Dievs ir, un Viņš ir katrā no mums ...

Ne tikai padomju gados, bet arī daudz vēlāk, gandrīz neviens neticēja mītam, ka katrā no mums dzīvo Dieva gabaliņš, uzskatot šo apgalvojumu kā skaistu, bet tomēr kā pasaku. Nesen Eiropas ģenētiķi sniedza sensacionālu paziņojumu. Viņi apgalvoja, ka "Dievišķais gēns" ne tikai eksistē, bet ir ievietots katrā cilvēkā.

Tā pirms pāris gadiem mūsu zinātnieki-mikrobiologi un P.Tertinšnijs, un P.Gorajevs nolēma rīkot sensacionālu eksperimentu – imitēt bezvainīgu ieņemšanu parastā laboratorijā. Tomēr, kad zinātniekiem likās, ka viss izdevies, viņiem pēkšņi burtiski uzbruka sāpes. Abi sajuta tik stipras sāpes galvā, ka gandrīz nokrita pie ierīces. Dīvainā veidā zinātniekiem nekas nepalīdzēja, un viņiem kļuva vēl sliktāk - drudzis, briesmīgas sāpes.

Taču, kā saka, paldies Dievam, viņi izdzīvoja, un pēc tam pastāstīja, ka pēc kāda ieteikuma izteica lūgsnu, un tieši tas viņiem palīdzējis.

Taču kas tas bija? Vai tiešām mūsu speciālisti ir nonākusi tik tuvu Visuma noslēpumam, ka kādai neredzamā rokai bija viņus jāaptur. Vai tiešām ar cilvēka genomu ir jārīkojas tik ļoti uzmanīgi?

Pavisam nesen Rietumu zinātnieki pēc rūpīgas Bībeles studijām nonāca pie secinājuma, ka svētais teksts iekļauj zināmu kodētu informāciju par cilvēka reālo izcelsmi. Tas noveda viņus pie idejas par pirmās Esības grāmatas - «Genesis» nosaukuma izcelsmes. Grieķu izcelsmes vārds sastāv no diviem vārdiem "Gene (gēns) un Isis (Izīda)", tieši tā sauca arī dievieti Venēru. Un tas liecina, ka mūsos - cilvēkos jau sākotnēji bija ievietoti tieši šīs konkrētās dievietes gēni.

Taču šāda Esības Grāmatas interpretācija nepatika daudziem oponentiem, kas piedāvāja savus cilvēka pamatgēnu izcelsmes variantus, saistītus ar atnācējiem no Marsa, Jupitera un visvairāk ar atnācējiem no tālās planētas Nibiru.

Bībele saka, ka cilvēks tika radīts no Dievišķās daliņas pēc Dieva tēla un līdzības. Par to liecina raksti uz šumeru māla tafelītēm, ar kuru palīdzību cilvēcei ir izdevies atšifrēt daudzus šumeru civilizācijas tekstus, piemēram, viņu mītus, likumu kodeksus un saimnieciskos dokumentus.

Tieši no šīm tāfelītēm cilvēce uzzināja, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu uz mūsu Zemi atlidoja citplanētieši no planētas Nibiru, lai izpētītu uz Zemes esošos derīgos izrakteņus, floru un faunu. Taču viņiem zemes darbiem bija nepieciešami strādājoši veidojumi, un tāpēc Nibirieši nolēma no savas sēklas un venozajām asinīm izveidot pirmos cilvēkus, tā saukto jaukto substanci.

Tāpēc šie veidojumi (cilvēki) nosauca citplanētiešus par Dieviem.

Kā šīs versijas pierādījums šodien ir daudzu Aizbaikāla un Burjatijas reģiona tautu tradīcija - izgriezt no aitu, govju, cūku vai jebkuru citu dzīvnieku labās gūžas gaļas gabalu ar vēnu un aprakt to zemē. Tātad atkritumos neizmest, suņiem nedod, bet tieši aprakt, jo tieši no vēnas saskaņā ar leģendām tika ņemtas asinis, lai izveidotu cilvēku.

Protams, nav gluži taisnība, ka no dažiem asins pilieniem var izveidot normālu cilvēku. Tātad noteikti šajā procesā tika izmantotas citplanētiešu gēnu tehnoloģijas.

Pirmos cilvēkus iznēsāja Nibirieši - Dievi, un tikai vēlāk cilvēki sāka sevi atražot paši.

No visa teiktā izriet, ka cilvēkiem bija jābūt ļoti līdzīgi šiem Dieviem – atnācējiem no tālās planētas, un bija jābūt līdzīgiem ne tikai ārēji. Arī viņu tikumības standartiem vajadzēja būt līdzīgiem, jo cilvēki ir ģenētiskās inženiēerijas produkts, kas nav Zemes izcelsmes.

Detalizēti pētot Bībeli, pētnieki konstatēja, ka Mozus grāmatā tiek runāts par Dieva bērniem, un tas nozīmē, ka ārpuszemes civilizācijas vizītes laikā mūsu planētu jau apdzīvoja cilvēki, lai arī ne visai saprātīgi un mežonīgi, taču viņi jau bija.

Un tad izvirzās versija par to, ka tieši ir ar šīm Zemi apdzīvojušām nesaprātīgām radībām ārpuszemes rase krustojās. Galu galā tā atlidoja pie mums, lai izpētītu mūsu dabas resursus, atrastu sev izejvielas. Un ir pilnīgi iespējams, ka cilvēks jau ir bijis šīs civilizācijas pirmās vizītes rezultāts, bet, kad tā ieraudzīja, ka viņu bērns jau ir paaudzies, tad pazaudēja jebkādu interesi gan par cilvēku, gan par mūsu planētu, gan par dabiskajiem izrakteņiem, floru un faunu.

Pēc tam šī civilizācija izbeidza savu esību uz Zemes un aizlidoja prom, lai izpētītu citas planētas.

Varbūt tāpēc planētu Zeme tik bieži apmeklē citplanētieši ar NLO, jo atlido lai redzētu, kā klājas viņu bērnam un vai viņš nav sadarījis ko sliktu, varbūt pat tos aizsargā un kontrolē. Bet tas ir saprotams: cilvēka radītāji seko cilvēka izaugsmei.

Jau sen neirologiem un psihiatriem pazīstams tāds fenomens, ka cilvēkam lūgšanas laikā uzlabojas emocionālais lauks, samazinās visu smago slimību izpausmes. Behtereva vārdā nosauktā pētniecības institūta profesors, ārsts, biologs Slezins pirmais mēģināja, izmantojot zinātniskās metodes, izskaidrot, kas notiek ar mūsu smadzenēm vienotības brīdī ar Dievu.

Eksperimentu rezultāti bija burtiski pārsteidzoši. Līdz šim medicīnā tika pieņemts smadzeņu darbību sadalīt trīs posmos: nomoda stāvoklī un divos miega stāvokļos - ātrajā un lēnajā. Un katram no šiem posmiem ir raksturīgs savs smadzeņu ritms.

Taču lūgšanas izteikšanas laikā smadzeņu ritms ir tik lēns, ka šodien jau var apgalvot par vēl viena stāvokļa esamību - ceturto apziņas stāvokli, lēno, tā saukto lūgšanas nomoda stāvokli. Cilvēka smadzenes lūgšanas laikā faktiski pilnīgi izslēdzas, pārstāj notikt aktīva domāšanas darbība. Un pat šķiet, ka cilvēka apziņa atrodas ārpus ķermeņa.

Daudziem mūkiem, kurus izmeklēja lūgšanas laikā, encefalogrāfs uzrādīja pilnīgu ?- vai ?-ritmu neesamību, bija redzami tikai ?-ritmi, kurus novēro tikai komā esošajiem vai zīdaiņiem līdz trīs mēnešu vecumam. No neiropsiholoģiskā viedokļa cilvēki lūgšanas laikā burtiski pārvērtās par mazuļiem.

Jau kopš seniem laikiem dzievnamus sauca par dziednīcām. Slimie nāca uz templi pielūgt Dievu, lai pestītu savas dvēseles, un dievnams ietekmēja katru ticīgo, novēršot viņu no sociālā zemapziņas līmeņa uz garīgo, vienlaicīgi līdzsvarojot personību un atbrīvojot viņu no stresa. Tādējādi lūgšana pietuvināja cilvēku tuvāk Dievam, veseļojot viņa dvēseli, un līdz ar to arī ķermeni. Eksperimentāli jau sen ir konstatēts, ka garīgi slima pacienta stāvoklis uzlabojas, lasot Psalmu nr. 67 "Lai Dievs par mums apžēlojas ...".

Profesors Slezins novēroja sievieti, kas mira no vēža slimnīcā. Ārsti bija bezspēcīgi, taču sievietei mieru nedeva doma par savu mazo bērnu likteni ... Sieviete dienu un nakti lūdza Dievu un lūdza dziedināšanu, ne sevis labad, bet gan savu bērnu labad ... Un zinātnieks pieredzēja brīnumu: sieviete atveseļojās un atgriezās mājās, protams, nepārtraukti pateicoties Dievam ... Saskaņā ar profesoru secinājumiem, tieši tajā slēpjas lūgšanu dziedniecisko īpašību noslēpums.

Slezina grupa ar encefalogrāfu fiksēja katoļu priesteri lūgšanas laikā: pilnīga atslēgšanās nebija, tomēr tika novērota zināma tendence palēnināties smadzeņu ritmam.

Arī musulmaņu lūgšanu laikā skaidri izteiktas smadzeņu ritma izmaiņas netika konstatētas, taču spektrālā analīze parādīja, ka alfa ritma jauda ir izteikti samazinājusies.

Dzen-budistiem aina bija nedaudz sarežģītāka: vispirms smadzeņu ritma pieaugums, bet vēlāk - ievērojams samazinājums. Profesors Slezins apgalvo, ka tieši smadzeņu darbības neesamība ceturtajā stāvoklī var novest pie slimību izraisīšanās.

Taču kā tieši veseļo lūgšana?

Saskaņā ar zinātnieka izteiktajiem secinājumiem, cilvēks dziļas lūgšanas laikā iziet no apkārtējās realitātes, kas noved pie daudzu patoloģisko saistību sagraušanas, kas pastāv gan viņa smadzenēs, gan organismā. Tādējādi, atbrīvojusies no patoloģijas, persona veicina atveseļošanos, sajūtot, ka šī pasaule ir pagaidu un iznīcīga, un tāpēc pieņem tikai patiesas laicīgās vērtības, nonākot harmonijā ar Dievu. Zinātnei ir zināmi konkrēti fakti, kad ar ikdienas lūgšanām atveseļojas pat neoperējami vēža slimnieki.

Cilvēkam nav dots saprast, kā tieši iekārtotas viņa smadzenes. Jau daudzus gadsimtus viņš ir mēģinājis saprast, kā darbojas šis viņa eksistences galvenais orgāns, bet veltīgi. Un tas nebūt nav pārsteigums, jo cilvēka smadzeņu programmas, saskaņā ar dažu pētnieku domām, ir rakstītas kosmosā.

2012. gada vasarā zinātnieku grupa, kas strādāja ar pasaules lielāko daļiņu pātrinātāju, publiski paziņoja, ka viņi atraduši Dieva "daļiņu" - mikroskopisku drusciņu, no kurām, viņuprāt, sastāv mūsu pasaule. To nosauca par Higsa bozonu. Daļiņu paātrinātājā tika izveidoti visi tie unikālie apstākļi, kas saskaņā ar zinātnieku aprēķiniem pastāvēja Visuma dzimšanas laikā. Varenā enerģija plosījās pazemes tunelī, izraisot agrāk nepiedzīvota spēka sprādzienu. Šī sprādziena rezultātā radās daļiņa, kuru zinātnieki ir bija meklējuši ļoti ilgu laiku - Dieva "daļiņa".

Pastāv uzskats, ka neviens izcils zinātnieks, pat būdams nelokāms ateists, nekad nav propogandējis ateismu, jo intuitīvi sapratis, ka Dieva "daļiņa" tomēr pastāv.

Pēc Bībeles Dievs radīja pasauli nosacītās sešās dienās. Mūsdienu zinātne apstiprina šo sešu dienu radīšanas saturu. Sākumā eksistēja Augstākais saprāts, nebūtībā izkaisīts molekulārā stāvoklī. Taču drīzumā Augstākā saprāta Dievišķās šūnas sāka savienoties formās, pastāvīgi pilnveidojoties, tā izveidojot Telpu un Laiku.

Kad jau bija izveidojies pietiekami saprātīgs cilvēks, viņš sāka mākties virsū Dievam ar jautājumiem par to, kas aptver viņu, un tad Dievs aizgāja zem ūdens. Taču arī tur cilvēks viņu atrada. Tad Dievs gāja zem Zemes, un arī tur Viņu sameklēja. Tāpēc Dievs noslēpās cilvēkā. Un kopš tā laika, katrā no mums ir Dievs - tā sauktā "Dieva daļiņa".

http://tainy.net/44400-bog-est-i-on-v-kazhdom-iz-nas.html