Garīgā izaugsme un personības attīstība. Kāda atšķirība?

Kāpēc šāds jautājums, ja no pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir ļoti vienkārši, jo internetā zem "garīgās attīstības" jēdziena jumta raksta visi, kam nav slinkums. Vieni uzskata, ka garīgās literatūras lasīšana jau pati par sevi nozīmē garīgo attīstību. Citi raksta, ka garīgā attīstība var būt tikai nodarbojoties ar jogu, meditācijām, psiholoģiskajām praksēm, mantru dziedāšanu. Vēl citi saka, ka pozitīva domāšana jau pati par sevi ir garīga izaugsme.

Sāksim ar vārda "Personība" definīciju: „Personība apvieno sevī sabiedriski nozīmīgas kvalitātes – prasmi izteikt viedokļus, spējas, vajadzības, intereses, morālo pārliecību. Personības attīstība izpaužas darbā, realizējot savas individuālās spējas sabiedrībā.” Personības apraksts ir cilvēka raksturojošs rādītājs.

"Garīgums" vispārējā nozīmē ir Gara izpausmju kopums pasaulē un cilvēkā. Izrādās, ka garīgums nav saistīts ar cilvēka sociālo realizāciju. Garīguma attīstība ir Gara izpausmju pasaulē un cilvēka izziņā, cilvēka pašapziņas attīstība, iekšējās gaismas meklējums, kas izriet no tā, ka cilvēks jau sākotnēji ir garīga būtne. Pati darbība izsakās kā visa negarīgā atšķēlums.

Tā ir milzīga filozofiska problēma - noteikt, kas tas ir "Garīgums". Izanalizējot jēdzienus "Personība" un "Garīgums", tika atrastas astoņas atšķirības, lai varētu noteikt, ko mēs attīstītam sevī - personiskās kvalitātes vai veidojam garīgumu.

1. Robežas

Ja personības attīstība – tā ir efektīva sevis īstenošana sabiedrībā, tad tās robežas nosaka pati sabiedrība, jo konkrēto indivīda rīcību izraisa ārējās vides stimuli, un šo darbību ierobežo pati vide. Indivīda personības attīstība ir izmērāma un ir cilvēka esības materiāls aspekts. Piemēram, cilvēka vēlme kļūt veiksmīgam. Tādā gadījumā tiek noteiktas ārējās robežas, piemēram, konkrētā cilvēka peļņa mēnesī - 5000 $. Ja cilvēka peļņa var iekļauties šajās robežās, tad sabiedrība var teikt, ka viņš ir veiksmīgs cilvēks.

Garīgajā attīstībā indivīds meklē savas iekšējās robežas. Indivīda iekšējās nosacītības un garīgās attīstības rezultāts ir tikšanās ar savu patieso ES. Šie meklējumi ir cilvēka esības garīgais aspekts. Garīgi attīstoties, mērķis nav kļūt par kādam līdzīgu, kas parasti tiek piedāvāts personības attīstībai, bet, lai izprastu sevi, savus ierobežojumus, aizsardzības mehānismus, savas personības maskas, savu būtību, tiek izvirzīti jautājumi: ”Kas es esmu? Kāpēc es esmu?”, un ir vēlme atrast kādu gaismas avotu neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un citiem rādītājiem.

2. Ceļš

Personības attīstība ietver sevī kaut kāda mērķa esamību. Ir sākotnējais izejas punkts un tiek noteikts sasniedzamais punkts. Tāpēc personības attīstības mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti mērķa sasniegšanas veidi un paņēmieni. Ceļš uz personības attīstību ir mērķa sasniegšanas veids. Tiek pieņemts, ka ir kaut kas nevis mūsos, bet gan ārpus mums, kas ierobežo mūsu iespējas, un tāpēc šie ierobežojumi mums ir jāpārvar, lai panāktu vēlamo.

Ja mērķis ir iegūt materiālas lietas, tad iepriekš teiktais ir saprotams, bet, ja ir izvirzīts nemateriāls mērķis? Piemēram, mērķis - kļūt laimīgam. Laime - ir iekšēja subjektīva sajūta. Bet personības attīstībā šo sajūtu aizstāj ar materiālo objektu iegūšanu, kas nodrošinātu laimīgu dzīvi, piemēram, 1 miljonu $, laimīgu apprecēšanos, utt. Bet vai sajūtas var tikt izvirzītas kā mērķis? Tās drīzāk ir notikums, kura notikšanai mēs varam kaut ko darīt, bet to nostiprināt un uzturēt, mēs nevaram. Tātad, ja tiek piedāvāti sava veida mērķi, kas ir jāsasniedz, pat ja mērķis ir apgaismība, tā tomēr nebūs garīgā attīstība, bet gan cilvēka personības izaugsme.
Garīgā attīstība izriet no stāvokļa, kad ir viss nepieciešamais mums jau ir, tikai to tikai nepieciešams atrast sevī. Tāpēc garīgā attīstība vienmēr ir meklējumu ceļš, izpratne. Vispār garīgums - tas vienkārši ir dzīvesveids, kad nekas nav jāpanāk. Tas nav prece, kas jāiegādājas. Garīgā attīstība ir nepārtraukta izziņa, pārdzīvojumi, mūsu esības realitātes, kas ir daļa no mums, izjušana.

3. Sevis atklāšana

Personības attīstībā, sevis atklāšanai ir nepieciešams vēl kāds cits ārpus mums. Sevis pieņemšana notiek, ja mēs tiekam atzīti salīdzinājumā ar citiem. Es esmu kļuvis labāks, kļuvis pilnīgāks, kļuvis veiksmīgāks nekā KĀDS CITS. Lai arī es pats par sevi neesmu nozīmīgs un nepieciešams, bet ja es esmu svarīgs un nepieciešams kaut kam (sabiedrībai, vecākiem, bērniem, utt.), tad manai dzīvei ir jēga.

Garīgajā attīstībā sevis atklāšana notiek, pieņemot pašam sevi. Cilvēks interesējas par sevi - kas viņš ir un kas ir viņā. Nav vēlme kļūt par kādam līdzīgu. Neviens un nekas ārpusē nav nepieciešams, lai kļūtu par to, kāds viņš vēlas būt un tā sasniegšanai viņam nav vajadzīgs ārējais atbalsts un atzinība. Cilvēks pats zina, ko viņš grib, kas viņam ir nepieciešams, viņā pašā rodas iekšējais spēks, iekšējās zināšanas, izzūd dažādas ilūzijas par sevi. Cilvēks vispirms ir nepieciešams pašam sev, pie tam, viņš var būt laimīgs un apmierināts ar savu dzīvi, pat nebūdams veiksmīgs sociāli.

4. Attieksme pret tagadni un nākotni

Visa personības izaugsme bāzējas uz iedomāto esības modeli nākotnē. Tagad man kaut kas nav, bet, ja es veikšu tādas un tādas darbības, tad vajadzīgo iegūšu. Personiskajā attīstībā tad es esmu vērsts un dzīvoju rītdienā. Pati lielākā problēma dzīvojot šādi ir – tagadnes (mirkļa šeit un pašlaik) nenovērtēšana, jo personības attīstībā tagadnei nav nozīmes.

Garīgajā attīstībā ir cita attieksme pret laiku. Nākotne un pagātne nav aktuālas, jo pastāv tikai tagadne (mirklis šeit un pašlaik) un tas ir visvērtīgākais, kas man ir. Visa uzmanība tiek pievērsta, lai apzinātos un izbaudītu katru dzīves mirkli. Nekas nav jāpanāk, jo viss jau ir, tikai to vienkārši jāiemācās saskatīt un apgūt. Ārējās situācijas sniedz iespējas un stimulu sevis paša pētījumiem, ar savu nosacītību, jo ar to, kāds es esmu šodien, es piesaistu situācijas, kādas es izdzīvošu rīt.

5. Garantijas

Personības attīstībā ir liela nepieciešamība pēc garantētas esības drošības. Lai arī mēs saprotam, ka garantētas nākotnes pastāvīgi mainīgajā pasaulē nav, tomēr mums ir liela vēlēšanās saglabāt šo ilūziju. Ja tu pieņemsi kaut kādas garantijas apsolījumus, tad tā viennozīmīgi būs tavas personības attīstība. Viss kļūs par līdzekļiem. Un tad arī brīvība kļūs par mērķi, jo kas tā par brīvību, ja tai nepieciešama garantija? Tādā dzīvē visu notiekošo nevarēs uztvert kā notikumu, kā centienu vai bezdarbības rezultātu, kā atlīdzību par ieguldīto darbu.

Garīgajā attīstībā brīvība ir jebkādu garantiju neesamība, sekojošo notikumu nezināšana. Viss tiek uztverts kā notikumi, kuri jāizprot un jāapjēdz. Prieks, skumjas, nodevība - tie ir tikai notikumi, par kuriem nav jāizsaka savs novērtējums (labi, slikti, stulbi, ...), bet tie ir jāapzinās, jāizjūt, jāapjēdz, ... un jārīkojas.

6. Ideāls

Personības attīstībā vienmēr ir vēlme tiekties uz ideālu: ideālu dzīvi, ideālām attiecībām, perfektu laulāto, ... . Ideāls ir nepieciešams, lai sajustu savas dzīves nozīmīgumu. Tāpēc plaši tiek pielietoti tādi personības novērtējumi, kā augstāks un zemāks, labs - slikts, morāls - amorāls, tikumisks – netikumisks, ... . Sabiedrība uzspiež tev savas vērtības un vajadzības, vada tevi ar balvu un sodu sistēmas palīdzību. Viss tiek pielāgots noteiktam ideālajam modelim.

Garīgajā attīstībā nav īpaši novērtējamie jēdzieni, jo katrai darbībai ir sava nozīme un jēga, kuru nepieciešams izprast. Ideāla nav, bet ir vēlme izzināt būtību, taču, lai tas notiktu nepieciešams iemācīties redzēt situāciju kā veselumu, to nenovērtējot. Un pats galvenais un vissvarīgākais ir saprast, ka visu nepieciešamo garīgai attīstībai tu vari iegūt tikai savā ikdienas dzīvē.

7. Sacensības

Attīstot personību, klātesībā vienmēr ir dzīves organizācijas sportiskais princips – sacensības, konkurence. Vienmēr ir uzvarētāji un zaudētāji. Ideāls, ideāla dzīve – tā ir uzvarētāja dzīve. Un jo vairāk cilvēks ir attīstīts sociāli, personiski, jo vairāk viņam ir izredzes kļūt par uzvarētāju.

Garīgajā attīstībā konkurences nav. Ar ko būtu jāsacenšas? Sevis automātiska pieņemšana ved pie cita un citu automātiskas pieņemšanas - atzīšanas, jo, ja tu atzīsi citu tiesības dzīvot pēc savas izvēles tāpat kā savas, tad konkurence un vēlme kādu pārveidot nepastāvēs. Dominante nav konkurence, bet atpazīšana, iepazīšana, izpratne, pārdzīvošana.

8. Pašrealizācija

Pašrealizācija var būt kā pašapliecināšanās un pašizteikšanās.

Ja Tev ir nepieciešamība pašapliecināties, atstāt savas pēdas vēsturē, parādīt sevi pasaulei, lai kaut kam kaut ko pierādītu, tad tā ir personības attīstība.

Patiesa pašizteikšanās sākas tad, kad ir notikusi tikšanās ar sevi pašu, kad cilvēkam ir vīrišķīga drosme redzēt sevi tādu, kāds viņš ir patiesībā, un izpaust to savā dzīvē, savā radošajā darbībā, savās attiecībās, necenšoties kļūt labam (tā kā to uzskata sabiedrības vairākums), necenšoties kaut ko atstāt aiz sevis, necenšoties citiem kaut ko pierādīt, bet izteikt to, ar ko esi piepildīts, padalīties tajā.

Ir neiespējami novērtēt, ar ko viena attīstība ir labāk virzījusies nekā cita. Katrs izvēlas sev savu ceļu. Sociālā labklājībā esošs veiksmīgs cilvēks visdrīzāk nebūs gatavs uzņemties garīgās attīstības ceļu, jo viņam jau tāpat ir labi šajā dzīvē. Garīgā piedzimšana nevar rasties pilnas labklājības apstākļos (materiālais ievelk sevī!). Arī tikai garīgu grāmatu lasīšana, garīgo zināšanu esamība, bez garīgās pieredzes iegūšanas nespēs kaut ko būtiski mainīt tavā dzīvē.

Lai notiktu izmaiņas, nepieciešama apziņas laušana, kas bieži ir sāpīga, taču pēc tam uzsākas tā sajušana, kam iepriekš nemaz nebiji veltījis uzmanību. Tad tev kļūst svarīgi būt nevis nepieciešamam kaut kam, bet būt nepieciešamam vispirms pašam sev.

---

Kādā dienā var notikt šāda atvēršanās, taču vispirms ir - jāpiedzimst no jauna, jāpiedzimst attiecībā pret dzīvi, jāapjēdz, ka dzīve - tā ir DZĪVE ESĪBĀ, un es – tas esmu ES ESĪBĀ ... .

Lai to panāktu, tev nebūt nav jāatsakās no dzīves, tikai jāspēj saredzēt un apzināties, lūk, šo, lūk, vēl šo tur, lūk, vēl šo arī tur un to, ka esība šajā pasaulē - tas tiešām ir aizraujošs piedzīvojums.

Un tad kļūst saprotamas daudzas līdz šim nesaprotamas lietas: kā var viens noskrandis bomzis dzert šņabi un vēl garīgi augt, un kāpēc cits, lai arī nedzer, neēd, nemīlē, bet tikai meditē, tomēr garīgi regresē. Un kāpēc nav obligāti nepieciešams ne viens, ne otrs, ne divdesmit trešais, ne simts piecdesmitais, un vispār nekas nav nepieciešams, jo ir nepieciešams un izaugsmei pietiekami, ja ir tikai divi komponenti - TU UN ESĪBAS PASAULE, TU UN DZĪVOŠANA DZĪVĒ (tieši šajā mirklī – šeit un pašlaik). Bet viss pārējais - tas ir pilnīgi personiska, brīnišķīga glezna, bet ne līnija. Jo līnija, dzīvesveids ir radusies ar domu par kaut kā sasniegšanu nevis apjēgšanu, ir radusies no idejas, ka zināšanas (esības pieredze) eksistē kā atsevišķa, īpaša, izdalīta, atsevišķi no Esības preparēta lieta.

http://www.liveinternet.ru/users/kerao/post208718704/