Arina Beleckaja. Dzīves buras un uztvere

Pastāvīgs tā saucamais iekšējais dialogs ir apziņas domāšanas process, t.i., telpas uztveres atspoguļojums. Šis dialogs, vai drīzāk monologs ir gandrīz nepārtraukts, un tāpēc katra cilvēka individuālā pasaules aina praktiski atrodas gandrīz nemainīga stāvoklī.

Daudzās garīgo mācību vingrinājumos klātesībā ir šāda monologa apturēšanas tēma. Rodas jautājums - kāpēc gan to apturēt, ja šāds apziņas monologs burtiski ir individuālās pasaules pamatā.

Jebkura cilvēka apziņa ir sava veida mehānisms, kas veic daudzas "automātiskas" funkcijas. Pastāvīgas domāšanas funkcija ir viena no tām. Stāvoklī, kas ir savienots ar kopīgo kolektīvo apziņu, individuālajā apziņā ievirzās informācijas plūsma, kura, cita starpā, ietver sevī arī atpazīšanu, tēlu identifikāciju, gan arī priekšstatu par vispārēju pasaules kopainu, gan arī atziņu par šo pašu konkrēto cilvēku tajā. Cilvēkam no savas kustības sākuma, no savas dzimšanas apziņa ar laiku piepildās un ar katru nodzīvoto dienu palielinās arvien vairāk.

Tātad, lūk, ārpus šī intervāla starp Dvēseli un apziņu klātesībā ir vēl arī pastāvīga apziņas piesātināšana, kuras saturs no Dvēseles nākošos impulsus lielā mērā interpretē, pamatojoties uz šo apziņas piepildījumu. Un, kā likums, šie impulsi tiek būtiski izkropļoti ar apziņā esošajām definīcijām.

Iedomājies, piemēram, ka tava iedomātā pasaule, tava dzīve ir liels pa okeānu peldošs buru kuģis. Šim buru kuģim ir liels skaits iluminatoru, kuru vairākums atrodas kuģa priekšgalā. Buru kuģi ceļojumā vada vējš, taču arī kuģa kapteinis var dažkārt izdarīt pagriezienus, sākt peldēt uz citu pusi, likt vējam pūst citā virzienā utt. Taču vējš ir vējš, un tas virza kuģi savā virzienā, lai arī tam dažkārt ir jāpalielina savs iedarbības spēks un ātrums, jo reizēm kuģis cenšas pretoties vēja noteiktajam virzienam.

Taču svarīgi ir tas, ka šī kuģa kapteinim nav ne jausmas, kurp vējš virza kuģi, ne arī par to, uz kurieni viņam patiešām būtu tas jāvirza, jo apkārtnē gandrīz nekas praktiski nav saredzams. Uz burinieka jau no paša ceļojuma sākuma tiek uzkrauti visdažādāko krāsu un izmēru priekšmeti. Tā uz kuģa atrodas visdažādāko formu un krāsu krēsli, galdi, lādes, dīvāni, apģērbu kaudzes, trauki, somas, maisiņi, mastu daļas no citiem kuģiem un pat oļi, smiltis no citvalstu krastiem.

Buru kuģis jau nenogrims zem šī visu „labumu” svara, kas varbūt nekad vairs nebūs kapteinim noderīgi. Kaut gan, kas zina, varbūt burinieks var arī neizdzīvot. Tā viss kuģis un pat kapteiņa tiltiņš ir piepildīts ar mantām līdz pēdējai iespējai, bet kuģa kapteinis, pastāvīgi aptaustot savus vērtīgos ieguvumus, ir tik aizrauts ar šo nodarbošanos, ka vairs nedzird vēja čukstus, nedzird tā brīdinājumus, neredz, kurp tas kuģi ir aizvedis.

Laiku pa laikam kapteinis tomēr cenšas izmainīt sava kuģa kursu, neraugoties uz vēja vēlmēm. Dažreiz viņš paceļ acis uz debesīm un, skatoties uz tām caur savu „labumu” kaudzēm, pēkšņi sāk atskārst, ka nemaz nav gribējis nokļūt tur, kur pašlaik atrodas. Tad viņš nolemj beidzot noskaidrot savu atrašanās vietu okeānā, bet, ilgu laiku iestrēgušam savā bagāžā, to izdarīt ir ļoti, ļoti grūti.

Cilvēka apziņa izskatās līdzīga šim skatītajam buru kuģim. Tā ir pielādēta gan ar vajadzīgo, gan nevajadzīgo. Tā pastāvīgi kaut ko būvē nenoteiktu perimetru robežās, izmantojot kaut kādus, savā starpā nesaistītus, lietu fragmentus, šablonus, aiz kuru robežām tiešām neko nevar redzēt. Jā, bet varbūt redzēt nemaz īpaši negribas, jo no dzīves iegūtajās trofejās jau ir viss, kas cilvēkam nepieciešams. Tā cilvēks domā un, turklāt, viņam šis trofeju komplekts liekas tik ļoti aizraujošs, lai to pārskatītu atkal un atkal un uz tā bāzes veidotu savu turpmāko dzīves perspektīvu, pamatojoties tikai uz jūtām, emocijām, sajūtām, kas ar viņu jau ir bijis, kuras viņš kādreiz jau ir piedzīvojis.

Lūk, šeit mēs nonākam pie jēdziena par sava iekšējā monologa apturēšanu, ar kuru mūsu iedzīvotā manta brauciena laikā caur dzīvi paliek ar mums, mūsu apziņā, mūsu mikropasaulē. Šeit gan nekavējoši ir jāsaka, ka šī iedzīvotā manta katram ir sava. Nebūt ne visas Dvēseles, kas ierodas šajā pasaulē, ierodas šeit, lai iegūtu apziņas vadības pieredzi. Nebūt ne visām Dvēselēm viņu uzdevumos ir ietvertas apziņas izmaiņas inkarnācijas laikā. Taču, ja tu esi nonācis līdz stāvoklim, ka sajūti Dvēseli, un tās impulsus, tad arī zini, kas esi tu pats, jo šie impulsi nāk tieši no tavas Dvēseles.

Kādreiz es uzrakstīju rakstu par to, ka tajā brīdī, kad cilvēks apklust un pārstāj domāt, jau burtiski no ne-domāšanas otrās minūtes laika apziņa it kā atvienojas no vispārējās bildes, no vispārējās vizualizācijas. Šajā brīdī tu vairs neesi no tās atkarīgs. Parastajā normālajā stāvoklī mēs visi esam atkarīgi no kopainas bildes, jo prāts pastāvīgi uztur šo kopainu, lai pastāvīgi atjaunotos un pašregulētos uz tās bāzes. Jaunās ziņas, informācija burtiski pāriet konkrētā cilvēka apziņā no vispārējās kolektīvās apziņas.

Tad, kad tu spēsi nomierināt savu apziņu un nedaudz atslēgsies no tā visa, "iegūtā mantība" sāks izirt, izzust, jo to vairs neatbalstīs no pasaules koptēla pienākošā informācija. Tas gan nav jāsaprot burtiski. Vienkārši mēģini apjēgt teiktā būtību.

Beidzot tu esi nokļuvis meditatīvā stāvokli, prāta klusuma stāvoklī. Ļaujies atrasties šajā stāvoklī vairākas minūtes, kaut vai tikai periodiski. Apziņa šajā laikā veiks sava veida tīrīšanu, inventarizāciju, jo arī tāda ir apziņas darba funkcija.

Apziņa tad burtiski kļūs tīrāka, brīvāka. Tev radīsies lielāka brīvības sajūta un attiecīgi palielināsies un padziļināsies spējas redzēt kopainu. Tu neapšaubāmi skaidrāk varēsi atšķirt pareizo no nepareizā, varēsi klausīties un sadzirdēt, varbūt spēsi atpazīt no Dvēseles nākošos impulsus. Tad iekšējais monologs kļūs par dialogu starp apziņu un Dvēseli.

Tad izpaudīsies kaut kas lielāks, radīsies izpratnes sajūta. Tā būs it kā atrašanās sapņojošā stāvoklī, vienlaicīgi apzinoties, ka esi aizmidzis. Tās ir pilnīgi citas sajūtas, citas jūtas, kas ir tik ļoti atšķirīgas no tām, pie kurām tu esi pieradis aktīvi-nomodā esošajā apziņas stāvoklī.

Varbūt tev, apzinoties iepriekš minēto, rodas jautājums; ko tieši mana apziņa izmetīs no sevis, kad tā veiks savu attīrīšanas mehānismu? Ja nu pēkšņi no manas pasaules izzudīs man patiešām vajadzīgais, turpmākajā dzīvē ļoti svarīgais? Es atbildēšu, ka nepazudīs nekas no tavas Dvēseles nākošais, ieskaitot dažādas un krāsainas improvizācijas, kuras ir pieņēmusi tava apziņa. Taču viss pārējais ne vienmēr spēs noturēties tavā pasaulē neatkarīgi no tā, cik ļoti tu mēģināsi atbalstīt to esamību.

Nenosaki sev mērķi - iet vai mērķi - izzināt; mērķi - mācīties vai mērķi - praktizēt konkrēta mērķa sasniegšanu. Kamēr tu centīsies to izdarīt, šīs pūles tevi novērsīs no paša darbības procesa. Kamēr tu vēlēsies mainīt sevi, vēlme tevi novērsīs no pašas darbības. Viss tiešām nepieciešamais pienāk impulsīvi. Jebkura vēlme sevi izzināt, izpētīt arī radīsies intuitīvi, bet nevis iedomāti. Iepazīt sevi nenozīmē lasīt citu izzinošu cilvēku grāmatas. Tajās ir aprakstīta tikai viņu mācīšanās pieredze, kas vienmēr ir individuāla. Tev vajag vērot sevi, savas emocijas darbībā un klusumā; jāvēro sevi it kā no malas gan miera, gan satraukuma stāvokļos; jāvēro, jāpapēta mostošās domas un vēlmes. Tas viss patiešām ir vienkārši, taču tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams, kad ir pašsajūta, ka tiešām nepieciešams šāds pētījums.

"Trauks ir noderīgs tikai tad, ja tas ir tukšs; prāts, kas piepildīts ar dogmatiskiem uzskatiem, apgalvojumiem, citātiem - patiesībā nav radošs prāts; tas ir tikai prāts, kas spēj atkārtot kā papagailis." © Jiddu Krishnamurti (1895.05.11.-1986.02.17.)

Uztvere

Mēs dzīvojam izdomātā pasaulē. Mēs to paši esam izveidojuši, pamatojoties uz savām izjūtām un uztveri. Katra cilvēka vibrācijas frekvences līmenis ne kardināli, taču salīdzinoši būtiski mainās katru dienu, dažkārt pat vairākas reizes dienā.

Apziņa uztver un nosaka vibrācijas frekvences, kas dotajā laikā gan atbilst, gan arī neatbilst konkrētā cilvēka frekvencei. Ja frekvence ir atbilstoša – cilvēkam patīk tas, ko viņš redz, dzird, sajūt. Frekvenču neatbilstība izraisa atšķirīgu reakciju – nepatīk, nepiekrītu utt. Kardināla sakritība vai nesakritība ir vai nu laimes, harmonijas, sinhronitātes izjūta, vai noliegums, šausmas, riebums. Katram cilvēkam ir sava šausmu un sava laimes izpratne.

Pastāv arī vispārējā apziņa ar savu vibrācijas frekvences līmeni. Vispārējai apziņai nav tāda pat struktūra kā atsevišķa cilvēka apziņai. Kopējā apziņa drīzāk ir vispārējais saprāts, kopējais intelekts, viens kopīgs lauks, kurā ietilpst katra individuālā cilvēka apziņa. Vispārējā kopīgā apziņa ir noteikta struktūra, kas apvieno un uztur to pašreizējā stāvoklī – matricā.

Katra individuālā cilvēka apziņa šajā pasaulē veido un grauj vispārējās uztveres šablonus, apziņas un domāšanas standartus. To formas ir veidojušās un mainījušās simtiem tūkstošu reižu.

Tad, kad mēs runājam par kaut ko apgalvojuma formā, mums nav ne jausmas, kā tas izskatījās vakar vai pat pirms minūtes. Šajā mirklī mēs neuztveram, pamatojoties apziņā uz to pašu kā parasti, jo apziņa ir konfigurēta, noregulēta uz noteiktu uztveri, uztverot tikai to, ko var uztvert tajā vai citā punktā.

Jebkurā gadījumā „izmežģīt smadzenes”, mēģinot uztvert neuztveramo, ir bezjēdzīgi un neiespējami. Taču to, ko apziņa var izdarīt bez jebkādas sevis traumēšanas, ir saprast un pieņemt, ka viss vienmēr ir relatīvs. Jebkura uztvertā lieta ir relatīva, ka tā viss var būt, taču var būt arī pilnīgi citādi. Šāda izpratne ietver sevī tā saucamo apzināšanos, kuras pamatā ir apziņas beznosacījuma elastīgums un domāšanas elastība.

Pat es jums tagad nesaku - nestrīdieties un nepiekrītiet, bet novērojiet. Jo patiesībā tavu novērojumu priekšmets var būt jebkas pēc savas būtības. Es to neapspriežu, jo uzskatu, ka tie daudzie cilvēki, kas lasa šīs teksta rindas, jau sen ir sapratuši šos elementāros jēdzienus.

Pašlaik es runāju par to, ka mūsu pasaules izpratne, tās apjēgšanas jēdzieni ir ļoti relatīvi. Tie ir relatīvi katrā laika periodā, atkarībā no vispārējās kopīgās vibrācijas frekvences un tās mijiedarbības ar pašreizējo cilvēka individuālo apziņas stāvokli.

Apzināta uztvere lielā mērā balstās uz novērojumiem un pieņemšanu, nevis uz tūlītējiem secinājumiem un nelokāmiem apgalvojumiem, kas pamatojas uz uztverto. Iespējams, ka tieši šāds uzskats kādreiz kļūs par noteicošo faktoru cilvēces attīstības ceļā.

http://beletzkaya.ucoz.ru/news/parusnik_zhizni/2018-02-03-225

http://beletzkaya.ucoz.ru/news/vosprijatie/2018-03-05-227