Sels Reičels (Sal Rachele). Iztēles un uztveres atšķirības situācijas novērtējumā

Iztēle ir prāta spēja kaut ko izteikt. Tā veic divas galvenās funkcijas: 1. - jau pastāvošo realitāšu uztvere (receptīvā iztēle); 2. - jaunu realitāšu veidošana (radošā iztēle). Gaišredzība ir viena no pirmās funkcijas īpašībām, bet ideju mākslinieciskais iemiesojums ir viena no otras funkcijas īpašībām.

Prāts vienmēr ir radošs. Ja tev ir aktīva iztēle, tad tu vari būt aktīvs radītājs. Galvenais ir veids, kā šo aktīvo iztēli izpaust produktīvi. Kā atpazīt aktīvo iztēli no jau izveidotas realitātes uztveres? Ja tu neesi praktizējošs ekstrasens ar daudzu gadu pieredzi, tad vari nespēt uztvert atšķirību.

Tāpat kā visas prāta izpausmes iztēli var rosināt vai nu augstākais saprāts, mīlestība, tīrība vai bailes, uztraukums, šaubas. Ja iztēlojies slimību, tad jau kaut kādā līmenī tiek veidota šāda realitāte. Ja tu piešķir iedomātai nelaimei pietiekami daudz enerģijas un ticības, tad tā ieradīsies arī tavā dzīvē. Attiecīgi tas pats attiecas arī uz vēlamākām lietām.

Lai ar gaišredzības palīdzību varētu uztvert to, kas jau ir izveidots, tad ir nepieciešams nomierināt prātu, kas uz laiku apturētu iztēli un pieļautu uztveres iztēles darbību. Ja tev jau ir iepriekš esošas iedomas par kaut ko, tad diferencēt atšķirību starp radošo un uztveres iztēli ir daudz sarežģītāk. Tāpēc ekstrasensam bieži vien ir „jāaizmirst” pagātne un jākļūst par baltu ekrānu.

Alternatīvs skatījums uz reinkarnāciju

No Augstākā ES viedokļa tu vari apzināties iepriekšējās dzīves. Patiesībā, skatoties šādā perspektīvā, iepriekšējās dzīves nepastāv, jo visas dzīves tiek izdzīvotas vienlaicīgi, tā kā tu vari skatīt jebkuru no tām vai visas vienlaikus.

Kā tas tā var būt?

Izmantojot analoģiju ar filmu, var iedomāties katru savu dzīvi kā vienu filmas kadru. Ja filma attēlo lineāru apziņu, kas pārvietojas ar projektora palīdzību, tad, lai redzētu pagātni vai nākotni, tev būtu jāspēj iziet ārpus filmas kustības un vienlaikus skatīt vairākus filmas kadrus.

Lai varētu uztvert situāciju bez telpas un laika ierobežojumiem, tad ir jāiziet ārpus parastā četrdimensionālā kontinuuma. Iemesls, kāpēc cilvēku lielākā daļa nespēj uztvert no augstākas perspektīvas ir: mēs tāpatojam sevi ar kādu vienu noteiktu laika kontūru vai dimensiju, un tik stipri koncentrējamies uz to (selektīvā apziņa), ka vairs nespējam apzināties citas laika kontūras vai dimensijas.

Gaišredzības modelī konkrētā cilvēka patiesā būtība vienlaikus atrodas daudzos līmeņos un dimensijās, kamēr cilvēka "parastā" apzināšanās aizņem tikai šīs jomas daļu. Vertikālais laiks pret horizontālo laiku. Iedomājieties, ka laiks sastāv no slāņiem līdzīgi daudzu pankūku kaudzītei. Ja skatās horizontāli, tad vienlaikus var redzēt tikai vienu slāni - pankūku. Bet, ja skatīties vertikāli, tad var redzēt visas pankūkas.

Galvenais ir pilnīgi atrasties mirklī „šeit un pašlaik”, nodaloties no visām domām par pagātni vai nākotni. Turklāt katra laika kontūra un dimensija pastāv tieši „šeit un pašlaik”, un vienīgais veids kā to noskaidrot, ir atrasties šajā mirklī „šeit un pašlaik”.

Sasniegusi noteiktu apzināšanās līmeni, Dvēsele sāk apzināti piesaistīt pieredzi, lai nodrošinātu sevis maksimālu izaugsmi.

Līdz šī līmeņa sasniegšanas mirklim konkrētā cilvēka Dvēsele bieži mēģina piesaistīt attiecīgo mācību stundu, lai arī konkrētā cilvēka ego cīnās, pretojas vai sūdzas par šādu stāvokli, nevis pieņem mācību kā "dāvanu".

Tas jo īpaši ir spēkā tad, ja cilvēkā valda pārliecība, ka kaut ko iemantot „nevar bez sāpēm".

Apzināta dzīves stundu atzīšana un pieņemšana ir cilvēka straujas izaugsmes atslēga. Kāds reiz ir teicis: "Ja tu nevari būt pateicīgs par jau esošo, kā vari gaidīt saņemt vairāk?" Patiesi centieni izaugt piesaistīs mācību stundas ātri un neganti. Ja būsi par to pateicīgs, tad izbaudīsi tās un apzināti tās meklēsi.

Dzīves mācību stundas ne vienmēr izpaužas kā nepatīkami ārēji atainojumi. Sarežģītie apstākļi un kataklizmiski notikumi notiek tikai tad, ja cilvēki atsakās apgūt mācību stundu, kas tiek piedāvāta mīkstā formā. Attīrīšanas process var būt arī kā iekšējā pieredze, kas neizraisa nopietnas sekas ārējā pasaulē.

Ja cilvēks pievērš uzmanību ziņojumiem, kurus nosūta Gars un loģiskais prāts, un integrē "nepatīkamo", tiklīdz tas ierodas, ja patiesās jūtas tiek izteiktas bez to apspiešanas vai noliegšanas, tad viņam nav iemesla ciest no "sliktas karmas".

Negatīvie ārējie apstākļi ir situāciju negatīvas noraidīšanas vai nomākšanas rezultāts, jo nav citas iespējas kā cilvēku piespiest mācīties. Tas jo īpaši attiecas uz fizisko veselību. Ja cilvēks ir jutīgs pret ķermeni un emocijām, tad viņš saņems ziņu kā rīkoties, lai novērstu slimību. Slimība izpaužas tikai tad, ja cilvēks ignorē Dvēseles vēstījumus.

Priecīgi meklējot esošā stāvokļa uzlabojumus, cilvēks var izvairīties pat no negatīviem apstākļiem. Tas tomēr nenozīmē, ka viss laiks ir jāpavada datu apstrādē. Tāpat kā jebkas cits, datu apstrāde var kļūt par kaitīgu ieradumu. Ja tu visu laiku spiedīsi sevi augt straujāk, nekā tam ir gatava tava Dvēsele, tu nevarēsi baudīt dzīvi vai pat sadzirdēt savu elpu. Tad tev visu laiku būtu jāatrodas tīrīšanas cikla nostiprināšanas fāzē, gaidot nākamo cikla posmu.

Kā noteikt vai situācija tiek uztverta tāda, kāda tā ir?

Lai saprastu situāciju no prāta pozīcijām, ir nepieciešams, lai būtu skaidra, neizkropļota uztvere par to, kas patiešām notiek gan iekšpusē, gan ārpusē. Lai iegūtu skaidru uztveri, ir nepieciešams izpētīt visus faktorus, kas ierobežo uztveres precizitāti.

Kā jau teicām iepriekš, pirmais solis vienmēr ir pamanīt, ka tevi bloķē. Ir daudz labu jautājumu, kurus vari sev uzdot, lai noteiktu, vai uztver situāciju tādu, kāda tā ir. Daži piemēri:

1. Kādus secinājumus es izdaru, analizējot šo situāciju?
2. Kādas savas uztveres kvalitātes es pieņemu kā dāvanu?
3. Vēloties saņemt informāciju par kaut ko agrāk nezināmo, kā es parasti rīkojos?
4. Vai es patiešām apzinos to, ko saka cits cilvēks, vai arī es esmu piesaistīts pie savas izpratnes, kas balstās uz iepriekšējo pieredzi?
5. Kad kāds cits cilvēks dalās savā pieredzē ar mani, vai tiešām es saprotu, ko viņš / viņa saka?

Pieņemsim, ka tu sarunājies ar citu cilvēku un vēlies uztvert to, ko viņš patiešām saka šajā situācijā. Lai skaidri to uztvertu, tu nevari paļauties uz savu atmiņu, jo cilvēks nepārtraukti mainās, bet tu nevari saprātīgi izpētīt atmiņu, jo tā attiecas uz pagātni.

Tev vajadzētu būt uzmanīgam katrā dzīves mirklī, neaizklīstot pagātnes domās. Tev nevajadzētu domāt arī par to, ko gatavojies teikt.

Tev jābūt nopietnai vēlmei saprast cita cilvēka teikto. Tev vajadzētu uzdot sev jautājumu: "Ko viņš patiešām izjūt?" Papildus tev būtu jāsajūt sava neuzmanība, jāpamana sarunu biedra neuzmanība. Kā viņš reaģē uz sarunu? Ko viņš jūt? Pajautā sev, vai sarunu biedra pieredze izraisa tevī līdzīgas sajūtas?

https://www.facebook.com/Fqkeepers/

http://www.salrachele.com/