziņas izmaiņas. Tas ir tas, ar ko mēs šeit nodarbojamies - kā panākt pastāvīgu šādu izmainītas (transmutētas) apziņas stāvokli.

   Tāpēc uzsāc lauzt savus vecos tagadnes mirkļa “Pašlaik” nolieguma stereotipus un izbeidz tam pretoties. Vienmēr, kad vien iespējams, novērs savu uzmanību no pagātnes un nākotnes un dari to pēc iespējas biežāk savā ikdienas dzīvē. Pacenties pacelties pāri savam ierastajam ikdienas dzīves laika ritumam, cik vien tas ir iespējams. Ja tev ir grūti tieši ieiet mirklī “Šeit un Pašlaik”, tad iesāc ar to, ka pavēro prāta ierasto mēģinājumu izvairīties, izslīdēt no tā, kas notiek “Šeit un Pašlaik”. Vērojot prātu, tu pārliecināsies, ka nākotne vienmēr tiek iztēlota vai nu sliktāka vai labāka par tagadni. Ja prāta iedomātā nākotne ir labāka, tad tā rada cerību vai patīkamas nojautas, vai pacēlumu. Ja tā ir sliktāka, tad rada nemieru. Taču abas ir tikai ilūzija. Pārvēršot sevi par novērošanas objektu, tu automātiski savā dzīvē arvien vairāk ienesīsi apzinātu klātESĪBU “Šeit un Pašlaik” notiekošajā. Mirklī, kad tev liksies, ka tu neatrodies klātESĪBĀ, tu atkal atgriezīsies mirklī “Šeit un Pašlaik”. Katru reizi, kad tu iespēsi vērot savu prātu, tu būsi izrāvies no tā slazdiem. Un tad sāks darboties vēl viens jauns, ar prātu nesaistīts faktors – tava atrašanās klātESĪBĀ kā lieciniekam.

   Esi klātESĪBAs stāvoklī tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” kā sava prāta uzmanītājs (sargs), kā liecinieks savām domām, emocijām, savām reakcijām dažādās dzīves situācijās. Ja neko vairāk, tad vismaz pacenties pavērot savu reakciju, citu cilvēku izprovocētajās situācijās. Tāpat pacenties ievērot, cik bieži tava uzmanība cenšas nokļūt pagātnē vai nākotnē. Tomēr necenties savus novērojumus analizēt un novērtēt bez tiešas vajadzības. Izseko savu domu, izjūti savas emocijas un novēro savu reakciju. Un viss, tikai neveido no visa ievērotā sev personīgas problēmas. Ja tu to spēsi, tad pēkšņi kādreiz tu sajutīsi kaut ko daudz reālāku - aiz prātā esošās informācijas atrodošos savu atrašanos modrā klātESĪBĀ un savu klusējošo liecinieku -vērotāju.  

                               ∫

   Apzināta klātESĪBA tagadnes mirklī ir it īpaši svarīga un nepieciešama brīžos, kad kāda situācija izsauc tevī spēcīgu emocionālas nokrāsas reakciju, piemēram, kad tiek apdraudēts tavs priekšstats par sevi, kad dzīve met tev izaicinājumu, kas ieslēdz un aktivizē tavas bailes, kad tev viss iet “šķērsām”, vai arī tad, kad atmodināts tev sāpīgs, pagātnē noticis, emocionāls pārdzīvojums. Šādos gadījumos tevī rodas liela vēlēšanās atkal kļūt par “neapzinošos”, reakcija vai emocija atkal pārņem tevi, un tu jau esi “kļuvis” par šo reakciju vai emociju. Un turpini darboties tā, kā šī reakcija vai emocija tev liek to darīt. Tu vērtē, taisnojies, uzbrūc, aizsargājies, centies pierādīt savu taisnību, .... Tikai tas vairs neesi tu, bet gan reaģējošais tēls, modelis, šablons -  prāts, kas darbojas savā ierastajā izdzīvošanas režīmā.

   Identificējoties ar prātu, tu dod tam enerģiju, toties novērojot prātu tu tam enerģiju atņem. Sevis identificēšana ar prātu palielina vispārējo laika apjomu, turpretī prāta novērošana paver tev ceļu uz ārpuslaika ESĪBU. Enerģija, ko tu atņēmi prātam, to novērodams, pārvēršas tavā klātESĪBĀ mirklī “Pašlaik”. Kad tu beidzot sajutīsi, ko tas nozīmē būt klātESĪBĀ, tad tev būs daudz vieglāk atkāpties no laika rituma un ieiet mirkļa “Pašlaik” dziļumos, iegrimt Mūžīgajā tagadnē. Tas, protams, nesamazinās tavas spējas un iespējas izmantot laiku – pagātni vai nākotni, neatņems tev iespējas to izmantot praktiskās lietās, ja tev tas būs nepieciešams. Un tas arī nevājina tavas spējas izmantot savu prātu. Tieši otrādi, šīs spējas tikai palielināsies, jo tu tagad centīsies prātu izmantot precīzi atbilstoši vajadzībai, kas tikai pastiprinās prāta darbības asumu un koncentrēšanās iespējas (fokusētību).  

3.6. Atbrīvošanās no psiholoģiskā laika

   Iemācies izmantot laiku (to varētu nosaukt par “pulksteņa laiku”) savā praktiskajā dzīvē, bet tiklīdz praktiskās lietas ir izdarītas, tā atkal uzreiz ir jāatgriežas pie tekošā mirkļa “Pašlaik” apzināšanās. Tādā gadījumā netiks veidots “psiholoģiskais laiks” (tava identificēšanās ar pagātni + uzspiestā tieksme projekcēt sevi nākotnē) un arī nenotiks šo praktisko lietu piespiedu turpinājuma - projekciju veidošanās nākotnē. Pulksteņa laiks - tas nav tikai vienkārši kādas tikšanās noteikšana vai kāda brauciena plānojums. Tajā iekļaujas arī pagātnes pieredzes analīze, lai izvairītos no pielaisto kļūdu atkārtošanās. Tā ir mērķu nospraušana un darbs to sasniegšanai. Tā ir arī nākotnes prognozēšana ar sistēmas, fizisku, matemātisku un citu, sen apgūtu (pagātnes) likumu un modeļu palīdzību, kā arī spēja attiecīgi rīkoties, balstoties uz šīm prognozēm. Taču pat šeit, dzīves praktiskajā sfērā, kur nav iespējams iztikt bez pagātnes un nākotnes, tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik” vēl aizvien ir un paliek ļoti būtisks faktors, jo jebkura pagātnes pieredze kļūst aktuāla un pielietojama tikai šeit un pašlaik. Arī jebkura plānošana, tāpat kā darbs noteikta mērķa sasniegšanai, tiek sagatavots un īstenojas tikai šeit un pašlaik.

   Apgaismota (apskaidrota) cilvēka uzmanības centrā allaž ir tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik”, kaut arī laika aspekts pastāvīgi atrodas viņa apziņā. Citiem vārdiem sakot, viņš turpina izmantot “pulksteņa laiku”, paliekot brīvs no “psiholoģiskā laika”. Tāpēc, praktizējot šo stāvokli, esi uzmanīgs, lai nejauši nepārveidotu “pulksteņa laiku” - “psiholoģiskajā laikā”. Piemēram, ja tu esi pieļāvis kādu kļūdu pagātnē un tagad no tās mācies, tas nozīmē, ka tu izmanto “pulksteņa laiku”. Taču, ja tu domās pie šīs kļūdas kavēsies, mentāli atrodies paškritikas stāvoklī šajā kļūdas izdarīšanas notikumā, t.i., pārdzīvosi nožēlu, sirdsapziņas mokas, vainas apziņu, tas nozīmēs, ka tu esi padarījis šo kļūdu par daļu no sava priekšstata par sevi (“es”), un tad šī kļūda jau izraisīs “psiholoģisko laiku”, kas vienmēr saistīts ar sevis identifikācijas šķietamo sajūtu. Arī nemācēšana piedot neapšaubāmi ietver sevī “psiholoģiskā laika” smago nastu.

   Nospraužot kādu mērķi un darbojoties tā sasniegšanai, tu pielieto “pulksteņa laiku”. Tu zini, kurp vēlies doties, vienlaicīgi veltot maksimāli iespējamo uzmanību un godājot to soli, kuru tu izdari tieši tajā mirklī. Taču, ja tu, pārāk intensīvi nododies šim mērķim - kļūsti pārmērīgi uz to fokusēts, jo ceri tā atrast laimi, piepildījumu, vai pat pilnīgāku sevis apziņu, tad tu jau vairs negodini pašu tagadnes mirkli “Pašlaik”. Tas jau ir kļuvis tikai par nelielu kārtējo pakāpienu ceļā uz nākotni, kur tam vairs nav pastāvīgas vērtības. Tādā gadījumā tu “pulksteņa laiku” esi pārvērtis par “psiholoģisko laiku”. Tavs ceļojums pa dzīvi jau vairs nav piedzīvojums, jo ir pārtapis par uzmācīgu nepieciešamību “kaut kur laicīgi ierasties”, “kaut ko sasniegt”, “kaut kā sevi izteikt”. Un tu vairs neredzi puķes ceļa malā, nejūti to aromātu, tāpat kā neapzinies ap tevi virpuļojošās dzīves skaistumu un burvīgumu, kas ir sajūtams tikai tad, kad tu esi klātESĪBĀ  mirklī “Šeit un Pašlaik”.

                               ∫

            - Labi, es saprotu mirkļa “Pašlaik” milzīgo svarīgumu, tomēr nevaru piekrist, ka laiks ir absolūta ilūzija.

   Sakot, ka “laiks – tā ir ilūzija”, es to neizsaku kā filozofisku apgalvojumu. Es vienīgi tev atgādinu tādu vienkāršu patiesību, tik acīmredzamu, ka tā var likties grūti uztverama un pat bezjēdzīga. Taču, ja reiz tu to spēsi apzināties, tad šī atziņa, kā ass zobens ar vienu cirtienu satrieks visus tava prāta izveidotos “sarežģītību” un “problēmu” slāņus. Tātad atkārtošu vēlreiz.  Tagadnes  mirklis “Šeit un Pašlaik” – tas ir viss, kas tev ir.  Nekad nav bijis un nekad nebūs, ka tavā dzīve kaut kas notiktu ārpus šī mirkļa “Šeit un Pašlaik”. Laiks šajā mirklī ir tikai ilūzija. Vai tas nav acīmredzams fakts ? 

3.7. Psiholoģiskā laika bezjēdzība

   Ja tu paskatīsies uz šī “psiholoģiskā laika” kolektīvajām izpausmēm, tad tev nebūs ne mazāko šaubu, ka “psiholoģiskais laiks” ir garīga (psihiska) slimība. Šīs slimības pazīmes izpaužas piemēram, ideoloģijas formās (komunisms, nacionāl-sociālisms vai jebkura cita veida nacionālisms), vai stingri reglamentētās un sastingušās reliģiskajās sistēmās, kas nešaubīgi darbojas pēc principa, ka augstākais Dievs ir meklējams nākotnē, tāpēc mērķis attaisno līdzekļus. Šeit mērķis ir tikai doma - ideja, t.i., punkts prāta iedomātajā nākotnē, kad tiks iegūta pestīšanā jebkurā formā – laime, pilnīga sevis realizācija, vienlīdzība, atbrīvošanās utt., un būs īstenota un materializēta visiem, kas vien to vēlēsies. Nereti, par šī “glābjošā” mērķa panākšanas līdzekļiem un paņēmieniem bieži vien kļūst cilvēku paverdzināšana, spīdzināšana un slepkavības tagadnē. Piemēram, ir aprēķināts, ka apmēram 50 miljoni cilvēku tikuši aizdzīti postā, nomocīti un noslepkavoti, lai sekmētu komunisma attīstību un radītu “labāku dzīvi” Krievijā, Ķīnā un citās zemēs. Šis šausmīgais piemērs uzskatāmi demonstrē, kā ticība “nākotnes paradīzei” rada elli tagadnē. Vai vēl var rasties kādas šaubas, ka “psiholoģiskais laiks” ir nopietna un bīstama garīgā slimība?

   Kā šis mentālais prāta modelis (“psiholoģiskais laiks”) darbojas tavā dzīvē? Saki, vai tiešām tevi nemoka pastāvīga vēlēšanās būt nevis tur, kur tu esi, bet kaut kur citur? Vai tad nav tā, ka lielākā daļa tavas darbības ir tikai mērķa sasniegšanas līdzekļi? Vai tad tu neceri, ka visas tavas vēlmes tūlīt – tūlīt piepildīsies, ka varbūt, tavs piepildījums atrodas aiz tuvākā stūra vai saistīts ar īslaicīgajām baudām - seksu, ēšanu, iedzeršanu, narkotikām vai vēl kaut kādām asām un uzbudinošām izjūtām? Vai tas neesi tu, kas pastāvīgi tiecas par kaut ko kļūt, kaut ko sasniegt, panākt, vai, tieši pretēji - dzenies pēc kaut kā jauna, nebijuša, kas tevi uzbudinās un dos apmierinājumu? Vai tas neesi tu, kas tic, ka jaunu mantu (īpašumu) iegūšana, palīdzēs tev būt vairāk realizētam, noticēt saviem spēkiem, panākt psihisko pilnvērtīgumu? Un beidzot, vai tas neesi tu, kas cer, ka vienā jaukā dienā tavā dzīvē ienāks viņš vai viņa, lai piešķirtu tavai dzīvei jēgu?  

   Normālajā, prāta veidotajā jeb neapskaidrotajā apziņas stāvoklī, spēks un bezgalīgais radošais potenciāls, kas atrodas mirklī “Šeit un Pašlaik”, pilnībā ir “psiholoģiskā laika” aizsegti. Rezultātā tava dzīve zaudē enerģijas vibrāciju intensitāti, svaigumu un brīnišķīgumu. Tavi ierastie domu, emociju, uzvedības, reakciju un vēlmju šabloni izsakās kā vienveidīgas rīcības bezgalīga virtene. Šīs nebeidzamās teātra izrādes prāta uzrakstītais scenārijs, saskaņā ar kuru tev tiek piešķirtas sajūtas identificēt sevi ar dažādiem personāžiem, nodrošina tev zināmu individualitāti, toties nemitīgi izkropļo un aizsedz tevi no mirkļa “Šeit un Pašlaik” realitātes. Tādā veidā tavs prāts dzelžainā tvērienā ir ieķēries nākotnes uzmācīgajās idejās, cenšoties sevi glābt un atbrīvot no neapmierinošās tagadnes.

3.8. Dzīves negativitāte un ciešanas sakņojas laikā

            - Taču ne vienmēr  ticība, ka nākotne būs labāka par tagadni, ir tikai ilūzija. Tagadne var būt biedējoša, bet nākotnē viss var uzlaboties, un ļoti bieži tā arī notiek.

   Parasti nākotne ir pagātnes precīza kopija. Zināmas virspusējas un nedziļas izmaiņas var būt iespējamas, tomēr reālas pārmaiņas notiek reti un ir atkarīgas no tā, vai tu spēsi būt klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” tik apzināti, lai šī mirkļa spēks varētu pārviedot (transmutēt) pagātni. Tas, ko tu uztver kā nākotni – tā ir tavas tagadnes apziņas stāvokļa neatņemama daļa. Ja tavs prāts ir apkrauts ar pagātnes smago nastu, tad tu savā dzīvē sadursies ar vienām un tām pašām situācijām. Pagātne apliecina un iemūžina sevi caur tavu neesamību klātESĪBĀ dzīves tagadnes tekošajā mirklī. Tavas apzināšanās kvalitāte tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” formē tavas nākotnes apveidus, un izdzīvot šo nākotni, protams, tu arī varēsi tikai tagadnes mirklī. Tu vari laimēt 10 miljonus dolāru, taču šāda veida pārmaiņas tavā dzīvē veido tikai virspusējas izmaiņas. Tu taču turpināsi darboties tieši tāpat kā agrāk, izspēlējot tos pašus nosacītos modeļus (iepriekšējos šablonus), tikai daudz greznākos apstākļos. Cilvēki ir iemācījušies saskaldīt atomu. Ja agrāk cilvēks ar koka rungu varēja nosist 10 vai 20 sev līdzīgos, tad viens cilvēks mūsdienās spējīgs iznīcināt miljonu līdzcilvēku, vienkārši nospiežot pogu. Vai tad to var uzskatīt par reālām izmaiņām cilvēkā (t.i., cilvēka transmutāciju)?

   Tavas nākotnes vīziju nosaka tava pašreizējā apziņas kvalitāte šajā pašā tagadnes mirklī. Bet, kas tad savukārt, nosaka šīs apziņas kvalitāti? Protams, to nosaka tavas esības dziļums (intensitāte) klātESĪBAs stāvoklī. Tātad, eksistē tikai viena vienīga vieta, kur var notikt patiesas izmaiņas un kurā pagātnes nogulsnes var transmutēties (kā alķīmijā), un šī vieta ir esošais mirklis “Šeit un Pašlaik”.

                               ∫

   Esošo negativitāti rada tikai “psiholoģiskā laika” uzkrājums un tagadnes mirkļa “Pašlaik” noliegums. Nemiers, raizes, uztraukums, saspringums, stress – visas šis baiļu formas tevī rodas tāpēc, ka tu nākotnē atrodies pārāk daudz, bet tagadnē pārāk maz. Vainas apziņa, nožēla, aizvainojums, neapmierinātība, bēdas, skumjas, rūgtums un jebkuras citas ar neprasmi piedot saistītās emocijas tevī rodas tāpēc, ka tu pagātnē atrodies pārāk daudz, bet tagadnē pārāk maz. Cilvēku vairākumam ir ļoti grūti noticēt, ka ir iespējams stāvoklis, kurā viņi būtu brīvi no negativitātes. Taču tieši uz tādu atbrīvoto apziņas stāvokli norāda visas garīgās mācības. Tas arī ir tā solītā “pestīšanās”, taču nevis iluzorajā nākotnē, bet tieši “šeit un pašlaik”.

   Atzīties sev, ka tieši laiks ir par iemeslu visām tavām ciešanām, bēdām un citām problēmām, varbūt, tiešām nav viegli, jo tu esi pārliecināts, ka tās tavā dzīvē izraisīja noteiktas dzīves situācijas. No tradicionālā redzes viedokļa skatoties uz šīm nebūšanām, tā tas arī ir. Taču tā tas būs tikai līdz tam brīdim, kad tu tiksi galā ar galvenajiem, problēmu veidojošajiem prāta darbības traucēkļiem: 1) savu piesaisti pie pagātnes un nākotnes, 2) tekošā mirkļa “Šeit un Pašlaik” noliegumu, kas atstāj spēkā pagātnes un nākotnes savstarpējo apmaināmību un ar to saistītās problēmas. Ja, piemēram, viss tavu problēmu komplekts vai redzamie ciešanu un nelaimju cēloņi brīnumainā veidā šodien tiktu likvidēti, taču tu pats nebūsi klātESĪBAs stāvoklī pietiekoši apzināti, tad drīz vien tev rastos līdzīgs iepriekš likvidētajam problēmu komplektam, jo atjaunojošies ciešanu un nelaimju cēloņi sekotu tev kā ēna, lai arī kurp tu dotos. Patiesībā problēma ir tikai viena – tavs paša prāts, kas iekalts laika važās.

            - Es nespēju noticēt, ka varētu kādreiz aizdzīvot līdz  brīdim, kad būšu pilnīgi brīvs no savām problēmām.

   Tev taisnība. Tu nekad nenodzīvosi līdz šim brīdim un tikai tāpēc vien, ka tu izdzīvo šo brīdi jau pašlaik. Laikā nav nekāda glābiņa. Tu nekad neiegūsi brīvību nākotnē. Vienīgais ceļš uz brīvību ir būt klātESĪBĀ pašlaik notiekošajā, jo brīvs tu vari būt tikai šajā tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”.

3.9. Kā atrast savu dzīvi pašreizējā dzīves situācijā

            - Es tomēr nesaprotu, kādā veidā es varu būt brīvs tieši “Pašlaik”. Jo es taču tieši “Pašlaik” esmu ļoti neapmierināts ar savu dzīvi. Tā tas ir, un būtu maldīgi censties sev iestāstīt, ka ar mani viss ir ļoti labi, jo tā nepavisam nav. Mans tagadnes mirklis man liekas pilnīgi neveiksmīgs, un es to nevaru uztvert kā atbrīvojošu. Es nepadodos tikai tāpēc, jo ceru, ka nākotnē tomēr kaut kas uzlabosies.   

   Tev šķiet, ka tava uzmanība ir pievērsta notiekošajam tagadnes mirklī, bet patiesībā tu pilnībā esi laika varā. Jo tas nav iespējams – vienlaicīgi būt nelaimīgam un pilnībā atrasties tagadnes mirklī “Pašlaik”. To, ko tu nosauc par savu “dzīvi”, drīzāk jānosauc par tavu “dzīves situāciju”. Tas ir “psiholoģiskais laiks” – pagātne un nākotne. Tavā pagātnē ir kaut kas “greizi nogājis”, un tu vēl joprojām pretojies (nesamierinies) notikušajam. Pie tam tu pretojies arī pašlaik tagadnē esošajam. Cerība liek tev nepadoties, taču tādā veidā tu ilgstoši koncentrējies uz nākotni, kas padara vēl stiprāku tavu tagadnes mirkļa “Pašlaik” noliegumu, tātad - arī tavas ciešanas.   

            - Tam es piekrītu, ka mana pašreizējā dzīves situācija ir pagātnes notikumu rezultāts, tomēr tā vēl joprojām ir mana pašreizējā dzīves situācija, un es joprojām jūtos nelaimīgs un nevaru izkulties no tās.

   Pacenties aizmirst savu dzīves situāciju uz brīdi un pievērs uzmanību savai dzīvei.

            - Nesaprotu, kāda gan tur starpība un kas no tā mainīsies ?

   Tava dzīves situācija eksistē laikā, bet tava dzīve norisinās pašlaik. Tava dzīves situācija – prāta produkts, bet tava dzīve – īsta realitāte. Tev ir jāatrod “šauros vārtiņus uz dzīvi”. Tie saucas – mirklis “Šeit un Pašlaik”. Sašaurini, nofokusē savu dzīvi līdz šim mirklim. Tava dzīves situācija tāpat kā vairākums dzīves situāciju var būt pārpilna ar dažādām problēmām, tomēr pacenties saprast, lūk, ko: Vai tev ir kaut kāda problēma tieši pašlaik, šajā acumirklī ? Ne rīt vai pēc 10 minūtēm, bet tieši pašlaik. Vai ir?

   Ja tu esi problēmu pārņemts, tad tevī nav ne vietas nekam jaunam, ne arī telpas tavu problēmu risināšanai. Tāpēc, kad vien iespējams, atbrīvo nedaudz vietas (telpas) sevī, lai spētu atrast savu dzīvi aiz šīs tavas pašreizējās dzīves situācijas. Pilnā mērā izmanto savas sajūtas (maņas). Esi tur, kur tu atrodies – “Šeit un Pašlaik”. Skaties apkārt. Vienkārši skaties, neko nevērtējot. Sajūsminies par gaismu, formām, krāsām, tekstūru. Apzinies katras lietas klusējošo klātESĪBU. Apzinies telpu, kas pieļauj tam visam būt. Klausies skaņas, tās neanalizējot (patīk – nepatīk). Ieklausies klusumā aiz šīm skaņām. Pieskaries pie kaut kā, vienalga pie kā. Izjūti šīs lietas ESĪBU! Pavēro savas elpas ritmu, sajūti ieplūstošo – izplūstošo gaisa kustību, izjūti dzīvīguma enerģiju savā ķermenī. Ļauj visam būt - gan tevī, gan ārpus tevis, vienkārši eksistēt. Atļauj visam būt tādam, kāds tas ir tieši pašlaik. Iedziļinies mirklī “Šeit un Pašlaik” vēl intensīvāk.

   Atrazdamies pašlaik notiekošajā, tu izej aiz laika pasaules robežām, aiz nespēcīgās un mirstīgās prāta abstrakcijas. Tā tu atbrīvojies no sava slimā un nevadāmā prāta, kas izsūc tavu dzīvīguma spēku, lēnām saindē un iznīcina Zemi. Tā tu atmosties no laika sapņa un ierodies Mūžīgajā tagadnē.

                               ∫

3.10. Visas problēmas ir prāta radīta ilūzija

            - Sajūta ir tāda, it kā no pleciem būtu noņemta smaga nasta. Viegluma un skaidrības sajūta. Es jūtos brīvs  .....  Bet manas problēmas taču vēl aizvien mani gaida, vai ne ? Tās neviens nav atrisinājis. Vai tad neiznāk tā, ka es, ieejot mirklī  “Pašlaik”,  tikai īslaicīgi izvairos no šīm problēmām ?

   Pat tad, ja tu pēkšņi pamanīsi, ka atrodies paradīzē, arī tad prāts drīz vien teiks: “Nu jā, bet ....”. Patiesībā runa nav par problēmu atrisināšanu. Tev vienkārši ir jāsaprot, jāapzinās, ka problēmas kā tādas vispār neeksistē.  Ir tikai situācijas, ar ko vai nu tūlīt jātiek galā (jārisina tieši “Pašlaik”), vai arī jāatstāj tās mierā, jāpieņem tās kā tagadnes mirkļa “eksistēšanas” sastāvdaļa, kamēr tās pazūd pašas no sevis vai arī kļūst atrisināmas. Problēmas ir prāta veidotas, un to pastāvēšanai nepieciešams laiks. Tās nav spējīgas izdzīvot tagadnes mirkļa “Pašlaik” realitātes apstākļos. Sakoncentrē savu uzmanību uz mirkli “Pašlaik” un pastāsti, lūdzu, par problēmu, kas tevi nomoka tieši pašlaik.

                               ∫

   Es nesadzirdu atbildi. Tu nevari būt problēmu nomākts, ja tava uzmanība ir pilnībā koncentrēta uz notiekošo tagadnes mirklī. Var pastāvēt tikai dzīves situācijas, kurās esošais ir vai nu jārisina tūlīt, vai jāpieņem tāds, kāds tas ir. Kāpēc gan to vajag pārvērst par problēmu? Vai tad dzīve pati par sevi nav pietiekoši izaicinoša tādā veidā, kādā tā jau pastāv? Kāpēc vispār pārvērst kaut ko par problēmu? Jā, tavs prāts, lai arī to neapzinās, tiešām dievina problēmas, jo tās sniedz sava veida identitāti, t.i., veido tavu personību, vai precīzāk - kaut ko līdzīgu personībai. Tā tas ir, bet tev tas nebūtu saprātīgi. “Problēmas” esamība nozīmē, ka tu domās esi “iestidzis” situācijā bez patiesa – reāla – nodoma vai iespējas rīkoties tūlīt attiecībā pret šo “problēmu”. Tu neapzināti esi pārvērtis šo “problēmu” par daļu no sava “es”. Tad dzīves situācija pārņem tevi tādā mērā, ka tu jau esi savas dzīves situācijas apdullināts, ka pazaudē pats savējo dzīves un visas ESĪBAs sajūtu. Vai arī, “problēmas” esamība var nozīmēt to, ka tu savā galvā uzturi tik milzīgu daudzumu lietu, kuras tev ir jādara vai vajadzēs darīt nākotnē, tā vietā, lai sakoncentrētu uzmanību uz kādu vienu lietu, kuru tu varētu atrisināt tieši pašlaik.

   Radot problēmu, tu izveido arī sāpes. Viss, kas ir vajadzīgs, ir vienkārša izvēle, vienkāršs lēmums: “Lai kas notiktu, es neradīšu sev vairāk problēmas, es nesāpināšu vairāk sevi.” Kaut tā ir ļoti vienkārša izvēle, tā tomēr tiešām ir radikāla. Tu nespēsi izdarīt šo izvēli, ja vien tu nebūsi galīgi šādu ciešanu nomocīts. Tu nespēsi šo apņemšanos izpildīt, ja vien nesāksi izmantot mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēku. Neradot vairs sāpes sev, neradīsi sāpes arī citiem. Tas vēl nav viss: vienlaikus tu vairs nepiesārņosi ar negācijām ne skaisto Zemi, ne arī savu iekšējo telpu, ne arī cilvēces kolektīvo prātu. 

                               ∫

   Ja tev ir gadījies nokļūt ekstremālās situācijās, atrasties uz robežas starp dzīvību un nāvi, tad tu pats zini, ka šajās situācijās tev problēmu nebija. Tavam prātam vienkārši nebija laika muļķoties un veidot situācijas problēmu. Reālā ekstremālā situācijā prāts pārtrauc darboties un tu atrodies pilnīgā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” – un tad kaut kas bezgalīgi liels un spēcīgs ņem vadības grožus savās rokās. Lūk, kāpēc samērā daudzi vienkārši cilvēki šādās situācijās negaidīti ir spējuši veikt varoņdarbus. Šādā ārkārtas situācijā tu vai nu izdzīvosi, vai nē. Citādi sakot, šādā situācijā nemaz nav vietas problēmām.

   Daži cilvēki dusmojas, kad es saku, ka problēmas ir ilūzija. Viņi uztver to kā draudus pašu “es” eksistencei, jo viņi ir ieguldījuši ļoti daudz laika sava šķietamā “es-EGO” izveidē. Daudzu gadu garumā viņi neapzināti ir veidojuši savu identitāti no problēmām un ciešanām. Tāpēc viņi vairs nav spējīgi saredzēt sevi ārpus tām.

   Lielākā daļa tavu domu, vārdu vai rīcības patiesībā ir baiļu motivēta – tu skaties nākotnē un zaudē saikni ar tagadnes mirkli. Tā kā mirklī “Šeit un Pašlaik” problēmu nav, tad tajā nav arī baiļu. Nonākot situācijā, kad tieši tūlīt ir nepieciešama tava izlēmīga rīcība, tad šī rīcība būs precīza un noteikta, jo to motivēs mirkļa “Šeit un Pašlaik” apziņa. Un tāda rīcība, visdrīzāk, būs arī visefektīvākā. Tā nebūs prātā esošās pagātnes nosacīta reakcija, bet gan intuitīva atbilde uz radušos situāciju. Citos gadījumos, kad laika saistītais prāts steidzas reaģēt, tev vajadzētu pielietot “nekā nedarīšanas” taktiku - vienkārši aktīvi atrasties mirkļa “Pašlaik” centrā.

3.11. Milzu lēciens apziņas evolūcijā

            - Man ir gadījies nokļūt jūsu aprakstītajā stāvoklī, kad cilvēks ir brīvs no prāta un laika, taču pagātne un nākotne ir tik spēcīgas, ka es nekad nespēju tur noturēties ilgāk par mirkli.

   Ar laiku saistītais apziņas režīms ir dziļi iesakņojies cilvēciskajā psihē. Taču tas, ar ko mēs tagad nodarbojamies, ir tikai daļa no pilnās transmutācijas, kas norisinās visas planētas un Visuma kolektīvajā apziņā – mēs modinām savu apziņu no matērijas, formas un atšķirtības maldiem, mēs atbrīvojamies no laika. Mēs laužam prāta šablonus, stereotipus, kas ir noteikuši cilvēku dzīvi jau daudzu laikmetu ilgumā. Šie prāta modeļi ir izraisījuši neiedomājamas ciešanas, kas izplatījušās milzīgos mērogos. Es apzināti nepielietoju vārdu “ļaunums”. Daudz precīzāk to būtu nosaukt par neapzināšanos vai vienkārši par neprātu.

            - Šī ir vecā apziņas vai drīzāk neapzināšanās modeļa salaušana. Vai tā mums ir jāpanāk vai arī tā notiks pati no sevis ? Tas ir, es jautāju, vai šādas izmaiņas ir neizbēgamas?

   Tas atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Panākt un notikt, t.i., darbība un notikums – tas ir patiESĪBĀ viens un tas pats process, jo tu neesi atdalāms no vienotībā esošās apziņas, tu nevari būt nošķirts. Tomēr nav absolūtas garantijas, ka cilvēki spēs pāriet uz jauno apziņas līmeni. Process nav ne neizbēgams, ne automātisks. Tāpēc tava līdzdalība, tava līdzdarbošanās ir ļoti nozīmīga. Lai arī kā uz to skatītos, tas ir milzu lēciens apziņas evolūcijā, kā arī vienīgā iespēja izdzīvot visai mūsu cilvēcei kā rasei.

3.12. Dzīvesprieks (ESĪBAS prieks)

   Lai pārbaudītu, vai tu dzīvo “psiholoģiskajā laikā”, vari pielietot vienkāršu kritēriju. Pajautā sev: “Vai es izjūtu prieku, mieru un vieglumu, darot šobrīd ... ?” Ja nē, tad tas nozīmēs, ka laiks tomēr aizklāj no tevis tagadnes mirkli “Pašlaik” un dzīve tiek uztverta kā smaga nasta vai kā cīņa. Kaut gan, ja tavā darbībā nav ne prieka, ne miera, ne viegluma, tas vēl obligāti nenozīmē, ka tev vajag izmainīt savu nodarbošanos t.i., darbības veidu. Dažreiz pietiekoši ir izmainīt darbības kvalitāti, t.i., to, kā tu izpildi darbību. “Kā” vienmēr ir svarīgāks par “ko”. Pamēģini pievērst vairāk uzmanības ne darbības rezultātam, bet gan pašai darbībai. Velti vislielāko uzmanību visam, ko tev dāvā šis darbības mirklis. Tas vienlaicīgi arī nozīmē, ka tev pilnībā jāpieņem (jāsamierinās) mirklī notiekošais, jo nav iespējams kaut kam veltīt visu uzmanību un vienlaicīgi tam pretoties. Tiklīdz tu sāksi godāt un cienīt tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik”, tā visa tevī esošā neapmierinātība, tieksme cīnīties izzudīs bez pēdām un dzīve sāks ritēt priecīgi un mierīgi. Tātad, ja tu darbojies, apzinoties tagadnes mirklī notiekošo, tad jebkuru tavu rīcību, pat pašu vienkāršāko, caurstrāvos darbošanās jēga un mīlestība.

                               ∫

   Tāpēc pārāk nerūpējies par sava darba rezultātu, bet vienkārši pievērs uzmanību pašai rīcībai. Rezultāti būs tāpat. Tā ir ļoti spēcīga garīgā prakse. Bhagavadčitā - vienā no senākajām un brīnišķīgākajām šobrīd pieejamām garīgajām mācībām - nepieķeršanās savas rīcības rezultātiem - tiek saukta par “karma-jogu”. Tā tiek aprakstīta kā “uzticība darbībai” (“svētīta darbība”) ceļš. Kad zūd uzmācīgā tieksme izslīdēt no mirkļa “Pašlaik”, tad dzīves (ESĪBAs) prieks ieplūst visā, ko vien tu dari. Tiklīdz tu pievērs uzmanību tam, kas ir šajā notiekošajā mirklī “ Šeit un Pašlaik” , tu sajūti savu klātESĪBU tajā un mieru. Tu vairs neesi atkarīgs no savu vēlmju un ambīciju apmierināšanas, sevis pilnīgākas realizācijas nākotnē, tātad tu vairs nākotnē nemeklē savu glābiņu. Tu esi pārstājis piesaistīt sevi rezultātiem. Ne neveiksmes, ne panākumi vairs nespēj mainīt tavu iekšējo klātESĪBAs stāvokli – tavu vienotību ar ESĪBU. Tas nozīmē, ka tu esi atradis dzīvi, kas bija apslēpta zem dzīves situācijas maskas. Tagad, neesot vairs “psiholoģiskā laika” ietekmei, tava sevis sajūta izplūst no ESĪBAs, bet ne no tavas personīgās pagātnes. Tāpēc arī tev psiholoģiskā nepieciešamība kļūt par kaut ko citu, nekā tu esi, vairs neeksistē. Fiziskās pasaules un savas dzīves situācijas līmenī, tu patiešām kaut kad laikā vari kļūt bagāts, iegūt zināšanas, būt labi informēts, sekmīgs un panākt brīvību no tiem vai citiem apstākļiem. Taču daudz dziļākā līmenī,  ESĪBAs līmenī, tu jau esi pilnīgs un vienots veselums tieši “Pašlaik”.   

            - Vai šajā pilnības stāvoklī cilvēks vēl aizvien spēj un vēlas sasniegt personiskos mērķus, ja sajūt sevī vienotā veseluma stāvokli ?

   Protams, jā, taču tev vairs nebūs mānīgās cerības, ka nākotnē kaut kas vai kāds tevi izglābs vai padarīs laimīgu. Kas attiecas uz tavu “dzīves situāciju”, tad tajā var būt mērķi, kurus tu vari censties sasniegt vai panākt, jo tu joprojām dzīvo formu, ieguvumu un zaudējumu pasaulē. Tev tikai ir jāatceras, ka daudz dziļākā līmenī tu jau esi pilnība, un tiklīdz tu to apzināsies, tad it visā, ko vien tu darīsi plūdīs jautra un priecīga enerģija, kas tikai to vien ir gaidījusi, lai tu viņu izlaistu brīvībā. Atbrīvojies no “psiholoģiskā laika”, tu vairs netieksies uz saviem mērķiem ar nesaudzīgu un nemainīgu uzņēmību, kuru veido un veicina bailes, ļaunums, neapmierinātība, īgnums vai nepieciešamība par kaut ko kļūt. Un tad tu vairs nebūsi pasīvs un bezdarbīgi stīvs no bailēm ciest zaudējumu, kas tavam EGO varētu nozīmēt sevis zaudēšanu. Tad tu uztversi savu patieso būtību “ES”, kas iznākusi no ESĪBAs dziļumiem, tad tu būsi brīvs no nepārtrauktās psiholoģiskās nepieciešamības pastāvīgi “izkūņoties no kūniņas par tauriņu”, ne tava laime, ne tava paša “es-ES” sajūta nav atkarīga no dzīves situācijas atrisināšanās rezultāta, un tad tu tiešām esi atbrīvojies no bailēm. Tu vairs nemeklēsi stabilitāti tur, kur to nav iespējams atrast - formu, ieguvumu un zaudējumu pasaulē, dzimšanas un nāves pasaulē. Tu vairs nepieprasīsi, lai situācijas, apstākļi, tavas atrašanās vieta vai cilvēki padarītu tevi laimīgu, tātad arī neizjutīsi ciešanas, ja viņi neattaisnos tavas cerības. Protams, viss, kas sekmīgi notiek, ir pelnījis atzinību, bet nekam tam tomēr nav izšķirošas nozīmes. Šajā pasaulē formas piedzimst un nomirst, bet tu jau apzinies, ka ir arī mūžība. Tu jau zini, ka “nekāda realitāte nevar kļūt par draudu patiesajam”, tātad - arī tavam “ES”.

   Ja tavs ESĪBAs stāvoklis tiešām ir šāds, tad kā gan vispār ir iespējamas neveiksmes? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tu jau esi guvis panākumus pašā galvenajā.