Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

9. Miers ir rodams aiz laimes un ciešanām

9.1. Augstākais labums atrodas aiz labā un sliktā robežām

            - Vai ir atšķirība starp laimi un iekšējo mieru ?

   Jā ir atšķirība. Laime sastāv no ārējiem apstākļiem, kas tiek uztverti kā pozitīvi, bet iekšējais miers nav no tiem atkarīgs.

            - Ja mūsu attieksme pret dzīvi un mūsu domas vienmēr būs pozitīvas, tad tajā izpaudīsies tikai pozitīvi notikumi un situācijas, vai ne ?

   Vai tu tik droši zini, kuras tavas darbības ir pozitīvas, bet kuras – negatīvas? Vai tad tu redzi dzīves ainu kopumā? Daudziem cilvēkiem neveiksmes, zaudējumi, slimības, ierobežotās fiziskās iespējas un sāpes visdažādākajās formās ir kļuvušas par vislabākajiem skolotājiem. Tās iemācīja šiem cilvēkiem atbrīvoties no sava neīstā “es” tēla, šķietamā EGO diktētajiem mērķiem un vēlmēm. Tās dāvāja viņiem gudrību, samierināšanos, pazemību un līdzjūtību. Tās padarīja viņus īstākus.  Jebkura negatīva dzīves situācija, kurā mēs nokļūstam, vienmēr ietver sevī svarīgu mācībstundu, kaut arī, mēs, to bieži vien saprotam tikai pēc tam. Pat ātri pārejošs fiziskais vājums vai negadījums var tev atklāt, kas tavā dzīvē ir īsts vai neīsts, kas tiešām ir svarīgs un kam nav nozīmes.

   No augstākās jēgas viedokļa, ārējie apstākļi pozitīvi ir vienmēr. Precīzāk sakot, tie nav ne pozitīvi, ne negatīvi. Tie ir tādi, kādi tie ir.  Un, ja tu dzīvo pilnā saskaņā ar to, kas ir, un tas ir vienīgais saprātīgais dzīves veids, tad tavā dzīvē vairs nav ne “labu”, ne “sliktu” apstākļu. Ir tikai “augstākais labums”, kas ietver sevī arī slikto. Tikai, no prāta viedokļa dzīvē neapšaubāmi eksistē labais-un-sliktais, patīk-ne-patīk, mīlestība-un-naids. Lūk, kāpēc Bībelē teikts, ka tad, kad Ādams un Ieva “iekoda no labā un ļaunā atziņas koka”, tad viņiem vairs netika ļauts dzīvot “paradīzē”.     

            - Man tas izklausās kā pašapmāns un atteikšanās no dzīves reālās uztveres. Kad es vai man tuvs cilvēks piedzīvo kaut ko šausmīgu – nelaimes gadījumu, slimību, tādas vai citādas sāpes vai pat nāvi, vai tad es varu izlikties, ka tas nav nekas slikts, ja tas tiešām ir slikti. Kāpēc man tas būtu jānoliedz ?

   Tev nepavisam nav jāizliekas. Tev vienkārši jāļauj situācijai būt tādai, kāda tā ir, lūk, tas arī ir viss. Šī tava “atļauja būt” izved tevi ārpus prāta robežām ar visiem tā ierastajiem pretošanās šabloniem, un visa, kas veido pozitīvi-negatīvo polaritāti. Tas ir arī būtisks piedošanas aspekts, tās būtība (jēga). Māka piedot tagadnei ir pat svarīgāka nekā māka piedot pagātnei. Ja tu spēj piedod katram konkrētajam tagadnes mirklim, t.i., ļausi tam būt tādam, kāds tas ir, tad tevī nekad neuzkrāsies apvainojums, no kura tev pēc kāda laika vienalga nāksies atbrīvoties. Neaizmirsti, ka šoreiz netiek runāts par laimi. Piemēram, ja tavs mīļotais cilvēks nesen nomiris, vai, ja tu pats jūti tuvojamies savu nāvi, tad tu nevari būt laimīgs. Tas vienkārši nav iespējams, taču dvēselisku mieru tu vari izjust. Tu neizbēgsi no skumjām un asarām, taču atsakoties no jebkuriem pretošanās mēģinājumiem notiekošajam tu zem bēdu slāņa sajutīsi dziļu mieru un klusumu, svēto klātESĪBU notiekošajā. Tā ir ESĪBAs emanācija (starojums), tas ir iekšējais miers - labais, kuram nav pretstatu.

            - Taču, ja ir izveidojusies tāda situācija, ka tikai es varu tajā iejaukties un kaut ko izdarīt ? Kā tādā gadījumā es varu pieļaut situācijai turpināt būt tādai, kāda tā ir un tajā paša laikā izmanīt to ?

   Dari to, ko tev jādara, pieņemot situāciju tādu, kāda tā ir. Tā, kā prāts un pretestība patiesībā ir viens un tas pats, tad notiekošā pieņemšana (samierināšanās) nekavējoties atbrīvos tevi no prāta varas un atjaunos tavu saistību ar ESĪBU. Rezultātā EGO ierastā motivācija kaut ko darīt – bailes, alkatība, tieksme kontrolēt, varaskāre, šķietamās pašapziņas “es-EGO” aizsargāšana vai tā barošana – izbeidz darboties. Tad pie lietas ķeras augstāka līmeņa saprāts, kas ir daudzkārt spēcīgāks par prātu un tāpēc tavā darbībā ieplūdīs kvalitatīvi cits apziņas līmenis. “Pieņem visu notiekošo, kas ieausts likteņa rakstos - kas gan varētu būt vēl svarīgāk?” To pirms 2000 gadiem izteica Marks Aurēlijs, viens no tiem ārkārtīgi reti sastopamajiem cilvēkiem, kam piederējusi laicīgā vara un kas tai pašā laikā iemiesojis sevī gudrību.

   Rodas iespaids, ka cilvēku vairākumam nepieciešams pārdzīvot lielas ciešanas, pirms viņi spēs pārstāt pretoties notiekošajam un pieņems visu tādu, kāds tas ir, pirms viņi spēs piedot.  Toties, tiklīdz viņi būs to izdarījuši, notiks viens no lielākajiem pasaules brīnumiem: tajā, kas šķiet ļauns, atmostas Dievišķā apziņa – ciešanas transmutējas par iekšējo mieru. Šajā pasaulē esošā ļaunuma un ciešanu jēga ir ietverta nodomā, piespiest cilvēku apzināties, kas viņi ir patiESĪBĀ aiz sava vārda un formas robežām. Tāpēc to, ko mēs, pamatojoties uz savu šauro redzējumu, uztveram kā ļauno, patiESĪBĀ ir daļa no augstākā labuma, kuram nav nekādu pretstatu. Tomēr, apzināties šo patiESĪBU tu iespēsi tikai tad, kad būsi piedevis. Taču pagaidām, kamēr tas nav noticis, ļaunums nekur nezudīs un turpinās pastāvēt.

   Ar piedošanu, kas savā būtībā nozīmē pagātnes mazsvarīguma apzināšanos, ļaujot pašreizējam tagadnes mirklim “Šeit un Pašlaik” būt, kāds tas ir, transmutācijas brīnums notiek ne tikai iekšpusē, bet vienlaicīgi arī ārpusē. Tad tevī un ap tevi izveidojas dziļas klātESĪBAs bezskaņas telpa asi izjūtamā tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”. Visi, kas nokļūst šajā apziņas laukā, - cilvēks, emocijas vai vēl kaut kas, visi izjūt tās iespaidu, dažreiz ļoti ātru un acīmredzamu, citreiz sajūtamu daudz dziļākos līmeņos, kad redzamas pārmaiņas parādīsies tikai laika gaitā. Taču, tā vai citādi, tu transmutējot nepiekrišanu, dziedē sāpes, kliedē neapzināšanos apkārtējā pasaulē, ne ar savu darbību, bet tikai vienīgi ar savu ESĪBU un māku atrasties dziļas klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”.  

∫

9.2. Tavas dzīves drāmas izbeigšanās

            - Vai manā dzīvē var iekļūt kaut kas “slikts” no parastās apziņas viedokļa, bet ne “slikts” no jūsu viedokļa, ja es pieņemu esošo situāciju un atrodos iekšējā miera stāvoklī ?

   Lielākā daļa tā saucamā “sliktā” ar cilvēkiem notiek viņu pašu neapzinātības dēļ. Tas ir viņu pašu darbības rezultāts vai precīzāk, to veido šo cilvēku EGO. Dažreiz es to saucu par šo cilvēku “dzīves drāmām”.  Ja tu būsi pilnībā apzinājies, tad tava dzīve vairs nebūs kā “drāma”. Atļauj man īsumā tev atgādināt, kā darbojas EGO un kā tas veido drāmas.

   Ja tu notiekošajā dzīvē nepiedalies kā apziņa – liecinieks un sava prāta novērotājs, tad tavs prāts - EGO ir tas, kas vada tavu dzīvi. Tā kā tavs EGO uztver sevi kā atsevišķu fragmentu naidīgajā Visumā bez jebkādas sasaistes citām būtnēm, tad apkārt esošos citus EGO tas uztver vai nu kā potenciālus draudus sev vai arī pats cenšas šos citus EGO izmantot savu mērķu sasniegšanai. EGO pamatuzvedībās modeļi ir izveidoti, lai pārvarētu savas iekšējās bailes un paša nepietiekamības sajūtu. Tā ir pretošanās, varaskāre, uzkundzēšanās, alkatība, uzbrukums un aizsardzība. Atsevišķas stratēģijas pašam EGO liekas pat ļoti meistariskas, kaut arī tās nekad neatrisina problēmas kā bija iedomāts, vienkārši tāpēc, ka galvenā EGO problēma ir viņš pats. Kad cilvēka EGO nonāk saskarsmē ar citiem EGO vai nu personīgajās attiecībās vai esot jebkurā kolektīvā, tad “sliktās” lietas agri vai vēlu vienalga notiek, pieņemot tādas vai citādas veida drāmas formu – konflikta, problēmas, cīņas par varu, emocionālas vai fiziskas vardarbības, utt. Tās ietver sevī arī tādas kolektīvā ļaunuma izpausmes (formas), kā kari, genocīds un ekspluatācija, kas viss masveida neapzināšanās koncentrācijas rezultāts. Vēl vairāk, EGO nepārtrauktās pretestības dēļ cilvēka ķermenī tiek traucēta vai pat vispār bloķēta enerģijas cirkulācija, kas savukārt izraisa daudzas saslimšanas. No jauna tev atjaunojot saikni ar ESĪBU, tu atbrīvojies no prāta vadības, tavs prāts (EGO) izbeidz tevi komandēt un tu līdz ar to izbeidz ģenerēt “sliktās” lietas. Tu vairs neveido drāmas un nepiedalies tajās.

   Katru reizi, kad kopā sanāk divi vai vairāk EGO, neizbēgami veidojas tāda vai citāda drāma. Pat, ja tu dzīvo absolūti viens pats tu vienalga izveidosi drāmu pats sev. Sevis žēlošana – drāma. Izjusta vainas apziņu vai esi nemierā par kaut ko – drāma. Pieļaujot pagātnei vai nākotnei aizsegt tagadni, tu sevī uzkrāj “psiholoģisko laiku” - būvmateriālu jebkurai drāmai. Tātad, katru reizi, kad vien tu izvairies no tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik”, t.i., izturies pret to ar bez pienācīgās cieņas, tu atkal veido drāmu. Vairumam cilvēku patīk savas personīgās dzīves drāmas. Viņu dzīves vēsture ir viņu identitāte. Viņu EGO valda pār viņu dzīvi. Tajā ir balstīta visa cilvēku sevis apziņa. Par EGO daļu kļūst pat parasti neapzinātā vēlme meklēt kādu atbildi, risinājumu vai dziedināšanu. Šie meklējumi parasti ir nesekmīgi un kļūst par viņu drāmu sastāvdaļām. Viņi ir viņu prāts un tas nozīmē, ka viņi visvairāk bīstas, ka viņu dzīves drāma izbeigsies. Tātad cilvēki, kamēr vien viņi ir viņu prāts, visvairāk baidās no pašu atmodas un tāpēc arī viņi tai pretojas.  

   Toties pilnīga esošā (pašlaik notiekošā) pieņemšana (samierināšanās) būs jebkuras tavas dzīves drāmas beigas. Pat strīdēties ar tevi kļūst neiespējami, neatkarīgi no provokācijas veida, jo ar pilnībā apzinājušos cilvēku strīds nav iespējams. Strīds norāda uz cilvēka sevis identifikāciju ar savu prātu un savu mentālo pozīciju, gan arī pretošanos un reakciju uz cita cilvēka pozīciju. Šādā strīdā polārie pretstati (strīdā esošie EGO) piebaro viens otru ar enerģiju un strīda rezultātā vienkārši notiek abu konfliktējošo pušu pozīciju nostiprināšanās. Tāda ir neapzinātas uzvedības shēma. Atrodoties apzinātas uzvedības stāvoklī, tev apzinātība ļauj izteikt savu viedokli skaidri un noteikti, tikai tava atbildes reakcija un tieksme aizsargāties un uzbrukt vairs nav tās (viedokļa izteikšanas) dzinējspēks. Tādējādi, nenotikušais strīds (viena pagale nedeg) jaunu drāmu neizveido. Esot pilnas apzinātības stāvoklī, tu vairs konfliktos neiesaistīsies. Tas attiecas ne tikai uz strīdēšanos ar citiem cilvēkiem, bet būtībā daudz lielākā mērā skar iekšējo konfliktu pašā cilvēkā, kurš izbeidzas tad, kad izzūd pretrunas starp prāta prasībām, cerībām un pašlaik esošo.

9.3. Dzīves nepastāvīgums un cikliskums

   Kamēr vien tu dzīvosi fiziskajā dimensijā un atradīsies saistībā cilvēces kolektīvo apziņu, tu vēl aizvien, kaut arī reti, tomēr izjutīsi fiziskās sāpes. Tās nevajadzētu jaukt ar ciešanām, ar mentāli-emocionālajām (garīgajām) sāpēm. Jebkuras ciešanas rada EGO un pretošanās mirklī “Šeit un Pašlaik” esošajam. Dzīvojot fiziskajā pasaulē, tu turpini pakļauties tās dabiskajam cikliskumam, tieši tāpat kā vispārējā (vai visu lietu) nepastāvīguma likumam, kaut arī tagad tu, iespējams, vairs to neuztveri kā “slikto”, jo tev “tas” vienkārši “ir”. Kad tu ļauji visam “eksistēt”, tad aiz pretstatu spēles ekrāna plaknes, aiz labā un ļaunā robežām, tev atklājas cita dimensija, kas izpauž sevi kā pastāvīgs tagadnes mirklis “Šeit un Pašlaik”, kā esošais nemainīgais iekšējais stingums (dziļais miers un klusums) un beziemesla prieks. Tas ir ESĪBAs prieks un Dievišķais miers.

   Formas līmenī (mūsu pasaulē), kas kopumā mums liekas kā atsevišķu formu haoss, eksistē šķietami nesaistītu formu piedzimšana un nāve, radīšana un iznīcība, attīstība un sabrukšana (arī ķermeņu izaugsme un sairšana). Un tas izpaužās it visā – gan dzīvības ciklos uz zvaigznēm vai planētām, gan fiziskajā ķermenī, kokos un puķēs; gan nāciju uzplaukuma un norieta, politisko sistēmu un civilizāciju eksistences ciklos, kā arī katra indivīdiuma dzīvē nenovēršamo ieguvumu un zaudējumu cikliskumā. Pastāv veiksmes cikli, kad pie tevis viss nāk it kā pats no sevis un tu uzplauksti, un ir neveiksmju cikli, kas tevi vājina un pat lauž. Tev ir jāiemācās no tiem atbrīvoties (jāļauj tiem aiziet), lai būtu iespējams izveidot telpu jaunā radīšanai vai arī vecā pārveidošanai. Taču pieķeršanās (piesaistīšanās) kaut kam un palikšana vienā punktā tā jau būs atteikšanās būt kopā ar dabisko dzīves plūsmu, tātad – pretošanās un sekojošās ciešanas. Priekšstats par to, ka pacēluma periodi – tas ir labi, bet lejupslīdes – slikti, nav pareizi. Tas var tikt atzīts par pareizu tikai prāta vērtējumā, kur pieaugums parasti tiek uzskatīts par pozitīvu parādību, neņemot vērā, ka nekas nevar pieaugt bezgalīgi. Jebkura veida attīstība, ja tā tikai turpinātos un turpinātos, vienā brīdī kļūtu bīstama un iznīcinoša. Sairšanas process ir obligāts nosacījums jaunai izaugsmei. Tie nevar eksistēt viens bez otra. Garīgai (atmodai, realizācijai) izaugsmei būtiski nepieciešama arī virzība lejup. Lai spētu nonākt garīgajā dimensijā tev savā dzīvē nepieciešams pārdzīvot kādu nopietnu neveiksmi, sadurties ar spēcīgām sāpēm vai lielu zaudējumu. Taviem iepriekšējiem panākumiem ir jākļūst par tukšiem un nenozīmīgiem un tātad jāizvēršas par neveiksmi. Jebkuras veiksmes dziļumos atrodas neveiksme, un jebkurā neveiksmē ir arī veiksmes daļiņa. Šajā pasaulē, tā saucamajā formu līmeni, ikviens agrāk vai vēlāk piedzīvo neveiksmi un jebkurš panākums, galu galā kļūst par tukšu neko. Visām formām piemīt nepastāvīgums.

   Būdams apzinājies t.i., jaunajā apzinātības līmenī, tu varēsi tāpat kā agrāk būt aktīvs, izbaudīt redzamo un veidot arvien jaunas formas un apstākļus, taču vairs neidentificēsi sevi ar šīm formām. Tev tās vairs nebūs vajadzīgas sava “es” veidošanai. Tās vairs nebūs tava dzīve, bet gan tikai tavas dzīves situācijas.      

   Arī tava fiziskā enerģija pakļaujās cikliskuma likumam. Tā nevar nepārtraukti atrasties maksimumā. Ir periodi, kad tavs enerģijas līmenis ir zems un periodi, kad tas ir augsts. Brīžiem tu esi diezgan aktīvs un radošs, tomēr pienāk laiks, kad tava darbošanās līdzinās sastingumam, un tad tev liksies, ka tu mīņājies uz vietas un iznieko sevi veltīgi. Šie posmi var ilgt sākot no vairākām stundām, līdz vairākiem gadiem, pie tam šo lielo ciklu ietvaros ir arī mazāki cikli. Daudzas dzīvībai bīstamas saslimšanas var būt sekas tavai pretestībai pazeminātās enerģijas cikliem, jo tie bija nepieciešami tavai atjaunošanai.  Kamēr vien cilvēks ir identificējies ar prātu, viņam ir nepārvarama tieksme visu laiku kaut ko darīt un tieksme uztvert un novērtēt sevi caur ārējo faktoru prizmu, tādiem kā sasniegumi, panākumi, - tā ir ilūzija. Tad ir ļoti grūti vai pat neiespējami pieņemt (samierināties) pazeminātas enerģijas periodus un nepretoties tiem. Rezultātā, organisma saprāts var izprovocēt slimību kā sevis pašaizsardzības līdzekli, lai tomēr piespiestu tevi apstāties un izdarīt pauzi, kurā tas varētu pašatjaunoties. Tātad gribi vai negribi, bet reģenerācija notiks vienalga.

   Visuma dabas cikliskums ir cieši sasitīts ar visu lietu un situāciju nepastāvīgumu. Buda to izvirzīja par savas mācības galveno tēzi. Visi nosacījumi un apstākļi ir ļoti nestabīli, un atrodas nepārtrauktā kustībā, vai kā viņš izteicās – nepastāvīgums ir tavas dzīves katra nosacījuma, katras situācijas raksturojums. Agri vai vēlu tie izmainīsies, izzudīs vai tevi vairs neapmierinās. Nepastāvīgums ir arī Jēzus mācības centrālā koncepcija: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tos maitā, un kur zagļi rok un zog.“ (Matv.ev. 6:20). Līdz tam laikam, kamēr vien tu vērtēsi to vai citu apstākli kā “labu”, piemēram, attiecības ar cilvēkiem, īpašums, sociālā loma, kādu vieta vai tavs fiziskais ķermenis, prāts tam piesaistīsies (pieķersies) un sāks identificēties ar to. Šie “labie” apstākļi ļauj tev justies laimīgam, apmierinātam ar sevi un uz tiem bāzējas tava lieliskā iekšējā pašsajūta; tie pat var kļūt par daļu no tevis, vai precīzāk, par taviem priekšstatiem par sevi (“es”). Taču nekas nav mūžīgs šajā dimensijā, kur kodes un rūsa spēj iznīcināt tik daudz. Viss vai nu izbeidzas, vai pārveidojas, vai izmaina iekšējo polaritāti: tas, kas vēl vakar vai pagājušajā gadā bija “labi”, pēkšņi vai pakāpeniski pārvēršas par “slikti”. Tas pats apstāklis, kas agrāk tevi padarīja par laimīgu, tagad jau padara tevi nelaimīgu. Tavs šodienas uzplaukums, rīt var pārtapt par tukšu izšķērdēšanu. Veiksmīga apprecēšanās un medus mēnesis pēc kāda laika var pārvērsties par ļaundabīgu šķiršanos un neizturamu kopdzīvi. Taču arī pats apstāklis var izzust, un tad tā neesamība arī var padarīt tevi nelaimīgu. Prātam ir ļoti grūti pieņemt, ka izmainās vai izzūd kāds nosacījums vai situācija, pie kuriem prāts ir piesaistījies vai ar ko ir pieradis sevi identificēt. Tāpēc prāts turpinās turēties pie zudumā ejošā apstākļa un pretosies pārmaiņai ar tādu spēku, itkā kāds tavam ķermenim gribētu noraut roku vai kāju.

   Laiku pa laikam mēs dzirdam, ka cilvēki, kuri ir pazaudējuši visu savu naudu vai kuru reputācija tika sagrauta, mēģina izdarīt pašnāvību. Tie ir ekstremāli gadījumi. Citi, saduroties ar kādu nopietnu zaudējumu, ..., vienkārši kļūst dziļi nelaimīgi vai arī iemanto kādu slimību. Šie cilvēki nespēj saskatīt atšķirību starp savu dzīvi un savu dzīves situāciju. Nesen es lasīju par vienu slavenu aktrisi, kas nomira vecumā virs 80 gadiem. Kad tās skaistums sāka bālēt un bija vecuma sabojāts, viņa iekrita smagā depresijā un pārstāja parādīties cilvēkos, jo bija sevi identificējusi ar ārējo apstākli – savu ārējo izskatu. Viņas dzīves sākumā šis apstāklis padarīja viņu par laimīgu, taču pēc tam – par nelaimīgu. Ja šī aktrise savlaicīgi būtu spējusi savienoties ar sevī esošo dzīvi – dzīvi ārpus formas un laika, tad viņa būtu varējusi mierīgi un rāmi pavērot šo savas ārējās formas nobālēšanas procesu no turienes, kur valda miers, un ļautu savai ārējai formai novīst. Vēl vairāk, pie tādas attieksmes, tās ārējā forma kļūtu arvien caurspīdīgāka gaismai, kas starotu no viņās, vecumam nepakļautās, patiesās būtības “ES”. Tad viņas skaistums nemaz nenobālētu, tikai pārtaptu garīgajā skaistumā. Tikai par šo iespējamību, viņai neviens nepateica, jo šīs pasaules pašām būtiskākajām zināšanām joprojām nav plaša pieeja.  

∫

   Buda mācīja, ka pat laime – tā ir “dukkha”, kas pali valodā nozīmē “ciešanas” vai “neapmierinātība”. Laime nav atdalāma no sava pretstata un tas nozīmē, ka tava laime un nelaime – faktiski ir viens un tas pats. Tos atdala tikai laika ilūzija.

   Tā nebūt nav negatīva pieeja dzīvei. Tā ir tikai lietu dabas (būtības) atzīšana, lai tu visu dzīvi nedzītos pakaļ ilūzijai. Tas gan nenozīmē, ka tev vairs nevajadzētu novērtēt patīkamās vai skaistās lietas un apstākļus. Taču meklēt šajās lietās to, ko tās nevar dot – t.i., meklēt tajās sevi pašu, pastāvīguma un apmierinājuma sajūtu vai savu pilnu realizāciju (piepildījumu), nozīmētu piedzīvot vilšanos un ciešanas. Visa reklāmas industrija un patērātāja sabiedrības sistēma sabruktu, ja cilvēki kļūtu apgaismoti un vairs necenstos atrast savu identitāti starp lietām. Tāpēc, jo vairāk tu dzīsies pēc laimes šādā ceļā, jo straujāk tā slīdēs projām. Viss, ko tu varētu izbaudīt ārpusē, tev var sniegt tikai īslaicīgu un virspusēju apmierinājumu. Taču tev nāksies piedzīvot daudzas vilšanās, kamēr tu nokļūsi līdz šai patiESĪBAi. Lietas un apstākļi var sniegt tev apmierinājumu (baudu), taču tāpat tie sagādās tev arī sāpes. Lietas un nosacījumi var dāvāt tev baudu, bet nespēs dāvāt patiesu prieku. Tev neviens nevar dāvāt prieku. Priekam nav cēloņu un tas iznāk no tevis kā ESĪBAs prieks. Tas ir iekšējā miera stāvokļa svarīgākā sastāvdaļa un jēga. Šo stāvokli sauc par Dievišķo mieru. Tas ir tavs dabisks stāvoklis, nevis kaut-kas tāds, kura dēļ tev vajag neatlaidīgi strādāt vai cīnīties.   

   Daudzi cilvēki tā arī nekad nav sapratuši, ka nekas no tā, ko viņi dara, ko pārvalda un ko cenšas panākt, nespēj dot viņiem “glābiņu (pestīšanu)”. Taču tie, kuri to ir sapratuši, bieži vien pazaudē dzīves garšu vai iekrīt depresijā: jo, ja jau nekas tev šajā pasaulē nevar dot patiesi pilnu realizāciju (piepildījumu), pēc kā tad lai tiecas, kāda gan visam šeit ir jēga? Vecās Derības pravietim vajadzēja atrasties mūsu civilizācijā, kad viņš rakstīja: “Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, - un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana” (Sal.māc. 1:14). Kad tu nonāksi pie tāda pat secinājuma par dzīvi šajā pasaulē, tad tu būsi jau viena soļa attālumā no izmisuma – un atradīsies viena soļa attālumā no apgaismības. Viens budistu mūks man reiz teica: “Visu, ko es kā mūks esmu iemācījies 20 gadu laikā, var izteikt vienā teikumā: “viss, kas rodas – izzūd. To es tagad zinu”.  Ar to viņš domāja lūk, ko: “Es iemācījos nepretoties tam, kas ir; es iemācījos ļaut pastāvēt tagadnes mirklim “Šeit un Pašlaik” ar visu tajā esošo, un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo dabu. Tas man sniedz mieru”.

   Nepretoties dzīvei nozīmē atrasties bezrūpības, viegluma un nepiespiestuma stāvoklī. Šajā stāvoklī esot cilvēks izbeidz būt atkarīgs no tā, ar kādu pusi – labo vai slikto – pret viņu pavēršas tās vai citas lietas. Gandrīz paradoksāli, bet pietiekoši izzust tavai iekšējai atkarībai no formas, kā vispārējie tavas dzīves nosacījumi t.i., dzīves ārējās formas iegūst tendenci būtiski uzlaboties. Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri tev agrāk likās ļoti nepieciešami tavai laimei, tagad sāk nākt pie tevis bez jebkādas tavas piepūles, un tu pats vari izvēlēties vai baudīt tos piešķirtajos apmēros.  Jo visas šīs lietas drīz izzudīs, aiz katra kārtējā cikla sekos nākošais. Tomēr tagad, kad tu vairs tev neesi no tiem atkarīgs, tev vairāk nav bailes tos pazaudēt. Dzīve tad tecēs viegli un nepiespiesti. Laime, kas tiek rasta no kāda otrreizējas nozīmes avota nekad nav dziļa. Tāda laime var būt tikai kā bāls ESĪBAs prieka atspoguļojums. Prieks ir ar dzīves spēku piepildītā miera stāvokļa vibrāciju atskaņas, kuras tu iegūsti klātESĪBAs stāvoklī nepretojoties esošajam mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tad ESĪBA iznesīs tevi ārpus prāta polāro pretstatu robežām un atbrīvos tevi no piesaites pie formas. Tad, pat, ja viss apkārtējais sabruktu un sairtu, dziļi sevī tu turpināsi sajust iekšējā miera pulsāciju. Iespējams, tu nebūsi laimīgs, bet dvēselē mierīgs gan.   

                        ∫

9.4. Negativitātes izmantošana un atbrīvošanās no tās

   Visu savu iekšējo pretestību tu izjūti kā negativitāti tajā vai citā formā. Jebkura negativitāte arī ir pretošanās esošajam. Šajā kontekstā abi šie vārdi praktiski ir sinonīmi. Negatīvo svārstību stāvokļu amplitūda sniedzas no aizkaitinājuma vai neiecietības līdz zvērīgam niknumam, no depresīva noskaņojuma un drūma aizvainojuma līdz pašnāvnieciskam izmisumam. Dažreiz iekšējā pretošanās atmodina emocionālo sāpju ķermeni un tad pat visnenozīmīgākā situācija var izprovocēt tevī intensīvas negācijas, - dusmu, depresijas vai dziļu bēdu izskatā.

   EGO ir pārliecināts, ka ar negativitātes palīdzību ir iespējams manipulēt ar realitāti un panākt vēlamo.  Jo EGO uzskata, ka ar negāciju palīdzību var piesaistīt vēlamos apstākļus (nosacījumus) vai izgaisināt nevēlamos. Vienmēr, kad cilvēks jūtas nelaimīgs, viņā ir neapzināta ticība, ka ciešanas “nopirks” vēlamo. Ja “tu” (prāts – EGO) neticētu ciešanu stāvokļa efektivitātei, tad jau tu nepieļautu tām izveidoties. Patiesībā no negativitātes nav nekāda labuma un tā pat ir kaitīga. Jo tā vietā, lai pievilktu vēlamos apstākļus, tā traucē tiem rasties. Tā vietā, lai izgaisinātu nevēlamos apstākļus, tā traucē tiem izgaist. Vienīgā “vērtīgā” negāciju funkcija ir EGO stiprināšana. Lūk, kāpēc EGO tās mīl. Pierodot identificēt sevi ar kādu no negāciju formām, tu vairs nevēlēsies šķirties no tās un dziļi neapzinātajā līmeni nevēlēsies arī pozitīvas izmaiņas. Jo tas liktu sagraut tavu ierasto priekšstatu par sevi, – kā depresīvu, niknu, vai likteņa apietu cilvēku. Tāpēc tu ignorēsi, noliegsi vai sabotēsi savas dzīves pozitīvo daļu. Tā ir vispārēja un ļoti izplatīta parādība, kas tajā pašā laikā ir arī vājprāts.

   Negativitāte nebūt nav dabisks stāvoklis, jo tāda dabā nav.  Tā ir psihisks piesārņotājs, un pastāv dziļa saistība starp cilvēces kolektīvajā apziņā uzkrāto negativitātes milzīgo lādiņu un barbarisko dabas iznīcināšanu (indēšanu, ...). Neviena cita dzīvības forma uz šīs planētas, izņemot cilvēcisko, nepazīst negativitāti, tieši tāpat kā neviena cita dzīvības forma neapgāna un neindē Zemi, kas tos uztur. Vai tu kādreiz esi redzējis kādu nelaimīgu ziediņu vai ozolu stresa stāvoklī? Vai esi kādreiz redzējis delfīnu depresijas stāvoklī vai vardi, kurai ir problēmas ar pašapziņu, vai kaķi, kurš nespēj atslābināties, vai putnu, kas sevī apslēpis naidu un aizvainojumu? Vienīgie dzīvnieki, kas varbūt kādā brīdī pārdzīvo kaut ko līdzīgu negativitātei vai izrāda neirotiskas uzvedības pazīmes, ir tie dzīvnieki, kas dzīvo tiešā kontaktā ar cilvēkiem un tādējādi sasaistījušies ar cilvēka prātu un tā radīto vājprātu. Pavēro jebkurus augus vai dzīvniekus un ļauj tiem iemācīt pieņemt esošo, kā samierināties ar mirklī “Šeit un Pašlaik” notiekošo. Ļauj tiem iemācīt dzīvot Dzīvi – atrasties ESĪBĀ.. Ļauj tiem iemācīt, kā būt vienam veselumam, kas nozīmē būt vienotam, būt pašam, būt reālam. Ļauj tiem iemācīt, kā dzīvot un kā nomirt un kā nepārvērst dzīvi un nāvi par problēmu.    

   Man palaimējās dzīvot kopā ar vairākiem dzenbudisma skolotājiem – visi tie bija kaķi. Pat pīles pamanījās sniegt man vairākas garīguma mācību stundas. Pat vienkārša to vērošana ir uzskatāma par meditāciju. Cik mierīgi un brīvi tās slīd pa ūdeni, būdamas līdzsvarā pašas ar sevi, pilnīgā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”! Tāda pašcieņa un pilnvērtīguma sajūta ir pieejama tikai ne-sa-prātīgām (bez prāta) radībām, kuras nemoca domas. Protams, gadās, ka arī divi zosulēni var sastrīdēties un pat sakauties – dažreiz bez redzama iemesla vai arī ja tas otrs ir ielauzies viņa personīgajā telpā. Parasti cīņa ilgst tikai dažas sekundes, un zosulēni izšķirās, virzoties uz pretējām pusēm un vairākas reizes vēl enerģiski novēcinot spārnus. Pēc tam tie turpina mierīgi peldēt, it kā nekāda kaušanās nemaz nav bijusi. Novērojot tos pirmo reizi, es pēkšņi sapratu, ka vēcinot spārnus tie atbrīvojas no enerģijas pārpalikuma, tādējādi aizsargājot sevi no tās uzkrāšanās ķermenī ar sekojošo pārvēršanos negativitātē. Šo dabas gudrību tie pielieto nedomājot, jo viņiem taču nav prāta, kurš bez jebkādas nepieciešamības atdzīvina pagātni, lai pēc tam ap to izveidotu savu identitātes cietoksni.   

            - Vai tad negatīvās emocijas nevar saturēt sevī arī kādu jēgu ? Piemēram, ja man bieži ir depresija, vai tad tas nevar būt man par signālu pārskatīt savu dzīvi ? Jo tā taču piespiež mani pievērst uzmanību šai dzīves situācijai, lai tajā kaut ko mainītu. Varbūt vajag ieklausīties emociju teiktajā, nevis vienkārši atmest tās kā negatīvas?

   Tev taisnība, atkārtojošās negatīvās emocijas, tāpat kā slimības, dažreiz tiešām satur kādu ziņu. Taču, jebkuras tavas dzīvē īstenotās izmaiņas, nesvarīgi kādas īsti – darba jautājumos, attiecībās vai attieksmē pret apkārtni, utt., galu galā izrādīsies tikai kosmētiskās, ja tās neizraisīs attiecīgas izmaiņas tavā apziņā. Un visas efektīvās izmaiņas apziņas līmenī novedīs tikai pie viena: pie daudz apzinātākas klātESĪBAs mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tev sasniedzot zināmu klātESĪBAs līmeni tagadnes mirklī, negatīvitāte kā padomdevējs tev vairs nebūs vajadzīgs. Taču, kamēr tu sevī jūti negativitāti, izmanoto to. Izmanto to kā signālu, kas tev atgādina, ka tev klātESĪBĀ pašlaik esošajā nepieciešams būt vēl vairāk.  

            - Kā ir iespējams pārtraukt  negāciju rašanos un kā jāatbrīvojas no jau esošajām ?

   Kā jau es teicu, tu negāciju rašanos vari novērst esot klātESĪBĀ tagadnes mirklī. Taču, lai tas tevi nemulsina, ja tev tas neizdodas, jo uz Zemes ir pavisam maz cilvēku, kas spējīgi stabīli atrasties klātESĪBAs stāvoklī. Es ceru, ka drīzumā tādu cilvēku kļūs vairāk. Attiecībā uz tevi – kad tu ievērosi, ka tevī kaut kādā formā ir radies negativitāte, tad neskaties uz to, kā uz neveiksmi, bet gan kā noderīgu signālu, kas tev saka: “Mosties. Izej ārpus sava prāta un esi klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”.”

   Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) savu noveli “Sala” uzrakstīja cienījamā vecumā, kad sāka interesēties par garīgajām mācībām. Tajā stāstīts par cilvēku, kurš, izdzīvojis kuģa avārijā, nokļūst uz vientuļas salas, kas ir atšķirta no pārējās pasaules. Salu apdzīvo unikālas, tiešām saprātīgas būtnes. Pirmais, ko salā pamana cilvēks, ir papagaiļi, kas, liekas, nemitīgi ķērc vienus un tos pašus vārdus: - “Uzmanību. Šeit un Pašlaik. Uzmanību. Šeit un Pašlaik”. Vēlāk viņš uzzina, ka salas iedzīvotāji ir iemācījuši papagaiļiem šos vārdus, lai tie nepārtraukti viņiem atgādinātu nepieciešamību atrasties klātESĪBĀ tagadnes mirklī.

   Tāpēc katru reizi, kad tu sajutīsi sevī rodošos negatīvisma vilni, kuru izraisījis kāds ārējs faktors vai domas vai vispār kaut kas nesaprotams, tad uztveri to kā balsi, kas brīdina tevi: “Uzmanību. Šeit un Pašlaik. Atmodies”. Pat neliels īgnums var būt izpētes cienīgs, jo tas var palielināt neizsekoto emocionālo reakciju uzkrājumu. Kā jau es teicu, tu vari nokratīt šo  ..., tiklīdz sajutīsi, ka nevēlies vairāk turēt šādu enerģijas lauku sevī un ka tam nav nekādas jēgas. Taču to nometis, pārliecinies vai esi no tā atbrīvojies pilnībā. Ja to tev neizdodas izdarīt, tad vienkārši pieņem to, kāds tas ir un vērs uz to savu uzmanību, kā es to jau ieteicu agrāk. Otra iespēja, kā apstādināt negatīvo reakciju ir likt tai izgaist, vizualizējot sevi caurspīdīgu šīs negatīvās reakcijas ārējam iemesla. Tā panākot, lai šis iemesls tevi pēc iespējas mazāk spētu skart. No sākuma es ieteiktu tev to izmēģināt ar nenozīmīgām, pat triviālām lietām. Teiksim, tu sēdi istabā klusumā un mierā. Pēkšņi šajā klusumā ielaužas skaļa autosignāla skaņa, kas izraisa tevī nepatiku. Šai nepatikai taču mērķa nav un tu to pats neizveidoji. To izdarīja tavs prāts, pie tam pilnīgi automātiski un neapzināti. Prāts to izveidoja, lai ar šādu iekšējo pretestību, kuru tu izjuti kā negāciju vai neapmierinātību, kaut kādā veidā izgaisinātu šo nevēlamo apstākli. Tie, protams, ir maldi, jo šajā gadījumā šāda pretestība, nepatika vai dusmas, kurus prāts izveido, tevi traucēs vēl vairāk nekā tas sākuma iemesls, kuru prāts šādi cenšas novērst.

   Visas šādas sīkas nepatikšanas var ievadīt garīgās prakses gultnē. Tev jāsajūt sevi kā caurspīdīgu, nemateriālu ķermeni ārējās pasaules līmenī. Tad ļauj skaņai vai kam citam, kas ir izsaucis tevī šo negatīvo reakciju, cauriet tevi. Rezultātā “tas” vairs “neuzdursies” uz tevī esošo cieto aizsardzības “sienu” un tādējādi nespēs tevi ietekmēt. Kā jau ieteicu, sākumā vingrinies ar nenozīmīgiem iemesliem – autosignālu, suņu rejām, bērnu raudām, atrašanos satiksmes sastrēgumā. Tad tā vietā, lai norobežotos no ārējās pasaules ar iekšējās pretestības sienu, pret kuru, izdarot tev pastāvīgas sāpes, ar visu spēku sitās “kas nedrīkst cauriet”, ļauj “tiem” caurskriet tevi bez aizķeršanās. Teiksim, kāds, gribot tevi aizvainot, izsaka tev netīkamus vārdus. Šādā gadījumā, tā vietā, lai uzbruktu, aizsargātos vai ieslēgtos sevī, t.i., atbildētu uz šo negatīvo darbību ar savu neapzināto reakciju un negācijām, vienkārši ļauj šiem apvainojošajiem vārdiem tevi cauriet. Nepretojies, itkā tevī nebūtu nekā, kam šie vārdi varētu kaitēt. Lūk, tā ir arī piedošana. Un tā tu kļūsti neievainojams. Protams, tu vari, ja uzskatīsi par nepieciešamu, pateikt šim tevi apvainojošajam cilvēkam, ka šāda viņa uzvedība tev nav pieņemama. Ja tu šādi rīkosies, tad šis cilvēks jau vairs nespēs ietekmēt tavu iekšējo stāvokli, jo šajā gadījumā spēks darbosies ne pret tevi, bet tevī. Tavs prāts arī pazaudēs varu pār tevi. Tātad, ar ko vien tu nesadurtos savā dzīvē - autosignālu, rupju cilvēku, plūdiem, zemestrīci vai visa iekrāta zaudējumu – tavs iekšējās pretestības mehanisms vienmēr būs viens un tas pats.          

            - Es esmu mēģinājis meditēt, apmeklējis seminārus, izlasījis daudzas garīga satura grāmatas, cenšos  nepretoties – taču, ja jūs jautātu, vai es tādējādi esmu atradis patiESĪBU un stabīlu iekšējo mieru, tad man vajadzēs godīgi teikt “nē”. Kāpēc es neesmu tos atradis ?  Ko vēl  ir iespējams darīt ?

   Tu neatrodi tāpēc, ka turpini meklēt ārpusē, un nespēj iziet no šāda meklēšanas režīma. Tu, iespējams, domā, ka nākošais seminārs tev sniegs vajadzīgo atbildi kā atrast mieru vai, varbūt, jaunu prakses tehniku ? Taču es tev teikšu, lūk, ko: “Nemeklē mieru. Nemeklē nevienu citu stāvokli, kā tikai to, kurā tu jau atrodies pašlaik, jo meklējumi novedīs tevi tikai pie iekšējā konflikta un neapzinātās pretošanās. Piedod sev to, ka tu neatrodies miera stāvoklī. Tiklīdz tu pilnībā pieņemsi (samierināsies ar) savu ne-mieru, tūlīt, tas sāks transmutēties mierā. Jo viss, ko tu sevī pilnībā pieņemsi, sekmēs tavu nonākšanu miera stāvoklī. Tāds ir piekāpšanās (samierināšanās) brīnums”.  

∫

   Tu, droši vien, esi dzirdējis izteicienu “pagriez otro vaigu”, kuru pirms 2000 gadiem izteica visiem zināms apgaismības skolotājs. Ar šo teicienu viņš mēģināja simboliski atklāt nepretošanās un nereaģēšanas noslēpumu. Šajā izteikumā, tāpat kā visos citos, viņš domāja tikai par tavu iekšējo realitāti, bet ne par tavu ārējo uzvedību ārējā dzīves situācijā.

  Vai tev zināma Bansana dzīve? Pirms kļūt par dižu dzenbudisma skolotāju, Bansans daudzus gadus pavadīja apgaismības meklējumos, bet tā visu laiku izvairījās no viņa. Tad kādu dienu, staigājot pa tirgu, viņš pa ausu galam dzirdēja gaļas tirgotāja sarunu ar pircēju. “Iedod man labāko gaļas gabalu, kāds tev vien ir,” - prasīja pircējs. Uz to tirgotājs atbildēja: “Katrs šeit esošais gaļas gabals ir labākais, jo šeit nav neviena gaļas gabaliņa, kas nebūtu pats labākais”. To dzirdot, pār Bansanu nāca apskaidrība.

   Vajag paskaidrot ? Lūdzu, ja tu pieņemsi to, kas ir, tad katrs gaļas gabaliņš, t.i., katrs dzīves mirklis – ir pats labākais. Tā arī ir apgaismība.    

9.5. Līdzjušanas (žēlsirdības) daba (būtība)

   Aizejot aiz prāta veidotajiem pretstatiem, tu kļūsti līdzīgs dziļam ezeram. Tavas dzīves ārējā situācija un viss ar tevi notiekošais – tā ir ezera virsma. Dažreiz tā ir mierīga, citreiz – vētraina un vēja sakulta, saskaņā ar cikliem un sezonu maiņām. Taču pašā dzelmē, neatkarīgi no notiekošā, vienmēr valda miers. Tad lūk, tu esi esi ne tikai ezera virspuse, tu esi viss ezers pilnībā, tu esi vienots ar saviem paša dziļumiem, kur vienmēr ir mierīgi un klusi. Tev jāsaprot, ka tavs iekšējais miers nav atkarīgs no dzīves izmaiņām, pat domās nevajag censties piesaistīties katrai situācijai. Tev jāsaglabā uzticība ESĪBAi – nemainīgajai, ārpuslaikā esošajai, nemirstīgajai ESĪBAi, un tu vairs neesi atkarīgs no ārējās pasaules nepārtraukti mainīgajām formām, tiecoties pēc piepildījuma (pašrealizācijas) vai laimes. Tu vari baudīt šo redzamo pasauli, spēlēties ar to, veidot jaunas formas un sajūsmināties par tās skaistumu. Taču nav nekādas vajadzības piesaistīties pie kaut kā tur esošā.  

            - Man nonākot šādā nošķirtības stāvoklī, vai tas nenozīmēs arī manu attālināšanos no citiem cilvēkiem ?

   Tieši otrādi. Līdz tam laikam, kamēr vien tu nesajutīsi ESĪBU un neatradīsi savu paša realitāti, arī citu cilvēku realitāte paslīdēs tev garām. Tavs prāts vai nu “mīlēs” vai “nemīlēs” šo cilvēku izpausmes formas, t.i., ne tikai viņu ķermeņus, bet kopā ar tiem arī viņu prātus. Patiesās attiecības ar citiem cilvēkiem var izveidot tikai pamatojoties uz ESĪBAs apzināšanos. Apzinoties ESĪBU, tu uztversi cita cilvēka ķermeni un prātu tikai kā vienkāršu masku, aiz kuras iespējams izjust viņu patieso realitāti, tikpat labi kā savējo. Tāpēc, saskaroties ar cita cilvēka ciešanām, vai kāda neapzinātu uzvedību, tu spēsi palikt klātESĪBĀ tagadnes mirklī, apzinoties savu saikni ar ESĪBU. Šis stāvoklis tev nodrošinās iespēju ieskatīties aiz šī cilvēka ārējās formas un sajust šī cilvēka tīrās ESĪBAs starojumu caur savējo. ESĪBAs līmenī visas ciešanas tiek uztvertas kā ilūzija, jo ciešanas rodas kā sekas sevis identifikācijai ar formu. Dažreiz, tikai patiesi izprotot šo iluzoritāti vien, notiek patiesi izdziedināšanās brīnumi, jo tad šo cilvēku apziņa ir atmodusies un spēj apzināti sajust ESĪBU. 

            - Vai tā ir līdzjušanas (līdzjūtības) būtība ?

   Jā. Līdzjušana – tā ir savas dziļās saistības izjušana starp sevi un visām pārējām dzīvām radībām. Taču, šai saistībai un tātad arī līdzjušanai ir divas puses, divi aspekti. No vienas puses, tā kā tu vēl aizvien eksistē kā fizisks ķermenis, tavas fiziskās formas ievainojamība un mirstīgums padara tevi radniecisku jebkurai citai dzīvai radībai. Tāpēc, nākošreiz, kad tu teiksi: “Man nav nekā kopīga ar šo cilvēku”, - atceries, ka, taisni otrādi, tev ar viņu ir ļoti daudz kopīga. Jau pēc dažiem gadiem, pēc 2 vai 70 gadiem, nav svarīgi, jūs abi jau būsiet trūdoši ķermeņi vai pelnu kaudzītes, pēc tam putekļu čupiņas, vēl vēlāk pavisam nekas. Tā ir vienkārša un pazemīga apzināšanās, kas neatstāj necik daudz vietas lepnībai. Vai šāda doma ir uzskatāma par negatīvu domu? Nē, jo tas ir tikai fakts. Kāpēc tad izlikties to nemanām? Šajā nozīmē starp tevi un jebkuru citu radību pastāv pilnīga vienlīdzība. Padziļināta meditācija, par visu fizisko formu mirstīgumu, ieskaitot arī paša formu, -  tā ir gandrīz vai visspēcīgākā meditācija garīgajā praksē. Tā saucas: “Nomiršana pirms nāves”. Ieej šajā meditācijā cik dziļi vien iespējams. Tava forma (ķermenis) izgaisīs un nav tās vairāk. Tad iestāsies mirklis, kad nomirs arī domas, t.i., visas tava prāta izveidotās formas. Tomēr, “TU” (kas tu arī esi) joprojām esi šeit kā Dievišķā klātESĪBA tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”, kā mirdzoša, pilnībā atmodusies klātESĪBA pašlaik esošajā. Nekas no tā, kas ir bijis reāls, nekad nav nomiris un nekad nenomirs, jo mirstīgi ir tikai vārdi, ķermeņi, formas un ilūzijas.

∫ 

   Līdzjušanas otra puse ir savas patiesās būtības “ES” nemirstības apzināšanās. Dziļajā sajūtu līmenī tu tagad apzinies ne tikai savu paša nemirstību, bet arī jebkura cita veidojuma nemirstību. Tātad formu līmenī tu esi radniecisks ar citiem kā mirstīgais un pakļautais eksistences nejaušībai, bet ESĪBAs līmenī tevi ar citiem saista mūžīgā starojošā dzīve. Tie ir līdzjušanas divi aspekti. Šķietami pretējās skumju rūgtuma un dzirkstoša prieka izjūtas saplūst vienā veselā un pārvēršas dziļā iekšējā mierā, Dievišķajā pēc savas būtības mierā - līdzjušanā. Tā  ir viena no lieliskākajām, dižākajām un cēlākajām sajūtām, kādu vien spēj izjust cilvēciskās būtnes un kurai piemīt milzīgs dziedinošais un izmainošais spēks. Taču šāda patiesā līdzjūtība, kādu es tikko aprakstīju, vēl joprojām ir ļoti liels retums. Lai tu spētu dziļi līdzpārdzīvot citas būtnes ciešanas, tev noteikti nepieciešama augsta apzināšanās pakāpe, lai arī tā ir tikai viena līdzjušanas puse. Tāda līdzjušana nav pilnīga. Patiesā līdzjušana atrodas aiz empātijas vai simpātijām (līdzpārdzīvošanas un līdzjušanas robežām). Tā rodas tikai tad, kad pie skumju rūgtuma klāt piejaucas prieks - ESĪBAs prieks aiz formas robežām, mūžīgās dzīves prieks.    

 

9.6. Ceļā uz citādu realitātes līmeni

            - Es nepiekrītu tam, ka ķermenim noteikti ir jānomirst. Es esmu pārliecināts, ka fiziskā nemirstība ir sasniedzama, jo ķermenis nomirst tāpēc, ka mēs ticam nāvei.

   Ķermenis nomirst ne tāpēc, ka tu tici tā nāvei. Tieši otrādi, ķermenis eksistē (vismaz mums tā liekas), tieši tāpēc, ka tu tici nāvei.  Ķermenis un nāve – tās ir vienas un tās pašas ilūzijas daļa, kuru radījis EGO apziņas režīms, kas nespēj apzināties savu saistību ar dzīves PIRMSĀKUMU un tāpēc uztver sevi kā atsevišķu un vienmēr apdraudētu “es”. Tāpēc arī tavs prāts izveido ilūziju, ka tu esi tavs ķermenis, blīvs fiziskās pārvietošanās līdzeklis, draudu ielenkumā. Uztvert sevi kā ievainojamu ķermeni, kurš piedzimst un nedaudz vēlāk nomirst, - lūk, tā tiešām ir ilūzija. Ķermenis un nāve – tā ir nedalāma ilūzija. Tie viens bez otra pastāvēt nevar. Tu gribi atstāt sev vienu daļu ilūzijas un atbrīvoties no citas, tomēr tas ir neiespējami. Tev vai nu ir viss komplekts vai arī nav. Protams, tu no sava ķermeņa nevari “aizmukt” un tev arī to nevajag darīt. Tavs ķermenis ir tavas patiesās būtības “ES” ļoti izkropļots atspoguļojums. Tomēr tava patiesā būtība “ES” atrodas šīs ilūzijas dziļumos, bet ne ārpus tās. Tāpēc, tavs ķermenis vēl joprojām ir vienīgās “durvis” uz tavu patieso būtību “ES”.

   Ja tu ieraudzītu eņģeli un kļūdaini noturētu to par akmens statuju, vienīgais, ko tev vajadzētu izdarīt kļūdas labošanai, ir izmainīt savu redzējumu un vēlreiz ciešāk ielūkoties šajā “akmens statujā”, nevis sākt skatīties kaut kur apkārt. Un tad tu atklāsi, ka akmens statuja nekad nav eksistējusi. 

            - Ja manu cilvēka ķermeni rada mana ticība nāvei, kāpēc tad dzīvniekam tāds ir ? Dzīvniekam taču nav EGO, un tas netic nāvei ...

   Un tomēr tas mirst, vai, vismaz mums tā liekas, ka mirst.

   Atceries, ka tava pasaules uztvere ir tavas apziņas stāvokļa atspulgs. Tu neesi no tā nošķirts, un tur ārā nav objektīva (neatkarīga no vērotāja apziņas) pasaules aina. Cilvēka apziņa (cilvēces kopējā apziņa) katru mirkli veido to pašu pasauli, kurā tu atrodies. Viens no mūsdienu svarīgākajiem fiziķu atklājumiem ir iegūtā sapratne par to, ka pastāv savienotība starp vērotāju un novērojamo. Tas nozīmē, ka cilvēks, kas veic eksperimentu (vērojošā apziņa), nevar būt atdalāms no novērojamās parādības, jo vissīkākās novērošanas apstākļu izmaiņas kļūst par iemeslu vai citādi sakot piespiež novērojamajam objektam izskatīties atšķirīgi. Ja savas dvēseles dziļumos tu tomēr tici formu pastāvēšanas atsevišķumam un nepieciešamībai cīnīties par izdzīvošanu, tad šī tava pārliecība atspoguļojas visā apkārtējā pasaulē un pār tavu uztveri valda bailes. Šajā gadījumā tu dzīvo nāves pasaulē, kurā visi tur atrodošies ķermeņi cīnās, nogalina un aprij cits citu.

   Tomēr, tas ko tu redzi, nebūt nav tas, kas patiešām tur ir. “Bilde” ir atkarīga no vērotāja (skudras, bites, sikspārņa, delfīna, cilvēka, …) apziņas. Pasaule, kuru ir izveidojis cilvēks un kuru tu redzi caur sava egoistiskā prāta prizmu, var likties tev par vietu, kas ir ļoti tālu no pilnības, pat tāda kā bēdu ieleja. Tomēr tas, ko tu uztveri – ir sava veida simboli, gluži kā sapņu tēli. Tā ir tikai tavas apziņas Visuma enerģijas molekulārā virpuļojuma interpretācija un mijiedarbība ar to. Šī enerģija ir izejas materiāls tā saucamās fiziskās realitātes veidošanai. Tu šo enerģiju uztveri kā ķermeņus, piedzimšanu un nāvi vai kā cīņu par izdzīvošanu. PatiESĪBĀ eksistē bezgalīgs daudzums pilnīgi savādāku (atšķirīgu no tavējās) realitāšu interpretāciju, tāpat kā eksistē bezgalīgs daudzums pilnīgi dažādu atšķirīgu pasauļu. Un visas šīs realitātes un pasaules ir atkarīgas tikai no uztverošās (vērotāja) apziņas. Jebkura dzīvā radība ir apziņa, kas fokusēta noteiktā punktā un katrs tāds fokusētais punkts veido savu paša pasauli, kaut gan tās visas ir cieši savstarpēji saistītas. Eksistē cilvēka pasaule, skudras pasaule, delfīna pasaule utt. Eksistē neskaitāms daudzums būtņu, kuru apziņas vibrāciju frekvence ir tik ļoti atšķirīga no tavējās, ka tu, visdrīzāk, pat neapjaut šo būtņu eksistenci, tieši tāpat, protams, kā tās būtnes neapzinās tavu eksistenci. Būtnes ar augsti attīstītu apziņu, kas apzinās savu nepārtraukto saistību - vienotību ar PIRMSĀKUMU un cita ar citu, dzīvo pasaulē, kas tev šķitīs kā paradīzes valstība, lai arī vārdi tajā vēl aizvien nozīmēs to pašu. Visas šīs pasaules galu galā ir viens veselums.

   Mūsu kolektīvo cilvēku pasauli ievērojamā mērā ir uzbūvējis tas apziņas līmenis, ko mēs saucam par prātu. Tomēr arī šīs pasaules iekšienē pastāv lielas atšķirības, liels daudzums “apakš-pasauļu”, kas ir atkarīgas no to uztvērēja un izveidotāja. Tā kā visas pasaules ir savstarpēji saistītas, tad cilvēces kolektīvai apziņai transmutējot, izmaiņas neapšaubāmi atspoguļosies arī mūsu pasaules dabā un dzīvnieku valstībā. Par to liecina Bībelē esošais izteikums, kas pareģo, ka nākotnes pasaulē “Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; Govs un lāču māte ganīsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis.” (Jesajas 11:6,7). Tas norāda uz iespēju pastāvēt pavisam citas uzbūves realitātei.

   Mūsu pasaule tās pašreizējā izskatā, kā jau teicu, ievērojamā mērā ir prāta egoistiskās domāšanas veidota. Kā neizbēgamās EGO radīto maldu sekas šo pasauli pārvalda bailes. Tāpat kā sapņu tēli simbolizē tavu iekšējo stāvokli vai sajūtas, tāpat mūsu kolektīvā realitāte ievērojamā mērā ir kolektīvajā cilvēces apziņā uzkrāto baiļu izpausme un negativitātes smago slāņu atspoguļojums. Mēs neesam atdalāmi (nošķirti) no mūsu pasaules, tāpēc tikai tad, kad lielākā cilvēces daļa kļūs brīva no saviem egoistiskajiem maldiem, šīs iekšējās izmaiņas iespaidos visu pārējo pasaulē.  Tad tu burtiski dzīvosi pilnīgi citā pasaulē. Tad cilvēces apziņas transmutācija izdarīs arī kardinālu planetārās apziņas izmainīšanos. Savādais budistu izteikums, ka ikviens koks un zāles stiebriņš tad kļūs apskaidrots, norāda uz to pašu patiESĪBU. Saskaņā ar apustuļa Pāvila uzskatiem, visas radības pasaulē gaida, kad cilvēki sasniegs apgaismību. Tieši tā es izprotu viņa izteikumu: “Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā.” (P.v.rom. 8:19). Turpinot apustulis Pāvils izsaka pārliecību, ka tādā veidā visa radība būs glābta: “Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes” (P.v.rom. 8:22). Dzimst jaunā apziņa un, kā tās neizbēgamais patiesais atspulgs, - jaunā pasaule. Arī par to ir vēstīts Jaunās Derības Jāņa Atklāsmes grāmatā: “Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav.” (J.a.gr. 21:1).

   Taču, kas attiecās uz tevi, tad nesajauc cēloņus ar sekām. Tavs galvenais uzdevums nav meklēt glābiņu (pestīšanu), veidojot labāku harmoniskāku pasauli, bet gan atmosties no identificēšanās ar formu.  Tad tu vairs nebūsi piesaistīts pie šīs pasaules, pie šīs realitātes. Apzinoties, ka tavas saknes atrodas “NEIZPAUSTAJĀ”, tu atbrīvojies no piesaistes (pieķeršanās) izpaustajā - redzamajā pasaulē. Tu vari arī turpmāk izbaudīt šīs pasaules pārejošās baudas, garām zibošos prieciņus, taču tev jau vairs nav bailes tos zaudēt un tu vairs tiem nepiesaisties (nepieķeries). Kaut arī tu tāpat kā agrāk spēj izjust jutekliskās baudas, ilgošanās pēc to pieredzēšanas vairs nepastāv. Tāpat vairs nav pastāvīgās tieksmes sevis pilnīgākai realizācijai, lai saņemtu psiholoģisko apmierinājumu, tā nemitīgi enerģētiski piebarojot EGO. Tagad tu sajūti saistību ar kaut ko neizmērojami varenāku par jebkuru baudu un jebkuru redzamu lietu. Zināmā mērā, blīvā pasaule tev vairs nav vajadzīga. Tev pat, nav vajadzīgs, lai tā kļūtu citāda, atšķirīga no jau esošās. Un tikai ar šo mirkli, tu pa īstam uzsāc formēt savu ieguldījumu pasaules izmaiņai - jaunas labākas pasaules veidošanai, jauna realitātes līmeņa veidošanai.  Tikai sākot ar šo mirkli tu kļūsti spējīgs izjust patiesu līdzjūtību un palīdzēt citiem, ne seku līmenī, bet tieši cēloņu (iemeslu) līmenī. Labāku pasauli var izveidot tikai tas, kas ir izgājis aiz šīs pasaules robežām.

   Atceries, mēs jau runājām par patiesās līdzjušanas divējādo dabu, kas izpaužas tad, kad tu apzinies kopīgo saikni starp dalīto mirstīgumu un nemirstību. Šajā dziļajā līmenī līdzjušana kļūst dziedinoša visplašākajā nozīmē. Šī stāvokļa dziedinošā ietekme balstās galvenokārt nevis uz tavu darbību, bet gan vispirms uz tavu esamību kā tādu. Katrs, kas kontaktēsies ar tevi, iespaidosies, apzināti vai neapzināti, no tava miera un klātESĪBAs esošajā. Kad tu būsi aktīvā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”, tu vairs nebūsi saistīts ar  nepieciešamību reaģēt uz apkārtējo cilvēku neapzināto uzvedību, jo nevēlies piešķirt tai līdzību ar realitāti. Tad tavs miers būs tik plašs un dziļš, ka tajā pazudīs jebkurš nemiers, itkā nemaz nebūtu bijis. Līdz ar to tu pārtrauksi darbības un reakcijas karmisko ciklu. Arī dzīvnieki, koki, ziedi sajutīs tavu mieru un atsauksies uz to. Šajā apziņas stāvoklī tu sniegsi mācību, vienkārši esot, izpaužot Dievišķo mieru. Līdz ar to tu kļūsi par tīras apziņas emanāciju, tā pārtraucot ciešanas to rašanās iemeslu līmenī. Tā tu veicināsi pasaules apzināšanos.        

∫

   Tas nenozīmē, tu nevarētu mācīt arī ar konkrētām darbībām, piemēram, stāstot, kā izbeigt identifikāciju ar prātu, kā atpazīt neapzinātās reakcijas stereotipus (scenārijus, modeļus, šablonus), utt. Taču tava apzinātā atrašanās klātESĪBĀ tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” vienmēr būs daudz būtiskāka mācība un šim faktam ir daudz lielāka nozīme pasaules pārveidošanā, nekā tam, ko tu runā, un pat daudz svarīgāka un būtiskāka nekā tas, ko tu dari. Vēl vairāk, ESĪBAs primāruma atzīšana un darbošanās iemesla līmenī nebūt neizslēdz iespēju tev izpaust savu līdzjušanu vienlaicīgi gan darīšanas līmenī, gan darbības rezultāta līmenī, lai tieši atvieglotu ciešanas. Kad izsalkušais lūdz maizi un tev tā ir, dod viņam to. Daloties ar maizi notiek mijiedarbība, pat ja jūsu saskarsme ir ļoti īslaicīga, jo kopības sajūtas mirklis šajā ESĪBĀ būs daudz svarīgāks, nekā pati maize, jo tā ir tikai žēlsirdības akta simbols. Šis mirklis var nest patiesu dziedināšanos. Šajā mirklī izzūd starpība starp devēju un saņēmēju.

            - Bet vispirms taču vajadzētu izskaust badu. Kā gan ir iespējams izveidot harmoniskāku pasauli, ja neesam izskauduši tādu ļaunumu kā bads un vardarbība ?

    Visas pastāvošās kaites (ļaunums) ir neapzināšanās sekas. Tu vari mīkstināt neapzināšanās sekas, taču nav iespējams no tām pilnīgi atbrīvoties, kamēr neesi atbrīvojies no to cēloņa. Patiesās pārmaiņas notiek iekšienē, nevis ārpusē.

   Ja tu jūti aicinājumu atvieglot ciešanas šajā pasaulē, tas ir ļoti cēls uzdevums, taču neaizmirsti koncentrēties ne tikai uz šo ciešanu ārējo pusi, citādi sastapsies ar vilšanos un izmisumu. Kamēr cilvēces apziņā nenotiks dziļas izmaiņas (transmutācija), pasaules ciešanas turpināsies. Tāpēc nepieļauj savai līdzjušanai kļūt vienpusīgai. Līdzpārdzīvošana cita sāpēm vai trūkumam un vēlēšanās palīdzēt ir jālīdzsvaro ar dziļāko dzīves mūžīgās dabas apzināšanos un sāpēm kā ilūziju.  Tad ļauj savam mieram ietecēt visā, ko vien tu dari, un tu vienlaicīgi darbosies, gan cēloņu līmenī gan seku (rezultāta) līmenī. Ieteikums var būt pielietojams arī tad, ja tu atbalsti kādu kustību, kura aicina apturēt un nepieļaut dziļi neapzinātajiem cilvēkiem iznīcināt pašiem sevi, citam citu, mūsu planētu, vai atturēt tos no ciešanu izdarīšanas citām sajust spējīgajām būtnēm. Atceries: ka cīņa ar neapzinātību ir vienlīdzīga cīņai ar tumsu. Kā viens tā otrs cīniņš ir nesekmīgs un veltīgs. Iesaistoties šajā cīņā, tu tikai pastiprināsi savstarpējo pretstatu polāritāti un nostiprināsi to pozīcijas cilvēku apziņā. Mēģinot to darīt, tu sāksi identificēties ar vienu no poliem, otru polu padarot sev par “ienaidnieku”, tādējādi pats iekrītot neapzināšanās stāvoklī. Atmodini cilvēkos apzināšanos izplatot informāciju, un tikai pašā galējā gadījumā, praktizējot pasīvo pretošanos. Tikai, šajā gadījumā tev jābūt pilnīgi pārliecinātam par to, ka tevī nav ne pretošanās vēlmes, ne ienaida, ne negativitātes. “Mīliet savus ienaidniekus”, - teica Jēzus, kas, protams, nozīmē arī “neiemantojiet sev ienaidniekus”. 

   Sākot rīkoties seku līmeni, ir pavisam viegli pašam tajā pazust. Tāpēc esi modrs un pastāvīgi sajūti klātESĪBU mirklī “Šeit un Pašlaik”. Galvenajai tavai uzmanībai vēl aizvien ir jābūt pievērstai cēloņu (iemeslu) līmenī un par tavu galveno mērķi jābūt cilvēku virzīšana pa apgaismības ceļu. Par tavu pašu vērtīgāko dāvanu šai pasaulei ir jākļūst tavam mieram.