Arina Beleckaja. Kāda cilvēka dzīves pakāpes

Autore par sevi: „Mazliet par sevi, tā sakot, no pirmajām rokām. Visu informāciju es saņemu no saviem vadītājiem vai darbaudzinātājiem, nav svarīgi kā viņus nosauc. Viņi atrodas mūsu planētas VIII blīvumā. Tas ir ļoti augsts attīstības un garīguma līmenis. Sākotnēji mana dzīve bija pavisam cita cilvēka dzīve. Šī cilvēka dvēsele aizgāja. Kā man paskaidroja, ar viņu aprunājās zemapziņas plānā un ieteica tai kādu citu alternatīvu dzīvi, nevis to, ko viņa dzīvoja. Nomaiņa notika autokatastrofas mirklī. Kad es, jau es, pamodos slimnīcā pēc avārijas, par to visu vēl nezināju, jo pilnīgi biju pazaudējusi atmiņu par to, kas es esmu, un ka notikusi kaut kāda tur samainīšana. Es diezgan ātri atveseļojos, lai arī sāpes mugurkaulā mani nomoka vēl līdz šim. Protams ķermenis, smadzenes atcerējās informāciju par līdzšinējo dzīvi līdz avārijai, taču satiekoties ar paziņām un ģimeni, es sāku saprast, ka neatceros pietiekoši daudz faktu no savas iepriekšējās dzīves. Pat ja man izdevās tos atcerēties, es nevarēju tos izjust, kā tas parasti notiek ar atmiņām. Dažus mēnešus pēc nelaimes gadījuma ar mani stājās telepātiskā kontaktā. Es nedzirdēju nekādas balsis savā galvā, bet zināšanas par notikušo kaut kā sāka manī izpausties. Laika gaitā es iemācījos šo procesu kontrolēt un sapratu, ka es varu uzdot ļoti konkrētus jautājumus par mani interesējošiem jautājumiem un saņemt atbildes uz gandrīz visiem no tiem.”

Izvilkumi no sarunas ar manu ļoti labu draugu - šīs pasaules pētnieku un sevi tajā, kas jau sen, man par lielu nožēlu, atstāja šo pasauli. Varbūt kādam šīs viņa pārdomas var palīdzēt, kad viņš būs sasniedzis kādu noteiktu posmu savā izaugsmē, kad iespējams, viņam būs noderīgi tieši šie vārdi:

"... Ak, šis sākums pārejai uz jaunu stāvokli ... Divus gadus vēlējos nokļūt uz vientuļas salas un pastāvīgi bija sajūta, ka dzīve tiek tērēta ne tā kā nāktos. Visi panākumu kritēriji, kuri nepārtraukti tiek reklamēti - materiālā nodrošinātība, sieva, bariņš bērnu, atpūta ārzemēs, utt. man bija kļuvuši par bezjēdzīgiem. Arvien biežāk es sev jautāju: "Kāpēc man to visu, ja dzīve tāpat visiem beidzas vienādi? Kāpēc dzimst bērni nabagiem? Kāpēc stulbi jānodzīvo dzīve, risinot aktuālus sadzīviskus jautājumus, lai tad kādā skaistā dienā nokļūtu kastē?" Šis stāvoklis man ilga vienu gadu. Pēc tam bija vēl sešu mēnešu meklējumi. Es sāku lasīt grāmatas par dzīves jēgu un citām lietām. Tomēr, esot pietiekami pašpietiekamam un uzmanīgam cilvēkam, es lasīju "pa diagonāli", un izlasīto vienkārši tikai ņēmu vērā, lai nekļūtu par noteiktas tendences fanātiķi. Šajā dzīves posmā es jau sāku orientēties daudzu lielāko mistisko un garīgo skolu mācībās. Tad es jau sāku saprast, kas un ko sludina. Pakāpeniski, pamatojoties uz šo materiālu pārzināšanas bāzes, man sāka veidoties kopējā aina. Izrādījās, ka visas šīs skolas un mācības runā par vienu un to pašu, tikai izsakot to dažādās formās. Vēl sešus mēnešus man nebija pat vēlēšanās iet ārā uz ielas. Bija sajūta, ka no tevis ir noplēsta āda, un jebkurš pieskāriens no ārpuses var kļūt ļoti sāpīgs. ... Es braucu metro un sāku skatīties uz cilvēkiem kā uz nemierīgu pērtiķu baru un nevarēju saprast, vai viņiem patiešām ir tik svarīgi knibināties visās šajās savās problēmās? Saskarsme ar radiniekiem un draugiem kļuva apgrūtināta. Tāpēc es vienkārši uzliku to pašu nemierīgo pērtiķu masku un pieskaņojos pēc inerces sarunu biedriem. Vienlaicīgi manī paralēli sāka atdalīties cita persona, cits Es, kurš zināja Visu. Zināja gan to, kāpēc mēs šajā pasaulē esam, gan to, kā jādzīvo tālāk. Es neaprakstīšu visus ērkšķus savos meklējumos, pateikšu tikai to, ka pēc kāda laika pār mani nāca "apgaismība". Kādā brīnišķīgā dienā es piecēlos no rīta ar pilnīgu kopējo pasaules pieņemšanas sajūtu. Viss, kas agrāk kaitināja, tagad tikai kļuva par vēl vienu pasaules krāsas niansi. Krāsas arī mēdz būt atšķirīgas. Tumšākas, gaišākas, siltākas, vēsākas ... "

"... Mums ir nepieciešams, kaut kā mēģināt iesprūst "šeit un pašlaik". Mūsos nelīdzsvarotību izraisa pagātne un nākotne. Mēs nepārtraukti uztraucamies par to, ka agrāk kaut ko neesam izdarījuši kā vajadzēja, un pārdzīvojam, ka kaut ko nākotnē neizdarīsim tā kā vajadzētu. Taču mēs IZDZĪVOJAM ne pagātni un ne arī nākotni. Viena jau sen ir pagājusi, toties cita vēl nav iestājusies, un nav skaidrs, kas tajā vispār būs. Mēs dzīvojam tikai šajā pašreizējā mirklī. Mums ir jāiemācās to fiksēt. Apsēsties pie loga un sākt skatīt dabu, cilvēkus, debesis ... Jāatrod sevī vērotājs. Viņš palīdzēs sajust šo "šeit un pašlaik" stāvokli. Aptuveni tādu pašu stāvokli var panākt meditējot. Taču es, lūk, speciāli nemeditēju. Es no šī stāvokļa pēc būtības nemaz neizgāju, es to kā plānu plēvi pārvilku pār visu savu dzīvi. Tūlīt pēc tam spēcīgi aktivizējas intuīcija, jo stāvokļu risinājumus sāka ieteikt patiesais ES, nevis racionālais prāts. Smadzenes kļuva spējīgas piestūķēt milzīgu daudzumu informācijas. Un arī daudz ko citu. Un pats galvenais, uzsāku atdalīt emocijas un jūtas. Jūtas paliek, bet emocijas aiziet. Pastāv zināma ilūzija, ka cilvēki bez emocijām ir lelles, jo tās ir visa radošā un garīgā dzinējspēks. Bet tā tas nav. Dzinējspēks ir jūtas, bet emocijas tieši pretēji nomāc un transformējas kroplīgās formās. Kad negatīvās emocijas tiek noņemtas, paliek daudz laika skaistām izjūtām, kuras var pastiprināt ar emocijām pēc vēlēšanās ... "

"... Izmaiņas notika šādās pakāpēs (posmos):

1. Devalvējas tas, kas iepriekš likās nozīmīgs. Izdzīvošanas jautājumi vairs nav tik satraucoši, sāk mazāk uztraukt tas, kā un par kādiem līdzekļiem tu turpināsi dzīvot, rodas dziļa sajūta, ka par tevi parūpēsies un nepametīs nelaimē „augstāka vara”. Paralēli pagātne sāk aizmirsties. Tu vēl kaut kā komunicē ar cilvēkiem, tostarp arī no pagātnes nākošajiem, taču neredzi neko sliktu tajā, ka jums vajadzēs šķirties, jo personīgi vairs nejūti saskarsmes nepieciešamību. Tas attiecas arī uz daudziem tuvākās apkārtnes cilvēkiem. Taču tu vēl joprojām baidies aizvainot cilvēkus un pacietīgi uztver šo saistību. Tālāk. Ja agrāk tu stundām ilgi varēji muļļāt savā galvā aizvainojumus uz kādu cilvēku, atkārtoti izsakoties, ka viņš ir neģēlis utt., tad pakāpeniski tu visus izteiktos dzēlīgumus pārtrauc uztvert kā pret sevi vērstus. ...

Tad rodas kaut kāda bezpalīdzības sajūta, ka tu neko nevari darīt, lai arī citi sāktu mainīties, jo apkārtējie turpina dzīvot kopā ar savām sīkajām iekšējām sadzīviskajām problēmām, uztraukties par lietām, kas nebūt nav tik lielas uzmanības vērtas. Tava neizpratne pieaug un pieaug. Tu arvien vairāk sāc apzināties, ka apkārtējā realitāte daudzējādā ziņā ir kolektīvā saprāta uzspiesta. Tu konstatē, ka visiem jau no bērnības galvās tiek iedzītas kaut kādas „pareizās” domas šauros rāmjos, tiek uzspiesti uzvedības stereotipi. Tu priekš sevis ar šausmām konstatē, ka apkārtējie nopietni uzskata, ka šāda dzīve ir īstā dzīve!

Taču tu pats jau esi citāds. Sākas atsvešinātība no sabiedrības, jo komunikācija ar cilvēkiem kļūst ļoti sāpīga. Katru reizi, viņus redzot, tev sāp viņu garīgais trulums. Starp citu, senatnē daudzi apgaismotie aizgāja no dzīves sabiedrībā, jo vairs nevarēja dzīvot starp cilvēkiem. Taču mūsdienu cilvēks ir stiprāks par senajiem cilvēkiem, viņam ir spēks, lai pārietu uz otro pakāpi.

2. Pienāk diena, kad tu vari „saraut" attiecības, kas ir saistījušas tavas rokas un kājas. Pie tam tevī atveras dažas jaunas kvalitātes, kas ļauj tev šķirties no cilvēkiem tā, lai viņi neapvainotos. Viss izdodas ļoti viegli, it kā pats liktenis jūs izšķir, tev tikai vajag par to iedomāties. Es šo procesu paātrināju pats, nomainot sava tālruņa numuru un izņemot sevi no visiem sociālajiem tīkliem. Jauno tālruņa numuru devu tikai tiem, kuriem dot pats vēlējos. Radiniekiem un tuviem draugiem, kuri sāka manīt, ka ar mani kaut kas notiek, es pateicu, ka es viņus visus mīlu, bet man pašlaik ir grūts periods un, lai viņi neapvainojas, ka es varu uz pāris mēnešiem iziet no komunikācijas apļa. To sakot, es sev pieņēmu, ka gan jau kāds apvainosies, un uzreiz samierinājos ar šo faktu.

Tikai šajā posmā beidzot izgaist bailes; bailes būt vienam, bailes nokļūt materiālās grūtībās, bailes nebūt „kaut kam” šajā dzīvē, bailes būt nesaprastam. Šajā posmā tu it kā iekrīti zināmā sastingumā un nokļūsti emocionāla tukšuma stāvoklī. Ja sākas kādas problēmas, tad tu uz tām skaties atsvešināti, it kā tās uz tevi nemaz neattiektos. ...
Tu tā vairākus mēnešus vēro, kā sabiedrības virpuļi ap tevi sien sarežģītu situāciju mezglus un kā tie paši no sevis sairst, jo tu emocionāli ar tiem nesaisties, ar savu enerģiju tos nebaro, un kā tie aiziet prom. Šajā periodā, tu uzkrāj resursus un prātā nāk daudz domu par dzīvi. Pie tam tās ir tavas domas un tavas atklāsmes. Dažreiz gan uzpeld šaubas: varbūt, es tomēr eju nepareizi? Taču tās ātri izzūd. Ja sekmējas pienācīgi izdzīvot šo periodu un ne uz ko nereaģēt, tad diezgan drīz var pāriet uz trešo pakāpi.

3. Tas tukšums, kuru tu sevī esi uzkrājis, beidzot sāk piepildīties. Tavā dzīvē sāk ienākt Tavi cilvēki, vēl vairāk, tu pēkšņi sāc atkal bez aizkaitinājuma pieņemt apkārtējos. Tu jau spēj mierīgi attiekties pret to, ka viņiem, lūk, ir šāda kļūdaina dzīve. Tu ļauj viņiem dzīvot tā, kā viņi dzīvo. Taču sāc, ļoti maigi izsakot mājienus, koriģēt uzvedību tiem, kuri ir tam gatavi. Viņi sāk pamanīt, ka tavi padomi darbojas. Un, ak Dievs, viņi beidzot sāk tevi uzklausīt! Tev pēkšņi parādās darbs, par kuru tu sen jau sapņoji, iespējas ceļot utt. Tu sāc iegūt to, par ko iepriekš tu pat neuzdrīkstējies iedomāties. Vienlaicīgi tev nav izteiktas tieksmes pēc kaut kā. Tas viss nāk pie tevis likteņa dāvanu formā. Šīs dāvanas, protams, jaukas, taču tevi vairāk priecē kas cits. Tevi priecē, ka tev ir parādījusies dzīves garša. Agrāk tu atgādināji lelli, kuru kalnu straume vazāja pa akmeņiem, un visa tava dzīve bija veltīta tam, lai spētu izvairīties no nākamā akmens. Tagad tu esi izskalots krastā, un tu pats ar savām kājām sāc iet tur, kurp pats vēlies iet. Sākumā, protams, ļoti nedroši, bet tad ātrāk un ātrāk. Tevī atklājas spējas apstrādāt lielu informācijas daudzumu nelielā laika periodā. Tu uzsāc saprast tādas lietas, kas agrāk šķita pilnīgi nesaprotamas. ... Zināšanas pašas ieplūst galvā.

4. Par ceturto pakāpi uzrakstīšu, kad pāriešu uz kaut ko lielāku ... "

Bet, ... neuzrakstīju ...

Cilvēki vairs sev netic. Rezultātā mums ir tas, kas mums ir: „Viduvēju cilvēku bezjēdzīga, ierobežota dzīve”.

Ir vēl svarīgs jautājums. Tas ir labi, protams, uzklausīt cilvēkus, kuri jau ir kaut ko izdzīvojuši un guvuši panākumus garīgās izaugsmes ziņā. Taču iemācīt to nevar. Pielietojot jebkuru mācību, cilvēki vienkārši tai pielāgojas, pamatojoties uz savām personiskajām vajadzībām. Visas metodes un prakses paņēmieni ir labi, taču tikai kā starta sākums. Cilvēks var kaut ko apjēgt, ieguldot tikai savas pūles un meklējot tikai ar saviem spēkiem ...

http://beletzkaya.ucoz.ru/publ/stupeni_zhizni/1-1-0-66