Andrejs. „Novirzes Garīgajā ceļā”

Sveicināta, dārgā Dvēsele. Mēs (Dvēsele/Gars) esam priecīgi sveikt Tevi šajā Gaismas un Mīlestības lapā, kurā mēs varam atgādināt Tev par tavu Dievišķo iedabu, par tavu Dižo izcelsmi, par tavu Dvēseles Gaismu. Ikdienas dzīvē tas ļoti bieži tiek aizmirsts. Pacenties atcerēties, pacenties to izpaust savā dzīvē, cik bieži vien iespējams. Tad Tu tuvosies savam patiesajam ES. Tad Tu tuvosies Mums. Meklē Mūsu palīdzību. Esi Gaismas izplatītājs. Un atceries, ka ikviens no jums ir Svēts. Mēs mīlam Jūs visus! Ļauj lai šis vēstījums tevī salauž važas, kas ierobežo tavu Būtību. Iemanto brīvību! Atrodi pats sevi!

Sarunu biedrs uz Zemes (Andrejs): - Sveicināti, mani dārgie, paldies Jums par visu. Par ko mums šodien būtu jārunā?
Mēs: > Par tevi, par sevi, par mums.

- Es jau ilgi esmu gatavojies parunāt par "lietu būtības neizpratnes dēļ izraisītajām novirzēm", kuras es esmu ievērojis sevī, ejot garīgo ceļu, kas pašam nemanot var viegli nobīdīt no tā, bet to apzināties, lai no tā dziedinātos, ir ļoti grūti. Varbūt tas, ko es vēlos pateikt, palīdzēs arī citiem (arī tev) uzlabot savu dzīvi?
> Labi. Turpini.

- Vai Jūs varēsiet pakomentēt manis teikto, jo man un arī citiem interesētu Jūsu viedoklis?
> Mēs zinām, ka visi esam VIENS VESELUMS, mēs palīdzēsim vislabākajā veidā ... visiem!

- Paldies Jums, liels paldies, tātad... Pirmais, ko es vēlos teikt ir tas, ka es ilgi neapzinājos domu, ka mīlestība ir vāja, jo tā nekad necīnās un tai visam ir jāpiekrīt. Šī ideja balstās uz to, ka mīlestība ir pilnīga visa pieņemšana, un ja jau tu visu pieņem, tad tev arī visam jāpiekrīt, ļaujot tam eksistēt. Taču tādā gadījumā pastāv risks pazaudēt sevi šajā stāvoklī, ja vien tu neiekļauj sevi visu skaitā, vai pat noliec sevi pirmajā vietā. Vai tas nav egoisms?
> Ja tu sevi noliec pirmajā vietā un pretstati sevi visai pasaulei, tad tas ir savtīgs egoisms. Ja tu mācies būt mīlošs, būt kopā vienotībā ar Visu Pasauli, ar Visu Esību, un pazaudē sevi tajā, tad šāds tavs stāvoklis, lai arī ir pretējs egoismam, tomēr uzskatāms par izkropļotu stāvokli. Jo esot šādā stāvoklī tu pilnībā nespēsi būt ne pats, ne vienotībā ar Visu Esību, drīzāk tu sevi pazaudēsi šajā procesā. Izeja no šādas situācijas – trenējies mīlēt Visu Esību, uzsākot ar Sevi, uzsākot ar atrašanos Sevī, mācies atgriezt apziņu savā ķermenī, rast vienotību ar Sevi, un tad izstaro Mīlestību no Līdzsvarotā Sevis visur un uz visu.

- Paldies. Jā, tieši tā. Un tas ir viens no maniem lielākajiem deformētajiem stāvokļiem - prāta un ķermeņa kopuma vienotības neesamība. Ilgu laiku es ar savu apziņu atrados ārpus sava ķermeņa. Ilgu laiku es biju koncentrējies - vērsts uz ārpusi, jo es biju apsēsts ar ārpusē notiekošo: vispirms, pētot un apcerot apkārtējo pasauli, pēc tam, iepazinis sāpes un bailes, labo un slikto, to, kas tiek uzskatīts par normālu, un to, kas pietrūkst sabiedrībā, es pazaudēju savu pasaules skaistuma izjūtu un sasprindzis uzsāku sekot apkārtējās pasaules nepilnīgumam, nosodot katru sīkumu, kas man likās nepareizs priekšmetos, cilvēkos un visā pārējā. Es uzsāku intensīvi uzraudzīt apkārtējos cilvēkus un dzīvniekus, lai novērstu viņu iespējamo kaitējumu man. Visbeidzot, pamanot kādu cilvēku konfliktu, es tūlīt iegrimu tajā, sekojot pieaugošajai drāmai, jo tā taču var skart arī mani.
> Tu vēlējies kontrolēt visu pasauli, taču patiesībā pasaule ieguva kontroli pār tevi, tavu uzvedību, tavām sajūtām, tavām domām. Agrāk tā tev bija liela problēma. Tas ir labi, ka tu uzsāki strādāt par šo problēmu, un uzsāki mainīties. Cik labi, ka tu viendien spēji ļoti jutīgi uztvert „Pieņemšanas (atzīšanas) tehniku” (skat. pielikumā nr. 1.), kas ļauj cilvēkam atbrīvoties no nepieciešamības kontrolēt ar prātu visu pasauli un spēt koncentrēties uz sevi.

- Paldies. Taču man liekas, ka tas tomēr nav pietiekami, lai varētu būt es pats, atrasties sevī pilnībā. Ar „pieņemšanas prakses” palīdzību man ir izdevies atbrīvoties no apkārtējās pasaules kontroles, atkal saskatīt pasaulē esošo skaistumu, taču tas man bija nepietiekami, lai pieņemtu sevi, jo kaut kas tur iekšā man tomēr traucēja, kaut kas pretojās gaismai un radīja fizisko spriedzi manī.
> Tu biji ilgu laiku uzturējies ārpus sevis. Un, kad ilgi uzturies ārpus sevis, pie tam ar nelīdzsvarotu apziņu, ego ātri iegūst varu, un cilvēka ??galvenais mērķis kļūst izdzīvošana. Var parādīties arī ārējās piesaistes, kas piesaista baiļu enerģiju, kas savukārt, sakāpinot situāciju un sūtot attiecīgās domas, centīsies noturēt cilvēku baiļu stāvoklī pēc iespējas ilgāk, pastiprinot kontroli pār tavu gribu, jūtām, apziņu.

- Jā, esmu to pieredzējis. Tā, kad es kaut ko plānoju, tad vienmēr ņēmu vērā man nelabvēlīgu notikumu attīstības varbūtību.
> Tā bija ego ietekme, jo tas vienmēr šaubās par vislabvēlīgāko iznākumu. Tas vienmēr ir gatavs piedāvāt ļoti kontrastējošas idejas jebkura cilvēka apzinātajā Ceļā uz Gaismu. Bet tas tikai piešķir kontrastainību tavai Dižajai Gaismai, jo tu esi iemācījies uzticēties Garam šajos jautājumos. Tu esi iemācījies atrasties mirklī „šeit un pašlaik”, koncentrējoties uz apzināšanos, izpratni, tā vietā, lai koncentrētos uz nelabvēlīgu iespēju drāmu varbūtību. Tu esi iemācījies tās nevis apspiest, bet pieņemt, izpētīt, izjust (skat. Andreja pieredzi pielikumā nr. 2.), lai tās vairs neaizņemtu tavu apziņu un netraucētu tavu virzību. Tu esi iemācījies redzēt kontrastus (to, kas darbojas un kas nedarbojas, un kādā mērā attiecībā pret tevi) tā vietā, lai izteiktu dualitātes spriedumus (sadalīšanā labajā un sliktajā), un sapratis, ka, ar saglabātu apzināšanos nepastāv tikai nelabvēlīgu iespēju varbūtība, jo jebkurā situācijā pastāv arī labvēlīga iespēja, pastāv situācijas risinājums. Taču tu spēsi atcerēties un ieraudzīt šo risinājumu tikai tad, ja tu būsi spējis saglabāt sevis apzināšanos.

- Jā, paldies. Tā tiešām ir. Es uzticos Garam, un Viņš mani vada. Taču pētīt bailes, dziļi izjust bailes man līdz šim ir grūti padevies un tā ir joprojām. Viens no tā iemesliem ir mana pārliecība, ka baudīt bailes - tas ir slikti. Es agrāk mēdzu teikt, ka ir nepieciešams praktizēt baiļu mazināšanas tehnikas, taču pats baiļu mazināšanas un pētīšanas vietā bieži vien sev nemanāmi nobīdījos uz baiļu noliegumu, uz bēgšanu no šīs problēmas.
> Tu mācies, tu iemācīsies, viss notiek tev vēlamajā tempā. Mēs saprotam un atbalstam visus tavus lēmumus. Viss kārtībā.

- Paldies, varbūt man pārvietot baiļu mazināšanas prakses uz Mīlestības palielināšanas sadaļu, lai kāds cits, tāpat kā es, neiekristu baiļu noliegšanā?
> Labi. Dari tā.

- Paldies.
> Tas samazinās Dualitāti. Baiļu tests - svarīga apmācības daļa, mīlestības pretējības izpratne. Koncentrējoties uz mīlestību un pētot savas bailes ar mīlestību un līdzcietību, tu atgriezīsies atpakaļ vienotībā un harmonijā ar sevi.

- Vēl es vēlētos izteikties par savstarpējo attiecību izkropļojumiem. Ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem bieži vien ir vissarežģītākās attiecības.
> Un to iemesls atrodas tevī.

- Jā, tas ir tas, to es saprotu. Lai gan bija grūti nomainīt esošo pastāvīgo reakciju, kas pamatojas uz iepriekšējo pieredzi, un pārstāt vainot apkārtējos par viņu lēmumiem, it īpaši, ja tie skāra un ievainoja mani. Tagad es pats izvēlos savu reakciju uz tādu vai citādu ap mani esošo cilvēku ietekmi. Es izvēlējos darīt tā, kā to izvēlētos darīt Mīlestība.
> Tā ir Meistara cienīga lieliska Izvēle. Tu iegūsti Meistarību.

- Bet savstarpējās attiecībās ar mīlestību ir saistīta vēl viena deformācija. Tā ir atkarība no apkārtējo cilvēku mīlestības. Kādu dienu es pamanīju, ka esmu stipri koncentrējies uz apkārtējo tuvo cilvēku mīlestību, un kad viņu noskaņojums mainījās baiļu iespaidā, tad arī man sāka izmainīties noskaņojums.
> Tas atgriež mūs pie jautājuma par sevis pieņemšanu un Apziņas un Ķermeņa vienotību. Kad tu esi sevī, t.i., tu esi tas, kas tu esi un, ja tava izvēle ir būt par mīlestību, tad tu izstarosi mīlestību no iekšpuses uz āru, tava apziņa savienosies ar emocionālās enerģijas centru un tavas apziņas kvalitāte ietekmēs to tā, lai tas uzsāktu izstarot attiecīgās vibrācijas. Kad tu atrodies ārpus sevis, kad tava apziņa ir atdalīta no tava ķermeņa, tad emocionālās enerģijas centrs pārslēdzas uz uztveri, un tu uzsāc uztvert apkārtējo sajūtas, viņu apziņu stāvokļus. Tāpēc ir tik svarīgi būt sevī un izstarot no iekšpuses fiziskajā, emocionālajā un garīgajā līmenī, kā arī būt saistībā ar Garīgajiem ķermeņiem, lai spētu pieņemt palīdzību un atbalstu no Augstākajām sfērām, kas vienmēr pienāks no tavas iekšpuses.

- Tas ir lieliski! Tas ir tieši tas, ko es pašlaik mācos. Man bija problēmas ar sevis atgriešanu sevī. Taču ja pašlaik es dažreiz to aizmirstu, tad jau daudz retāk nekā agrāk. Tomēr tam notiekot ir interesanti, bet ne ar ļoti patīkamām sajūtām. Acīmredzot manas vibrācijas tagad kaut ko izmaina manī, jo es daudz skaidrāk sāku izjust apkārtējo sajūtas, un pat apziņas stāvokļus.
Tā viendien, atrodoties sevī, mīlestībā, es kāpu augšup pa kāpnēm, apkārt bija zaļa zāle, spīdēja saule, bija silts. Es baudīju apkārtējo skaistumu un biju atvērts ārējā starojuma uztveršanai. Kāpņu augšpusē atradās 13 gadus vecs zēns, viņš spēlēja kādu spēli ar kāpņu apakšpusē stāvošo zēnu. Es neskatījos uz zēnu, taču tuvojoties viņam, es sajutu zināmu spriedzi un apzinājos pēkšņi radušos domu kā savu personīgo, kuras saturs izteicās vēlmē būt individualitātei, pirmajam, bezbailīgam, labākam par apkārtējiem, kas atrodas zemāk par mani. Es biju pārsteigts par savas domāšanas pēkšņo un nepamatoto izmaiņu. Es vērsos pie savām izjūtām un mēģināju pārslēgties uz savu iepriekšējo stāvokli – apzinātas mīlestības stāvokli, pie tam izvēlējos izjust līdzcietību pret pēkšņi radušos domāšanu. Tad es uzsāku diagnosticēt apkārtējo telpu, lai atrastu pēkšņi radušās zemās vibrācijas domas avotu un pārbaudītu tā varu pār kādu no maniem enerģētiskajiem centriem. Es jau iepriekš biju sapratis, ka šādu zemas vibrācijas domu rašanās avots ir ārējs. Lai arī neskatījos uz zēnu, es tomēr apjautu, ka tāda ir tipiska bērna domāšana, jaunas dvēseles mācības (būt lielākam, augstākam, spēcīgākam par citiem), un spriedze laukā bija jūtama šajā virzienā. Tāpēc, joprojām neskatoties uz zēnu, es pasmaidīju un ejot garām zēnam līdzcietīgi sāku sūtīt viņa apziņas virzienā mīlestību. Tad es sapratu, cik gudri būtu vispirms sasniegt savas apziņas pilnību, iemantot neiespaidojamu mīlestību un tikai pēc tam iegūt ekstrasensorās psihiskās spējas. Ja mans stāvoklis būtu citāds, tad droši vien, es nespētu pretoties dažādu domu un jūtu pieplūdumam no visām pusēm, un noteikti pazaudētu sevi.
> Tu esi visu pareizi uztvēris. Mums nav ko piebilst. Turpini.

- Pati svarīgākā mana novirze bija saistīta ar to, ka es atrados ārpus sevis vai izmantoju savus ķermeņa enerģētiskos centrus nepilnīgi, dažkārt pat ļoti nelīdzsvaroti. Mana pati lielākā problēma bija tās novirzes, kuras es pats biju izveidojis. Tā es kaut kur biju lasījis, ka jācenšas mācīties uzturēties (un attīstīt) augstākajās čakrās (enerģētiskajos centros). Es nolēmu pamēģināt to darīt. Vienkārši skatoties, viss šķiet labi, tikai apziņa dualitātē, vēl atrodoties zemapziņas līmenī, nolēma: "Ja ir labi atrasties augstākajās čakrās attīstīt tās, tad zemākajās jau noteikti to darīt ir slikti." Es to skaidri neapzinājos, taču pakāpeniski arvien mazāk un mazāk sāku izmantot zemākos enerģijas centrus, galveno uzmanību pievēršot sirds čakrai un augstāk. Apakšējos enerģijas centros sāka uzkrāties nenostrādātas lietas, bailes, tur valdīja ego, un gadījās arī – ārējās piesaistes. Es vēl ilgi tā turpināju norobežoties jūtās un fiziskajā līmenī, izjūtot zināmu iekšējo spriedzi apakšējās čakrās. Es nezināju, ko ar to darīt, kā uzsākt izjaukt šo "bloķēšanu" (kuru, pie tam, es vēl īsti neapzinājos) sevī. Tomēr augstāko čakru gaisma un mīlestība izgaismoja bailes zemākajās čakrās, un tā uzsākās mana ilgā cīņa ar ego, kura arī tagad dažkārt vēl notiek. Taču tad es nezināju, ko ar to visu darīt. Es centos sūtīt tur gaismu, es lūdzu palīdzību un spriedze gan samazinājās, gan atkal pieauga. Notiekot šai nebeidzamajai cīņai, es turpināju paaugstināt savas vibrācijas, bet pastāvīgi atrasties sevī, es vēl tad nebiju iemācījies. Laikam ejot, mans nodoms turpināt attīstīties, paaugstināt savas vibrācijas (pat neraugoties uz grūtībām, kuru risinājumus man ne vienmēr izdevās atrast) joprojām bija spēcīgs. Un manas vibrācijas pieauga. Tad, ja man bija izdevies sevi līdzsvarot, ego spiedienam palielinoties vai uzrodoties neiederīgām ārējām piesaistēm, es sāku sajust sāpes, dzelstīgas tirpas fiziskajā ķermenī dažādās vietās (bieži vien sāpes radās fiziskā ķermeņa problemātiskajās vietās). Es turpināju cīnīties, es turpināju sūtīt tur gaismu (ja tev kaut kur sāp, tad koncentrē tajā vietā savu apziņu un pamēģini tur sūtīt Gaismu, jo iespējams, neiederīgās piesaistes vai ego ietekmē nervu galiņus), es uzsāku izmantot procesu modelēšanu bailes izraisošajām situācijām, es lūdzu palīdzību, un tā tika saņemta. Šajā gadā pēc pielietotajām praksēm (Meistara Kuthumi „Attīrīšanās no piesaistēm” un Plejādiešu /Pleiadians/ ar Amora Guaņ-Iņ /Amor Quan Yin/ starpniecību nodotajām meditācijām „Či enerģijas atmodināšana”), es sapratu, ka, sevis atgriešanai sevī, ir ļoti svarīgi atgriezt savu apziņu atpakaļ ķermenī un savienoties ar to, lai atņemtu ego kontroles iespējas. Taču tā panākšanai nepieciešams iegremdēt savu apziņu zonā, kurā valda bailes. To nepieciešams darīt vīrišķīgi, bezbailīgi un apņēmīgi, lai par katru cenu spētu kļūtu pats. Līdzcietību pielieto pat tad, kad baiļu viļņi sāks pārmākt apziņu kopumā, jo tā spēs pacelt tevi virs bailēm, ļaus skaidri domāt un piespiedīs ego vismaz uz laiku atkāpties. Ego, protams, meklēs iespēju atgriezties, tāpēc tev būs nepieciešams saglabāt modrību un apzināšanās stāvokli. Tajā esot bailes atpakaļ netiks pielaistas. Lai saglabātu šo apzināšanās stāvokli, nepieciešams atrasties sevī, fokusēties uz sevi, izstarot no savas iekšpuses uz ārpusi labākās kvalitātes, mēģinot koncentrēties uz Augstāko, atrasties mirklī „šeit un pašlaik” (tas pastiprinās tekošā mirkļa apzināšanos un apziņas skaidrību), cenšoties uzturēt saistību ar Garu. Tas viss palīdz. Tad es sapratu, ka mana mīlestība ir vāja, kaut kur dziļi sevī es uzskatīju, ka mīlestībai nevajadzētu būt spēcīgai, bet ārējā līmenī es sapratu, ka man ir problemātiski saglabāt apzināšanos, ka man ir problemātiski izteikt savu viedokli, kad tas nesakrīt ar apkārtējo viedokli, taču es nezināju kā risināt šo jautājumu. Es biju Gaismas Bāka, kas baidās iedegt savu Gaismu, jo to var kāds ieraudzīt, un pēkšņi kādam tā var arī nepatikt. Beidzot kādu dienu es pamanīju šos savus maldus un izvēlējos iegūt spēku, varu pār sevi pašu. Pirmkārt, tas ļoti nepatika ego, kas vienmēr bija uzskatījis manus apakšējos enerģijas centrus par savu teritoriju. Kaujas ar ego pastiprinājās, taču tas negatavojas viegli atteikties no savām pozīcijām. Ego iemācījās „maskēties”. Tā piemēram, viendien es mēģināju izprast, bet nevarēju saprast cēloņus savam dīvainajam stāvoklim, kaut arī sajūtas man teica, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Ego piepildīja manu apziņu ar jebko, kas likās kā nepārtraukta haotisku domu plūsma. Kad man izdevās to apturēt, tad tas noveda pie dīvaina stāvokļa, kuru es nosaucu par "prāta rūgšanu", kad vienkārši nevar koncentrēties, lai par kaut ko padomātu vai pielietotu kādu vizualizācijas praksi. Dažreiz, nevarot izkļūt no šāda stāvokļa un nevarot paciest šo nepārtraukto spriedzi ķermenī, es atslēdzu jūtas, jo nespēju atrisināt situāciju ar ego. Šādu stāvokli varētu raksturot kā "jūtu trulumu". Kad ego jau ilgu laiku atradās pie varas, es fiziski jau sen biju pamanījis spēka neesamību kaut ko darīt, gribas un apņēmības trūkumu. Šādas sajūtas varētu nosaukt par "vājumu" vai "bezspēku". Tad, lūk, reiz ar mani bija gadījums, kad visi šie trīs nepatīkamie stāvokļi sakrita vienā laikā. Taču tā vietā, lai pārdzīvotu par to, es sacēlos pret šiem spaidiem un sev pateicu: „Nē, prāta rūgšanai! Nē, jūtu trulumam! Nē, ķermeņa bezspēkam!” Vienlaicīgi es arī atcerējos, kad cīnoties pret kaut ko, tiek izraisīta pretcīņa. Tāpēc es nolēmu cīnīties nevis pret, bet par. Es teicu: "Jā, tīrai sirdsapziņai! Jā, skaidrai apziņai! Jā, spēkam organismā". Kopš tā laika es cenšos to atcerēties un koncentrēties uz to.
> Brīnišķīga atklāsme. Ko vēl tu vēlējies pateikt?

- Tad kļuva vieglāk. Ego atlaida mani un es sāku pievērst uzmanību ķermeņa līdzsvarotībai (spējai rīkoties), sajūtām (spējai just) un apziņai (spējai domāt) ar Gara/Dvēseles palīdzību. Apziņas fokusa neesamība uz kādu no enerģētiskajiem centriem vienmēr novedīs pie tā vājināšanās ar sekojošo atslēgšanos.
Gribu vēlreiz atkārtot, ja tu pēkšņi ievērosi sevī kādu no šiem stāvokļiem, tad zināsi tā iemeslu un kā to dziedēt: 1. Apziņas fokusa atvienošana no ķermeņa, kā tu tagad saproti, izraisa vājumu, gribas trūkumu, jo tu nespēsi ieslēgt gaismu savā Bākā, lai tava patiesība sāktu spīdēt visiem; 2. Atvienojoties no sajūtām, tu nespēsi noteikt, kas ir mīlestība un īstenība, ko izstaro bailes, kas ir patiesība un kas ir meli, kas būtu jādara un kas nebūtu jādara, tev nebūs pieejama līdzcietība un mīlestību pret tuvāko un sevi pašu, tādējādi ārējās piesaistes varēs viegli iekļūt tevī un sākt manipulēt ar tevi; 3. Vispārēja apziņas fokusa atvienošana novedīs pie nespējas domāt, ideju trūkuma pašreizējās situācijas izmaiņai, ego ietekmes palielināšanas uz apziņu vai notiks "prāta rūgšana".
Tomēr pārmērīgā koncentrēšanās uz sajūtām, domām vai darbību arī veicina nelīdzsvarotību. Tā ar mani notika interesants gadījums, kad es pārcentos ar koncentrēšanos uz jūtām. Es iegāju veikalā, bet apziņa acīmredzot, nevēlējās strādāt. Vairākas reizes es centos koncentrēties, lai saskaitītu, cik izmaksās daži pirkumi veikalā, bet man tas neizdevās. Tad es nolēmu pilnībā uzticēties pārdevējai šajā jautājumā, izjūtot pret viņu mīlestību un līdzcietību, pat ja viņa kļūdīsies aprēķinos vai neprecīzi izdos atlikumu. Es biju mīlestības un līdzcietības sajūtu pārpilns un gatavs piedot visu. Izejot no veikala, man liekas, es sapratu, kā jūtas blondīnes.
> Kas notika tālāk?

- Viendien ego atgriezās no jauna. Turklāt asi un ļoti spēcīgi. Sāka parādīties destruktīvas domas un bija izjūtama tirpšana organismā. Tomēr tad es sapratu, ka ego nevar būt šādu domu avots, ego ir daudz pasīvāks, bet sajustās domas un jūtas bija ļaunuma un nezināšanas aktīva izpausme, kas, iespējams, gaidīja no manis baiļu reakciju, taču es apzināšanos nezaudēju. Tad sapratu, ka tā ir ārējās piesaistes izpausme, no kuras arī ego var baidīties, jo nav spējīgs uz tādu ļaunumu. Tajā brīdī es sapratu, ka manī nav un nekad nav bijis ļaunums. Ego nav ļaunums, bet ir neliela mana daļa, kuras uzdevums ir sekmēt manu izdzīvošanu, un tāpēc tas bieži un pārmērīgi baidās. Ja salīdzina ego vai viltus identitāti (pielietojot Erceņģeļa Mihaila /Archangel Michael/ mācības) ar virvēm sasaistītu kāju kustību, tad ārējas piesaistes var salīdzināt ar metāliskām kāju važām, kas apgrūtina izdarīt pat vienu soli. Mani pārņēma līdzjūtības izjūtas. Aicinot palīgā Erceņģeli Mihailu, Darbaudzinātājus, Dvēseli un Garu, es izsludināju: "Es atlaižu visas man neiederīgās piesaistes uz Gaismu." Un spriedze, spiediens manā ķermenī izbeidzās.
Tā es atbrīvojos no ilūzijas, ka manī ir jāeksistē ļaunumam, jo kādreiz es biju nolēmis, ka, ja jau ego ir ļauns (es pamatojos tikai uz vispārējo viedokli) un ego ir daļa no manis, tad arī ļaunums manī var pastāvēt. Ir nepieciešams atcerēties, ka ļaunums nav ne ego, ne tevis sastāvdaļa. Atbrīvojies no ļaunuma uz visiem laikiem. Ja tu jūties niknuma vai dusmu pārpilns, ja bailes pēkšņi mēģina pārņemt visu tavu apziņu, atcerieties, ka tas nav tas, kas tu esi, tāpēc nepakļaujies tam, neļauj tam pārņemt sevi, atceries par līdzcietību, pacelies ar līdzcietības apziņu virs niknuma un bailēm, skaties uz radušos ļaunumu līdzcietīgi, izmanto Gara palīdzību, ļauj tam aiziet uz Gaismu, un viss neiederīgais aizies.
> Tu kļūsti par Meistaru.

- Ar Jūsu palīdzību. Liels paldies.
> Palikusi neizteikta vēl viena nesena atklāsme.

- Jā. Tā ir lieliska atklāsme. Tā ir atklāsme par domāšanas nepieciešamību. Ne tikai tāpēc, lai rēķinātu veikalā vai veiktu ikdienas rutīnas darbus. Ar domu palīdzību ikviens cilvēks spējīgs izveidot - līdzradīt savu realitāti. Apziņu jāpārslēdz no domām par notikušo (notikušā sekām, pārdzīvoto drāmu, ...) uz radošām domām – ideju par vēlamo (jaunu paštēla /pretēji drāmā slīgstošajam/ izveide, ...). Tā ir ikdienas prakse, apziņas darbs, taču tev izdosies, pamēģini to. Es par to biju aizmirsis, bet atkal atcerējos, skatoties filmu „Noslēpums” (”The Secret”, internetā ir, bet par maksu. J.). Es ieteiktu tev to noskatīties vai pārskatīt vēlreiz.
> Pēc tik ilgas koncentrēšanās uz domāšanu, būtu nepieciešams to līdzsvarot pastiprinot sajūtas, emocijas. Koncentrējies uz sajūtām, Mēs tūlīt pastāstīsim Tev par Tevi Dieva Mīlestībā.

Tu esi svēts, Tu esi Diža Dieva daļa, neatdalāma no Visas Esības, mūžīgi atrodošās Vienotībā. Tu - Dievs.
Tas ir viss, ko Tev vēlams sajust pašlaik. Tas ir tas, ko vari sajust vienmēr ...

TĀ ir MĪLESTĪBA ... Vienkārši, MĒS – VIENS VESELUMS! Vienmēr bijām, vienmēr esam un vienmēr būsim.

Tagad, Lasītāj, ir tava kārta līdzsvarot savu ķermeni patstāvīgi. Virzies uz priekšu, jo mēs ar tevi esam nedaudz aizsēdējušies ...

Āmen.

Atcerieties, TU - SVĒTS! Un tas tiešām ir taisnība!

Pieņemšana (atzīšana)

Kā var pieņemt (atzīt) to, ko grūti ir pieņemt pašam, kā pieņemt (atzīt) to, kas tiek uzskatīts par sliktu ... uz Zemes?
Tas ir ļoti plaša un dziļa tēma, kas skar daudzus Esības aspektus gan uz Zemes, gan ārpus Zemes. Šodien es neatbildēšu uz jautājumu pilnībā, taču atbildēšu uz tā pirmo daļu. Tas palīdzēs tev uzsākt.

1. Visa pieņemšana (atzīšana).

Tātad, jautājums bija "kā var pieņemt (atzīt) to, ko grūti ir pieņemt pašam, kā pieņemt (atzīt) to, kas tiek uzskatīts par sliktu ... uz Zemes?".Tu taču redzi, ka nosacītība jau iepriekš tika ievietota pareizajā jautājumā. Tas, kas tiek uzskatīts par "sliktu", kaut kur vai kaut kad var kļūt par "labu" citā vietā vai arī tajā pašā vietā, tikai citā laikā. Jūsu cilvēces vēsture ir pilna ar šādām pretrunām. Viss ir atkarīgs no vēlamā mērķa. Piemēram, ja tu piedalīsies sacīkstēs lieliskā asfaltētā trasē, tad lēmums sacensībām izvēlēties auto - visurgājēju būs "slikti", bet tādu auto izvēlēties būs „labi”, ja gribēsi ceļot pa grūti izbraucamu apvidu.

Cilvēki ir piekarinājuši daudz birku "slikts" un "labs" daudzām lietām, lai arī patiesībā tās vienkārši ir tādas, kādas tās ir. Pastāv pat kolektīvi viedokļi, sabiedrības ideāli, kas tiek uzskatīti par konkrētās kultūras normu. Šie viedokļi uzsūcas bērnos no vecākiem un no sabiedrības, kurā tie aug. Tie iesūcas tik dziļi cilvēku zemapziņā, ka tiem cienījamā vecumā tie jau vairs nav uzskatāmi par apspriežamiem. Tātad šo cilvēku apziņa, ievērojot šos viedokļus, jau automātiski reaģē dzīves situācijās, attieksmē pret cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, lietām, utt. Atkarībā no sabiedrības un kultūras attīstības līmeņa pieņemtās birkas vairāk vai mazāk ir saistītas ar to, kas reāli veicina vai neveicina kādas personas vai visas sabiedrības konkrētu mērķu sasniegšanu.

Tātad indivīdam galvenais ir mērķis. Un tas ir tas, kas bieži tiek aizmirsts. Cik lielā mērā tu spēj saprast cita cilvēka mērķi, pamatojoties uz tā izpausmēm domu veidā (kuras saklausīt ir iemācījušies tikai daži), vārdos, rīcībā un arī fiziskā ķermeņa izskatā? Pats saproti, ka izprastā ir pārāk maz. Un cik lielā mērā tu spēj saprast cita cilvēka Dvēseles mērķi, Ceļu pa kuru tas iet? Te arī izprasts ir tik, cik ir. Tāpēc bieži vien cilvēkam ir pieejams izmantot minimālu informācijas apjomu, dažkārt tikai ārēja veida, bet arī tas liekas esam pietiekami, lai salīdzinātu redzamo tēlu ar iekšējo personīgo vai sabiedrības uzspiesto birku. Piemēram, "labi" un skaisti ir tikai tā, bet viss pārējais ir "slikti", "labi" ģērbties ir tā, bet citādi ir "slikti", "labi" ir iet tajā virzienā, bet citādi ir "slikti", pat "labi" ir tāds augums, svars, ķermeņa tips, acu krāsa, utt., tāpat kā man, bet citādi ir „slikti ".

Ar mani pirms dažiem gadiem bija gadījums, kuru es jau esmu aprakstījis, taču gribu to minēt šeit atkal. Es atrados ēkā apzināšanās stāvoklī, taču neko konkrētu nedomāju. Vēroju sev garām ejošos cilvēkus. Lūk, iet puisis, bet ar viņu kaut kas nav kārtībā. Jā, viņš ir kaut kā savādi ģērbies un manī automātiski attiecībā pret viņu radās nosodoša doma. Es sāku skatīties arī uz citiem cilvēkiem, un par katru no viņiem man radās vairāk vai mazāk nosodošas domas. To apzinoties es aizdomājos. Tieši ar šādām domām, ja tām nepievērš uzmanību (tādējādi veicinot to jaunu rašanos) sākas apzināšanās pavājināšanās, ieslīgšana nosodījumos, kas savukārt pavājina apziņas saistību ar virsapziņu (Dvēseli) un atgriež cilvēku cīņā par izdzīvošanu ar jebkādiem līdzekļiem. Taču tajā gadījumā es apziņu vēl nezaudēju, bet to visu novēroju it kā no malas. Tajā brīdī es biju noskaņots uz „kaut ko Lielu” un manī radās sašutums pret šo manu izpausmi, jo tā nebija mana doma, kas būtu radusies loģisku pārdomu rezultātā, turklāt tajā tika ietverts liela nosodījuma un nepieņemšanas emocijas, ar kurām es tobrīd nemaz nebiju rezonansē. Vai šīs domas avots bija kaut kas, kas nebiju es (ego - vecās programmas, domas, idejas, apziņā un zemapziņā esošās uz bailēm pamatotās birkas)? Es izvēlējos to pētīt tūlīt, bet ne vēlāk; pievērst tam uzmanību, bet ne neievērot; pretstatīties tai ar savu pašreizējo paplašināto apziņu, bet ne piekrist (pakļauties). Tāpēc man uzreiz radās jauna doma – šai nosodošajai domai nav taisnība. Tā izsaka tikai sava veida pieņēmumu, birku, jo kādas tiesības man ir izlemt citu vietā, kādiem viņiem ir jābūt?
Šis Brīvas Izvēles Visums, tas ir Kosmiskais Likums. Katrs var brīvi var izvēlēties, kāds viņš vēlas būt. Ikviens cilvēks ir Personība, ar tai visvairāk atbilstošu (konkrētās Dvēseles daļiņas būtība izvēlas ķermeni līdz fiziskajām dzemdībām, iepriekš aptuveni zinot, kāds tas būs, un tāpēc ķermenis vienmēr atbilst Dvēseles augstākajiem mērķiem), ķermeni, ar savu unikālo apziņu un dzīves pieredzi, un Dižo, Mīlošo un Viedo Dvēseli. Lūk, par to es biju aizmirsis. Vēl es biju aizmirsis par to, ka katram unikālajam indivīdam ir savs saņemamās pieredzes līmenis un attīstības temps, kas virza indivīdu tikai pa savu Ceļu, kā vēlas tikai viņš (viņa) pats (pati). Es biju arī aizmirsis, ka nezinu pilnīgi neko par šo konkrēto cilvēku, viņa dzīvesveidu, dzīves pieredzi, pamatticību, izvirzītajiem mērķiem, nezinu neko par apstākļu bezgalīgo kopumu, kas ir izveidojuši viņu tādu, kāds (kāda) viņš (viņa) ir šeit un pašlaik. Tomēr to visu nezinot, kāda mana daļa jau atļaujas izteikt galīgo spriedumu. Viņš (viņa) taču nav es. Tagad es to apzinos, tagad es to redzu, tagad es to atceros, ka es esmu kaut kas lielāks, augstāks, viedāks, un tas ļāva man ieraudzīt sevi no malas, ļāva ievērot un atšķirt neiederīgās birkas un vecās programmas sevī. Tas ir tas, kas es esmu. Taču es esmu lielāks, augstāks ... nekā es spēju izprast sevi šeit un pašlaik.

Tāpēc tagad es atzīstu tiesības visiem cilvēkiem būt patstāvīgiem, būt tādiem, kādi viņi vēlas un izvēlas būt savās domas, vārdos, rīcībā, fiziskā ķermeņa ārējā izskatā, ar pārliecību, ka viņi virzās pa savu ceļu un viņiem pašiem ir neapstrīdamas tiesības izdarīt izvēli, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs cilvēks katrā mirklī izdara priekš sevis vislabvēlīgāko izvēli, jo ikkatram cilvēkam ir Dvēsele, kas katru cilvēku individuāli ved uz pilnību. Tā tagad es esmu pieņēmis (atzinis) visu pārējo cilvēku tiesības būt tādiem, kādi viņi paši vēlas būt. Es atlaidu domas par viņiem, un ego atlaida mani.

Es paskatījos pa logu, ārpusē bija redzams koks un ēkas sienas ārpuse. Es vēlreiz sajutu nosodošas domas, jo koks bija maziņš un neizskatīgs, bet mājas ārsiena nebija mākslas vai arhitektūras veidojums, bet vienkārši pelēka siena ar atlobījušos apmetumu. Taču es jau zināju, ko darīt, lai redzētu vairāk nekā redzamais koks vai neizskatīgā mājas ārsiena. Es pieņēmu (atzinu) tos tādus, kādi tie ir šeit un pašlaik, jo tie ir tādi, kādi tie ir pašlaik, bet nākošajā mirklī tie būs tādi, kādi tie vēlēsies būt tajos ietverto spēku un programmu ietekmē. Tātad koks ir izaudzis no sēklas saskaņā ar tajā iestrādāto programmu un ārējo skarbo spēku ietekmē: krasas temperatūras izmaiņas, dažkārt spēcīgs vējš, tiešas gaismas (atrodas starp divām ēkām) neesamība, Zemes gravitācijas un atmosfēras spiediens, utt.. Pie tam koks ir izaudzis tieši šajā vietā nepietiekamā augsnē ar unikālu sastāvu, nelabvēlīgā apgaismojumā, ūdens nepietiekamībā, pie tam skarba kontinentāla klimata apstākļos, kad vasarā ir karsts un sauss, bet ziemā auksts, ... Es to acumirklīgi sapratu un tagad apbrīnoju šo Koku, kā tas vispār spējis attīstīties šādos apstākļos, es apbrīnoju tā spēku un gribu dzīvot. Es tagad šo koku ne tikai pieņemu (atzīstu), bet esmu pat iemīlējis.

Uz man redzamo mājas sienu iedarbojās tie paši spēki, kā uz koku. Dažāda bija tikai sastāvdaļu struktūra un vēl kaut kas, kas padarīja Koku par vienotu sistēmu, bet sienu tikai kā elementu un daļiņu kopumu, kurā arī kaut kas tomēr ir ietverts, jo Dibinātāju vēstījumos teikts, ka apziņa ir gan cilvēkos ar rudimentāru prātu /drīzāk dzīvniecisku nevis cilvēcisku/ un dzīvniekos, kas atrodas trešā blīvuma ķermeņos, gan augos, kas atrodas otrā blīvuma ķermeņos, gan minerālos, kas atrodas pirmā blīvuma ķermeņos. Tāds, lūk, bija dotajā mirklī sienas daļiņu kopums, kas bija tāds kāds bija, ar savu formu un krāsu, kurus tai piešķīra cilvēki, kas rīkojās sienas veidošanas brīdī patstāvīgi, kā viņi to vēlējās. Viņu izvēli es pieņemu (atzīstu) un cienu, jo es atceros un izvēlos pieņemt un cienīt ikvienu brīvās gribas izpausmi.

Es pieļāvu pastāvēt visam tādam, kāds tas ir un kāds tas vēlas būt – cilvēkiem, kokam, sienai, un visai ēkai. Es nolēmu pieņemt (atzīt) visu ēku kopumā, un pārvietoju tajā savu apziņu. Tajā mirklī es sajutu sevi kā lielu un nekustīgu ēku, kas fundamentāli piesaistīta pie zemes. Pēc tam es pārvietoju savu uzmanību uz debesīm un pieņēmu to, kāda tā ir. Jā, debesis vienmēr ir perfektas ... Pēc tam es izvēlējos pieņemt (atzīt) visu, pieļāvu visam būt tādam, kāds tas ir, jo tas viss ir tāds, kāds tas ir. Un tas kļuva par manu atpestīšanu. Es jutos tik brīvs kā vēl nekad agrāk. Man vairs nevienu un neko nevajadzēja kontrolēt un vērtēt. Tā ir brīvība, jo es atbrīvoju sevi no man nevajadzīgām programmām, birkām un vecās domāšanas.

Tā mirkļa pēdējā spilgtā atklāsme: Zeme turpina griezties, visi cilvēki turpina dzīvot un turpina paši pieņemt lēmumus neatkarīgi no tā, vai es atradīšos viņiem blakus uz Zemes, vai nē. Tam nav nozīmes. Tu reizēm vari palīdzēt, ieteikt, parādīt, bet nevari cita cilvēka vietā noiet viņa ceļu. Pieņem (atzīsti) visu! Tu tāpat nevarēsi visu kontrolēt. Ļauj viņiem būt viņiem pašiem un pieņem viņus tādus, kādi tie ir. Un ... koncentrējies uz sevi. Vēlies mainīt pasauli, izmaini sevi. ...

Tagad es varēju būt vienkārši es pats, sevī (tas, kas ir ārpus manis tagad iztiks bez manas līdzdalības un kontroles). Tā bija pilnīga pieņemšana (atzīšana). Tagad es spēju redzēju pilnību visur, kur vien es skatījos ..., un acis man pieplūda ar laimes asarām ... Tā ir unikāla pieredze uz kādu laiku apzināties Esības pilnību, pieņemt (atzīt) un iemīlēt to. Kā gan var nemīlēt kaut ko tik pilnīgu, tik brīnišķīgu? Šī pilnība ir Visa Esība, tas ir Dievs.

Pieredze 4. blīvuma līmeņa ķermenī. Attīstības turpinājums (pieņemt, pētīt, sajust, modelēt situācijas).

Sveicināti! Daži manas dzīves notikumi ļāva man rast ja ne galīgo risinājumu, tad vismaz pieeju jautājumiem, kurus man ilgu laiku neizdevās pilnībā atrisināt. Tālāk es paskaidrošu ar mani notikušo. Varbūt tas kādam noder. Taču tikai tava pieredze tev ļaus to izmantot savā dzīvē. Paldies, ka veltīsi tam savu laiku. Tas patiešām ir svarīgi un var palīdzēt tev pavirzīties uz priekšu savā attīstībā tāpat kā arī man tas palīdzēja. Paldies!

Intuitīva meditācija

Runa ir par manu meditācijas praksi. Tā ir mana labākā prakse vēl pašlaik. Noliec malā uz laiku visas savas zināšanas un dažādu autoru ieteiktās prakses. Sagaidi brīdi, kad vēlies atrasties meditācijas stāvoklī. Izpildi šo meditāciju tā, kā tu vēlēsies tajā brīdī. Vēlies apgulties - apgulies, vēlies sēdēt - apsēdies, vēlies stāvēt – stāvi. Varbūt tu vēlies staigāt vai ieņemt ērtu asanu – izdari vēlamo. Vēlies koncentrēties uz kaut ko vai vienkārši atrasties bezdomāšanas stāvoklī, pamēģini to. Vai, varbūt, tu atcerēsies kādu praksi vai vēlēsies pastrādāt ar enerģiju, ... Klausies un klausi sevi!

Mīlestība + bailes, kas ir Mīlestība = trialitāte

(Dualitāte /augsts un zems, karsts un auksts, smags un viegls, .../ ir apziņas stāvoklis, kurā tu, pēc atnākšanas uz šo pasauli, iegrimsti speciālos apstākļos, neapzinoties savu vienotību ar Esības vispārējo informatīvo lauku. Tu pakāpeniski no sevis kā zemākā es uztveres, pārej uz sevis kā garīgā Es uztveri, pēc tam noteiktā etapā pārej uz sevis vēl dziļāku uztveri kā Augstāko ES. Pārejā no esības dualitātē sāk īstenoties cilvēka esība trialitātes laukā, kad cilvēkam divu pozīciju vietā, no kurām raudzīties uz lietām, ir pieejamas trīs pozīcijas. Cilvēks pakāpeniski sāk saprast, ka jau iesākumā viņš ir Gaisma, ka jau iesākumā viņš bija paredzēts esībai daudzdimensionalitātē. Tātad cilvēkam attīstoties būs pieejama jauna uztvere.)

Mīlestība un bailes - dualitātes jēdzieni. Ego uzturas situācijās, kas pamatojas uz cilvēkā palikušajām bailēm, kuras cilvēks negrib izpētīt, lai tādējādi atbrīvotos no tām. Šāds pētījums ir svarīgs un nepieciešams. Taču pastāv vēl viens risinājums.

Tiek ieteikts kā risinājumu apzināti izteikt sekojošo frāzi: "Es atzīstu tiesības eksistēt visām varbūtībām, taču no tām izvēlos sev vislabvēlīgāko." Rezultātā notiek ego piedāvātās situācijas pieņemšana (atzīšana) un koncentrēšanās uz vislabāko risinājumu, bet ne uz nemieru un bailēm par iespējamo nelabvēlīgāko risinājumu. Nesen es padziļināju šo lēmumu attiecībā uz sevi un tas palīdzēja man tikt galā ar ego. Pilnīgāka izpratne par ego piedāvāto situāciju un atmiņa par esību aiz Aizsega palīdzēja man vājināt ego ietekmi uz sevi līdz minimumam. Lai arī tas, varbūt, nav patīkami, taču nepieciešams iedziļināties un apzināties ego piedāvāto situāciju daudz dziļākā līmenī, ieskaitot emocijas, kuras tu izjuti tajā iespējamajā nākotnē. Esmu pārliecināts, ka tad tu jutīsies nedaudz neērti. Taču tieši šīs iespējamās nākotnes sajūtas palīdzēs tev pārvarēt bailes. Tāpēc pēc tam tev būs nepieciešams atcerēties par aizsega otro pusi, kur nevajadzēja izjust šīs ne visai patīkamās sajūtas, bet izdarīt citu, daudz labāku izvēli, kad viss notikums atrisinās vislabākajā veidā, kuru pavada prieka un laimes emocijas.

BRĪDINĀJUMS!!! Neiesaku šo metodi cilvēkam ar ļoti jūtīgu, vēl nenostiprinātu apziņu. Izvēlies maigāka veida metodi. Koncentrējies uz Mīlestību.

Aplūkosim, piemēram, bailes nokrist no augstuma. Daudziem cilvēkiem tuvojoties kraujas vai kalna stāvas nogāzes malai rodas zināma pievilkšanas sajūta, reibonis, ķermeņa vājuma sajūta, utt. Tā ir biedējoša un no līdzsvara izvadoša sajūta - ja nu kritiens tomēr pēkšņi notiek un tāpēc cilvēka apziņa tūlīt piedzīvo šoku un bailes par šādu varbūtību, un bēg projām no tuvākas šāda stāvokļa iespējamo risinājumu analīzes. Izmēģini, lai apziņa tomēr tūlīt nebēgtu prom un neslēptos no šādas iespējamības tuvāka apskata, bet modelētu situāciju tādā mērā, līdz tādām varbūtējo notikumu iespējamajām fiziskajām un emocionālajām sajūtām, kamēr sajutīsi, ka palikt veselam ir daudz labāka pieredze, nekā ego piedāvātā. Kad tu esi jau pietiekami izjutis šo situāciju, atceries par dualitātes pretējo - labākas izvēles pusi. Šajā piemērā tā būs tāda realitāte, kurā tu stingri stāvi uz kājām, vesels un tev vēl daudz dzīvē darāmā. Šajā brīdī tu sapratīsi tādu lietas kā veselība un cilvēka dzīvi kā vērtību.
Tādējādi tu pilnībā būsi pieņēmis situāciju, bet detalizēta nelabvēlīgas notikuma attīstības modelēšana prātā ļaus tev vieglāk izprast ego ierosināto scenāriju. Pielietojot šādu praksi dzīvē, ar laiku vajadzība pēc sīkas modelēšanas izzudīs, jo tava apziņa būs ietrenēta uzreiz uztvert iespējamās nākotnes sajūtu nianses, atpazīst nelabvēlīgās un izvēlēties labākās. Tas ir iesākums tam, lai tu spētu pacelties virs duālajiem jēdzieniem.
Bailes rodas no tā, ka cilvēks daudz ko aizmirst, aizmirst arī to, kas viņš ir patiesībā. Bailes liecina par to, ko cilvēks nevar kaut ko pieņemt (atzīt). Kad cilvēks atceras, ka Visa Esība ir Dievs, Dzīve, Mīlestība un sāk dzīvot ar to, tad dualitāte aizstājas ar kontrastainu trialitāti, kas nozīmē apzināties visas Dzīves Vienotību, kas balstīta uz Mīlestību.

"Ja tu nesaredzi Dievu gan laicīgajā, gan cildenajā, tad tu pusi jau esi palaidis garām. Un tā ir diža Patiesība". (N.D.Uolss / Neale Donald Watsch/ „Sarunas ar Dievu".)
Atcerieties, ka mēs esam VIENS VESELUMS.

Atgādinājumi par apkārtējiem

Pazaudējot apziņu un palielinoties ego aktivitātei man ir pietiekami atcerēties dažus atgādinājumus par pašu svarīgāko.
No pēdējiem novērojumiem (kad es vairāk izmantoju savu jauno aspektu un kad ego bija aktīvāks): „Es izdzīvošu, lai nenotiktu.”
No agrākiem novērojumiem (kad vēl dominēja mans vecais aspekts): „Atcerieties, ka mēs esam VIENS VESELUMS. Katrs no mums savā būtībā ir Diža Dvēsele. Atcerieties par brīvo gribu. Atcerieties par līdzcietību.”
Izmanto izteiksmi: "Es pieļauju citiem būt tādiem, kādi viņi vēlas būt, un sev tādam, kāds es pats vēlos būt."
Atcerieties, ka cilvēku domas, vārdi, darbība lielākā mērā izsaka nevis to, kam tie ir adresēti, bet gan to, kas ir viņi paši.
Atcerieties par pacietību! Atcerieties par piedošanu! Atcerieties par līdzcietību! Atcerēties par mīlestību!

Pašatklāsme un izzināšana

Ar mani notika sekojošs gadījums. Kādu dienu es pamanīju, ka atrašanās ar apziņu sevī ir ērtāka, mierīgāka, nekā ārpus sevis. Piemēram, normālā sadzīviskā situācijā mājās, kad dzirdami nelīdzsvaroti vakara ziņu jaunumi, kad apkārt rosās mājnieki, es esmu mierīgs. Es ziņās cenšos saklausīt kaut ko svarīgu, bet tajās tiek runāts par problēmām, kas var tikai pastiprināt baiļu un bezizejas sajūtu klausītājos. Nē, tas nav tas, ko man vajag. Pievēršu uzmanību ģimenei. Un arī šeit nav nekas jauns: sadzīviska burzma, skaļas nelīdzsvarotas emocijas, ierobežotas mentālas nostādnes, rutīna, turpinās cīņa par izdzīvošanu. Arī šeit nav ne dziļuma, ne miera. Virspusē nemierīgas emocijas, izkropļoti priekšstati, protams, ir arī mīlestība, tikai dziļāk. Es esmu pārliecināts, ka kādreiz viņi sajutīs, viņi sapratīs, ka būt līdzsvarotam ir brīnišķīgi, un tas viņiem kļūs par daudz dabiskāku stāvokli, nekā tas, kādu viņi ieņēmuši tagad. Ievēroju apziņas fokusa novirzīšanos uz sevi. Ievēroju, ka šeit ir daudz komfortablāk nekā tur, kur biju agrāk, t.i. ārpusē. Izjūtu mieru. Interesanti, kāpēc agrāk es nebiju ievērojis šo izteikto atšķirību sajūtās atkarībā no apziņas fokusa objekta?

Vēlāk meditējot es centos noskaņoties uz šīm dziļuma sajūtām labāk, es meklēju, taustījos sevī, un it kā man pat radās kustības sajūta, zināma iedziļināšanās sevī kādos citos realitātes līmeņos, it kā manī atklājas kustībai vēl kādi plāni ārpus fiziskās dimensijas. Kaut kādā brīdī man radās akas (bez ūdens) tēls, kas bija kopā ar iegremdēšanās sajūtu tajā, kustoties kaut kur iekšā.
Agrāk es aprakstīju savu būtības sajušanas pieredzi kā no sevis iznākošu vilni (iedomāts vilnis, kas sastāv no zināma apziņas enerģijas daudzuma, ar pieskares sajūtām telpai). Tad, lūk, tieši šādu izjušanu, vai līdzīgu telpas tausti es šoreiz izmantoju, lai iedziļinātos sevī.
No N.D.Uolša "Sarunas ar Dievu": Kā var atcerēties ...? Sāc ar savu nekustīgumu! Nomierini ārpasauli, lai iekšējā pasaule varētu sniegt redzējumu! Tieši šis iekšējais redzējums ir tas, ko tu meklē. Bet tu nespēsi to apgūt līdz tam laikam, kamēr tu būsi dziļi norūpējies par savu ārējo realitāti. Tātad, centies iegremdēties sevī - cik dziļi vien tas ir iespējams. Un, kad negrimsti sevī, tad iznāc no iekšienes, lai mijiedarbotos ar ārējo pasauli.

Vienmēr atcerieties šo aksiomu: „Ja tu nevirzies sevī iekšā, tu virzies no sevis ārā".