Informatīvie materiāli

Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks (turpinājums)

10. Piekāpšanās (samierināšanās) spēks

10.1.  Tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” pieņemšana (atzīšana)

            - Jūs jau vairākkārt pieminējāt vārdu “piekāpšanās”. Man šis jēdziens nepatīk. Tajā sajūtams fatālisms. Ja mēs vienmēr pieņemsim visu tā, kā tas ir, tad jau mēs necentīsimies kaut ko izmainīt uz labo pusi. Man liekas, ka progresa jēga, gan mūsu personīgajā dzīvē, gan visas cilvēces dzīvē, ir nesamierināties ar ierobežojumiem tagadnes mirklī, bet pārvarēt tos un censties izveidot kaut ko labāku. Ja mēs to nebūtu darījuši, tad jau joprojām dzīvotu alās. Kā mums pārvarēt šo pretrunu starp piekāpšanos un nepieciešamību kaut ko izmainīt?

   Atsevišķiem cilvēkiem termins “piekāpšanās” (vēl jo vairāk “padošanās”) var associēties ar sakāvi, bezcerīgumu, nespēju stāties pretīm dzīves grūtībām utt. Taču patiesā piekāpšanās – tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tā nenozīmē pasīvu samierināšanos ar jebkuru situāciju un neko nedarīšanu. Tā nenozīmē arī beigas pozitīvas darbības uzsākšanai vai plānu veidošanai. Piekāpšanās – tā ir vienkārša, taču dziļa gudrība pakļauties dzīves tecējumam, nevis tai pretoties. Vienīgā vieta, kur šis dzīves tecējums ir sajūtams, ir vienmēr esošais tagadnes mirklis, tāpēc piekāpties nozīmē pieņemt pašreizējo tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik” bez jebkādiem iebildumiem un atrunām. Tas nozīmē atteikšanos no iekšējās pretestības tam, kas ir pašlaik. Iekšējā pretestība – tas ir ieradums ar prāta viedokļiem un emocionālu negatīvitāti apstrīdēt - teikt “nē” tam, kas “ir pašlaik”. Sevišķi izteikti tas saredzams, kad tavā dzīvē kaut kas “neiet tā kā vajadzētu”, t.i., kad starp to kas “ir pašlaik” un tava prāta prasībām vai noteiktām cerībām ir izveidojosies plaisa (intervāls). Šajā plaisā iemājo sāpes. Ja tu dzīvo jau pietiekoši ilgi, tad jau zini, ka diezgan bieži kaut kas “neiet tā kā vajadzētu”. Tieši šādos apstākļos vajag praktizēt piekāpšanos, ja tu patiešām gribi atbrīvoties no sāpēm un ciešanām savā dzīvē. Esošā pieņemšana uzreiz atbrīvos tevi no identificēšanās ar prātu, tā atjaunojot tavu saikni - vienotību ar ESĪBU. Pretošanās – tas ir prāts. Piekāpšanās – tā ir tīri iekšējā parādība. Taču no tā neizriet, ka tu neko nedrīksti uzsākt ārējā līmenī un izmainīt tevi ierobežojošo situāciju. Šeit netiek runāts par visas situācijas kopumā pieņemšanu, jo piekāpšanās nozīmē tikai vienas nelielas dzīves daļiņas pieņemšanu – tās daļiņas, kuru sauc par tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik”.  Piemēram, ja tu esi iestidzis dubļos, tu taču neteiksi: “Labi, es padodos un pakļaujos tam, ka es esmu iestidzis dubļos.”. Padošanās - pakļaušanās – tā nav piekāpšanās, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Tev nav nepieciešams nevēlamu vai nepatīkamu dzīves situāciju atzīt par pareizu un vēlamu. Tev nevajag mānīt un pārliecināt sevi, itkā tas, ka tu atrodies dubļos, nozīmētu normālu parādību. Nebūt nē. Tieši otrādi, tev pilnībā jāapzinās savu vēlmi tikt laukā no dubļiem. Tad tev ir jāsašaurina savu uzmanību tieši līdz esošā tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” izmēriem, to nekādā veidā neapzīmogojot, nepiekarinot tam mentālās etiķetes, t.i., šo mirkli neizvērtējot. Esošā mirkļa nevērtēšana nozīmēs, ka tu esi to pieņēmis (piekāpies tam). Tādā gadījumā tevī šajā mirklī “Šeit un Pašlaik” vairs nebūs nekādas iekšējās pretestības un emocionālās negativitātes, un tu būsi pieņemis (samierinājies) tikai ar to, ka šāds šis mirklis “ir”. Pēc tam tev jāuzsāk noteiktas darbības un jādara viss, kas ir tavos spēkos, lai izkļūtu no dubļiem. Šādu darbību es saucu par pozitīvu. Tā ir daudz efektīvāka nekā negatīva darbība, t.i., ja tu “zili melns” no dusmām uz kaut ko un izmisis kārpītos ārā no dubļiem. Tātad tev līdz brīdim, kamēr vien tu nepanāksi vajadzīgo rezultātu (piemēram, ticis ārā no dubļiem), jāatturas dot jebkādus apzīmējumus – vērtējumus notiekošajam t.i., jāpiekāpjas mirklim “Šeit un Pašlaik”.

   Es minēšu kādu vizuālu līdzību, lai paskaidrotu teikto. Iedomājies, ka naktī tu ej pa taciņu un esi biezas miglas apņemts. Tev līdzi ir spēcīgs lukturis, kurš ar savu gaismas strēli tavā priekšā izveido šauru un no miglas tīru telpu. Šī migla ir tava dzīves situācija, kas ietver sevī pagātni un nākotni. Lukturis ir tava apzināta klātESĪBA ESĪBĀ. No miglas tīrā telpa ir mirklis “Šeit un Pašlaik”.

   Nevēlēšanās piekāpties tagadnes mirklī notiekošajam padara tavu EGO čaulu - tavu psiholoģisko formu – blīvāku, tā formējot tevī spēcīgu nošķirtības sajūtu. Rezultātā tu uzsāc uztvert apkārtējo pasauli un it īpaši citus cilvēkus kā draudus sev. Vienlaicīgi tevī rodas neapzināta vajadzība neitralizēt (vai pat iznīcināt) sev apkārt esošos ar saviem vērtējumiem, tāpat kā vajadzība sacensties un būt pārākam (dominēt). Pat daba kļūst par tavu ienaidnieku, un tava situācijas uztvere un interpretācija ir baiļu pilnas. Garīgā slimība, ko saucam par paranoju, ir tikai nedaudz asāka forma nekā šis parastais, taču diezgan disfunkcionālais apziņas stāvoklis. Pretošanās rezultātā blīvs un neelastīgs kļūst ne tikai tavs psiholoģiskais stāvoklis, bet pēc tam arī tava fiziskā forma - tavs ķermenis kļūst blīvs un nekustīgs. Pretošanās izsauc atsevišķās ķermeņa vietās spriedzi un arī pats ķermenis saraujas. Dzīvīguma enerģijas brīvā cirkulācija ķermenī ievērojami apgrūtinās, un šīs eneģijas nepietiekamība izraisa attiecīgi arī ķermeņa orgānu pavājinātu darbību, būtiski ietekmējot ķermeņa veselīgu funkcionēšanu. Fiziskas nodarbības un atsevišķi fizoterapijas veidi var veicināt enerģijas cirkuācijas pastiprināšanos, tomēr, nepadarot piekāpšanos par savas ikdienas dzīves praksi, šie pagaidu mēri novedīs tikai pie īslaicīga atvieglojuma simptomu līmenī. Tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien enerģijas nepietiekamības iemesli, t.i., pretošanās stereotipi (šabloni, ieradumi), nebūs transmutēti.

   Taču tevī ir kaut kas tāds, ko dzīves situāciju formējošie garāmslīdošie, pārejošie apstākļi nespēj iespaidot. Tu tam vari piekļūt  tikai pilnīgi piekāpjoties tagadnes mirklim “Šeit un Pašlaik”. Šis kaut kas ir tava dzīve, tā ir tava ESĪBA, kas ārēji  pastāv kā mūžīga tagadnes mirkļa “Šeit un Pašlaik” ārpuslaika valstība. Šīs dzīves atrašana - sameklēšana ir “tā pati vienīgā vajadzīgā lieta”, par kuru runāja Jēzus.       

                        ∫

   Ja tava dzīves situācija tev šķiet neatbilstoša tavām prasībām vai vispār nav ciešama, tad salauzt šo neapzināto situāciju apstiprinošo pretošanās modeli tu varēsi tikai tai piekāpjoties t.i., samierinoties ar šīs situācijas reālo saturu. Piekāpšanās lieliski saderās kopā darbībām, kas īsteno pārmaiņas vai nodrošina mērķu sasniegšanu. Taču piekāpšanās stāvoklī tavu darbību baro pilnīgi citas kvalitātes enerģija. Jo piekāpšanās savieno tevi ar dzīvīguma enerģijas PIRMSĀKUMU, un ja tavā darbībā iemājo ESĪBA, tad tā pārvēršas priecīgos dzīvīguma spēka svētkos un vēl dziļāk ieved tevi mirklī “Šeit un Pašlaik”. Atsakoties no pretošanās taktikas pašlaik notiekošajam, tu neizmērojami uzlabo savas apziņas kvalitāti, tādējādi arī savas darbības rezultātu kvalitāti. Rezultāti sāk “rūpēties” paši par sevi un sāk atspoguļot šo kvalitāti. Mēs to varētu nosaukt par “darbībām piekāpšanās laikā”. Tas vairs nav tas darbs, kādu esam pazinuši iepriekšējās tūkstošgadēs. Jo vairāk cilvēki uzsāks atmosties apzinātai dzīvei, jo retāk vārds “strādāt” tiks izmanotots parastajā tā izpratnē un, iespējams tas tiks nomainīts ar pilnīgi jaunu vārdu.

   Tieši tavas apziņas kvalitāte tagadnes mirklī ‘Šeit un Pašlaik” ir galvenais noteicošais tavas nākotnes faktors, tāpēc pats svarīgākais no visa, ko tu varētu izdarīt pozitīvo pārmaiņu īstenošanai ir piekāpšanās esošajam tagadnes mirklim. Kādas darbības tu veiksi pēc piekāpšanās, jau ir mazāk svarīgi. Svarīgi ir saprast, ka nepiekāpīgā apziņā nekāda tiešām pozitīva darbība nevar rasties. 

            - Ja es pareizi saprotu, tad, man nokļūstot nepatīkamā vai neapmierinošā situācijā, un pilnībā pieņemot šo esošo mirkli, es līdz ar to izvairīšos no ciešanām un nelaimēm. Jo būšu pacēlies tām pāri (nokļūšu virs situācijas). Tik tālu ir skaidrs. Tomēr es vēl joprojām nesaprotu, no kurienes man radīsies enerģija un motivācija kaut kādu darbību un pārmaiņu īstenošanai, ja manī vairs nebūs nekādas neapmierinātības ?

   Atrodoties piekāpšanās stāvoklī, tu ļoti skaidri saskatīsi un labi sapratīsi to, ko tieši vajag uzsāk tajā vai citā situācijā, un pēc tam koncentrējot uzmanību uz konkrēto uzdevumu, tev jādara kaut kas viens katrā tekošajā laika mirklī.  Mācies no dabas: pavēro, kādā veidā tajā viss norisinās un kā kaut kas nonāk līdz savam dabiskajam noslēgumam, un nekas nepaliek neizdarīts. Pavēro, kā izvēršas dzīves brīnums, neizpaužot ne mazāko neapmierinātību. Lūk, kāpēc Jēzus teica: “Un kāpēc jūs zūdaties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj,” (Mat.ev. 6:28).

   Tātad, ja tevi neapmierina tavas dzīves situācija kopumā, tad izdali atsevišķi no tās konkrētu tagadnes mirkli, piekāpies šajā mirklī notiekošajam un samierinies ar šo situācijas mirkli “Šeit un Pašlaik”. Tas arī būs tavs lukturis, kura gaisma caurspiedīsies miglai. Jo ārējie apstākļi vairs nekontrolē tavu apziņu un tevi vairs nevirza iekšējā nepieciešamība reaģēt un pretoties. Tad uzmanīgi caurskati – izpēti šo konkrēto situāciju. Uzdod sev jautājumu: “Vai drīkstu tieši uzreiz un pašlaik uzsākt kaut darīt, lai šo situāciju mainītu - uzlabotu vai izkļūtu no tās”.

   1. variants: Ja “jā”, tad dari to, kas ir nepieciešams. Koncentrē uzmanību ne uz tām 100 lietām, kuras tev ir jādara vai būtu jādara kaut kad nākotnē, bet tikai uz šo vienīgo konkrēto lietu, kuru tu vari darīt un kuru tev jādara tieši pašlaik. Tas nenozīmē, ka tev nevajadzētu neko plānot. Jo var gadīties tā, ka tieši plānošana ir tā vienīgā lieta, kuru tu vari darīt tieši pašlaik. Taču pārliecinies, ka tu neesi, projekcējot sevi nākotnē, uzsācis skatīties “mentālās filmas” (visus iespējamos situācijas attīstības scenārijus), jo tā tu zaudēsi savu atrašanos tagadnes mirklī. Iespējams, ka uzsāktā darbībā var arī uzreiz neizpausties. Kamēr uzsāktā darbība dos rezultātu, nepretojies esošam - tam, kas ir pašlaik.

   2. variants: Ja “nē” t.i., tu tomēr nevari neko uzsākt un neesi spējīgs izvilkt sevi no šīs situācijas, tad izmanto šo situāciju tam, lai vēl vairāk piekāptos, vēl dziļāk ieietu mirklī “Šeit un Pašlaik”, vēl dziļāk iegrimtu ESĪBĀ. Ieejot šajā ārpuslaika klātESĪBAs līmenī tagadnē, bieži vien izmaiņas var sāk notikt pilnīgi brīnumainā veidā, bez īpašas tavas iejaukšanās. Dzīve sāk tev palīdzēt un sadarboties ar tevi. Tādi iekšējie faktori kā bailes, vainas apziņa vai kūtrums, utt., kas agrāk varbūt vēl traucēja tev uzsāk darbību, transmutēsies tavas apzinātās klātESĪBAs gaismā. Vēl tev jāievēro, ka tu nedrīkst jaukt piekāpšanās jēdzienu ar frāzēm, kas pauž attieksmi (vienaldzīgumu, bezpalīdzīgumu): “Mani tas vairs nespēj satraukt” vai “Man viss ir pilnīgi vienalga” vai “Man vairs nav spēka ar to cīnīties”. Ieskatoties dziļāk, tu atklāsi, ka šāda veida attieksme patiesībā ir aizvainojuma formā apslēpta negativitāte, tāpēc tā nav vis piekāpšanās (samierināšanās), bet gan nomaskēta pretošanās. Izdarot piekāpšanos tajā vai citā situācijā, vērs savu uzmanību sevī, lai pārbaudītu vai tevī tomēr nav palikušas pretošanās pēdas. To darot esi ļoti uzmanīgs un jūtīgs, lai neatstātu nepamanītu kādu mazu pretošanās perēklīti tumšā stūrītī kādas domas vai neapzinātas emocijas formā.    

10.2. Kā pārvērst prāta enerģiju garīgajā enerģijā

            - Runāt par pretošanās izbeigšanu šeit un pašlaik notiekošajam ir daudz vieglāk nekā to izdarīt. Es vēl aizvien īsti nesaprotu, kā tas paveicams ? Jūs sakāt, ka to jādara piekāpjoties, taču jautājums paliek: “Kā ?.”  

   Sāc ar to, ka atzīsti, ka tevī tiešām pastāv iekšējā pretošanās. Esi īstajā vietā un īstajā laikā - tur, kur sāk veidoties šī pretestība – tieši tajā mirklī. Pavēro, kā tavs prāts šo pretestību izlolo, kā tas piekarina etiķetes tai vai citai situācijai, uz tevi pašu vai uz citiem. Pavēro ar ko nodarbojas tava domāšana. Sajūti savu emociju enerģiju. Apzinoties šo pretestību, tu ieraudzīsi, ka tā nekalpo nekādam mērķim t.i., tai nav jēgas. Koncentrējot visu savu uzmanību uz šo mirkli “Šeit un Pašlaik”, tu ieraugi šo neapzināto pretošanos jau apzināti, bet tas jau ir pretošanās beigas. Jo tu nevari būt vienā tajā pašā mirklī apzinājies un justies nelaimīgs. Apzinātības stāvoklis nav savietojams ar jebkādu negativitāti. Jo negativitāte, neapmierinātības sajūta vai jebkura ciešanu forma, nozīmē pretošanās esamību, taču tā vienmēr ir neapzināta. 

            - Kāpēc es nedrīkstu apzināties sevi kā nelaimīgu ?

   Ja tev būtu izvēle, vai tad tu izvēlētos kļūt nelaimīgs? Un, ja tu neesi nelaimi izvēlējies, tad no kurienes šī sajūta radusies? Kāds ir tās mērķis? Kas uztur tajā dzīvību? Tu saki, ka apzinies sevi kā nelaimīgu, taču patiesībā esi pats identificējis sevi ar šīm sajūtām un pats uzturi tajās dzīvību ar nepārtrauktas domāšanas palīdzību. To tu dari neapzināti. Ja tu apzinātos, t.i., atrastos klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik”, tad visa negativitāte izgaistu praktiski acumirklī, jo tā nespēj izdzīvot tavā klātESĪBĀ. Tā var pastāvēt tikai tev neesot mirklī “Šeit un Pašlaik”. Tātad neesot esošajā mirklī, tu pats piebaro savus nelaimīgos pārdzīvojumus (ciešanas), veltot tiem laiku. Laiks ir šo negatīvo sajūtu dzīvīguma enerģija. Ja tu atņemsi negativitātei laiku ar pilnvērtīgu klātESĪBU notiekošajā, tad tā izzudīs. Bet vai tu vispār gribi, lai tā izzūd? Vai tev tiešām tās ciešanas jau “līdz kaklam”? Kas gan tu būsi bez savām ciešanām?

   Kamēr tu neiemācīsies piekāpties (samierināties) pašlaik notiekošajam, garīgais dzīves līmenis tev būs tikai kaut kas, par ko var izlasīt grāmatās, pašam par to rakstīt, parunāt, sajūsmināties, pārdomāt, kam var ticēti – vai arī neticēt, ... un tikai. Taču tas viss neko nespēs izmainīt. Kamēr tu nepratīsi piekāpties, garīgais līmenis nekļūs par pastāvīgu tavas ESĪBAs dzīvu realitāti. Kad tu piekāpsies, tad tava izstarotā enerģija, kura tagad sāk vadīt tavu dzīvi, izstaros daudz augstāku vibrāciju frekvenci par prāta enerģijas vibrāciju frekvenci, kas vēl aizvien turpina pārvaldīt mūsu pasauli. Šī prāta enerģija - ir tā enerģija, kas izveidoja mūsu civilizācijas sociālās, politiskās un ekonomiskās struktūras un nepārtraukti turpina izteikt sevi ar mūsu izglītības sistēmas un masu informācijas līdzekļu palīdzību. Caur piekāpšanās kanālu šajā pasaulē ienāk garīgā enerģija. Šī garīgā enerģija neveido ciešanas ne tev, ne citiem cilvēkiem, ne arī jebkurai citai dzīvības formai uz mūsu planētas. Atšķirībā no prāta enerģijas tā nepiesārņo zemi un nepakļaujas pretstatu (polaritātes) likumam, kas nosaka, ka nekas nevar pastāvēt bez savas pretmeta, itkā labais bez ļaunā nebūtu iespējams. Cilvēki, kuru dzīvi baro prāta enerģija, un to ir lielākā Zemes iedzīvotāju daļa, joprojām neapzinās garīgās enerģijas esamību. Šī garīgā (piekāpšanās) enerģija pieder citam realitātes līmenim un uzsāks jaunās pasaules veidošanu tikai tad, kad noteikts daudzums cilvēku sasniegs piekāpšanās stāvokli, tādējādi arī atbrīvojoties no negativitātes. Zeme spēs izdzīvot t.i., neies bojā pret to šobrīd izvērstās vardarbības rezultātā, tikai pateicoties uz Zemes dzīvojošo cilvēku garīgajai enerģijai.

   Tieši par šo enerģiju runāja Jēzus savā slavenajā Kalna sprediķī: “Svētīti lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” (Mat.ev. 5:5). Tā ir klusa, taču augstākā mērā piesātināta cilvēka klātESĪBA tagadnes ESĪBĀ, kurā transmutējas visi cilvēka neapzinātie prāta stereotipi (dzīves situāciju scenāriji - šabloni). Tev piekāpjoties, tie kādu laiku vēl varēs darboties, taču vairs nespēs pārvaldīt tavu dzīvi. Ārējie apstākļi, kuriem tu parasti esi pretojies, drīz pēc tavas piekāpšanās tāpat izmainīsies vai izzudīs. Piekāpšanās – tas ir ļoti spēcīgs instruments cilvēku apziņas transmutācijai un līdz ar to arī viņa dzīves situāciju pozitīvai izmaiņai. Ja arī kādi apstākļi uzreiz neizmainīsies, tad tava klātESĪBA tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik”, t.i., tava pašlaik esošā pieņemšana ļaus tev pacelties tiem pāri. Jebkurā gadījumā tu kļūsi brīvs (pestījies).   

10.3. Kā piekāpties (samierināties) personīgajās attiecībās

            - Jā, bet kā ar tiem cilvēkiem, kas grib izmantot, manipulēt vai iegūt kontroli pār mani ? Vai man jāpiekāpjas arī viņiem ?

   Šie cilvēki ir atrauti no ESĪBAs, tāpēc neapzināti cenšas iegūt enerģiju un spēku no tevis. Tā ir taisnība, ka vienīgi neapzinājies cilvēks centīsies izmantot citus un mēģinās manipulēt ar tiem, taču tāpat arī jāatzīst, ka tikai neapzinājies cilvēks var tikt izmantots vai pakļauts manipulācijai. Pretojoties vai mēģinot apkarot citu nepzināto uzvedību, arī tu pats noslīdēsi uz neapzinājušos līmeni. Jāsaprot, kā piekāpšanās nebūt nenozīmē, ka tev jāļauj cilvēkiem, kuru apziņa vēl nav atmodusies, izmantot sevi viņu interesēs. Pavisam nē. Pilnīgi pieļaujami ir stingri un skaidri pateikt “nē” kādam cilvēkam vai situācijai, tajā pašā laikā atrodoties pilnas iekšējās nepretošanās stāvoklī. Svarīgi ir tikai, lai “nē”, kuru tu teiksi situācijai vai cilvēkam, nebūtu tava atbildes reakcija uz šo situāciju, bet izrietētu no tavas lietu būtības izpratnes, no skaidras apzināšanās, kas dotajā mirklī tev ir pareizi un kas nav pareizi. Tātad tavam “nē” jābūt ne tava prāta reakcijai - atbildei, bet augsti kvalitatīvam “nē”, kurš ir brīvs no jebkādas negativitātes un nerada tālākas ciešanas.  

            - Man šobrīd darbā ir izveidojusies ļoti nepatīkama situācija. Es cenšos tai piekāpties (samierināties), bet tas man neizdodās. Manī vēl joprojām ir diezgan spēcīga iekšējā pretošanās.

   Ja nespēj piekāpties, tad nekavējoties rīkojies: 1) skaidri un izsvērti izsakies šajā sakarā; vai 2) pacenties izmainīt situāciju ar to vai citu darbību; vai 3) vienkārši izej no situācijas. Tev jāuzņemās atbildību par savu dzīvi. Nepiesārņo ar negativitāti ne savu brīnišķīgo, starojošo iekšējo ESĪBU, ne Zemi. Lai kas arī notiktu, nepieļauj neapmierinātībai, ciešanām jebkādā to formā, atrast mājvietu tevī. Ja apstākļi tomēr nedod tev iespēju darboties, piemēram, tu atrodies cietumā, tad tev ir tikai divas iespējas: pretoties vai piekāpties, iekšējā nebrīve (verdzība) vai iekšējā brīvība no ārējiem apstākļiem. Ciešanas vai iekšējais miers.    

            - Vai nepretošanos vajag praktizēt arī ārējā dzīvē ?  Piemēram, nepretošanos ārējai vardarbībai ?

   Tev vispirms jārūpējas par savas dzīves iekšējo aspektu. Tas ir tavs primārais uzdevums. Protams, tā risināšanas laikā pārveidosies arī tavas dzīves ārējais tecējums un vāl daudz kas cits.

   Pēc piekāpšanās attiecībās ļoti daudz kas var mainīties. Jo, ja tu spēj pieņemt tuvāk esošos cilvēkus tādus kādi tie ir, tad tu spēsi pieņemt arī citus cilvēkus tādus, kādi tie ir. Tu vairs tos netiesāsi, nekritizēsi, neapzīmogosi, nešķirosi, nebrāķēsi, pat necentīsies tos pārveidot. Vēl vairāk, tad jau tu arī mirkli “Šeit un Pašlaik” nepārvērtīsi par pastāvīgu līdzekli nākotnē esošo mērķu sasniegšanai un vienlaicīgi arī katru sastapto vai attiecībās ar tevi esošo cilvēku necentīsies pārvērst par savu mērķu sasniegšanas līdzekli. Tad arī savstarpējās attiecības ar citiem tavā skatījumā neizvērtīsies par nesvarīgām, jo tu tās nepārvērtīsi par kaut kā iegūšanu sev - savu mantu krājuma papildināšanu vai varas pavairošanu, vai sevis fizisku apmierināšanu, vai vēl kaut kā EGO nepieciešamā iegūšanai.

   Tagad es vēlreiz paskaidrošu shēmu, kā piekāpšanās iespaido savstarpējās attiecībās. Uzsākot kādu strīdu vai nokļūstot konfliktsituācijā (ar partneri vai ar kādu citu cilvēku), pavēro kā pieaug tava tieksme aizstāvēt savu viedokli no jebkuriem iebildumiem. Paseko, pacenties sajust savu vēlmi (agresijas spēku) izteikt kritiku par cita cilvēka viedokli. Pavēro savu piesaisti (atkarību) savam viedoklim un “pareizajām” domām. Pacenties sajust to mentāli-emocionālo enerģiju, ar kuru tu centies pierādīt savu “pareizo” viedokli, noraidot cita cilvēka “nepareizo” viedokli. Tā ir tava egoistiskā prāta (“es-EGO”) enerģija. Ja tu spēsi tās darbību sevī atpazīt un sajust, tad tu šo enerģiju padarīsi par apzinātu. Tad, kādā skaistā dienā, tieši strīda laikā, tu pēkšņi apzināties, ka tu esi spējīgs izvēlēties citu strīda turpinājumu - atteikties no savas “likumīgās” reakcijas (reaģēt uz jebkādu “pareizi - nepareizo” viedokli), lai pavērotu strīda turpmāko norisi. Līdz ar to tu jau būsi izvēlējies piekāpies (samierināties) esošajā situācijā. Šeit es nedomāju tos gadījumus, kad tu pārstāsi reaģēt tikai vārdos, sakot: “Labi, lai notiek, kā tu vēlies”, taču vienlaikus tavā sejā skaidri varēs izlasīt: “Es paceļos pāri tavai bērnišķīgajai neapzinātībai.” Tā nav piekāpšanās, bet ir tikai taktisks paņēmiens pārcelt savu pretošanos uz citu līmeni, kurā tavs “es-EGO” turpinās atrasties aktīvā stāvoklī, pretendējot uz pārākuma panākšanu pār šo otro cilvēku. Es šeit runāju par atbrīvošanos no visa, tevī esošā mentāli-emocionālā enerģijas lauka, kas cīnās par varu.

   EGO ir viltīgs un pat ļauni viltīgs, tāpēc, lai patiešām atbrīvotos no ieraduma identificēt sevi ar prāta (mentālo) pozīciju,  t.i., atbrīvotu sevi no šī EGO enerģijas lauka, tev jābūt ne tikai īpaši modram un jāsajūt sava klātESĪBA mirklī “Šeit un Pašlaik”, bet arī absolūti godīgam pašam pret sevi. Ja tu pēkšņi kādā situācijā sajuties neparasti viegli, skaidri un esi mierīgs, tad tā ir droša zīme, ka tu patiešam esi piekāpies.  Un tad pavēro, kas notiks ar tava oponenta prāta (mentālo) pozīciju, jo tu vairs nebarosi to ar savas iekšējās pretestības spēka enerģiju, pavēro, kas notiks ar šo otro cilvēku. 

   Patiesās attiecības sākas tikai tad, kad sevis identifikācija ar savu EGO pozīciju vairs netraucē šīm attiecībām. 

            - Bet, tomēr kā lai nepretojas ārējai vardarbībai, agresijai vai citos tamlīdzīgos gadījumos ?

   Nepretošanās nebūt nenozīmē nekā nedarīšanu. Nepretošanās nozīmē tikai to, ka jebkura tava “darbība” nav neapzināta atbildes reakcija uz kaut ko. Atceries austrumu cīņu mākslas prakses pamatā esošo viedo gudrību: “Nepretojies pretinieka spēkam. Piekāpies, lai uzvarētu.”

   To zinot, “nekā nedarīšana”, atrodoties aktīvas klātESĪBAs stāvoklī pašlaik notiekošajā, ir ļoti spēcīgs cilvēku un situāciju pārveidotājs un dziedinātājs. Dao mācībā ir termins “Wu wei”, kas parasti tiek tulkots kā “darbība bez darbības” vai kā “sēdēšana klusi, neko nedarot”. Senajā Ķīna šādas spējas tika ļoti augsti vērtētas un uzskatītas par tikumības paraugu. Vienlaicīgi šāda “darbība” radikāli atšķiras no bezdarbīgas slaistīšanās parastajā apziņas stāvoklī, jeb, pareizāk sakot, neapzināšanās stāvoklī, kas rodas no bailēm, kūtruma vai neizlēmības. Patiesā “nekā nedarīšana” ietver sevī gan iekšējo nepretošanos, gan jūtīgu klātESĪBU notiekošajā nepieciešamās rīcības noteikšanai. Tajā pašā laikā, ja tev tomēr nepieciešams darboties, tad šī darbība nebūs tava nosacītā prāta tevis neapzināta reakcija, bet gan tava apzināta rīcība, kas radusies tavas klātESĪBAs stāvokļa dziļumos kā nepieciešama konkrētajā situācijā. Šajā stāvoklī tavs prāts, būs brīvs no jebkādām koncepcijām, tajā skaitā arī no nevardarbības koncepcijas.  Tāpēc, kas var pateikt (paredzēt), kā tu īsti rīkosies?

   EGO, protams, ir pārliecināts, ka tavs spēks ir rodams spējā pretoties, kaut gan reāli pretošanās tevi atdalīs no ESĪBAs, no PIRMSĀKUMA. Vienīgi tur ir rodams patiess spēks. Pretošanās ir vājuma un baiļu izpausme, kas maskējušās kā spēks. Tas, ko EGO redz kā tava vājuma izpausmi, patiesībā ir tava esamība ESĪBAS tīrajā skaidrībā, nevainībā un ESĪBAs spēkā. Tāpēc EGO, lai aizsegtu šo pēc tā domām “vājumu”, nepārtraukti cenšas darboties pretošanās režīmā un izspēlē kādu no saviem šabloniem - dzīves situāciju scenārijiem. Neesot piekāpšanās stāvoklī, šāda neapzināta lomu spēlēšana ir tipiska un ievērojamā mērā nosaka un ievirza cilvēku starppersoniskās attiecības. Taču atrodoties piekāpšanās stāvoklī, tev vairs nav nepieciešama ne EGO aizsardzība, ne tā maskas. Tad tu kļūsti ļoti vienkāršs un patiesi īsts. EGO gan to novērtēs savādāk – “Tas ir ļoti bīstami. Tev var izdarīt kaitējumu, jo tu esi kļuvis vājš un viegli ievainojams”. EGO jau, protams, nezina, ka tikai atbrīvojoties no iekšējās pretošanās un kļuvis šajā nozīmē “vājš un viegli ievainojams”, tu vari atklāt un iemantot patiesu un būtisku sevis neskaramību.

10.4. Kā pārveidot kaiti (slimību) apskaidrībā (apgaismībā)

- Ja kāds, smagi slims cilvēks, pilnībā pieņem savu stāvokli un piekāpjas slimībai, vai tad ar to viņš neatsakās no savas vēlmes kļūt vesels ?  Vai viņā nebūs zudusi apņēmība cīnīties ar vājumu ?

   Piekāpšanās – tā ir iekšēja tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” esošā bezierunu pieņemšana. Mēs šeit runājam par tavu dzīvi, par vienu tās patieso acumirkli, bet nevis par tavas dzīves nosacījumiem vai apstākļiem, un pat ne par to, ko es nosaucu par tavas dzīves situāciju. Par to jau mēs runājām.

   Runājot par slimībām, ir tā: slimība ir tikai daļa no tavas dzīves situācijas. Un ja tā, tad tai ir arī pagātne un nākotne, kuras veidos nepārtrauktu situācijas turpināšanos, izņemot gadījumus, kad tu atrazdamies apzinātā klātESĪBĀ esošajā atmodināsi un aktivizēsi Mūžīgās tagadnes atbrīvojošo spēku. Kā tu jau zini, aiz dažādo apstākļu ārējās čaulas, kas formē tavu laikā izvērsto dzīves situāciju, vienmēr atrodas kaut kas daudz dziļāks un būtiskāks – tā ir tava dzīve, tava patiesā ESĪBA, kuru neierobežo laika rāmji. Tā kā mirklī “Šeit un Pašlaik” nav vietas problēmām, tad tajā nav vietas arī slimībām. Taču tava ticība uzrakstītajam uz etiķetes, kuru kāds ir piestiprinājis pie tava šodienas stāvokļa (piemēram, slimības), liek šim stāvoklim saglabāties, tikai nostiprina šo uz etiķetes uzrakstīto, piešķirot tam spēku un pārvēršot īslaicīgo līdzsvara zudumu stabīlā (kā tas var šķist no pirmā acu uzmetiena) realitātē. Ar šo savu ticību tu piešķīri šim apstāklim (piemēram, slimībai) ne tikai reālumu un blīvumu, bet vienlaicīgi arī turpināšanās iespēju laikā, kādas tam agrāk nemaz nebija. Tāpēc tad, kad tu koncentrēsi visu savu uzmanību uz pašreizējā mirklī esošo un atturēsies no jebkādiem sava stāvokļa apzīmējumiem, vērtējumiem (mentālo etiķešu piekarināšanas), tu samazināsi šī apstākļa (piemēram, slimības) izpausmi līdz vienam vai nedaudziem faktoriem: fiziskajām sāpēm, vājumu, neērtībām vai fizisko vai citu iespēju ierobežojumiem. Lūk, tieši tas arī ir tas, kam tu esi piekāpies – tu esi piekāpies (samierinājies) ar konkrētajā mirklī pastāvošo situāciju, taču ar to tu nepiekāpies “slimībai”. Tāpēc ļauj savām ciešanām ievirzīt tevi pašreizējā mirklī, dziļas apzinātās klātESĪBAs pašlaik notiekošajā stāvoklī. Izmanto šīs ciešanas sevis apskaidrībai (apgaismībai). Protams, jāsaprot, ka piekāpšanās esošajam stāvoklim, tieši netransmutē šo esošo stāvokli, vismaz tieši nē. Šī piekāpšanās transmutē tevi! Un, tev transmutējoties, tas pats notiek ar visu tavu pasauli, jo pasaule ir tikai tavas apziņas atspoguļojums. Par to mēs jau arī runājām.

   Tātad, jābūt neprātīgam, lai ieskatoties spogulī un ieraugot tevi neapmierinošu atspulgu, tu ar dūrēm sāktu dauzīt šo spoguli. Taču tieši to tu dari, nepieņemot neapmierinošo atspulgu. Tu uzbruksi savam spoguļattēlam un tas noteikti atbildēs ar prettriecienu. Taču, ja tu pieņemsi šo (jebkuru) atspoguļoto tēlu tādu, kāds tas ir un sāksi izturēties pret to draudzīgi, tad tas (kā jau atspoguļojums) nevarēs neatbildēt tev ar to pašu, t.i., arī kļūs draudzīgs attiecībā pret tevi. Tikai tā tu tiešām vari izmainīt pasauli, transmutējot savu enerģiju, kas šīs slimības esamību padarīs par neiespējamu. Slimība – tā nav problēma. Problēma esi tu - kamēr vien tevi pārvaldīs tavs egoistiskais prāts. Ja tev ir piemitusies kāda kaite (slimība) tev nekādā gadījumā nevajag justies kā kādam neveiksminiekam vai vainot sevi par kaut ko. Tev nevajag vainot ne dzīvi par to, ka tā ir “slikti” izrīkojusies ar tevi, ne sevi, ne arī citus. Savā neapmierinošajā stāvokli nevajag vainot nevienu, jo tad tā būs pretošanās. Ja tu esi nopietni slims, tad arī šo nepatīkamo apstākli izmanto apgaismības iegūšanai. Šim mērķim vajag pacenties izmantot visu “slikto”, kas vien notiek ar tevi tavas dzīves laikā. Atņem slimībai laiku, nedod tai ne pagātni, ne nākotni. Taču ļauj tai ievilkt tevi dziļā apzinātā klātESĪBĀ esošajā tagadnes mirklī – un pavēro, kas notiks tālāk. Kļūsti par alķīmiķi. Transmutē parastu metālu par zeltu, ciešanas par apziņu (apzinātu stāvokli), nelaimi par apgaismību (apskaidrību).

   Tu ko, esi nopietni slims un tāpēc pašlaik niknojies uz mani par to, ko es tikko teicu? Tad tu tikko izrādīji skaidru zīmi, ka slimība ir kļuvusi par daļu no tavas pašuztveres (“es” apziņas) un tieši pašlaik tu ar savu dusmošanos to aizstāvi, tāpat kā savu slimību. Ārējam apstāklim, kuram piekarināta etiķete - “slimība”, nav nekā kopīga ar tavu patieso būtību “ES”.   

10.5. Kā piekāpties nelaimei

   Zemes iedzīvotāju vairākums joprojām atrodās neapzinātības stāvoklī. Vairākumam šo cilvēku tikai pašas ekstremālās kritiskās situācijas iespētu salauzt šo cilvēku cieto EGO čaulu un ievirzīt tos uz piekāpšanos t.i., uz atmodas stāvokli. Tādas galējās, kritiskās situācijas rodas vai nu stihisku nelaimju, vai radikālu apvērsumu, vai dziļu zaudējumu piedzīvošanas apstākļos, vai arī tādu ciešanu apstākļos, kad pierastā šo cilvēku pasaule sabrūk, un šajos apstākļos jau vairs nekam nav pierastās vērtības. Vai arī tad, kad cilvēks nokļūst aci pret aci ar fiziskiem vai psiholoģiskiem nāves draudiem. Vai arī tad, kad egoistiskais prāts, kas izveidoja šo pasauli, kolapsē un “izlaiž garu”. Tad uz vecās pasaules gruvežiem var uzsāk veidoties jaunā pasaule.

   Protams, nav nekādas garantijas, ka jebkāda, pat kritiskā situācija varētu izraisīt cilvēces apziņas pārdzimšanu (transmutāciju), taču tāda potenciālā iespēja pastāv vienmēr. Atsevišķām cilvēku grupām tādos apstākļos pretošanās esošajam mirklim “Šeit un Pašlaik” var pat pastiprināties un saasināties, un tad gan visa viņu dzīve kļūst par vienu, vienīgu elli. Citi cilvēki var piekāpties (samierināties) krīzes apstākļos notiekošajam tikai daļēji, taču pat tāda gadījumā viņu dzīve iegūst viņiem agrāk neiepazītu dziļumu un mieru. Viņu EGO čaula būs ieplaisājusi un caur šīm plaisām sāks caursisties, aiz prāta robežām esošais iekšējais starojums un miers.

   Galējās situācijās ir notikušas daudzas brīnumainas pārvērtības. Piemēram, ir dzirdēts par slepkavām, kas, gaidot nāves sprieduma izpildīšanu, pēdējās savas dzīves stundās ir nokļuvuši aiz sava EGO un pieredzējuši no turienes nākošo dziļo mieru. Tas notika tāpēc, ka viņu iekšējā pretestība stāvoklim, kurā tie bija nokļuvuši, bija kļuvusi tik intensīva, ka viņos izraisīja nepanesamas ciešanas, taču aizbēgt no tām vai vēl kaut ko darīt savā labā viņi vairs nespēja. Viņu rīcībā pat nebija iespēja noslēpties nākotnē, šajā glābjošajā prāta projekcijā. Tā viss situācijas apstākļu kopums piespieda viņus pieņemt (samierināties ar nepieņemamo) savu dzīves situāciju, kas viņiem ļāva sasniegt stāvoklī, kurš atnesa viņiem pestīšanu – pilnīgu atbrīvošanos no pagātnes. Protams, ka šāda atbrīvošanās brīnuma patiesais iemesls nav tās vai citas situācijas ekstremitāte, bet gan pats piekāpšanās akts.

   Tāpēc katru reizi, kad notiek nelaime vai kaut kas tāds, “ka sliktāk” vairs nevar būt – smaga slimība, invaliditāte, mājas, bagātības, sociālā stāvokļa zaudējums, krahs attiecībās, sev tuvo cilvēku lielas ciešanas vai nāve, vai pat paša nāves tuvošanās, - tad apzinies, ka šādai situācijai vienmēr ir arī otrā puse. Un tu tad atrodies tikai viena soļa attālumā no kaut kā neticama un satriecoša: parastā sāpju un ciešanu metāla pilnīgas alķīmiskās transmutācijas tīrā zeltā. Šo vienīgo soli var izdarīt piekāpjoties (samierinoties). Protams, es ar to nedomāju un arī negribu teikt, ka tu šādā situācijā kļūsi laimīgs. Tas nenotiks. Taču tavas bailes un sāpes transmutēsies iekšējā mierā un skaidrībā, kas būs izplūdušas no pašiem taviem dziļumiem – no dzīves “NEIZPAUSTĀ” aspekta. Tas ir Dievišķais miers, kas iziet aiz jebkuras sapratnes robežām. Salīdzinājumā ar to laime, liekas kaut kas ierobežots un virspusējs. Līdz ar šo starojošo (mirdzošo) mieru atnāk arī izpratne – nevis prāta līmenī, bet gan dziļi tavā ESĪBĀ , par tavu mūžīgumu un nemirstīgumu. Tā nav vienkārši ticība. Tā ir absolūta pārliecība, kurai nav nepieciešami nekādi ārējie pierādījumi vai apstiprinājumi no otršķirīga avota.     

10.6. Kā pārveidot ciešanas mierā

            - Es lasīju par kādu senās Grieķijas stoicisma filozofu, kurš, uzzinājis, ka viņa dēls gājis bojā nelaimes gadījumā, atbildējis: “Es zināju, ka viņš nav nemirstīgs”. Vai tā ir piekāpšanās ? Ja jā, tad es tādu negribu. Gadās taču situācijas, kurās šāda piekāpšanās šķiet nedabiska un pat necilvēcīga.

   Atšķirtība no savām emocijām nav piekāpšanās. Taču mēs nezinām, kāds bija filozofa iekšējais stāvoklis, kad viņš izteica šos vārdus. Arī tev atsevišķos ekstremālo situāciju gadījumos notiekošā mirkļa “Šeit un Pašlaik” pieņemšana var būt neiespējama.  Taču, tev vienmēr tiks dotā otrā iespēja - piekāpties.

   Tava pirmā iespēja ir katrā tagadnes mirklī “Šeit un Pašlaik” piekāpties esošajai realitātei. Jo zinot, ka tas, kas jau ir, vairs nevar tikt izmainīts vienkārši tāpēc, ka tas jau ir, tev jāsaka esošajam “jā” un jāpieņem to. Pēc tam tu vari darīt, kas šajā situācijā nepieciešams. Pastāvīgi atrodoties šādā pieņemšanas stāvoklī, tu vairāk neveidosi jaunu negativitāti, nesekmēsi jaunas ciešanas, nesekmēsi jaunu sāpīgu pārdzīvojumu rašanos. Tad tu dzīvosi nepretošanās, labvēlīguma un viegluma stāvoklī, brīvs no nepieciešamības cīnīties.

   Katru reizi, kad tu nespēsi pieņemt notiekošo, kad palaidīsi garām šo iespēju, tāpēc ka: 1) nespēsi izveidot pietiekošu apzinātu klātESĪBU esošajā mirklī, lai nepieļautu ierasto neapzinātās pretošanās stereotipu (šablonu) izpausmi, 2) nespēsi pieņemt ekstremālos (pēc tavām domām) izveidojušās situācijas apstākļus, tad katrā šādā reizē tu ģenerēsi arvien jaunas sāpes vai ciešanas. Var likties, ka itkā pati situācija veido šis ciešanas, tomēr tā tas nav – iemesls ir tava pretošanās.

   Tava otrā iespēja piekāpties.  Ja tu nespēj pieņemt to, kas atrodas ārpus tevis, tad tev neatliek nekas cits, kā pieņemt to, kas ir tavā iekšpusē. Tātad, ja nevari pieņemt ārējos apstākļus – pieņem iekšējos. Tas nozīmē lūk ko: nepretojies sāpēm. Ļauj sev tās izbaudīt pilnībā. Piekāpies, ļaujies bēdām, izmisumam, bailēm, vientulībai, vai jebkurai citai attiecīgai ciešanu formai. Esi šo sāpju liecinieks, nepiekarinot tām nekādas mentālās etiķetes. Uzņemi tās pilnībā un notiks piekāpšanās brīnums: dziļās ciešanas pārveidosies (transmutēsies) dziļā mierā. Tā būs tava “krustā sišana”. Ļauj, lai tas kļūst par tavu augšāmcelšanos un garīgo atdzimšanu.         

            - Es nesaprotu, kā ir iespējams piekāpties ciešanām ? Jūs taču pats teicāt, ka ciešanas nav piekāpšanās. Kā ir iespējams piekāpties ne-piekāpjoties ?

   Uz brīdi aizmirsti par piekāpšanos. Ja tavas sāpes ir ļoti dziļas, tad jebkādas runas par piekāpšanos var likties veltīgas un bezjēdzīgas. Kad sāpes tiešām ir dziļas, tu visdrīzāk, vēlēsies no tām aizbēgt, nevis samierināties ar tām. Jo tu vienkārši negribēsi just to, ko tu pašlaik sajūti esošajā mirklī. Kas vēl varētu būt dabiskāk? Taču no sāpēm neaizbēgsi – vienkārši nav uz kurieni. Protams, pastāv daudzi pseidobēgšanas no sevis paņēmieni - darbs, alkohols, narkotikas, dusmas, savu jūtu apspiešana, mentālās (prāta) projekcijas citās situācijās utt. Tikai neviens no šiem paņēmieniem tevi neatbrīvos no sāpēm. Ciešanu intensitāte nemazināsies, ja tu padarīsi tās par neapzinātām. Ja tu neļausi sev izjust savas dvēseliskās (emocionālās) sāpes, tad tās piesārņos visu, ar ko vien tu nodarbojies un par ko vien domā, ieskaitot pat tavas attiecības. Tu pāraidīsi šīs sāpes kā enerģijas izstarojumu, kuru apkārtējie cilvēki uztvers zemapziņā instinktīvi. Šajos cilvēkos, ja viņi ir neapzinājušies, var pat rasties agresivitāte attiecībā pret tevi vai vēlme tevi sāpināt. Tāpat arī tu pats vari viņus aizskart ar neapzinātu savu sāpju projekcēšanu. Tātad ārējie apstākļi, kurus tu piesaisti sev un izpaud, atbilst tavam iekšējam stāvoklim.

   Ja nav atrodama izeja kā tikt galā ar sāpēm, vienmēr ir iespēja pāriet uz citu uztveres līmeni – iet cauri tām. Tāpēc nenovērsies no paša sāpēm. Skaties tām tieši virsū. Izjūti tās pilnībā. Izjūti tās - nedomājot par tām! Dod sāpēm iespēju izpausties, ja tas tev ir nepieciešams, tikai neveido savā prātā šo sāpju aprakstu (domu scenāriju). Visu savu uzmanību virzi uz sajūtām, nevis pievērsies kādam cilvēkam, notikumam vai situācijai, kas šķietami šis sāpes ir izraisījuši.  Neļauj prātam izmantot sāpes, lai viedotu no tām upura identitāti, jo tad tu savās acīs pārvērstu sevi par cilvēku vai apstākļu upuri. Tāpat sevis žēlošana vai pastāvīga savu bēdu stāstīšana citiem ciešanas nemazina. Tā kā no savām izjūtām aizbēgt nav iespējams, vienīgā iespēja, kā mainīties, ir iegrimt savu sajūtu pašos dziļumos, jo citādi situācija vairs nav nekādi izmaināma. Tāpēc velti pilnīgu uzmanību tam, ko jūti, atturoties no mentālo apzīmējumu izteikšanas. Iegrimstot savās sajūtās, esi augstākā mērā jūtīgs un uzmanīgs. Sākumā tās var tev likties kā kaut kas tumšs, pilnīgi bezcerīgs un biedējošs, un tev radīsies spēcīga vēlēšanās no sāpēm novērsties. Tomēr turpini sekot šim sāpju impulsam un nepadodoties tam. Turpini noturēt visu savu uzmanību uz sāpju sajūtām (bēdām, bailēm, neziņu, šausmām, vientulību, vai jebkādu citu negatīvo emociju).  Esi uzmanīgs savā klātESĪBĀ notiekošajā. Tev to ir jāizjūt ar visu savu ESĪBU, ar katru sava ķermeņa šūniņu. Tā tu ienesīsi gaismu šajā tumsā. Tā ir tavas apziņas spilgtā un skaidrā gaisma.

   Šajā etapā tev vairs nav jāuztraucās par piekāpšanos esošajam notiekošajam. Jo tā jau ir notikusi !  Kā? Pilnīga uzmanība arī ir pilnīga pieņemšana, pilnīga piekāpšanās (samierināšanās).  Koncentrējot visu savu uzmanību uz kaut ko, tu izmanto mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēku – savas klātESĪBAs notiekošajā spēku. Tajā nevar izdzīvot neviens vēl dzīvs palikušais pretošanās gabaliņš. Šis spēks palīdz tev atbrīvoties arī no laika, un bez tā nevar izdzīvot ne ciešanas, ne negativitāte.

   Ciešanu pieņemšana tā ir satikšanās ar nāvi. Saskaršanās ar dziļām sāpēm, ļaušana tām būt (sāpju eksistēšanas tiesību atzīšana) un to novērošana, vēršot uz tām savu uzmanību, ir apzināta došanās nāvē. Šādi “nomiris”, tu saproti, ka nāves kā tādas nav un tev ne no kā nav jābaidās. Mirst tikai EGO. Iedomājies saules gaismas staru, kas ir aizmirsis, ka pats ir nešķirama saules sastāvdaļa, un maldina sevi, domājot, ka ir nepieciešams cīnīties par savu izdzīvošanu, izveidojot kādu citu identitāti sevis piesaistei, nevis pie saules. Vai šo maldu nāvei nesekos neticama atvieglojuma sajūta? Varbūt tu gribi vieglu nāvi? Gribi nomirt bez sāpēm, bez agonijas? Tad katru savu dzīves mirkli nomirsti pagātnei un ļauj savas klātESĪBAs gaismai izgaismot un izkliedēt ar savu spozmi to smagnējo un pie laika piesaistīto “es-EGO”, ko uzskatīji par sevi pašu.  

                        ∫

10.7. Krusta ceļš

            - Daudzi cilvēki apliecina, ka viņi ir pārdzīvojuši Dieva atklāsmi (ieguvuši saikni ar Dievu) dziļās ciešanās;  kristiešiem ir termins “Krusta ceļš”,  kas acīmredzot nozīmē to pašu.  

   Mēs jau arī neko citu šeit neapskatām, kā tikai kā panākt ciešanu izbeigšanos. Patiesībā gan nevar teikt, ka šie cilvēki atklāja Dievu ciešanu ceļā, jo ciešanas norāda uz pretošanos esamību viņos. Viņi atklāja Dievu piekāpšanās ceļā, pilnībā pierņemot savu esošo stāvokli, kurā šos cilvēkus iegrūda viņu pašu dziļās ciešanas. Sasniedzot zināmu līmeni, viņiem būtu jāsaprot, ka viņu izciestās sāpes viņi paši vien bija izraisījuši. 

            - Kā gan piekāpšanos var pielīdzināt Dieva atklāsmei ?

   Tā kā pretošanās ir prāta darbība, tad atteikšanās no pretošanās ir arī piekāpšanās, - tas ir tava prāta valdīšanas beigas, beigas viltus un šķietamajam saimniekam, kas pretendēja būt par “tevi”, tas ir viltus dieva gals. Līdz ar to izzūd vērtēšana un negativitāte. Vienlaicīgi tev sāk atvērties ESĪBAs valstība, kuru pirms tam ar sevi aizsedza prāts. Pēkšņi tevī iestājas liels klusums, neiedomājama miera sajūta. Un šī miera iekšpusē tev atklājas dižs prieks, kas piepildīts ar Mīlestību. Šīs iekšējās dimensijas pašā kodolā, pašā tās visslepenākajā dziļumā mīt svētais, bezgalīgais, nekādam aprakstam neiespējamais “TAS”, kuram nevar būt piemērojams nekāds nosaukums.

   Es gan panākto neuzskatu par Dieva atklāsmi, jo kā tu vari atklāt to, kas nekad nav pazudis, kā tu var sameklēt dzīvi, kas esi tu pats? Vārds Dievs man liekas esam ierobežots ar savām iespējām izteikt “TO”, ne tikai tāpēc, ka tiek nepareizi uztverts un pārprasts tūkstošiem gadu, bet arī tāpēc, ka tas ietver sevī izpratni par no tevis atdalītas būtības esamību. Dievs – tā ir pati ESĪBA, bet ne kāda pārcilvēciska šīs ESĪBAs būtne. Šeit nevar tikt pielietotas attiecības subjekts-objekts, nevar būt nekādas dualitātes, nekādu atsevišķu “tu” un “Dievs”. Dieva apzināšanās – tas ir pats dabiskākais no visa, kas vien pastāv. Pārsteidzoši un neaptverami ir nevis tas, ka tu vari Dievu apzināties, bet gan tas, ka tu biji spējīgs eksistēt Dievu neapzinoties.   

   Tevis pieminētais “Krusta ceļš”, tas ir tradicionālais ceļš uz apgaismību (apskaidrību), un līdz pat pēdējam laikam pat vienīgais. Šo ceļu nevajag noraidīt kā nederīgu un nevajag nenovērtēt pa šo ceļu ejošo iespējas iegūt apgaismību. Šis ceļš vēl joprojām ir spēkā esošs. “Krusta ceļš” – tā ir pilnīga un pilna sevis pārveide (transmutācija). Tas nozīmē, ka pati tavas dzīves netīkamākā lieta, tavs krusts kļūst par pašu labāko no visa, kas tev ir, piespiežot tevi samierināties esošo, iet “nāvē”, kļūt par neko, kļūt par Dievu - jo arī pats Dievs ir nekas (nav lieta).

   Mūsdienās vairumam sevi neapzinošos cilvēku “Krusta ceļš” vēl joprojām ir vienīgais iespējamais ceļš uz apgaismību. Viņi atmodīsies tikai ar ciešanu palīdzību, tāpēc pirms masveida apgaismības notiks lieli masveida satricinājumi - notiks praviešu pareģotās grandiozās izmaiņas sabiedrībā. Šajā procesā izpaudīsies noteiktu Visuma universālo likumu darbība, kas vada apziņas izaugsmi un tāpēc tas tiek arī no atsevišķu “redzošo” puses pareģots. Tas ir aprakstīts, piemēram, Bībeles Jāņa atklāsmes grāmatā vai Apokalipsē, kaut arī nomaskētā, neskaidru simbolu, veidā. Šīs ciešanas cilvēcei nesūtīs Dievs, jo tās ir veidojuši paši cilvēki – katrs sev pats un cits citam. Tāpat pareģotais ir Zemes, kā dzīva intelektuāla organisma, zināmu aizsardzības mēru pielietošana sevis aizsardzībai  no cilvēces vājprāta uzbrukumiem.

   Tomēr tagad jau kļūst arvien vairāk to cilvēku, kuru apziņa ir jau tik dziļi evolucionējusi, lai apgaismību sasniegtu bez ciešanu palīdzības. Tu arī vari būt viens no viņiem.

   Apgaismība ar ciešanu palīdzību vai “Krusta ceļš” nozīmē, ka cilvēki tiek dzīti “debesu valstībā” ar spēku un tāpēc viņi ejot šo “Krusta ceļu” cenšas šim spēkam pretoties un no tā atkratīties. Kaut gan, galu galā, vairs nespējot izturēt ciešanu sāpes, viņi izšķirās par piekāpšanos. Taču, kamēr tas notiks, viņi vēl var ļoti ilgi mocīties (t.i., pretoties spēkam). Apzināti izvēlētais apgaismības process nozīmē apzinātu atteikšanos no piesaistes pie pagātnes un nākotnes, apzināti izvēloties tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik” par savas dzīves galveno centru. Tas nozīmē apzinātu izvēli atrasties klātESĪBAs stāvoklī pašlaik notiekošajā, nevis laikā. Tas nozīmē teikt “jā” visam pašlaik esošajam. Tad ciešanu sāpes nebūs vajadzīgas, lai virzītu tevi uz apgaismību. Kā tev liekas, cik daudz laika tev vēl vajadzēs, līdz tu spēsi pateikt: “Es vairs neveidošu jaunas sāpes, es vairs neveidošu jaunas ciešanas?” Cik daudz sāpju tev vēl būs jāizcieš, lai tu izdarītu šādu izvēli?

   Ja tu domā, ka tev vēl ir nepieciešams kāds laika periods, tad tu šo laiku saņemsi kopā ar sāpēm. Laiks un sāpes ir nešķirami. 

10.8. Kā iegūt spēku (iespēju) izvēlēties

            - Kas notiks ar cilvēkiem, kas acīmredzot grib ciest ? Man ir draudzene, kuru periodiski sit partneris, un arī viņās iepriekšējās attiecības bija līdzīgas esošajām. Kāpēc viņa izvēlas šādus vīriešus ? Kāpēc viņa nevēlas atbrīvoties no šādas situācijas ? Kāpēc vispār tik daudzi cilvēki izvēlās sev ciešanas ?

   Es zinu, ka vārds “izvēlēties” ir kustības “Ņju–Eidž” mīļākais termins, tikai šajā kontekstā tas nav īsti piemērots. Tas liek domāt, ka cilvēks (viņš vai viņa) “izvēlas” savā dzīvē sev nelabvēlīgas attiecības vai jebkuru citu negatīvu dzīves situāciju. Vārds “izvēle” ietver sevī apzinātību t.i., augstu apzināšanās līmeni. Ja apzinātības nav – nav arī izvēles. Patiesā “izvēle” sākas tajā mirklī, kad tu izbeidz identificēties ar savu prātu un tā nosacītajiem ieradumiem (šabloniem, modeļiem) un notiek tajā mirklī, kad tu “ieslēdzies” klātESĪBĀ esošajā. Kamēr tas mirklis nav iestājies, tu turpini atrasties neapzinātības stāvoklī. Tas nozīmē, ka tu tāpat kā agrāk esi spiests domāt, sajust un darboties tā, kā liek prāts, kuru iespaido vesela rinda ārējo faktoru. Lūk, kāpēc Bībelē teikts: “Bet Jēzus sacīja: Tēvs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. Un tie, viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.” (Lūkas ev. 23:34). Tam nav nekāda sakara ar vārdu “saprāts”, tā vispārpieņemtajā izpratnē. Es esmu saticis daudzus ļoti inteliģentus un izglītotus cilvēkus, kas atradās pilnīgas neapzinātības stāvoklī, t.i., pilnībā identificējušies ar savu prātu. Faktiski, ja prāta spēju izaugsme un pieaugušais zināšanu apjoms netiek līdzsvaroti ar attiecīgu apziņas izaugsmi, tad iespēja piedzīvot nelaimes un ciešanas ir ļoti liela. 

   Tava draudzene ir iestrēgusi attiecībās ar partneri, kas pret to apvainojoši izturās, pie tam arī citi viņas partneri ir tā izturējušies. Kāpēc? Tāpēc, ka viņai nav izvēles. Viņas prātu ir formējusi viņas pagātne un tāpēc tas vienmēr meklē iespēju atražot to, kas tam jau ir pazīstams. Pat tad, ja tas ir sāpīgi, tas tomēr ir kaut kas pazīstams. Prāts vienmēr pieturas pie jau zināmā. Nezināmais ietver sevī draudu, jo prāts nezina kā to kontrolēt. Lūk, kāpēc prāts nemīl tagadnes mirkli “Šeit un Pašlaik” un izvairās no tā. Pašreizējā mirkļa apzināšanās izcērt “logu” ne tikai domu plūsmas tecējumā, bet arī “pagātnes - nākotnes” nepārtrauktībā. Kaut kas patiesi jauns un radošs uz šo pasauli var atnākt tikai caur šo “logu”, caur šo bezgalīgo iespēju tīro telpu. Tāpēc tava identificējusies ar savu prātu draudzene varbūt ir spējīga atražot tikai to modeli no savas pagātnes, kuru tā ir iemācījusies un kurā intīmās attiecības nesaraujami ir saistītas un viņai associējas ar viņas pazemošanu. Vai arī, varbūt viņa tā uzvedās, pamatojoties uz savu agrā bērnībā apgūto streotipu, kura ietvaros viņa tika uzskatīta kā nekur nederīga un visādu nosodījumu pelnījusi meitene. Vēl tāpat, ļoti iespējams, ka šī sieviete savas dzīves lielāko daļu izdzīvo ar sāpju ķermeni, kas pastāvīgi meklē savu barošanās avotu – sāpes. Tāpat arī viņas partnerim ir savs neapzinātās uzvedības modeļu (šablonu) saraksts, kas papildina viņas modeļus. Skaidrs, ka “viņa pati” ir izveidojusi šo situāciju, taču tad ir jautājums, kas tad ir tā “viņa pati”, kas visu to veido? Un izrādās, ka tie ir tikai no pagātnes mantotie mentāli – emocionālie modeļi un nekas vairāk. Kāpēc “viņa pati” to visu dara? Ja tu pateiksi draudzenei, ka viņa pati ir izvēlējusies sev šādus apstākļus vai situāciju, tad ar to tu tikai pastiprināsi draudzenes identificēšanos ar prātu. Taču vai tad viņas atmiņā esošais prāta modelis, ir viņa pati? Vai viņas patiesā būtība “ES” ir iegūstama pagātnē? Iemāci savai draudzenei būt klātESĪBAs stāvoklī kā savu domu un emociju vērotājai. Pastāsti viņai par sāpju ķermeni un kā no tā atbrīvoties. Iemāci viņai sava iekšējā ķermeņa sajušanas-apzināšanās mākslu. Izskaidro viņai klātESĪBAs esošajā jēgu. Un tiklīdz viņa kļūs spējīga atrast ceļu pie mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēka, tādējādi izraujoties no nosacītās pagātnes gūsta, viņai tiešām radīsies izvēles iespēja. Neviens jau apzināti neizvēlas negatīvus apstākļus, konfliktus vai sāpes. Neviens taču apzināti neizvēlas vājprātu. Šīs negatīvās dzīves situācijas veidojas tikai tad, kad cilvēkā (varbūt arī tevī?) nepietiek klātESĪBAs spēka pagātnes transmutācijai, t.i., cilvēkam (varbūt arī tev?) tumsas kliedēšanai ir uzkrāts nepietiekošs gaismas daudzums. Šis cilvēks (varbūt arī tu?) atrodas klātESĪBAs stāvoklī mirklī “Šeit un Pašlaik” tikai daļēji un pussnaudā. Bet, ja tas ir tā, tad šī cilvēka nosacītais prāts (“es-EGO) turpina pārvaldīt šī cilvēka dzīvi. Varbūt, ar tevi notiek tāpat?        

   Līdzīgi ir arī tad, ja tu esi viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kam ir nesaskaņas ar saviem vecākiem. Ja vēl joprojām tevī ir aizvainojums par kādu viņu rīcību, tad tas nozīmē, ka tu joprojām tici tam, ka viņiem tajā laikā bija izvēle - ka viņi tad varēja rīkoties citādi. Vienmēr izskatās, ka cilvēkiem ir pilnīga izvēles brīvība, tomēr tā tas nav, tie ir maldi, tā ir tikai ilūzija. To pašu var teikt arī par tevi. Kā tad tu vari pats izvēlēties kā dzīvot, ja pār tevi valda tavs prāts (“es-EGO”) un tā nosacītās uzvedības shēmas (modeļi, stereotipi), - kamēr tu uztveri sevi un savu prātu kā vienu veselumu? Tev nav reaļu izvēles iespēju. Tevis patiesībā vispār nemaz nav, jo tu taču pat neatrodies klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik”, kur notiek šī izvēle. Šis identifikācijas ar savu prātu stāvoklis, tas nav disfunkcija pa jokam. Tā ir viena no vājprāta formām, ar kuru tādā vai citādā pakāpē cieš gandrīz visi cilvēki. Tiklīdz tu to tiešām sapratīsi, tu pārstāsi apvainoties uz jebko. Vai tu vari apvainoties uz slimu cilvēku par viņa izdarībām? Vienīgā derīgā atbildes reakcija šādā situācijā var būt tikai līdzjušana. 

            - Tātad tas nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par to, ko dara ?  Man tas nepatīk.    

   Ja tevi pārvalda tavs prāts, tad, kaut arī tev nav izvēles, tu turpināsi ciest no savas neapzināšanās sekām un tikai vairosi ciešanas. Tu turpināsi stiept šo baiļu, konfliktu, sāpju un problēmu smago nastu. Tomēr šīs tevis radītās ciešanas galu galā piespiedīs tevi iziet uz apzināšanās stāvokli.   

            - Tas, ko jūs sakiet par izvēles iespējām, tāpat attiecās, kā man liekas, arī uz piedošanu. Jo, mēs varam piedot tikai atrodoties pilnā apzināšanās un piekāpšanās stāvoklī (būt piekāpties spējīgiem) ?     

   “Piedošana” – tas ir termins, kas jau tiek pielietots 2000 gadus, tikai cilvēku vairākums to saprot visai aprobežoti, ļoti šaurā nozīmē. Tu nespēsi patiesi (no visas sirds) piedot ne sev, ne arī citiem, kamēr vien neizbeigsi redzēt sevi kā savas pagātnes turpinājumu - “es-EGO”. Patiesā piedošana kļūst iespējama tikai tad, kad tu esi ieguvis pieeju pie Mūžīgās tagadnes – mirkļa “Šeit un Pašlaik” spēka, tas ir pie sava paša spēka. Rezultātā pagātne pazaudē varu pār tevi, un tu beidzot dziļi apzinies, ka viss, ko tu jebkad esi izdarījis, tāpat kā visas tevis izciestās pārestības, nekādi nav iespējušas aizskart tavu patieso, starojošo būtību - “ES”. Šādā gadījumā pati piedošanas jēga kļūst pilnīgi lieka.

            - Un kā lai es nokļūstu līdz šādam apzināšanās stāvoklim?

   Piekāpjoties (samierinoties) pašlaik esošajam un atrodoties pilnīgā klātESĪBĀ mirklī “Šeit un Pašlaik” dziļi un apzināti, pagātne zaudē savu spēku pār tevi. Tā arī tev vairs nav vajadzīga. Atslēga ir ESĪBA. Atslēga ir tava klātESĪBA  ESĪBĀ.

            - Un kā es uzzināšu, ka es esmu piekāpies ?

   Kad tu vienkārši vairs neuzdosi šo jautājumu.