Arina Beļeckaja

Meklējot jēgu

Ja skatīt dzīves jēgu konkrēti, lai attīstītu apziņu, caur kuru Dvēsele iegūst savu pieredzi un pilda savus uzdevumus, tad tādas jēgas nav. Jebkuru jēgu mēs izdomājam paši. Mēs nevaram to neizdomāt, jo tad emociju kļūst mazāk, un dzīve bez tām attiecīgi sāk likties neinteresanta un pelēcīga. Šīs vienkāršā mirkļa izpratnes sākums nebūt nav ceļa beigas, bet tikai tā pirmais solis. Ceļš pēc šādas apskaidrības un apzināšanās kļūst vienkāršs un viegls. Daudzi cilvēki visā cilvēces vēsturē, apjēdzot šo pēc būtības vienīgo patiesību, savu dzīvi gāja viegli un mierīgi, priecājoties par katru mirkli, kuru, starp citu, improvizējot savu apziņu, veidojam mēs sev paši.

Kā jau ne tik sen tika teikts amuleta "Vēlmju vidutājs" aprakstā, mūsu ceļā augošos kokus mēs apiet nevaram. Taču tie aizņem tikai pusi no ceļa. Otrā pusē - mēs ceļu zīmējam sev paši. Mēs to zīmējam melnu vai baltu, priecīgu vai skumju. Zīmējam to ar savām reakcijām un savām domām. Lūk, vissvarīgākais mirklis, ko var nosaukt par patiesību, dzīves būtību, ir tāds, ka cilvēkam, apziņai, dzīvē nav nekādas ne dižas, ne maznozīmīgas jēgas. Dzīve ir vienkārša un mums sniegta savā brīnišķīgajā veidā. Dažkārt mums ir sev jāpasaka, ka tas ir viegli, un tad tiešām būs viegli. Nav nepieciešams mums visu savu dzīvi censties apzināties un īstenot savu dižo misiju, meklēt katra nodzīvotā mirkļa mērķi un jēgu. Pati dzīve, tas fakts, ka tu dzīvo, vari apbrīnot krāsu spēli, just pieskārienus, apjaust smaržas, sajust garšu, domāt, sapņot, mīlēt – jau arī ir tās jēga!

Viss, kas tev būs vajadzīgs, ko tev būs nepieciešams saprast un apjēgt – to tu noteikti sapratīsi un apjēgsi. Visu, kas tev būs jāizdara vai jāizpilda – noteikti izdarīsi un izpildīsi. Cilvēks ir daudzšķautņaina būtne, kurā savstarpēji sadzīvo visdažādāko frekvenču vibrāciju spektrs. Taču cilvēks, pirmkārt, spēj pats sevi apzināties, pats spēj sevi kontrolēt. Cilvēks ir jutīga un unikāla būtne, un viņa apziņas domājošais, augšējais slānis nav lāsts, bet vienkārši ir "debesu dāvana", kas ļauj iekrāsot dziļo slāņu uztveri jebkuros krāsu toņos. Un viss, kas cilvēkam vajadzīgs, ir sevi pašu neiegrožot, ieliekot rāmjos. Nedari to, ko nevēlies darīt! Nedomā par to, ko tu patiešām negribētu redzēt savā ceļā! Mēģini dzīvot viegli, jo galu galā tas ir pilnīgi iespējams.

Kad esi mierīgs un neatrodies saspringtā stāvoklī, tava apziņa virzās pa savu ceļu. Tad tu sajutīsi, kad sava dzīves koka paēnā ienirt gudrās pārdomas, un kad vienkārši pastāvēt sastaptā ūdenskrituma atsvaidzinošajā vēsumā vai noskriet simts metrus pāri brūkošajam tiltam. Bet, lai intuitīvi sajustu visus šos mirkļus, tev ir nepieciešams tikai viens - nenest uz saviem pleciem jēgas meklēšanas smagumu. Jēga ir ļoti vienkārša lieta, un apziņa to vienmēr viegli rada jaunu un interesantu.

Attiecies vienkāršāk pret jebko! Piemēram, ja tev sagribējies uzēst gardu saldējumu, tad vienkārši apēd to, izbaudi tā garšu, necenšoties pēc tam ar to “piedzīt” pilnu ledusskapi vai arī, novērtējot iegūto labsajūtu, steigšus būvēt saldējuma fabriku. Mēģini skatīties - vienkārši tikai redzēt, nedomājot, kā varētu atkārtot šo patīkamo mirkli un paildzināt savas sajūtas. Jūti un izbaudi sajūtas, nepieķeroties domai - kā tās saglabāt, paņemt sev līdzi un padarīt tās mūžīgas. Mūsu dzīve sastāv no maziņiem prieciņiem, vienkārši mēģini iemācīties tos saredzēt, nemitīgi nemeklējot jēgu katrā nodzīvotajā dzīves mirklī.

Pārmaiņu ceļā

Tas, ko cilvēks redz, ko viņš jūt, sajūt, saprot un apzinās, tas viss ir atkarīgs no viņa uztveres, kas balstās galvenokārt uz vispārējo uztveri. Apziņas vispārējā uztvere ir katra cilvēka individuālās pasaules saikne ar tādu pašu cita cilvēka pasauli. Vispārējā uztvere savukārt balstās uz pastāvīgu telpiskās enerģijas noteikšanu sev, kas nav un nevar būt pastāvīga un nemaināma.

Tāpat kā tūkstošiem reižu agrākajos, tā dēvētajos "mūsdienu” laikos enerģētiskā planetārā telpa atkal sākusi darboties Radītāja ārējās enerģijas ienākošo viļņu ietekmē, kas pārveido planētu pirms tās pārejas caur nākamo Visuma paralēli.

Kas notiek ar pasaules ainu pašlaik un vai tā kļūst atšķirīga? Kāpēc tik daudzas lietas brūk, un mainās klimats?

Šodienas pārmaiņas neapšaubāmi ir sasaistītas tāpat kā bija agrāk ar izmaiņām telpas vispārējā enerģētiskajā fonā, kurā atrodas šīs planētas pasaule. Šajā piemērā mēs varam novērot kā tas notiek un kā tas ir noticis dažādos citos laikos. Mēs varam novērot kā izskatās enerģētiskās komponentes izmaiņas darbībā. Mēs esam piedzimuši tieši tādu izmaiņu laikā. Nemaz tik sen ir sākušās apkārtējās vides izmaiņas, taču tās ar katru gadu norisinās arvien intensīvāk un biežāk.

Runā, ka cilvēki ir kļuvuši niknāki vai apātiskāki, vai arī daudz vairāk nekā agrāk ir ar nosliecēm uz depresijas stāvokļiem. Mēs cenšamies to visu izskaidrot, lai saprastu un pēc tam visu izlīdzinātu tā, lai viss ir racionāls, atbilstu loģikas un iedomu tēlu standartiem, un tādējādi nebūtu jābaidās. Taču cilvēks izjūt diskomfortu jebkāda veida izmaiņu laikā. It īpaši, ja šīs izmaiņas ir pietiekami globālas, runājot par pasauli kopumā.

Diskomforts pārmaiņu laikā rodas tāpēc, ka vairākuma cilvēku apziņa nav pietiekoši elastīga. Dažreiz tā nespēj piemēroties jaunajiem enerģijas apjomiem vai to mainīgajiem raksturojumiem. Taču tā tas ir bijis vienmēr. Lielu un kritisku vispārējā enerģētiskā fona izmaiņu laikā bojā gājuši ir daudzi cilvēki, bet tomēr daudzi vienmēr ir arī palikuši dzīvi. Tie bija cilvēki, kuru apziņa spēja pieņemt esošo stāvokli, varēja mainīties un pielāgoties jaunai struktūrai ātrāk nekā citu cilvēku apziņa. Mainīties tā, lai spētu līdznoskaņot un sinhronizēt savu apziņu ar mainīgo telpas enerģiju.

Apziņas kā struktūras elastīgums, pirmkārt, ir atkarīgs no tās sākotnējām īpašībām un konkrētās Dvēseles plāniem pašreizējā iemiesojumā. Taču tajā pašā laikā apzināta dzīvošana, apzināts un uzmanīgs situācijas pasaulē vērojums, uzmanīga attieksme pret sevi un savām reakcijām, sevis izpēte, mācīšanās padara apziņu elastīgāku. Apzināšanās patiesībā nav lāsts, kas izraisa depresiju. Apzināts vērojums, neatkarīgi no objekta, palielina uztveres vieglumu.

Ne tik sen es runāju ar vienu cilvēku, kuru es satiku "nejauši". Viņš stāstīja par savu dzīvi, ka pastāvīgi steidzoties darīt savu darbu, ne vienmēr pietika laika visam. Pa pilsētu viņš gandrīz pastāvīgi brauc paaugstinātā ātrumā, ātri staigā, runā ātri, un tomēr viņam pietrūkst laika, jo kaut kur atsaka izsniegt vajadzīgos dokumentus, kaut kur netiek kādā birojā, jo bija beigusies darba diena utt. Viņš pastāvīgi skrien un jūtas ļoti noguris no šīs skriešanas.

Es viņam pateicu, ka tā viss notiek tāpēc, jo viņš dzīvo akli. Viņš vai nu nezina kā, vai vienkārši nespēj kaut nedaudz pārvaldīt pasaules ainu ar savu redzējumu. Piemēram, pirms ceļojuma kaut kur viņš varētu iedomāties, ka tur viss jau ir saveidojies tā, kā tas viņam nepieciešams. Vai arī, pirms iziet no mājām, jāvar izveidot sev vienkāršu programmu, ar pilnu pārliecību sakot – es visu paspēšu izdarīt, mana diena būs ļoti produktīva, jo viss būs kārtībā un savlaicīgi.

Uz to viņš atbildēja, ka visu to jau zina, bet visi šie principi ir muļķības un nedarbojas, nesniedz nekādu rezultātu viņa dzīvē. Patiesībā šādas nostādnes nenostrādā tikai tad, ja cilvēks par to iedarbīgumu nav pārliecināts vai vienkārši neko tamlīdzīgu nedara. Viņš saka, ka tam nav laika, lai gan patiesībā viņš nevēlas vai arī baidās apstāties kaut uz brīdi, lai pievērstu uzmanību sev pašam un parunātos ar sevi.

Savas virzības pa ceļu apzināšanās un vēl kaut nedaudzas zināšanas par to, kā darbojas pašu apziņa, kā iekārtota pasaule, kurā tu dzīvo un sajūti sevi kā tās daļu, sniedz zināmu brīvību, atvieglo uztveri. Tādi ir sevis izpratnes pamatprincipi, kas ir tik vajadzīgi šajos pasaules izmaiņu interesantajos laikos.

Siltumu katram no jums novēlot, Irina

http://beletzkaya.ru/publ/