Vēlreiz par Debesbraukšanas (Pārejas) procesu

Atnāca aprīlis, un sākās nemieri. Ko nes jaunais Pārejas vilnis, un vai tas vispār būs, vai es nonākšu cita blīvuma realitātē vai nē, vai tas notiks skaisti, vai vilnis atnesīs kaut ko šausmīgu ... ?

Es esmu pārliecināta, ka cilvēku galvas ir piebāztas ar desmitiem tūkstošu čennelingiem par līdz galam neizprotama (vai nesaprotamā jau no paša sākuma) kaut kāda Notikuma, masveida Kautkurdebesbraukšanas un citu pārdabisko krāšņumu notikšanu. Un visi, kas ir to pielasījušies, sēž un sasprindzināti gaida, lai nu ātrāk tas viss notiek, jo cik tad ilgi var gaidīt, mēs taču esam gatavi lidot uz gaismu, protams, savā fiziskajā ķermenī, maģiski transformējoties brīnišķīgā gaismas ....

Neviens nezina (es uzsveru - neviens), kas tieši notiks ar planētu un cilvēkiem, Zemei virzoties Pārejas otrā viļņa laikā. Mani kuratori apgalvo, ka viņi var tikai izteikt iespējamos notikumu scenārijus, jo tas notiek pirmo reizi. Kāds varbūt gribēs teikto apstrīdēt, sakot, ka viņi vienmēr visu zina. Var būt, ka tā tas ir, taču ja par to netiek ziņots, tad jau tam arī ir kādi iemesli. Smalkajā pasaulē nav haosa, un tur nekas nenotiek vienkārši notikšanas pēc, kā tas notiek pie mums; jautājums tiek uzdots tikai tāpēc, lai jautātu, saruna notiek tikai tāpēc, lai papļāpātu, izsakot vārdus bez jēgas - tur viss ir ļoti racionāli, bez nejaušībām un ne bezmērķīgi. Mani kuratori man nekad nav melojuši. Jāatzīst, ka nav uzreiz snieguši visu informāciju, bet nekad nav mānījuši. Meli citos blīvumos neeksistē jau saskaņā ar šo blīvumu pastāvēšanas pamatnoteikumiem.

Ja runājam par Pāreju otrajā vilnī, tad planēta jau tajā ir iegājusi. Gaidāms dabas kataklizmu, zibeņošanas un ziemeļblāzmu skaita pieaugums, visdažādāko halucināciju, kas patiesībā nav halucinācijas, skaita pieaugums, jo cilvēkam, kas jau vibrē citās frekvencēs, kļūst pieejami citu pasauļu redzējumi. Tie vairs nav redzējumi ar perifērisko redzi, kā tas parasti notiek, bet tiešie redzējumi. Tici man, šādos gadījumos patīkamā ir maz. Mums visiem ir smadzenes, prāts, kuri nav piemēroti šādiem notikumiem. Viena lieta ir uzzināt vai runāt par to, bet pavisam kaut kas cits - pēkšņi savā priekšā ieraudzīt šūpojošos pelēkas masas blāķi vai, piemēram, pēkšņi parādošos un pazūdošus siluetus, kas atgādina cilvēku vai kādus dzīvniekus. Tam noteikti nav briesmīgu seku, taču personīgi man tās ir ļoti nepatīkamas sajūtas. Bez tam, vienlaikus ar šīm vīzijām tiek sajustas vēl arī citas vibrācijas, kuras var būt diezgan atšķirīgas.

Visas šīs sajūtas un vīzijas, ieejot otrajā Pārejas vilnī, var vairākkārtīgi pastiprināties, kas var apzināties spējīgam un enerģētiski spēcīgam cilvēkam izraisīt pilnīgi jaunu iespēju spektru, sākot ar atmiņām par iepriekšējiem iemiesojumiem /inkarnācijām/, (pie tam nevajadzētu gaidīt, ka atmiņas parādīsies pēkšņi visā krāšņumā un pilnībā detalizētas, jo sākumā šīs atmiņas būs, visdrīzāk, neskaidras un diezgan sāpīgas, jo gribas taču skaidri saprast, bet parādās līdz šim nezināmas dzīves tikai kaut kādu ainu miglainas sajūtas un to gabaliņi), un beidzot ar savas atrašanās šeit misijas mērķiem un nepieciešamās darbības pilnu apzināšanos. Tas nelīdzinās pārbaudes kastingam priekš talantu šova. Savu apzināšanās līmeni nevar izmērīt ar lineālu.

Kuram jāaiziet - viņš to zina. Viņš par to nerunā, pat pie sevis. Viņš vienkārši zina, ka ir palicis tikai viens solis, līdz viņš satiksies ar savu Patieso ES, izjūtot prieku un dažreiz vieglas skumjas, taču praktiski sajūtot sevi jau ne šeit, ne šī blīvuma realitātē.

Kāds man jautāja, vai pareizs ir apgalvojums, ka tam, kurš aiziet/pāriet, pēc smalko ķermeņu transformācijas palielinās aktivitāte, rodas īpašs mundrums un samazinās nepieciešamā miega laiks. Nē, gluži pretēji - ķermeņa aktivitāte un apziņa vairākkārtīgi samazinās, miega ilgums pieaug, jo viņš jau praktiski vairs nav šeit, viņš jau ir aizgājis, atlicis izdarīt tikai nedaudz, lai paliktu citā pasaulē.

Kas ir mūsu apziņa? Pļāpiņa. Nepārtraukta pļāpiņa, aprakstot pasauli, kuru mēs redzam un dzirdam, šo apziņas procesu, diemžēl, nemaz nav tik viegli apturēt, lai tad spētu saredzēt reālo pasauli un sevi tajā. Es ļoti ceru, ka enerģiju vilnis palīdzēs mums to izdarīt. Un nav svarīgi, kādā veidā, vai salaužot apziņu pēc piedzīvotās katastrofas, kad prāts tiek izrauts no ikdienas realitātes, vai arī vardarbīgas apstarošanas rezultātā, kad cilvēks "tiek aptverts" ar enerģiju un pārstāj sajust sevi kā to personu, kuru viņš mīlēja, loloja un lutināja pēdējos 20 - 90 gadus. Tas ir apziņas stress, taču tāds, man liekas, vieglāk pārdzīvojams nekā lēnas apziņas izmaiņas ilgu gadu laikā.

Nav zināms, kas notiks, kulminējot otrajam Pārejas vilnim. Vai viļņa plūdums būs maigs un mīlošs, saudzējošs, kas vienmērīgi visu maina sava plūduma ceļā, vai tas būs ass, griezīgs un visus šķēršļus, visa tā, ko cilvēks ir pieradis redzēt savā acu priekšā, visu to apstākļu, kuros cilvēks patiesībā jutās diezgan labi un/vai slikti - nav svarīgi, galvenais ierasti, sagraujošs. Tas nav zināms. Bet man gribas cerēt, ka otrais Pārejas vilnis izmainīs pasauli un cilvēkus tajā. Izmainīs šo, jau stipri degradējušos sabiedrību. Ja nebijām spējīgi mainīt sevi jau tūkstošiem gadu, tad būsim spiesti mainīties, lūk, šādā veidā.

Un pēdējā lieta, ko es gribu pateikt vēlreiz: „Aizejošais zina par savu turpmāko un turpina mierīgi dzīvot. Viņš turpina dzīvot, neuzdodot liekus jautājumus, bez gaidām, bez sevis un visu sev apkārt esošo raustīšanas – veikšu vai neveikšu Pāreju?
Vai es esmu gatavs, vai es neesmu gatavs veikt Pāreju? Kā to izmērīt?”

Kurš aiziet - viņš to zina.
Esi mierīgs un atrodies Mīlestībā.

http://julvius.org/eshhe-raz-o-protsesse-vozneseniya-perehoda/